Tiesnešu neatkarība Eiropas Tieslietu padomju asociācijas pētījumos

Ievads

Eiropas Tieslietu padomju asociācija (ENCJ) kopš 2013.gada, kad ir uzsākts pirmais tiesnešu neatkarības un atbildīguma projekts, ir pievērsusi lielu uzmanību vienota redzējuma par tiesu varas neatkarību veidošanai un attīstīšanai Eiropā.

Kopumā vairāku gadu garumā īstenotie projekti ENCJ ļāvuši nonākt pie secinājuma, ka tiesnešu neatkarība un atbildīgums ir neatraujami saistīti un daudzdimensionāli koncepti. 2017.gadā Parīzes Ģenerālajā Asamblejā ENCJ prezentēja savu jaunāko pētījumu „Tiesnešu neatkarība, atbildīgums un kvalitāte – novērtēšanas indikatori”. To 2016.–2017.gadā izstrādāja pētījuma darba grupa, kuras sastāvā bija daudzu Eiropas valstu pārstāvji. Pētījumā tiek piedāvāta tiesu neatkarības novērtēšanas indikatoru anketa (performance indicators), kā arī otro reizi veiktās Eiropas līmeņa tiesnešu neatkarības aptaujas, ko visā Eiropā tiesneši aizpildīja elektroniski, rezultāti. Šā raksta mērķis ir sniegt ieskatu pētījuma secinājumos, kā arī apskatīt Eiropas tiesnešu neatkarības aptaujas rezultātus salīdzinošā aspektā.

Pētījuma metodoloģiskais ietvars veidots, balstoties uz piecām pamatnostādnēm, ko jaunākajā pētījumā vēlreiz uzsvērusi ENCJ:

1. Neatkarība un atbildīgums ir jāskata kopā: atbildīgums ir neatkarības priekšnosacījums. Neatkarību piešķir sabiedrība. Tiesu vara, kas nevēlas būt atbildīga sabiedrības priekšā un kas neņem vērā sabiedrības vajadzības, nevar gūt sabiedrības uzticību. Savukārt atbildīgums bez neatkarības var draudēt tiesu varu padarīt par valdības institūciju.
2. Formālo, juridisko neatkarības aizsardzības formu pastāvēšana (objektīvā neatkarība) nav pietiekama, lai tiesnesis būtu neatkarīgs. Faktiskā neatkarība ir atkarīga no tiesneša uzvedības un parādās tā pieņemtajos lēmumos. Tas attiecīgi atspoguļojas sabiedrības un tās veidojošo grupu viedoklī, kā arī  pašu tiesnešu pašnovērtējumā (subjektīvā neatkarība). Ir jāatzīmē, ka dažādu sabiedrības grupu vērtējumi bieži atšķiras.
3. Lai tiesu vara būtu neatkarīga, tiesnešiem jābūt neatkarīgiem gan kopumā, gan arī katram individuāli. Ir jānošķir kopējā tiesnešu neatkarība no individuālās neatkarības. Lai gan kopējā tiesnešu neatkarība ir nepieciešams nosacījums tiesneša neatkarībai, ar to nav pietiekami. Individuālo neatkarību var ietekmēt ārējie avoti, piemēram valsts un citas institūcijas, kā arī iekšēji – tiesu varas ietvaros.
4. Tiesu varas atbildīgumam nepieciešams, lai tiktu ievēroti ne tikai formālie atbildīguma kritēriji. Arī sabiedrībai jāgūst pārliecība par atbildīgiem tiesnešiem. Piemēram, tiesneši un tieslietu sistēma var tikt uzskatīta par „slēgtu sabiedrību”, kas operē vairāk sava labuma nekā sabiedrības interesēs.
5. Gan atbildīgums, gan neatkarība attiecas ne tikai uz tiesu varu kopumā, bet arī uz katru individuālu tiesnesi. Atbildīguma pamatā gan kopējā sistēmā, gan individuāli noteicošais rādītājs ir darbības caurspīdīgums.

1. Objektīvās neatkarības un subjektīvās neatkarības jēdzieni

Jaunākajā ENCJ pētījumā uzsvērts, ka ir nozīmīgi, lai tiktu atsevišķi skatīta un pētīta tiesu varas objektīvā neatkarība (formālā), kā arī tās jaunāks atvasinājums un mūsdienu aktualitāte – subjektīvā neatkarība (neformālā).

Objektīvā neatkarība attiecināma uz veidu, kā tikusi uzbūvēta un funkcionē tieslietu sistēma. Subjektīvā neatkarība sniedz ieskatu tiesnešu un tiesu darba novērtējumā un attieksmē pret tās darbu kopumā. Tas ietver gan sabiedrības novērtējumu, gan tiesu klientu un pašu tiesnešu viedokli.

Būtiski, ka tiesu varas neatkarība, atbildīgums un darba kvalitāte ir savstarpēji saistīti koncepti. Piemēram, neatkarība ir neitrālu spriedumu priekšnoteikums, vienlaikus atbildīgums pieprasa, lai pusēm būtu izprotamas tiesas procedūras. 2017.gada pētījumā atzīmēts, ka dažkārt starp neatkarību un darba kvalitāti var pastāvēt spriedze. Piemēram, ja sistēmā strādā tiesneši, kas neatbalsta vienotas tiesu prakses veidošanas nepieciešamību. Līdzīga spriedze var veidoties starp atbildīgumu un kvalitāti. Piemēram, ja lietu sadale notiek vienlīdzīgi, tomēr netiek ievērota lietu sadales specializācija. ENCJ pētījumā uzsvērts, ka pārsvarā visi trīs koncepti (neatkarība, atbildīgums un kvalitāte) darbojas savstarpēji papildinoši, lai stiprinātu tiesu varu, tomēr starp tiem katrā sistēmā ir jāatrod pareizais  balanss.

Attēls Nr.1. Neatkarības, atbildīguma un kvalitātes savstarpējā mijiedarbība

2. Tiesu varas neatkarības un atbildīguma indikatori

Neatkarības iedalījumam objektīvajā un subjektīvajā pakārtoti ir arī ENCJ pētījumā piedāvātie objektīvie un subjektīvie indikatori, lai novērtētu un salīdzinātu datus par tiesu varas neatkarību dažādās ES dalībvalstīs. Tie pārklāj faktiski visas pētāmās jomas un sniedz vispārēju ieskatu par tiesu varas stāvokli konkrētā valstī.

Attēls Nr.2. Indikatoru jomu pārklājums (izstrādājusi ENCJ)

2017.gadā ENCJ projekta darba grupa strādāja pie tādu indikatoru izstrādes un precizēšanas, kas sniegtu iespēju gan pašai dalībvalstij, gan ārvalstu organizācijām un pētniekiem gūt patiesu un detalizētu priekšstatu par to, kādā situācijā strādā attiecīgās tiesu varas pārstāvji, kā darbojas tiesu varas īstenošanas mehānisms. Šāds indikatoru kopums kalpos kā aktuāla esošās situācijas mēraukla un ļaus veikt salīdzinājumus starp valstīm, analizējot sistēmas stiprās un vājās puses, nepieciešamās izmaiņas un reformu virzienus. Tādējādi katrā Attēlā Nr.2. definētajā jomā tikuši izvirzīti vairāki to raksturojoši indikatori (rādītāji), lai izmērītu faktisko situāciju konkrētās valsts ietvaros.

2017.gadā definētie indikatori:

Nākamo projektu ietvaros visas dalībvalstis aizpildīs anketu, kurā tās varēs veikt pašnovērtējumu par atbilstību definētajiem indikatoriem. Tas ļaus dalībvalstīm vispusīgi novērtēt, kā faktiski tiek nodrošināta tiesu varas neatkarība.

3. Eiropas tiesnešu aptauja

ENCJ 2016.gada nogalē otro reizi veica apjomīgu elektronisku anonīmu tiesnešu aptauju, kurā tika uzdoti jautājumi par tiesneša neatkarības aspektiem. Aptaujā savas atbildes sniedza kopumā 11712 profesionālie tiesneši no 26 Eiropas valstīm.  No Latvijas aptaujā piedalījās 224 tiesneši. Tas ir procentuāli trešais augstākais rādītājs Eiropā (aiz Norvēģijas un Dānijas), kas apliecina Latvijas tiesnešu aktivitāti un gatavību iesaistīties diskusijā par tiesneša lomu demokrātiskā sabiedrībā.

Tiesnešu subjektīvās neatkarības novērtējums tiek veidots, pamatā ņemot viedokli, kas radies pieredzē vai dzīvē balstītos novērojumos. Subjektīvās neatkarības līmenis tādējādi var atšķirties no formālā, balstoties uz statistikas datiem vai likumiem, konstatējamā formālās neatkarības līmeņa. ENCJ pētījumā tika ietverts plašs tiesnešu subjektīvās neatkarības pašnovērtējums. Tas sniedz plašu un ticamu ieskatu gan tiesnešu individuālā, gan savu kolēģu pašnovērtējumā. Subjektīvās neatkarības pilnīgākam novērtējumam parasti tiek iekļautas arī sabiedrības uzticēšanās tiesu varai aptaujas, kā arī tiesu klientu vērtējums.

Aptaujas jautājumi tika sadalīti vairākos blokos. Latvijas tiesnešu atbildes tiks apskatītas citu valstu kontekstā.

3.1. Vispārējā uztvere par neatkarību

Tiesnešu neatkarības pašnovērtējums ticis vērtēts 10 ballu skalā. Eiropas tiesnešiem tika uzdots gautājums gan par tiesnešu neatkarību savā valstī kopumā, gan par savu individuālo neatkarību.

Tiesnešu neatkarība kopumā

Kā atzīmējuši ENCJ pētījuma autori, piecās Austrumeiropas valstīs pašnovērtējums bijis no 6.5 līdz 7 (Albānija, Bulgārija, Horvātija, Latvija, Serbija).

Savukārt sešās valstīs (Apvienotā Karaliste, Īrija, Nīderlande, Skandināvijas valstis (izņemot Zviedriju)) pašnovērtējums bijis 9–10.

Vērts atzīmēt, ka kopēji Eiropā tiesneši ar ļoti lielu darba pieredzi savu neatkarību vērtē augstāk nekā salīdzinoši mazāk pieredzējušie kolēģi.

Individuālā tiesneša neatkarība

Jautājums, kurā tika lūgts novērtēt savu individuālo tiesneša neatkarību, sniedz līdzīgu ainu. Austrumeiropas valstīs tiesnešu neatkarības pašnovērtējums kopumā ir viszemākais, turklāt Latvija šajā rādītājā ierindojas pēdējā vietā ar vidējo pašnovērtējumu 7,4 (arī iepriekšējā Eiropas tiesnešu aptaujā Latvija ieņēma pēdējo vietu). Salīdzinājumam, Lietuvā tiesneši savu individuālo neatkarību novērtējuši ar 8,2, Igaunijā – 9,0, Polijā – 8,5, Horvātijā – 8,3, Albānijā – 8,1. Interesanti, ka kopumā Eiropā tiesneši savu individuālo neatkarību vērtē augstāk nekā savu kolēģu neatkarību.

Vērtējums par savu individuālo neatkarību skatāms kontekstā ar jautājumiem par neatbilstošas ārējās ietekmes (neadekvāta spiediena) esamību. Tāpēc tiesnešu aptauja padziļināti apskatīja šos jautājumus.

Neatbilstošu ārējo ietekmi izjutuši vidēji 7% tiesnešu Eiropā (Latvijā – 11%, Spānijā – 10%, Lietuvā 12%, Dānijā – 2%).

Norādot uz ietekmes (spiediena) avotiem, Latvijā visbiežāk atzīmēti šādi:

• 1. Mediji (pirmajā vietā mediju neadekvātā ietekme ir tikai divās valstīs – Latvijā un Īrijā);
• 2. Puses un to pārstāvji (daudzās valstīs šis ietekmes avots ir pirmajā vietā);
• 3. Tiesu administrācija (iekļaujot tiesu priekšsēdētājus), izpildvara.

3.2. Korupcijas uztvere

Viens no apdraudējumiem tiesnešu neatkarībai ir korupcija tiesu varā. Tās faktiskā esamība vai pat šķietamība, ka tāda pastāv, rada riskus visai tiesu varai kopumā. Ja salīdzina tiesnešu aptaujas rezulātus, secināms, ka Latvijā ir visvairāk tiesnešu, kas uz jautājumu par to, vai tiesneši ir pieņēmuši kukuļus, atbildējuši, ka tiem nav pārliecības par atbildi/nav attiecināms (54%). Latvijā izteikti maz tiesnešu – tikai 16% – ir viennozīmīgi noraidījuši korupcijas esamību. Lietuvā kukuļu pieņemšanu tiesnešu vidū izslēguši 44% tiesnešu, Igaunijā – 78%, Čehijā  – 42%, Rumānijā – 28%. Secināms, ka Latvijas tiesnešu vidū, līdzīgi kā citās atsevišķās postpadomju valstīs, vēl nav nostiprinājies skaidrs, viennozīmīgs redzējums par korupcijas pastāvēšanu/nepastāvēšanu sistēmas ietvaros. Tiešas, pārbaudāmas vai konkrētas informācijas neesamības gadījumā tiesneši drīzāk atturas sniegt atbildi uz jautājumu, tādējādi atturoties no viedokļa paušanas par hipotētiskām situācijām.

3.3. Iekšējie aspekti

Šajā jautājumu blokā tika uzdoti jautājumi par lietu sadales sistēmu un disciplināro sankciju piemērošanas kārtību. Septiņās Eiropas valstīs vismaz 10% tiesnešu uzskata, ka lietu sadale tiek izmantota, lai ietekmētu lietas iznākumu (Albānijā (13%), Bulgārijā (16%), Francijā (17%), Latvijā (17%), Portugālē (14%), Spānijā (18%)).

Arī jautājumā par to, vai pēdējo gadu laikā tiesnesis izjutis jebkādus draudus vai reālu ietekmi (disciplinārlietas ierosināšana vai kāda cita darbība) dēļ kādā lietā pieņemta lēmuma (lietas izspriešana ir bijusi par pamatu šādām darbībām), Latvija ierindojas starp valstīm, kurās bijis augstākais apstiprinošo atbilžu skaits (Lietuvā (19%), Latvijā (18%), Polijā (14%), Rumānijā (14%), Itālijā (11%), Spānijā (10%)). Salīdzinoši – Igaunijā tikai 5% piekrituši šādam apgalvojumam, Austrijā – 4%, Čehijā – 2%.

Vairākās Eiropas valstīs pastāv diskusija par tiesnešu civiltiesiskās atbildības problemātiku. Tas atspoguļojies arī jautājumā par to, vai tiesneši izjutuši tiešu prasību vai draudus pieprasīt no tiesneša personisko civiltiesisko atbildību par savā darbībā pieņemtajiem lēmumiem. Salīdzinoši bieži apstiprinoši uz šo jautājumu ir atbildējuši vairāku valstu tiesneši: Horvātijā – 18%, Itālijā – 15%, Francijā – 12%, Polijā – 16%, Spānijā – 15%. Latvijā, kur tiesnešu civiltiesiskā atbildība nepastāv, 7% atbildējuši apstiprinoši.

Salīdzinoši daudz brīvāk savā darbībā jūtas Lietuvas un Zviedrijas tiesneši – 2%; Dānijas un Anglijas tiesneši – 1%; Nīderlandes un Norvēģijas tiesneši – 0%.

3.4. Vadības un kolēģu ietekme

ENCJ pētījumā norādīts, ka, lai gan no neatkarības viedokļa vadības un kolēģu ietekme ir slikta parādība, no citas perspektīvas raugoties, tā ir vēlama, piemēram, jautājumos par termiņu ievērošanu un vienveidīgas tiesu prakses attīstīšanu.

Uz jautājumu, vai tiesnesim bijis jāpieņem lēmumus, pamatojoties uz (ievērojot, atbilstoši) sava līmeņa tiesas tiesnešu izstrādātām vadlīnijām, valstu atbildes svārstījušās no 2% Slovākijā un 4% Vācijā līdz pat 37% Nīderlandē un 39% Itālijā. Baltijas valstīs vadlīniju ievērošana izplatītāka ir Latvijā un Lietuvā (30% un 31%), savukārt Igaunijā tikai 10% tiesnešu atbildējuši apstiprinoši. Tādējādi secināms, ka Eiropā nav viennozīmīgi vienādi attīstījusies tiesnešu vadlīniju izstrāde spriedumu vienveidībai.

Tiesas vadības spiedienu izlemt lietu konkrētā veidā Eiropas tiesneši kopumā nav izjutuši: vidējais rādītājs ir 3% tiesnešu. Latvijā, Itālijā, Francijā – 6%, Lietuvā, Spānijā, Polijā, Horvātijā, Beļģijā – 5%. Vairākās valstīs šī parādība faktiski neeksistē (0–1%): Igaunijā, Dānijā, Somijā, Vācijā, Nīderlandē, Norvēģijā, Slovākijā un Slovēnijā.

Attiecībā uz laika termiņu ievērošanu vairākās valstīs tiesneši salīdzinoši bieži atzīmējuši šādu spiedienu kā neatbilstošu. Piemēram, Polijā šim apgalvojumam piekrita 30% tiesnešu, Lietuvā 11%, Latvijā – 22%, Igaunijā – 20%, Vācijā – 11%, Anglijā – 21%.

3.5. Tiesnešu iecelšana un karjeras virzība

Faktiski lielākajā daļā Eiropas valstu samērā nozīmīgai tiesnešu daļai radies priekšstats, ka tiesnešu iecelšanas un karjeras jautājumos noteicošie ir citi faktori, nevis profesionalitāte un pieredze. Piemēram, Spānijā šādu viedokli pauduši 64% tiesnešu, Francijā – 51%, Polijā – 35%, Lietuvā – 30%. Latvijas tiesnešu atbildes ietilpst pie vidēji labiem rādītājiem Eiropā. Latvijā 17% tiesnešu uz šo jautājumu atbildējuši apstiprinoši, savukārt Igaunijā un Somijā – 12%, Anglijā un Zviedrijā – 18%.

Atsevišķs jautājums tika veltīts vērtējumam par caurspīdīgiem kritērijiem tiesnešu karjeras, paaugstināšanas gadījumos. Šajā jautājumā faktiski visās valstīs, tostarp Latvijā, tiesnešu viedoklis neliecina par skaidru procedūru. Latvijā 36% tiesnešu piekrīt apgalvojumam, ka tiesnešu karjerā noteicoši bijuši citi kritēriji nevis spējas un pieredze. Igaunijā šādam apgalvojumam piekrīt 16% tiesnešu, Lietuvā – 38%, Polijā – 44%, Francijā – 64%, Vācijā – 48%, Spānijā pat 78%.

Jāsecina, ka kopumā Eiropā, izņemot Dāniju un Norvēģiju, tiesnešiem nav drošības par savas profesijas pārstāvju karjeras virzības atbilstību skaidriem un pamatotiem kvalitātes kritērijiem.

3.6. Mediju ietekme

ENCJ projekta darba grupa secinājusi, ka kopumā Eiropā tiesneši izteikti izjūt mediju un sociālo platformu (Facebook, Twitter u.c.) neatbilstošo ietekmi. Tikai Skandināvijā, Nīderlandē un Anglijā mazāk par 10% tiesnešu atzīst jūtamu mediju ietekmi. Pārējās valstīs minētie rezultāti ir sliktāki. Līdere šajā jomā ir Itālija, kurā 64% tiesnešu piekrituši, ka mediji nepamatoti ietekmē tiesnešu darbību. Latvijā 39% piekrīt šim apgalvojumam, Lietuvā – 35%, Igaunijā – 17%, Polijā – 37%, Vācijā – 19%, Zviedrijā – 8%.

Sociālo mediju ietekme ir ievērojami mazāka, tomēr tiesnešu atbildes liecina par to pieaugošo nozīmi. Piemēram, ja Igaunijā un Norvēģijā tikai 6%, Lietuvā 7% tiesnešu ir atzīmējuši sociālo mediju ietekmi uz darbu, tad virknē valstu šis skaitlis jau svārstās 12–19% robežās (Francijā, Latvijā, Polijā, Portugālē, Slovākijā, Slovēnijā, Spānijā). Visaugstākā sociālo mediju ietekme uz tiesnešiem izjūtama Itālijā – 45% un Horvātijā – 38%.

3.7. Darba apstākļi un neatkarība

Tiesneši tika aptaujāti arī par tām pārmaiņām, kas negatīvi ietekmē to neatkarību. Tāpat kā pirmajā Eiropas tiesnešu aptaujā nozīmīgākie faktori ir atalgojums, noslodze un tiesu resursu nodrošinājums.

Kā atzīmēts ENCJ projekta apkopojumā, tiesnešu atalgojums ir īpaši liela problēma Latvijā, kurā 37% tiesnešu piekrituši apgalvojumam, ka pēdējo divu gadu laikā ir notikušas izmaiņas darba samaksā, kas ietekmējušas tiesneša neatkarību. Salīdzinoši Lietuvā šim apgalvojuam piekrituši 19% tiesnešu, Igaunijā – 10%, Čehijā – 4%, Vācijā – 10%, Polijā – 7%, Portugālē – 28%.

Daudzās valstīs izskatāmo lietu apjoms (noslodze) ir būtisks faktors tiesneša neatkarības pašnovērtējumā. Vairākās valstīs ir vidēji augsts to tiesnešu īpatsvars, kas noslodzes apjomu atzīmējuši kā svarīgu tiesneša neatkarību ietekmējošo faktoru: Latvijā – 27%, Lietuvā un Polijā  – 28%, Francijā – 31%, Vācijā – 25%, Itālijā – 23%, savukārt Spānijā pat 39%.

Tiesas resursi vēl joprojām tiek salīdzinoši bieži atzīmēti kā faktors, kas ietekmē tiesneša neatkarību, līdz ar to atzīmējams, ka virknē valstu resursu pietiekamība un efektivitāte vēl joprojām ir neatrisināta problēma. Spānijā un Francijā resursu jautājums ir salīdzinoši visakūtākais (40% un 37%). Latvijā un Lietuvā tiesneši līdzīgi novērtējuši resursu nepietiekamību (21% un 22%). Igaunija un Slovākija ar 12% ierindojas starp valstīm, kurās resursu jautājums ir kopumā labāk atrisināts.

3.8. Tiesu varas autoritāte

Eiropas tiesnešiem aptaujā bija iespēja novērtēt, kāda, viņuprāt, ir tiesu varas autoritāte un cieņa no citu institūciju puses. Eiropā vidēji 22% tiesnešu uzskata, ka parlaments un izpildvara tiesu varu nerespektē, tomēr jāņem vērā krasās valstu atšķirības šajā jautājumā. Ja, piemēram, Polijā 74% tiesnešu uzskata, ka valdība tos nerespektē (augsti rādītāji ir arī Bulgārijā – 54%, Anglijā – 43%). Latvijā
34% norādījuši uz to, ka izpildvara nerespektē tiesu varu (Lietuvā – 29%, Igaunijā – 27%). Vienlaikus ir valstis, kurās tiesneši faktiski neizjūt necieņu no valdības puses (Dānijā, Austrijā, Somijā, Vācijā, Nīderlandē, Norvēģijā, Zviedrijā – zem 10%).

To, ka parlaments nerespektē tiesu varu, atzīmējuši 35% tiesnešu Latvijā, 40% Lietuvā, 20% Igaunijā,  74% Polijā. Vācijā un Austrijā šis rādītājs ir tikai 6%.

Tādējādi var secināt, ka respekts pret tiesu varas autoritāti tiesnešu skatījumā tieši korelē ar valsts vēsturisko attīstību, politisko kultūru kopumā.

Interesantu ieskatu sniedz atbildes uz jautājumiem par tādu institūtu respektu pret tiesnešu neatkarību, kas parasti tiek uztverti kā viens veselums, kā sadarbības partneri.

Piemēram, uz jautājumu, vai tiesas vadība, tai skaitā tiesas priekšsēdētājs, respektē tiesnešu neatkarību, apstiprinoši  atbild 76% Latvijas tiesnešu, 81% Lietuvas tiesnešu, 78% Igaunijas tiesnešu, kā arī 91% Polijas tiesnešu. Par Tieslietu padomju respektu pret tiesnešu neatkarību viedoklis ir atšķirīgs. Pozitīvi to novērtē vien 62% Spānijā un 62% Bulgārijā, tomēr daudzās valstīs, tostarp Latvijā (74%) un Lietuvā (84%), tas ir augstāks. Īpaši augstu Tieslietu padomes darbs novērtēts Polijā un Norvēģijā (92%), kā arī Francijā (93%) un Dānijā (98%).

Latvijas tiesneši salīdzinoši pieticīgi novērtējuši konstitucionālās tiesas respektu pret tiesnešu neatkarību (tikai 69% salīdzinājumā ar 93% Lietuvā, 90% Vācijā, 84% Polijā u.c.). Tas daļēji izskaidrojams ar to, ka procentuāli liela daļa respondentu Latvijā atturējušies no atbildes sniegšanas, acīmredzot nepaužot viedokli gadījumā, ja nav bijusi tieša pieredze dialogā ar Satversmes tiesu.

Jautājumā par to, vai tiesnešu biedrības respektējušas tiesnešu neatkarību, Latvijā ir salīdzinoši vidēji rādītāji. 69% Latvijas tiesnešu piekrituši apgalvojumam, ka tiesnešu biedrības respektē tiesnešu neatkarību. Igaunijā šis skaitlis ir līdzīgs – 71%, kas atpaliek no Lietuvas – 84%, Vācijas – 93%, Austrijas – 97%, Čehijas – 78% un Rumānijas – 84%. Iespējams, tiesneši šajā novērtējumā ņēmuši vērā biedrību aktivitāti un rīcību tiesu varai izšķirošos brīžos, kā arī spēju ietekmēt procesus, pārstāvot tiesu varu.

3.9. Tieslietu padomes rīcībā esošie mehānismi, lai aizsargātu tiesnešu neatkarību

Atsevišķs jautājums tika uzdots par to, vai attiecīgās Tieslietu padomes rīcībā ir adekvāti mehānismi un procedūras, lai efektīvi aizsargātu tiesnešu neatkarību.

Latvijas tiesneši uz šo jautājumu apstiprinoši atbildēja 27% gadījumu, savukārt lielākā daļa (40%) atbildi sniegt nevarēja vai atbildēja noraidoši (33%). Tas liek izdarīt secinājumu, ka aptuveni ceturtā daļa Latvijas tiesnešu Tieslietu padomes pašreizējo pilnvaru un darba mehānismu uzskata par pietiekamu. Līdzīgi pieticīgi savu Tieslietu padomju efektivitāti vērtē Rumānija (27%), Polija (19%), Slovēnija (29%) un Spānija (26%). 

Salīdzinājumam – Dānijā, Lietuvā, Itālijā un Nīderlandē, kur Tieslietu padomes pārvalda daudzus jautājumus, tiesnešu pozitīvs vērtējums ir no 50% līdz pat aptuveni 70%.

Nozīmīgi, ka salīdzinoši liela Latvijas tiesnešu daļa par šo jautājumu neizteicās (40% atzīmēja atbildi „Neesmu pārliecināts/nav attiecināms”), līdz ar to liekot secināt, ka Tieslietu padomes darbs tos līdzšinējā darbā nav skāris vai būtiski ietekmējis.

3.10. Attīstības iespējas

Eiropas tiesnešu aptaujā tika noskaidrots, kas būtu tās trīs nozīmīgākās jomas, kas dotu vislielāko ieguldījumu tiesnešu neatkarības nodrošināšanā un sekmēšanā.

Visās valstīs atbildes bijušas samērā līdzīgas. Visbiežāk Eiropā tika minēti labāki darba apstākļi izskatāmo lietu ziņā (6,575 Eiropas tiesnešu atbilžu skaits), otrajā vietā norādot uz atalgojumu un pensijām un pensionēšanās vecumu (5,737). Trešajā vietā izvirzīta tiesnešu iecelšanas un karjeras virzība, pamatojoties uz skaidriem kritērijiem (darba spējas un pieredze) (5,241). Labāki darba apstākļi tiesu resursu nodrošināšanā tika minēti 4,748 reizes, mazāks spiediens no  medijiem – 3,917 reizes.

Konstatējams, ka tiesnešu prasības pēc neatkarības balstās uz pašsaprotamām vērtībām un pamatvajadzībām: samērīgu darba apjomu, samērīgu atalgojumu ar sociālajām garantijām, kā arī godīgu un caurspīdīgu personālpolitiku. 

ENCJ pētījumu un aptauju rezultātus dalībvalstīm ieteikusi analizēt, lai tās spētu izvirzīt konkrētas nepieciešamo reformu prioritātes.

Secinājumi

Tiesnešu neatkarība ir komplekss jēdziens, kas ietver tiesnešu ārējo un iekšējo neatkarību. Faktiski visās Eiropas valstīs (izņemot Skandināvijas valstis, un jo īpaši Dāniju) pastāv problēmas, kas negatīvi ietekmē tiesnešu neatkarību.

Neskatoties uz to, ka publiski par tiesu varas problēmām Eiropas masu medijos visbiežāk minētas tikai Polija un Horvātija, ir virkne jautājumu, kuros šo valstu tiesnešu atbildes liecina par atbilstību vidējiem rādītājiem Eiropā (piemēram, par tiesas vadības respektu pret tiesnešu neatkarību u.c.).

Vairākās Dienvideiropas valstīs tiesnešu atlases un karjeras virzības kārtība vēsturiski veidojusies atšķirīgi no mūsdienu Eiropas standartiem. Šajās valstīs (Francijā, Itālijā, Spānijā) salīdzinoši mazāka daļa tiesnešu piekrīt, ka galvenie kritēriji karjeras attīstībā ir darba spējas un pieredze.  Latvija ierindojas starp valstīm, kurās salīdzinoši plaši tiek atzīta profesionalitātes nozīme tiesneša karjeras virzībā.

Salīdzinot dažādu valstu datus vairāku aptaujas jautājumu kontekstā, secināms, ka daudzās Rietumeiropas valstīs tiesnešu neatkarības pašnovērtējums nav tik daudz atkarīgs no tā, vai citi valsts varas atzari, institūcijas vai mediji tos respektē. Tiesneši, neskatoties uz ārējiem spiedieniem, savu neatkarību vērtē augstu. Latvijā, cik secināms no aptaujas rezultātiem, tiesnešu pašnovērtējums ir zemākais Eiropā. Tas ir zemāks nekā Polijā, Horvātijā, Rumānijā un vairākās citās valstīs, kurās vērotājam no malas liktos, ka tiesnešu neatkarība ir daudz būtiskāk apdraudēta.

Salīdzinot Latvijas un ārvalstu faktisko situāciju, pieļaujams, ka tiesnešiem dažādās valstīs ir atšķirīga izpratne par to, ko nozīmē „neadekvāts spiediens/ietekme” un kā to uztvert. Itālijā, piemēram, regulāri tiek rādīti TV vakara šovi, kuros sabiedrība un eksperti aktīvi diskutē par tiesā aktuālām izskatāmajām lietām, kurās vēl nav sprieduma (64% tiesnešu Itālijā norādījuši uz neadekvētu mediju ietekmi, bet Latvijā – 39%). Tomēr Itālijas tiesneši kopumā salīdzinoši mazāk konstatējuši, ka uz tiem būtu izdarīts spiediens (7% salīdzinājumā ar 11% Latvijā), turklāt pirmajā vietā (atzīmējot biežākos avotus) ir norādīts spiediens/ietekme no pusēm un to pārstāvjiem, nevis no medijiem. Sekojot līdzi mediju ziņām/ informācijai par Latvijas tiesu varu, nav rodams priekšstats, ka mediji sistemātiski izmantotu tādus varas/ietekmes instrumentus, lai spētu ietekmēt tiesu varas neatkarību. Masu mediju kritikai un atsevišķām negatīvā tonī pasniegtām ziņām vai pētījumiem nevajadzētu ietekmēt tiesnešu pašnovērtējumu ikdienā.

Apskatot Latvijas tiesnešu atbildes dažādu jautājumu kontekstā, secināms, ka tiesnešu individuālajā pašnovērtējumā, savas profesijas prestiža uzturēšanā, savstarpējā komunikācijā un uzticamības vairošanā ir liels izaugsmes potenciāls. Latvijas tiesneši, ierindojoties augstajā trešajā vietā (aiz Skandināvijas pārstāvjiem) pēc aptaujas dalībnieku procentuālās pārstāvniecības valstī, apliecinājuši aktīvu gatavību un ieinteresētību diskutēt par tiesnešu neatkarību un tās veidojošajiem faktoriem.