IEVADS. LAIKABIEDRA ACĪM
Iesākot šo rakstu, es aizdomājos par to, cik interesantā, nozīmīgā vēsturiskā periodā ir laimējies dzīvot man un maniem laikabiedriem. Bērnība Padomju Savienībā, dziļā padomju režīma stagnācijas periodā. Tad pirmās, no šodienas viedokļa raugoties, traģikomiskās reformu vēsmas, kas centās niansēs liberalizēt un retušēt to pašu amorālo, neefektīvo politisko un ekonomisko sistēmu. Un pretstatā tam – šodiena, kad kā neatkarīga valsts esam pilnībā, bet nu jau brīvprātīgi integrējušies starptautiskajā vidē gan Eiropas, gan pasaules mērogā; kad mums nākas izbaudīt savu lēmumu augļus – tiešos un netiešos, pozitīvos un negatīvos. Vēstures fakti – Tautas frontes veidošana, 1990.gada 4.maija deklarācija, 1991.gada augusta pučs un Latvijas neatkarības de facto atjaunošana, Islande kā pirmā valsts, kas atzina Latvijas neatkarību, – ir reālas, konkrētas, piedzīvotas atmiņas. Tāpat kā tīri sadzīviskā līmenī enerģētiskā krīze, Krievijai pārtraucot gāzes piegādes nu jau neatkarīgajai Latvijai, un lekciju klausīšanās Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes neapkurinātajās auditorijās, kad ziemā, mēteļus un cimdus nenovilkuši, centāmies pierakstīt profesoru teikto, – mācību grāmatu pārejas periodā gandrīz nebija, arī tiesiskās vides maiņas dinamika tika izdzīvota līdz kaulam. Vīzēs (gan tikai pārnestā nozīmē), bet brīvā Latvijā. Un brīvība lemt, veidot, un darīt to, gan atjaunojot – kā Satversmi un Civillikumu –, gan ceļot no jauna, mēģinot salāgot idealizēto pirmā neatkarības perioda vīziju ar mūsdienu pasauli, – tā pati par sevi bija neaprakstāma vērtība.
Es ar pateicību atceros pirmo par Eiropas Savienību noklausīto lekciju kursu, ko LU Juridiskajā fakultātē mums lasīja profesors Dītrihs Andrejs Lēbers. Arī tajā ir skaists simbolisms – mācīties par moderno Eiropu no cilvēka, kas, nebūdams latvietis, jutās dziļi piederīgs Latvijai. Senatora, Latvijas Universitātes tiesībzinātņu profesora Augusta Lēbera dēls, kas pusaugu gados, vācbaltiešu ģimenēm izceļojot, bija spiests pamest Latviju un jau brieduma gados atgriezās te, daloties ar mums savās zināšanās, kas Latvijai tolaik bija tik nepieciešamas. Varbūt arī tas ir labs piemērs tam, ko nozīmē būt īstam eiropietim, – zināt savas saknes, būt atvērtam pasaulei, nebaidīties no tās, bet dzīvot ar daudzslāņainu identitāti, kuras dažādās šķautnes nav pretrunā cita ar citu, bet savstarpēji papildinās. Man gribētos ticēt, ka laika gaitā mēs to iemācīsimies ne vien kā indivīdi, bet arī kā sabiedrība kopumā. Arī tā ir daļa no dziļa sabiedrības transformācijas procesa, ko, iespējams, filozofs aprakstītu labāk nekā filozofējošs jurists.
Pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi nebija filozofu laiks, drīzāk tas piederēja ekonomistiem un juristiem. Viss bija jāizdara steigā. Valsts iekšienē notiekošais bija tik intensīvs, aizraujošs, bet starptautiskās vides pieredze tik maza, ka visbiežāk mēs domājām par sistēmisku sakārtošanu valsts mērogā, vien retumis aizdomājoties par to, kā Latvija nākotnē integrēsies Eiropas procesos. Tādēļ, lūkojoties pēc reformu pieredzes citur pasaulē, tas sākotnēji ne vienmēr tika darīts, koncentrējoties uz Eiropas modeļiem. Lai cik pati par sevi interesanta šķistu, piemēram, kādas Latīņamerikas valsts pieredze, tās izvēlētais risinājums ne vienmēr ir savietojams ar Eiropas Savienībā pastāvošo. Vēlāk, Eiropas integrācijas procesā, mums bieži vien nācās atgriezties pie attiecīgo sektoru reformām.
Šajā kontekstā man spilgtā atmiņā palicis brīdis, kad medijos pirmo reizi izskanēja „Latvijas ceļa” politiķu paustā doma par to, ka Latvijai vajadzētu pievienoties, kā to toreiz sauca, Eiropas Ekonomiskajai Kopienai. Šādi definēts attīstības vektors bija kaut kas pilnīgi jauns, un pirmā reakcija uz to bija izbrīns un, jāsaka godīgi, arī zināma nepatika. Kā? Tagad? Kad tikai īsu brīdi atkal esam spējuši paši lemt par sevi? Pirmajos studiju gados LU Juridiskajā fakultātē man ne prātā nenāca, ka vēlāk, savā profesionālajā karjerā, vistiešākajā veidā līdzdarbošos Eiropas integrācijas procesā, kura gaitu un iekšējo loģiku šeit tālāk centīšos iezīmēt. Tas nebūs zinātnisks pētījums, bet subjektīvs skatījums, lai arī personīgajā pieredzē un konkrētos nesenās vēstures faktos balstīts.
SAVSTARPĒJIE LĪGUMI, EIROPAS INTEGRĀCIJAS PROCESA BRUĢAKMEŅI
Latvijas līgumisko attiecību vēsture ar ES iesākās jau pavisam neilgi pēc neatkarības atjaunošanas, Eiropas Komisijai 1991.gada 27.augustā atzīstot Latvijas neatkarību. No 1992.gada 1.janvāra Baltijas valstis tika iekļautas PHARE programmā. Tam cits pēc cita sekoja vairāki ar Latviju noslēgti līgumi, kas kulminējās 1995.gada 12.jūnijā noslēgtajā Eiropas līgumā par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to Dalībvalstīm, no vienas puses, un Latvijas Republiku, no otras puses. Līgums stājās spēkā gandrīz trīs gadus vēlāk ‒ 1998.gada 1.februārī, kas bija izskaidrojams ar nepieciešamību šā līguma plašā ‒ gan uz ES, gan arī uz tās dalībvalstu kompetencēm attiecināmā ‒ satura dēļ to ratificēt ne vien Saeimā, bet arī visu toreizējo ES dalībvalstu parlamentos un Eiropas Parlamentā.
Eiropas līgums bija pirmais līgums, kurā expressis verbis parādījās atsauce uz Latvijas iespējamo dalību Eiropas Savienībā. Līguma preambulā tika noteikts: puses atzīst, ka Latvijas galamērķis ir kļūt par ES dalībvalsti un ka asociācija ar šā līguma starpniecību palīdzēs Latvijai sasniegt šo mērķi. Šajā līgumā bija atrodami arī likumdošanas saskaņošanai kā integrācijas normatīvajai formai veltīti panti.
Papildu svarīgs solis šā procesa plānošanas un metodoloģijas jomā bija 1995.gada 26.jūnijā ES Kannu Padomē pieņemtā „Baltā grāmata” likumdošanas saskaņošanai, kas ES kandidātvalstīm noteica pamatpasākumus visās iekšējā tirgus nozarēs un ierosināja secību, kādā veicama likumdošanas tuvināšana. Šā dokumenta mērķis bija sniegt asociētajām valstīm padomus, kas palīdzētu tām sagatavoties darbībai saskaņā ar ES iekšējā tirgus noteikumiem, un tas aptvēra tikai daļu no acquis communautaire, tā kodolu – iekšējā tirgus likumdošanu. Tieši „Baltā grāmata” bija pamatā pirmajām Latvijas valdības apstiprinātajām Eiropas integrācijas programmām.
Paralēli šiem notikumiem 1995.gada 13.oktobrī Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Ministru prezidents Māris Gailis parakstīja Latvijas oficiālo lūgumu par mūsu valsts uzņemšanu Eiropas Savienībā. Šo dokumentu 27.oktobrī Latvijas valdība oficiāli iesniedza ES prezidējošajai valstij – Spānijai.
Vienkāršas apstākļu sakritības dēļ es redzēju šo dokumentu, kad tas bija steidzami jānogādā uz Briseli, un Ārlietu ministrija lūdza to izdarīt toreizējam Eiropas integrācijas biroja direktoram Jānim Vaivadam, kas tieši devās turp komandējumā. Atceros robežšķirtnes sajūtu, kas pārņēma, lūkojoties uz šo vienu papīra lapu. Tajā pašā laikā es nevarēju apspiest smaidu – katrs no kungiem bija parakstam lietojis savu personīgo pildspalvu, un to tintes krāsas acīmredzami atšķīrās. Dokumentam bija arī pavisam viegla burzījuma līnija. Iekšējā cīņā starp perfekcionisti un juristi (šīs pazīmes gan parasti atrodas dabīgā harmonijā!) nodomāju, ka galu galā dokumenta viegli nenopietnais vizuālais tēls neietekmē tā juridisko spēku un sekas, ko tas izraisīs.
Lai koordinētu Eiropas integrācijas procesu un realizētu no Eiropas līguma izrietošo nepieciešamību veikt likumdošanas saskaņošanu ar ES, bija jāizveido arī sazarota nacionālā institucionālā struktūra. Šā procesa centrālā tehniskās koordinācijas vienība gandrīz desmit gadu garumā bija Eiropas integrācijas birojs, kas sākotnēji tika izveidots Ārlietu ministrijas ietvaros, līdz vēlāk ‒ neapšaubāmi efektīvākā koordinācijas modelī ‒ nonāca tiešā Ministru prezidenta pakļautībā. Mazliet vienkāršojot biroja darbības veidu, varētu teikt, ka tieši šīs institūcijas uzdevums bija Eiropas integrācijas procesa plānošana. Kad 1995.gada vasarā atgriezos no ES tiesību studijām Amsterdamā, birojs bija drīzāk izkārtne, nevis realitāte, daži nepieklājīgi jauni darbinieki, saspiesti vienā mazā Ārlietu ministrijas kabinetā ar skatu uz Apgabaltiesas sānu durvīm (toreiz Ārlietu ministrija vēl atradās Tērbatas ielā). Vienmēr atcerēšos, kā kādu dienu redzēju konvoja pavadībā lēni un smagi pa tām ieejam vecu vīru – Alfonu Noviku. Patiešām, viss plūst, viss mainās.
Eiropas integrācijas birojs gadu gaitā auga un attīstījās, gan par spīti, gan pateicoties daudzām politiskām vētrām, kas pavadīja Latvijas integrāciju Eiropā, šo norišu veiksmes un neveiksmes. Tomēr šā procesa plānošana un likumdošanas saskaņošana kā tā nozīmīgākā centralizēti koordinējamā daļa vienmēr palika tā kodols. Savukārt 1996.gada septembrī Ministru kabinets nolēma izveidot Tulkošanas un terminoloģijas centru. Šai šķietami tehniskajai iestādei gan nebija lomas Eiropas integrācijas politikas veidošanā, tomēr tās darbs, iztulkojot līdz iestāšanās brīdim pastāvējušo acquis communautaire, bija ārkārtīgi svarīgs gan likumdošanas saskaņošanas procesa gludai norisei, gan latviešu valodas kā nākamās ES oficiālās valodas attīstībā, veidojot nepieciešamo juridisko terminoloģiju. Šis process nekad nevar norisināties ideāli, un arī šodien, kad acquis communautaire savas kompetences robežās latviski tulko jau dažādās ES institūcijas, kad rodas daudzas terminoloģijas problēmas – gan tās neesamība un nepieciešamība pēc jaunveidojumiem, gan, vēl sarežģītāk, savstarpējas terminoloģiskas pretrunas dažādu institūciju un periodu dokumentos ‒ Tulkošanas un terminoloģijas centra ieguldījums un šajā darbā izskolotie tulki ir Latvijai ļoti svarīgi.
1996.gada februārī darbu Latvijā sāka arī ilgi gaidītā Eiropas Komisijas (EK) delegācija. Neapšaubāmi, bija ļoti svarīgi, ka uz vietas Latvijā beidzot bija tiešs sadarbības partneris. Tomēr bieži vien šīs sadarbības forma atgādināja par Eiropas līgumā ietverto Latvijas vienpusējo vēlmi pievienoties Eiropas Savienībai. Tagad to grūti iedomāties, bet vēl pirms divdesmit gadiem mēs paši bijām tie trešo valstu pilsoņi, uz kuriem ar aizdomām raudzījās brīžos, kad mēs vēlējāmies šķērsot ES robežu. Pirmajos Eiropas integrācijas procesa gados Šengenas vīzas varēja saņemt tikai Vācijas vēstniecībā Stokholmā, un, lai piedalītos kādā vienas dienas darba sanāksmē Briselē, nācās savu pasi sūtīt pa pastu un pēc tam to nervozi gaidīt atpakaļ. Šādā situācijā bija ļoti būtiski, lai Rīgā būtu partneris, ar ko tieši, aci pret aci, sarunāties par visiem darba jautājumiem.
Ar laiku, iepazīstot savus kolēģus Eiropas Komisijā un padziļinoties tiešajiem kontaktiem, delegācijas nozīme mūsu ikdienas darbā mazinājās. Man atmiņā palicis kāds brīdis, neilgi pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Toreizējā EK tieslietu un iekšlietu komisāra Antonio Vitorīno vizītes laikā Rīgā, pastaigājoties pa pilsētas vēsturisko centru, delegācijas vadītājs Ginters Veiss pēkšņi iesmējās, norādot uz kāda acīmredzami maza uzņēmuma izmantotu minibusiņu un sakot, ka viņam šķiet komiski, kā „viņiem patīk tie vecie vācu uzraksti”. Es, sev neraksturīgi, nolēmu paklusēt, jo šķita nevietā censties ieskaidrot: jā, tā ir lietota mašīna no Vācijas, bet tā tika nopirkta un netika pārkrāsota nevis tādēļ, ka šis uzņēmums sirgtu ar kārklu vācietību, bet vienkārši tādēļ, ka tam šobrīd nav līdzekļu tādām niansēm kā transporta līdzekļa vizuālais tēls. Busiņš kustas, un ar to pietiek. Bija mazliet skumji, ka pēc vairākiem Latvijā pavadītiem gadiem tas nebija pašsaprotami skaidrs. Šodienas acīm raugoties un redzot EK pārstāvniecību Latvijā, kurā strādā daudzi sen iepazīti Latvijas kolēģi, redzam, cik tālu ceļu uz īstu partnerību esam nogājuši. Viss ir labs, kas labi beidzas. Un gribas arī cerēt, ka līdz ar Eiropas robežu atvēršanos pilnvērtīgai brīvai tirdzniecībai un ar visu atbalstu, kas, gadu gaitā un lielā mērā tieši Eiropas finansēts, ir kļuvis pieejams mazajam un vidējam biznesam, arī toreiz redzētais darbarūķis tagad brauc modernā, ekoloģiskā mašīnā ar viņa paša firmas logo uz sāniem.
Eiropas Komisija, cenšoties gūt pārskatu par dažādo valstu reformu procesu gaitu un progresu likumdošanas tuvināšanā ar ES, 1996.gada aprīlī saskaņā ar ES Madrides Padomes lēmumu iesniedza Latvijai (un citām ES kandidātvalstīm) vairāk kā 2000 jautājumu (integrācijas slengā ‒ Questionnaire), un dažus mēnešus vēlāk, 26.jūlijā, Latvija Eiropas Komisijas delegācijai iesniedza atbildes uz tiem. Šis darbs bija pirmais apjomīgais Eiropas integrācijas koordinācijas pasākums visas Latvijas mērogā, un, lai arī veiksmīgi un savlaicīgi paveikts, atsedza visas problēmas, kas tā laika Latvijas administrācijai bija ‒ gan saistībā ar izpratni par Eiropas integrācijas procesa politisko svarīgumu, gan ar kompetenci (valodisko, saturisko) strādāt šajā jaunajā laukā. Arī Eiropas integrācijas birojs, kurš šo informācijas apkopojumu veica un kurā tobrīd strādāja varbūt desmit cilvēku, bija noslogots krietni pāri savai kapacitātei. Par laimi, šīs problēmas tika pamanītas, un vēlākajos gados tika nopietni investēts gan Eiropas integrācijas jomā strādājošo ierēdņu apmācīšanā, gan institūciju stiprināšanā.
Atbildēm, kas tika apkopotas uz Questionnaire jautājumiem un fiksēja status quo dažādos Eiropas integrācijā svarīgos sektoros, bija konkrēts uzdevums. 1997.gada 16.jūlijā Eiropas Komisija publicēja dokumentu „Agenda 2000 ‒ Viedoklis par kandidātvalstu pieteikumiem iestāties ES”, kurā tika ietverti atzinumi par visām jaunajām kandidātvalstīm, to skaitā Latviju, un rekomendācijas par pievienošanās sarunu uzsākšanu.
Kā zināms, šajā pirmajā vilnī EK rekomendēja uzsākt sarunas tikai ar vienu no Baltijas valstīm – ar Igauniju. Latvija palika „aiz borta”. Tas savukārt noveda pie nopietnas politiskas viļņošanās, bet ilgtermiņā ‒ iespējams, paradoksāli ‒ bija pozitīvs impulss Latvijas integrācijai Eiropā. Mans, varētu sacīt, ne visai glaimojošais, bet reālistiskais vērtējums, raugoties uz šo procesu no tā centra un iekšienes, lika secināt, ka Latvijai kā valstij – gan politiskā, gan ierēdniecības līmenī ‒ bieži vien pietrūkst stratēģiskās plānošanas spējas. Tādēļ mūsu optimālai funkcionēšanai, pat vien pašiem savās interesēs, zināma deva ārējas disciplīnas nāk tikai par labu. Un ja arī mums nav izteikta plānošanas talanta, toties mums ir fenomenāla spēja mobilizēties krīzes situācijās. Tā tas bija toreiz, tā tas acīmredzami ir arī šodien, kad spējam tehniski spoži novadīt ES prezidentūru (atšķirībā no toreizējā negatīvā Eiropas Komisijas ziņojuma, šis gan ir pozitīva stresa piemērs!).
Kā atbildi uz Agenda 2000 pausto Ministru kabinets 26.augustā apstiprināja dokumentu „LR valdības memorands par Eiropas Komisijas dokumentu Agenda 2000” un valdības rīcības plānu integrācijas procesa intensificēšanai. Eiropas integrācijas process kļuva ne vien par deklarētu, bet arī par reālu prioritāti. 1998.gada 28.martā Ministru kabinets apstiprināja atjaunoto III Nacionālo programmu integrācijai Eiropas Savienībā, inovatīvu un ambiciozu dokumentu, kas integrēja tehnisko acquis pārņemšanas daļu plašākā politiskā un institucionālā kontekstā.
Visi šajā periodā veiktie sagatavošanās darbi vainagojās panākumiem, kad beidzot 1999.gada decembrī ES Helsinku Padome nolēma uzsākt iestāšanās sarunas ar „otrās grupas” kandidātvalstīm, tostarp arī ar Latviju. Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu atklāšana notika 2000.gada 15.februārī, kad Briselē oficiāli darbu sāka Starpvaldību konference Latvijas dalībai Eiropas Savienībā.
Pašas sarunas, kas gan lielākoties bija tehnisks pārskats par dažādos sektoros (sarunu sadaļās) paveikto likumdošanas saskaņošanā un nepieciešamo institūciju izveidē, noritēja relatīvi gludi, un jau 2003.gada 16.aprīlī Atēnās tika parakstīts līgums par pievienošanos Eiropas Savienībai. 20.septembrī notikušajā referendumā par valsts iestāšanos Eiropas Savienībā 66,97 procenti nobalsoja „par”, un 30.oktobrī Saeima ratificēja Latvijas Pievienošanās līgumu Eiropas Savienībai, un, kā šajā līgumā noteikts, 2004.gada 1.maijā Latvija kļuva par pilntiesīgu ES dalībvalsti.
Līdz ar to bija noslēdzies izšķirīgs posms Latvijas integrācijai Eiropā. Šī procesa tehniskā puse bija tieši likumdošanas saskaņošana un ar to saistīto institūciju izveide. Tomēr nepieciešamā Latvijas tiesību sistēmas transformācija bija plašāka un dziļāka, tā nav reducējama tikai uz no šiem līgumiem izrietošu tehnisko normu pārņemšanu. Tālāk centīšos to atsegt plašākā kontekstā.
TIESĪBU SISTĒMAS TRANSFORMĀCIJA
Likumu tuvināšana
Eiropas Savienība tiek raksturota kā uz tiesībām un likumu balstīta savienība. Jau pieminētais termins acquis communautaire raksturo to nopietnību, ar kādu šī tiesību bāze tiek uztverta. ES dibināšanas līgumos ietvertās institucionālās un procesuālās normas detalizēti nosaka, kā izstrādājami, pieņemami, ieviešami dažādi ES akti, kā risināmi ar tiem saistītie strīdi – gan par šo aktu spēkā esamību, neieviešanu vai interpretāciju. Tam nav tikai simboliska, bet visupirms praktiska nozīme – lai varētu pastāvēt vienots tirgus, ir jāpastāv vienotai likumdošanai konkurences, patērētāju aizsardzības, nodokļu, muitas, tehnisko standartu, sociālo garantiju un daudzās citās jomās. Vēsturiski raugoties, šo jomu regulējums ES līmenī ir pakāpeniski padziļinājies, aizvien tālāk vienādojot spēles noteikumus dalībvalstu starpā. Turklāt, pieaugot ES sociālās, pilsoniskās dimensijas nozīmei, tas aptver arvien jaunas jomas un tiesības, piemēram, tās, kuras uz ES pilsonības jēdziena bāzes savā jurisprudencē ir pakāpeniski attīstījusi Eiropas Tiesa.
Eiropas līgumā atspoguļotā likumdošanas saskaņošanas nepieciešamība bija tikai daļa no kopējās Latvijas tiesību sistēmas transformācijas ainas. Tā bija jāmaina ne vien konkrētu normu ietvaros, bet arī konstitucionālā līmenī, padarot iestāšanās procesu ES jēdzieniski un procesuāli iespējamu.
Bija jāpanāk, ka likumos ietvertās ES tiesību normas tiek reāli, efektīvi ieviestas dzīvē un nepieciešamības gadījumā arī nodrošinātas ar ieviešanas piespiedu mehānismiem. Tādēļ bija nepieciešams ne vien nostiprināt esošās institūcijas, bet arī izveidot pilnīgi jaunas, pilnīgot civildienestu kopumā, kā arī būtiski stiprināt un pilnveidot tiesu sistēmu. Ne mazāk svarīgi bija mainīt juridisko profesiju un arī civildienesta izpratni par tiesību pamatprincipiem, lai līdz ar iestāšanos ES varētu efektīvi integrēt nacionālo un ES tiesību sistēmu – atceroties, piemēram, par ES tiesību pārākuma principu un mācoties nodrošināt visu normu darbībai nepieciešamo „sazobi”.
Saskaņoto tiesību normu ieviešana
Jau iepriekš minēju, ka likumdošanas saskaņošana nav pašmērķis, bet veids, kādā ES nodrošina, ka tās iekšējā tirgū tik ļoti dažādo dalībvalstu starpā pastāv iespējami vienoti spēles noteikumi. Bez tiem nebūtu iedomājama ne līdzsvarota ekonomiskā izaugsme un reģionālā attīstība, ne visu četru brīvību (brīva preču kustība, brīva pakalpojumu kustība, brīva personu kustība, brīvība veikt uzņēmējdarbību) optimāla funkcionēšana.
Tieši šīs praktiskās ‒ ne deklaratīvās ‒ nozīmes dēļ ne mazāk svarīgi par to, cik tehniski un sistēmiski pareizi ES normas tiek pārņemtas mūsu tiesību sistēmā, ir tas, cik efektīva ir šo normu ieviešana.
No izpildvaras puses tādēļ ir ārkārtīgi būtiski, lai Latvijā būtu labi funkcionējošs civildienests. Lai pastāvētu un optimāli strādātu visas nepieciešamās institūcijas (piemēram, jau pieminētā Datu valsts inspekcija, Lauku atbalsta dienests un daudzi citi). Tomēr, ja mūsu izpratne par civildienesta lomu aprobežotos tikai ar šādu atsevišķu, lai arī ļoti svarīgu funkciju veikšanu, mēs nodarītu pāri paši savai valstij un tās pilsoņiem. Eiropas integrācijas procesa gaitā ļoti būtiski auga arī Latvijas civildienesta intelektuālā kapacitāte un darbspējas, un vēl kas tāds, ko es izbaudīju praksē un vērtēju ārkārtīgi augstu, proti, misijas apziņa, koleģialitāte un vēlme strādāt, mobilizēties valsts interešu vārdā. Eiropas integrācijas process neizveidoja ideālu civildienestu, bet tas sagatavoja labu bāzi tā darbībai un tālākai pilnveidei. Diemžēl jāteic, ka šī iespēja netika izmantota pilnībā. Es atstātu jomas profesionāļu ziņā izvērtēt to, kas nodarīja lielāku postu ‒ jau 2002.gada beigās uzplaukusī agresīvā, uz civildienesta politizāciju vērstā retorika, vēlākie „treknie gadi” vai tiem sekojošā krīze ‒, tomēr Latvijas valstij šāda stabila tās vērtību balsta un proaktīva aizstāvja šodien ļoti pietrūkst. Tas nepadara vieglāku arī valsts kā Eiropas Savienības dalībvalsts efektīvu funkcionēšanu.
Nedrīkst aizmirst arī tiesu varas lomu. Mēs jau sākotnēji apzinājāmies, ka, valstij iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijas tiesu sistēma kļūs par ES tiesību ieviešanas mehānisma sastāvdaļu. Šis gan nebija tiešs likumdošanas saskaņošanas jautājums, tomēr Iekšlietu un tieslietu sarunu sadaļas kontekstā bija pilnīgi skaidrs: ja ES institūcijām vai dalībvalstīm rastos nopietnas šaubas par Latvijas tiesu sistēmas efektivitāti, tā būtu būtiska problēma mūsu ceļā uz ES. Savukārt, raugoties no tiesību praktiskās realizācijas viedokļa, valsts ar efektīvu un caurredzamu tiesu sistēmu var labāk iekļauties ES ekonomiskajā apritē.
Būtībā tiesu sistēmas reforma un modernizācija sākās līdz ar neatkarības atjaunošanu un notika paralēli Eiropas integrācijas procesam, mezglu punktos abiem uzdevumiem saskaroties. Te jāmin gan 1992. gada decembrī pieņemtais likums „Par tiesu varu”, gan pakāpeniskais darbs pie trīspakāpju tiesu sistēmas izveides, kas sākotnēji realizējusies 1995.gadā, pēc būtības savam noslēgumam tuvojas tikai tagad. Arī salīdzinot pirmsiestāšanās uzdevumus un prioritātes, redzama to pārmantojamība šodienā – tieši tāpat pirms piecpadsmit gadiem tika uzsvērta nepieciešamība nodrošināt efektīvu un ātru tiesu procesu norisi, efektīvu spriedumu izpildi, tiesnešu kvalifikācijas celšanu un tiesu materiāltehniskās bāzes uzlabošanu.
Pēdējo 15 gadu laikā tiesu varas stiprināšanā ir izdarīts ļoti daudz ‒ gan no sistēmas optimālas administrēšanas viedokļa, gan risinot efektivitātes problēmas katras tiesas ietvaros. Tas gan nav populārs viedoklis, tomēr Latvijas tiesu sistēma nebūt nav ne sliktākā, ne lēnākā Eiropā.
ES tiesību efektīvas ieviešanas ziņā ļoti būtiska bija arī administratīvo tiesu sistēmas izveidošana, kas sakrita ar sākumposmu mūsu dalībai Eiropas Savienībā. Līdzīgi kā daudzās citās ES dalībvalstīs, tieši šīm tiesām ir ļoti būtiska loma ES tiesību piemērošanā, jo tieši šīs tiesas izskata personu sūdzības par lēmumiem, kurus, piemērojot arī ES tiesības, ir pieņēmušas valsts iestādes. Konkurence, publiskais iepirkums, valsts atbalsts, platību maksājumi, PVN maksājumi, muitas procedūru pārkāpumi ‒ tās ir tikai dažas no šīm jomām.
Ļoti svarīgi ir arī tas, lai ES tiesību aspektam nepārtrauktu uzmanību savā darbībā pievērstu it kā atstatus stāvošā Satversmes tiesa. Mums integrējoties Eiropas Savienībā, arī konstitucionālo sūdzību izlemšana bieži vien ir atkarīga tieši no tām tiesībām un pienākumiem, kas personām izriet no ES tiesību normām, gan tieši piemērojamām, gan tādām, kas ir vai kam būtu jābūt ieviestām Latvijas nacionālajā tiesību sistēmā.
Kopumā, vērtējot ne vien statistiski, bet arī balstoties uz subjektīviem novērojumiem, ES tiesību izpratne tiesu varā aizvien pieaug. Tomēr šim procesam iespējams atrast arī statistiskus indikatorus ‒ netieši to apliecina prejudiciālo jautājumu skaita progresējošais pieaugums, kurus ES Tiesai uzdod Latvijas tiesas.
Pirmos desmit mūsu dalības ES gadus šo procesu vēroju no malas, strādājot ES Vispārējā tiesā. Kad sāku šo darbu 2004.gadā, pagāja ilgs laiks, līdz mēs nepacietīgi sagaidījām pirmo prejudiciālo jautājumu ‒ Latvija ES Tiesai to uzdeva tikai 2008.gadā. Šā raksta pabeigšanas brīdi Eiropas Savienības Tiesā, meklējot atbildes uz Latvijas tiesu uzdotajiem jautājumiem, kopumā bija uzsāktas 46 prejudiciālo nolēmumu lietas no Latvijas, daudzas no tām ‒ no Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta. Pārskatot šo lietu nosaukumus, atceros tās atpazīšanas izjūtas, ar kādām ES tiesību studiju laikā dzīvē sastapos ar slavenu tiesas lietu pamatā esošo firmu un preču nosaukumiem – van Gend en Loos, Cassis de Dijon, Kupferberg, vēlāk Itālijā – ENEL. Tikpat pazīstami, vismaz Latvijas mērogā, ir ES tiesā figurējošo mūsu lietu nosaukumi – DNB banka, Latvijas propāna gāze, Meroni, Maxima Latvija, Olainfarm, airBaltic, Cido grupa, Schenker. Uzskatāma ilustrācija tam, kā tiesas darbs un lēmumi vistiešākajā veidā ietekmē ekonomiskos procesus Latvijā.
Dalības Eiropas Savienībā konstitucionālie jautājumi pirmsiestāšanās stadijā
Jautājums par nepieciešamajiem grozījumiem Satversmē nebija tieši saistīts ar likumdošanas saskaņošanu, kas savā būtībā ir ļoti nozīmīgs, bet tehniskas dabas darbs. Tomēr Latvijas tiesību sistēmas transformācijas kontekstā jautājumam par Eiropas integrācijas konstitucionālajiem aspektiem bija īpaša vieta. To tūlītējais mērķis bija arī nodrošināt leģitīmu mehānismu iestājai Eiropas Savienībā.
Domājot par Latviju ES dalībvalsts statusā, bija jāvadās no atziņas, ka dalība ES ietekmē visas valsts varas īstenošanas sfēras. Likumdevēju, jo tagad līdztekus Saeimas pieņemtiem likumiem pastāv ES institūciju pieņemti akti, kuri (kā regulas) ir ne vien tieši piemērojami Latvijas tiesību sistēmā, bet, ņemot vērā ES tiesību pārākuma principu, ir arī apveltīti ar augstāku juridisko spēku nekā nacionālo institūciju pieņemtie akti; izpildvaru, kuras pienākumi un relatīvā ietekme paplašinās, piedaloties lēmumu pieņemšanas un likumdošanas procesos ES līmenī; tiesu varu, kurai nu ir jāīsteno dzīvē ne vien Saeimas un Ministru kabineta izdotie tiesību akti, bet arī tieši piemērojamie ES tiesību akti. Turklāt tiesu vara bieži saskaras ar situācijām, kad, risinot konfliktu, interpretējot tiesību normu, tai ir jāatpazīst situācijas, kuras jāanalizē tieši no ES tiesību viedokļa.
Bija jāpievēršas arī sociālajai dimensijai, kas saistījās ar iestāšanos Eiropas Savienībā, īpaši, ja atceramies, ka valsts konstitūcija nav tikai formāli juridisks dokuments, tā balstās uz valsts vēsturisko pieredzi, kultūras identitāti, sociālajām vērtībām. Laika gaitā šo faktoru nozīme Satversmes izpratnē un tulkošanā ir tikai pieaugusi, kā tas atspoguļojas desmit gadus pēc pievienošanās ES pieņemtajā Satversmes preambulā. Ne mazsvarīga bija arī sabiedrības uzmanības pievēršana iestāšanās ES procesam.
Tādēļ Satversme bija jāgroza, bet, jau tālāk pievēršoties grozījumu formai, tika secināts, ka veicamajiem Satversmes grozījumiem jābūt pēc iespējas mazākiem. Tieslietu ministrijas paspārnē strādājošā darba grupa bija vienota savā viedoklī, ka dalības ES kontekstā nebūtu pieņemami tekstuāli grozīt Satversmes 1. un 2.pantu. Nebija arī iemesla uzskatīt, ka dalība ES sašaurinātu kādu no šo pantu elementiem. Domājot par „neatkarības” jēdzienu, tika uzskatīts, ka Latvija, iestājoties Eiropas Savienībā, deleģēs daļu no savām kompetencēm publiskās varas jomā, taču Latvijas neatkarību tas neapdraudētu. Neatkarība pēc būtības ietver tiesības deleģēt daļu no savām kompetencēm, ja pastāv iespēja deleģēto paņemt atpakaļ. Latvija, izdarot izvēli iestāties Eiropas Savienībā, patur sev tiesības no tās arī izstāties, tāpēc Latvijas neatkarība netiek aizskarta. Tieši šīs iespējas paņemt atpakaļ deleģēto, izstāties, bieži bija diskusiju objekts gan Latvijā, gan ES kopumā. ES akadēmiskajās diskusijās zināma integrācijas pakāpe, piemēram ieviešot kopējo valūtu, tika dēvēta par point of no return, proti, pagrieziena punktu, kad ekonomiskā integrācija ir sasniegusi tādu līmeni, ka saaudums vairs nav atšķetināms, valstis ir definitīvi saistījušās. Šie argumenti izsauca smaidu jau toreiz, vienkārši atceroties, cik ātri tautu pašnoteikšanās spiediena rezultātā saira Padomju Savienība. Šo procesu neapturēja ne kopīga valūta, ne kopīgas armijas drauds. Šis viedoklis, šķiet, ir guvis apstiprinājumu arī šodien, lai arī skumjā, krīzes izraisītā veidā, kad vēl nesen tika apspriesta Grieķijas aiziešana no kopējās valūtas, bet Lielbritānija rīkoja referendumu par tās turpmāko dalību Eiropas Savienībā.
Visbeidzot, darba grupa nonāca pie dažiem secinājumiem arī jautājumā par tautas nobalsošanu. Pirmkārt, tā secināja, ka tautas nobalsošanai ir jābūt iestāšanās Eiropas Savienībā obligātam priekšnoteikumam. Otrkārt, runājot par šīs nobalsošanas organizatoriskiem aspektiem, priekšroka tika dota saturiskajai un procesuālajai vienkāršībai, lemjot, ka tautas nobalsošanā uzdotais jautājums ir jāformulē iespējami vienkārši un nepārprotami, Satversme jāgroza un tautas nobalsošanai jānotiek tikai vienreiz.
Šā darba rezultātā un pēc piedāvāto grozījumu plašas apspriešanas tika formulēti grozījumi Satversmes 68. un 79.pantā. Pēc pozitīva Saeimas balsojuma Satversmes grozījumi stājās spēkā 2003gada 5.jūnijā.
Šiem grozījumiem 2003. gada 20.septembrī sekoja tautas nobalsošana. Vēlētājiem bija jāatbild uz jautājumu „Vai jūs esat par Latvijas dalību Eiropas Savienībā?” Kā jau iepriekš minēju, par valsts iestāšanos ES nobalsoja 66,97 procenti vēlēšanās piedalījušos.
Daudz skaidrāk par pašu 2004.gada maiju, kad beidzot oficiāli kļuvām par ES dalībvalsti, es atceros tieši šo 2003.gada nakti no 20. uz 21.septembri. Kā jau Satversmē noteikts, Saeimas vēlēšanas Latvijā notiek oktobra pirmajā sestdienā. Sestdienas, kā jau daudzi latvieši, kopā ar ģimeni pavadot savās lauku mājās, es parasti aizmigu, nesagaidījusi pilno balsu apkopojumu, kas tad, ar nelielu pārsteiguma devu, tika uzzināts no ziņām nākamajā rītā. Bet ne tonakt. Šis šķita svarīgāks, izšķirīgāks brīdis, un mēs visi to sagaidījām, pieplakuši pie ekrāna. Toties uz rīta pusi, beidzot dodoties pie miera, to varēja darīt reti priecīgā noskaņojumā ‒ zinot, ka ir godam paveikts liels darbs, ka ir beidzies viens Latvijas vēstures posms un pavisam drīz sāksies cits, ne vieglāks, ne vienkāršāks, bet drošāks un ilgtermiņā labklājīgāks. Un, kā jau sākumā rakstīju, šāda apziņa un arī šāda pieredze ir liela privilēģija.
QR
