Videi ir nepieciešama pastiprināta tiesiskā aizsardzība

Vide ir vērtība, kas ir kopēja visiem cilvēkiem. Cilvēki neatkarīgi no nacionalitātes vēlas elpot tīru gaisu, ēst ekoloģisku pārtiku un dzīvot zaļā vidē.

Taču mazāk ir cilvēku, kuri arī uzņemas rūpes par vidi. Starp viņiem ir ne tikai tie, kuri cenšas dzīvot ekoloģisku dzīvesveidu un veic dažādus vides aizsardzības pasākumus, bet arī tie, kuri rada un nodrošina atbilstošu juridisku ietvaru vides aizsardzībai. Un tie esat arī jūs!

Daudzus gadus atpakaļ biju kādā valstī, kurā devāmies ieteiktā maršrutā, lai apskatītu dabas ainavas un pavadītu laiku pie upes pludmalē. Gleznainā ainava izrādījās kukurūzas lauki. Pāri upes melnu smilšu dubļainajai pludmalei līdz upei pārgāja tikai drosmīgākie. Lai gan biju ceļojumā, man tas atklāja tieši Latvijas vienreizējo skaistumu.

Daba Latvijā jau izsenis ir bijis kas tāds, ar ko mēs lepojamies. Mums nav augstu kalnu, taču apmēram pusi no Latvijas teritorijas klāj meži. Pie mums neaug eksotiski augļi, taču mūsu mežos aug sēnes un ogas, kuras uzturvērtības ziņā reizēm pārsniedz to eksotiskos radiniekus. Mums ir gan upes, gan ezeri, kuros joprojām dzīvo zivis. Mums ir baltām smiltīm klāta jūras piekraste, uz kuru mūsu viesi dodas ekskursijā.

Un mums ir administratīvās tiesas, kuras izskata vides lietas. Latvijā vides lietās administratīvajā tiesā ikviens sabiedrības loceklis var vērsties ar populārsūdzību (acio popularis). Tas ir viens no veidiem, kā juridiskā līmenī apliecināt, ka vides aizsardzība ir kopēja vērtība visai sabiedrībai. Paredzot šādu iespēju, Latvijas likumdevējs ir uzsvēris, ka videi ir nepieciešama pastiprināta tiesiskā aizsardzība, un izvēlējies ļoti atvērtu pieeju, ieviešot nacionālajās tiesībās Orhūsas konvencijas 9.pantu.

Tomēr, runājot par administratīvajām sankcijām vides jomā, kas ir šīs darba grupas temats, vismaz Latvijā šī sistēma ir diezgan komplicēta. Administratīvā tiesa izskata tikai tādus jautājumus, kas izriet no administratīvā akta, faktiskās rīcības vai publisko tiesību līguma, savukārt administratīvos sodus par vides jomā izdarītiem pārkāpumiem izskata vispārējās jurisdikcijas tiesas.

Šīs darba grupas temata aktualitāti vēlos ilustrēt ar nesenu piemēru no Latvijas prakses. Par šo gadījumu vēl notiek izmeklēšana, taču atbilstoši publiski paustajai informācijai pavasarī atbildīgā vides institūcija saņēma informāciju par nelegālu atkritumu uzglabāšanas vietu, kurā glabājas aptuveni 23 000 tonnas atkritumu. Komersants nebija saņēmis atbilstošas atļaujas, tādēļ vides institūcija noteica termiņu, līdz kuram teritorija no atkritumiem ir jāatbrīvo. Nedēļu pirms termiņa beigām atkritumu izgāztuvē izcēlās paaugstinātas bīstamības ugunsgrēks, kura rezultātā dega vairāk nekā 1,2 ha plastmasas krāvumu. Publiski ir izskanējusi informācija, ka iedzīvotāji par nelegālo atkritumu izgāztuvi pašvaldībai bija sūdzējušies jau agrāk, kā arī aizdomas par to, ka sadegušie atkritumi, iespējams, ir ievesti no citām valstīm. Pēc ugunsgrēka komersants, kurš saimniekoja nelegālās atkritumu izgāztuves vietā, atteicās attīrīt šo teritorija, jo tam nav nepieciešamo finanšu. Tādēļ valdība atbalstīja līdz 700000 euro piešķiršanu ugunsgrēka teritorijas attīrīšanai. Šis piemērs rada vairākas pārdomas saistībā ar darba grupas tematu, tostarp par iestāžu sadarbību informācijas apritē, prevencijas lomu un efektivitāti, vides piesārņojumu un sankciju efektivitāti situācijā, kurā komersantam nav līdzekļu.

Neraugoties uz šo izaicinājumiem bagāto tematu, novēlu Jums šajā darba grupā ne tikai dalīties pieredzē un meklēt kopējus risinājumus, bet arī gūt iedvesmu savam turpmākajam darbam!