Augsti godātie kārtējās Tiesnešu konferences dalībnieki – tiesneses, tiesneši un aicinātie viesi!
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Juridiskās tālākizglītības un profesionālās pilnveides centra vārdā man ir prieks un esmu pagodināta sveicināt jūs visus šodien atkal šeit – mūsu Alma mater! Ikviens pasākums, kas pulcina šeit praktizējošus juristus, ļauj apjaust un kārtējo reizi apliecināt juridiskās izglītības, šoreiz gribētu uzsvērt – arī juridiskās tālākizglītības un profesionālās pilnveides, nesaraujamo saistību ar juridisko praksi. Man ir patiess prieks, ka viena no visciešākajām sadarbībām Juridiskajai fakultātei izveidojusies ar Latvijas tiesnešiem, īpaši ar Augstāko tiesu, gan dažādu konferenču un semināru organizēšanā, gan, sākot no pagājušā gada, arī profesionālās pilnveides studiju programmu nodrošināšanā. Domāju, ka tiesneši man piekritīs, ka mūsu sadarbība ir uzsākta visai sekmīgi un, cerams, tā arī turpināsies.
Bet nu – tuvāk pie šīsdienas konferences. Kā ik gadu, arī šogad blakus nenoliedzami svarīgiem organizatoriskiem jautājumiem tajā ietverti arī uz pārdomām aicinoši tiesu praksi un teoriju pārstāvošu autoritāšu priekšlasījumi. Šoreiz liela daļa uzmanības veltīta tiesnešu ētikas jautājumiem.
Kāds Sokrātam piedēvēts teiciens, par ko gan neesot apstiprinājuma, ka to teicis tieši viņš, bet tas nemaina teiktā nozīmīgumu, skan: „Tiesnesim piedien četras lietas: klausīties laipni, atbildēt gudri, apsvērt apdomīgi un lemt objektīvi”. Šis citāts iekļauts izdevumā „Ētika un kriminālprocess”, raksturojot tiesneša objektivitāti kā tiesvedības ētikas neatņemamu iezīmi. Minētajā izdevumā ētika skatīta kā kompleksa parādība, kāda tā nenoliedzami arī ir.
Kas tad īsti ir ētika, kāda tā ir, vai to var iemācīt, vai ir vairākas ētikas – tā sauktā ikdienas un profesionālā, un citas – šie un citi jautājumi nebūt nav vienkārši, un šis ir tas gadījums, kad tā nešķiet pat pirmšķietami. Tiesnešu profesionālā ētika nenoliedzami ir būtisks juridiskās ētikas elements. Ņemot vērā tiesneša lomu tiesiskajos procesos un sabiedrībā kopumā, arī morāli – ētiskajā jomā tieši viņiem uzstādīta visaugstākā latiņa. Kā veicies ar tās ievērošanu, kur bijuši vislielākie klupšanas akmeņi – to pelnījuši zināt kā paši tiesneši, tā arī sabiedrība. Šis ir viens no tiem pasākumiem, kad par to var un vajag runāt publiski.
Tiesnešu ētikas komisija ir pagājušos gados paveikusi milzu darbu. Tās darbības stils bijis mierīgs, vairāk darbojoties kā atbalsta institūcijai, mazāk kā bargam uzraugam. Vai tas ir labi, vai attaisnotas uz šo institūtu liktās cerības – tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes jārod pirmām kārtām jau pašiem tiesnešiem. Ceram, ka vielu pārdomām sniegs šodien prezentētais ar Juridiskās tālākizglītības un profesionālās pilnveides centra starpniecību Latvijas Universitātes pētnieku sagatavotais pētījums par tiesu ētisko regulējumu.
Tāpat ceram, ka kādas pārdomas raisīs arī ASV vieslektores priekšlasījums par tiesnešu sadarbību ar medijiem, kas Latvijā joprojām ir sāpīgs jautājums, kura atrisināšanai nepieciešama tuvināšanās – tuvināšanās medijiem un tuvināšanās sabiedrībai.
Mūsdienu sabiedrība, vismaz daļa no tās, nebūt nevēlas ar juristiem karot, bet, ir pamats izteikt cerību, vēlas tos saprast. Bet tam nepieciešama arī juristu vēlme, lai viņus saprastu. Jau vairākkārt esmu izvirzījusi retorisku jautājumu, no kura manā ieskatā nav pamata atkāpties – vai jurisprudences mūsu dzīvē nav pārāk daudz, vai tā nav pārlieku sarežģīta un pārlieku tāla tiem, kam faktiski tā domāta – cilvēkiem? Vai juristi, tai skaitā tiesneši, nav pārlieku attālinājušies no tiem, kuru labumam tiem faktiski jāstrādā? Un ka tos pārāk sāk aizraut process, aizmirstot par rezultātu.
Un šeit prātā nāk fragments no kāda teksta, kurš ik pa laikam ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību apceļo mūsu viedierīces: „Mūsdienu paradokss ir tas, ka mums ir augstākas mājas, bet zemāki mērķi; plašāki lielceļi, bet šaurāks skatījums uz lietām. Mēs tērējam vairāk, bet mums pieder mazāk; mēs pērkam vairāk, bet priecājamies mazāk. Mums ir lielākas mājas un mazākas ģimenes; vairāk sadzīves tehnikas, bet mazāk laika. Mums ir vairāk zinātnisko grādu, bet mazāk veselā saprāta; vairāk zināšanu, bet mazāk spriešanas spēju; vairāk ekspertu, tomēr vairāk problēmu….”
Vai tiešām tas ir tas, ko gribam? Vai nav pienācis laiks kļūt atkal vienkāršākiem – neslēpties aiz sarežģītiem, nevienam nesaprotamiem tekstiem, aiz mantijām un neaizskaramībām, aiz profesionālajām maskām un profesionālajiem noslēpumiem u.tml. Vai nav pienācis laiks kļūt viedākiem un sarežģīto spēt pasniegt vienkārši un saprotami? Vai nav pienācis laiks kļūt drosmīgākiem – savu pārliecību un idejas iekļaut ne tikai nolēmumos, bet skaidrot tās citiem? Jo kā gan savādāk iegūt atbalstu un, iespējams, pat cieņu? Varbūt ir pienācis laiks „iziet no skapja” un tad, iespējams, arī daudzas komunikācijas un ētikas problēmas izrādīsies nemaz nav bijušas… Bet varbūt tā domāju tikai es, un jūsuprāt „skapis” nemaz nav bijis?
Ar šo retorisko jautājumu, uz kuru, pieņemu, katram būs sava atbilde, atļaujiet beigt nelielo uzrunu, novēlēt pārdomas raisošu un uz izaugsmi virzītu konferenci!
QR
