1. Administratīvās tiesas kompetences robežas tiesību normu hierarhijas kontrolē noteic Administratīvā procesa likuma 104.pants. Panta pirmā daļa paredz, ka, pārbaudot administratīvā akta vai faktiskās rīcības tiesiskumu un noskaidrojot privātpersonas publiski tiesiskos pienākumus vai tiesības, tiesa šaubu gadījumā pārbauda, vai iestādes piemērotā vai administratīvajā tiesas procesā piemērojamā tiesību norma atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Savukārt panta otrā un trešā daļa noteic tiesas tālāko rīcību, ja tā konstatē piemērojamās tiesību normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka normām. Panta precīzai izpratnei atzīmējams, ka administratīvā tiesa veic minēto pārbaudi vienīgi par konkrētajā lietā iestādes piemēroto vai tiesas procesā piemērojamo tiesību normu, tādēļ šāda kontrole paredzēta vienīgi tādā apmērā, kas nepieciešams konkrētas administratīvās lietas pareizai izspriešanai. Šāds apmērs atbilst administratīvās tiesas pamatuzdevumiem, kā arī iezīmē kompetences robežas starp administratīvo tiesu un Satversmes tiesu.
2. Ja tiesa secina, ka lietā piemērota vai piemērojama tiesību norma neatbilst augstāka juridiskā spēka normai, tā atkarībā no normas veida (juridiskā spēka) to nepiemēro vai vēršas ar pieteikumu Satversmes tiesā. Likumdevējs panta trešajā daļā paredzējis, ka administratīvā tiesa, pamatojot savu viedokli nolēmumā, var nepiemērot tādus pašvaldību saistošos noteikumus, kas neatbilst Ministru kabineta noteikumiem vai likumam, vai tādus Ministru kabineta noteikumus, kas neatbilst likumam, vai tādu iekšējo normatīvo aktu, kas neatbilst ārējam normatīvajam aktam vai tieši piemērojamam vispārējam tiesību principam. Savukārt attiecībā uz citiem gadījumiem, kad tiesību norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmei vai starptautisko tiesību normai, atbilstoši panta otrajai daļai tiesa aptur tiesvedību lietā un vēršas ar motivētu pieteikumu Satversmes tiesā.
Administratīvās tiesas atbilstoši Administratīvā procesa likuma 104.panta trešajai daļai nepiemērotā tiesību norma pati par sevi nezaudē spēku ar tiesas nolēmumu, tādēļ panta trešās daļas piemērošanas tiešās sekas neiziet ārpus konkrētas lietas ietvariem. Turpretī panta otrās daļas sekmīga piemērošana var salīdzinoši īsā laikā skart plašākas tiesiskās attiecības, līdz ar Satversmes tiesas nolēmumu ietekmējot arī tiesvedībā neiesaistītu personu tiesības. Tādējādi šādu pieteikumu apskats ne vien sniedz ieskatu departamenta darbā, bet var būt noderīgs, prognozējot iespējamas izmaiņas pieteikumos vērtētajā tiesiskajā regulējumā.
3. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments aizvadītajā gadā vairākkārt piemērojis gan panta otro, gan trešo daļu. Satversmes tiesā iesniegti seši pieteikumi, kas skaitliski ir būtiski vairāk nekā iepriekšējos gados (trīs pieteikumi 2016.gadā un viens pieteikums 2015.gadā). Lielākajā daļā no 2017.gadā iesniegtajiem pieteikumiem apstrīdētās tiesību normas neatbilstība Satversmes normām saskatīta apstāklī, ka nav ievērots samērīgums starp privātpersonas aizskartajām tiesībām un sabiedrības ieguvumu, aizsargājot normas leģitīmo mērķi. Vienā pieteikumā neatbilstība pamatota ar to, ka lietā konstatētajos apstākļos likumdevēja izraudzītais līdzeklis nav piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Vienlaikus ņemams vērā, ka šaubas par tiesību normu neatbilstību Satversmei departamentam radušās piecos savstarpēji atšķirīgos tiesību jautājumos un saturiski šie pieteikumi neuzrāda nozīmīgas kopīgas tendences. Līdz ar to šos lēmumus ērtāk apskatīt atsevišķi.
4. Hronoloģiski pirmais departamenta 2017.gada pieteikums Satversmes tiesai iesniegts pievienotās vērtības nodokļa atmaksas kārtības jautājumā administratīvajā lietā Nr.SKA-65/2017 (A420272113). Šajā lietā tika pārsūdzēts Valsts ieņēmumu dienesta lēmums, ar kuru daļa no pieteicējas pārmaksātās pievienotās vērtības nodokļa summas tika pārcelta uz nākamo taksācijas periodu līdz taksācijas gada beigām. Augstākā tiesa, izskatot kasācijas sūdzību, secināja, ka atbilstoši likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 12.panta 12.3, 12.5 un 12.6 daļai, lai arī dienests formāli lemj par pārmaksas pārcelšanu uz nākamo taksācijas periodu un šādu lēmumu pieņem par katru no taksācijas periodiem, nodokļu maksātājam nerodas tiesības uz pārmaksas atmaksu pēc šī nākamā taksācijas perioda, ja vien tas neiekrīt gada beigās. Tādējādi, ja pārmaksa netiek pilnībā izmantota nākamā taksācijas perioda nodokļu saistībās, veidojas situācija, ka valsts var ilgstoši paturēt savā rīcībā brīvos nodokļu maksātāja naudas līdzekļus, kuri netiek izmantoti nodokļu samaksai un kurus tas varētu izmantot saimnieciskajā darbībā. Šādos apstākļos Augstākajai tiesai radās šaubas par minētā panta 12.3 un 12.5daļas, ciktāl tās ierobežo tiesības uz pārmaksas atmaksu saprātīgā termiņā, atbilstību Satversmes 105.panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam. Augstākā tiesa norādīja, ka šāds tiesiskais regulējums neatbilst nodokļu neitralitātes principam un tādējādi arī samērīguma principam, jo nodokļu maksātājam tiek radīts tāds ekonomiskais slogs, kura negatīvā ietekme uz nodokļa maksātāju ir ievērojami lielāka par sabiedrības ieguvumu no nodokļa maksātāja nodokļu saistību izpildījuma drošības nākamajā taksācijas periodā.
Pēc Augstākās tiesas iesniegtā pieteikuma Satversmes tiesa ierosinājusi lietu Nr.2017-12-01, kuras izskatīšana plānota 2018.gada marta vidū.
5. Vairāku lietā piemērojamo tiesību normu patstāvīgu neatbilstību Satversmei Augstākā tiesa saskatīja lietā Nr.SKA-165/2017 (A420410213). Šajā lietā tika izskatīts reliģiskās organizācijas „Latvijas Pareizticīgā Autonomā Baznīca” pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru reliģiskā organizācija tiktu ierakstīta reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā (kā baznīca). Augstākā tiesa piekrita zemāko instanču tiesu secinājumam, ka no Reliģisko organizāciju likuma 7.panta otrās daļas un 8.panta ceturtās daļas izriet ierobežojums draudzēm pirmo desmit gadu laikā pēc pirmās reģistrēšanās izveidot baznīcu. Tā kā pieteicēju veidojušās draudzes tika reģistrētas tikai 2012.gadā un lietas izskatīšanas laikā nebija pagājis šo desmit gadu periods, uz pieteicēju neattiecās 7.panta otrajā daļā paredzētās tiesības veidot baznīcu.
Augstākajai tiesai radās šaubas par šāda ierobežojuma atbilstību Satversmes 99. un 102.pantam. Lēmumā secināts, ka pieteicēju veidojošajām draudzēm bez baznīcas statusa ir apgrūtināta vienota rīcība baznīcas vārdā, kā arī tiek liegtas būtiskas reliģiskās brīvības izpausmes, tādējādi reģistrācijas atteikums ierobežo pieteicējas Satversmes 99. un 102.pantā garantētās tiesības. Augstākā tiesa uzskatīja, ka valsts izvēlētie līdzekļi nav samērīgi, jo leģitīmo mērķi (sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, pārliecinoties, ka baznīcu veidojošās draudzes ievēro normatīvos aktus, ir stabilas un spēj ilgstoši pastāvēt), iespējams sasniegt arī ar privātpersonu mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, tostarp laika ziņā.
Vienlaikus, apskatot citus prasītā labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumus, Augstākajai tiesai radās šaubas arī par cita uz pieteicēju attiecināma ierobežojuma satversmību. Proti, Latvijā pareizticīgo konfesijā jau ir reģistrēta Latvijas Pareizticīgā Baznīca, bet Reliģisko organizāciju likuma 7.panta trešajā daļā noteikts, ka vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu). Augstākā tiesa, atsaucoties arī uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, secināja, ka šāds ierobežojums nav nepieciešams demokrātiskā valstī un nav samērīgs, jo valstij šādā reliģijas brīvības jautājumā būtu jāievēro neitralitāte. Augstākās tiesas ieskatā, tas neatbilda gan Satversmes 99. un 102.pantam, gan arī 91.panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam, jo norma bez objektīva un saprātīga pamata nostāda nevienlīdzīgā situācijā dažādas reliģiskas grupas vienas konfesijas ietvaros.
Šajā lēmumā netieši atklājas arī Augstākās tiesas nostāja par Administratīvā procesa likuma 104.panta pirmajā daļā lietotā jēdziena „lietā piemērojamās tiesību normas” interpretāciju. Proti, Augstākā tiesa uzskatīja par nepieciešamu vērsties Satversmes tiesā arī par tādu normu (Reliģisko organizāciju likuma 7.panta trešo daļu), kuras piemērošana kļūtu aktuāla vienīgi tad, ja Satversmes tiesa atzītu par Satversmei neatbilstošu pirmo apstrīdēto normu kopumu (likuma 7.panta otro daļu kopsakarā ar 8.panta trešo daļu).
Pēc Augstākās tiesas iesniegtā pieteikuma Satversmes tiesa ierosinājusi lietu Nr.2017-18-01, kuras izskatīšana plānota 2018.gada marta beigās.
6. Pieteikumi Satversmes tiesai, kas iesniegti lietās Nr.SKA-272/2017 (670002316) un Nr.SKA-884/2017 (A420142217) apskatāmi kopā, jo abi attiecas uz vienu tiesību normu būtiski līdzīgos piemērošanas apstākļos. Šie pieteikumi iesniegti neilgi pēc Satversmes tiesas sprieduma, ar kuru par neatbilstošu Satversmes 92.pantam atzīta Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.21 panta piektā daļa, ciktāl tā attiecas uz lēmumu par soda izciešanas režīma pastiprināšanu notiesātajam. Šī panta daļa noteica, ka nav pārsūdzams Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmums jautājumā par soda izpildes režīma mīkstināšanu vai pastiprināšanu notiesātajam, un Satversmes tiesas spriedumā tā vērtēta vienīgi attiecībā uz lēmumu, ar kuru soda izpildes režīms pastiprināts. Savukārt minētajās administratīvajās lietās, kurās, lemjot par pieteikuma pieļaujamību, arī bija piemērojama Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.21 panta piektā daļa, pieteikumi tika iesniegti par atteikumu mīkstināt soda izpildes režīmu. Lietā Nr.SKA-272/2017 pieteikums tika iesniegts pēc tam, kad cietuma priekšnieks atteicās virzīt pieteicēja iesniegumu par režīma mīkstināšanu izvērtēšanas komisijai, bet lietā Nr.SKA-884/2017 – pēc tam, kad izvērtēšanas komisija bija noraidījusi šādu iesniegumu. Augstākā tiesa secināja, ka Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.21 panta piektā daļa neatbilst Satversmei arī daļā, kas liedz tiesas kontroli pār iestādes atteikumu mīkstināt soda izciešanas režīmu, turklāt neatkarīgi no procesa stadijas, kurā režīma mīkstināšana pieteicējam pēc būtības tiek atteikta. Augstākā tiesa lēmumos atzina, ka augstākas pakāpes režīmā paredzētās papildu tiesības nav privilēģijas, bet gan notiesātā, kurš atbilst šāda režīma piešķiršanas priekšnoteikumiem, tiesības, tādēļ atteikums mīkstināt režīmu ierobežo Satversmes 92.pantā minētās „tiesības”. Tādējādi atteikums mīkstināt soda izciešanas režīmu ir salīdzināms ar režīma pastiprināšanu, un arī šo tiesību aizsardzībai ir paredzama tiesas kontrole, kuru pastāvošā lēmumu apstrīdēšanas kārtība pienācīgi neaizstāj. Augstākās tiesas ieskatā, šāds pilnīgs liegums tiesībām uz pieeju tiesai, kad būtiski aizskartas personas cilvēktiesības, ir acīmredzami nesamērīgs ar sabiedrības nelielo ieguvumu – nedaudz ātrāku tiesvedības procesu citās lietās. Šie iesniegtie pieteikumi atzīmējami kā retums tādā ziņā, ka attiecīgie lēmumi pieņemti pieteikuma virzības izlemšanas stadijā, proti, izskatot blakus sūdzības par pirmās instances tiesas tiesnešu atteikumiem pieņemt pieteikumus.
Pēc abiem Augstākās tiesas pieteikumiem Satversmes tiesa ierosinājusi vienu lietu Nr.2017-19-01. Paredzams, ka lieta tiks izskatīta 2018.gada maijā.
7. Cits lēmums par vēršanos Satversmes tiesā pieņemts lietā Nr.SKA-151/2017 (A420224915), kurā pastāvēja strīds par pieteicējas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei izteikto lūgumu sniegt informāciju par vairāku bijušo valdības locekļu vārdu un uzvārdu, personas kodu, kā arī dzīvesvietu, norādot, ka šāda informācija nepieciešama, lai celtu prasību pret šīm personām par zaudējumiem, kas nodarīti ar kādu Ministru kabineta noteikumu pieņemšanu. Augstākā tiesa, samērojot lietā konkurējošās tiesības uz personas datu (tiesību uz privāto dzīvi) aizsardzību ar tiesībām vērsties tiesā, secināja, ka nebūtu adekvāti piešķirt priekšroku vienai vai otrai no tām, bet nepieciešams nodrošināt atbilstošu līdzsvaru starp šīm tiesībām. Šādā kontekstā Augstākajai tiesai radās šaubas, vai Civilprocesa likuma normas (128.panta otrās daļas 1.2 punkta pirmais teikums un 132.panta pirmās daļas 6.punkts kopsakarā ar 26.panta pirmo daļu), kas izskatāmajos apstākļos prasa iespējamo atbildētāju deklarētās dzīvesvietas datu apstrādi, neparedzot nekādas citas alternatīvas iespējas prasības pieteikuma iesniegšanai, atbilst Satversmes 96.pantam. Augstākās tiesas ieskatā atbildētāja dzīvesvietas adreses izmantošanas tiesvedībā mērķis ir tieši atbildētāja tiesību aizsardzība (tiesvedība norisinās tuvāk dzīvesvietai un atbildētājs tiek informēts par tiesas procesu), bet to, ievērojot gan Civilprocesa likumā citos gadījumos paredzētos izņēmumus, gan citu valstu pieredzi, iespējams sasniegt ar atbildētāja privāto dzīvi mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Arī šajā lietā Augstākā tiesa iesniedza pieteikumu par tādu tiesību normu (Civilprocesa likuma normu) satversmību, kuras lietā piemērojamas vien pastarpināti, proti, novērtējot, vai informācija par citu personu privāto dzīvi (datiem) ir nepieciešama, lai izmantotu tiesības vērsties tiesā.
Pēc šī Augstākās tiesas iesniegtā pieteikuma Satversmes tiesa ierosinājusi lietu Nr.2017-30-01. Lietas sagatavošanas termiņš noteikts 2018.gada aprīlī, pēc kā tiks precizēts arī lietas izskatīšanas laiks.
8. Visbeidzot pēdējais 2017.gadā sagatavotais lēmums par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesā pieņemts lietā Nr.SKA-128/2017 (A420342413). Šajā administratīvajā lietā tika risināts jautājums par nekustamā īpašuma nodokļa papildlikmes par neapstrādātu lauksaimniecībā izmantojamo zemi maksāšanu gadījumā, ka taksācijas gadā zemei mainījies īpašnieks. Augstākā tiesa secināja, ka likumā paredzētā kārtība, kādā izbeidzas nodokļa pamatlikmes maksāšanas pienākums, nav piemērota nodokļa papildlikmes maksāšanas gadījumā, jo netiek ņemts vērā, kurš no secīgajiem īpašniekiem bijis faktiski atbildīgs par lauksaimniecības zemes neapstrādāšanu. Nodokļa papildlikmes maksāšanas pienākuma uzlikšana personai, kura nevar ietekmēt vai paredzēt lauksaimniecības zemes apstrādes faktu, ievērojot papildlikmes sankcijas dabu, būtu netaisnīga un neracionāla. Nodokļu maksāšanas pienākums ierobežo personas ar Satversmes 105.panta pirmajiem trīs teikumiem aizsargātās tiesības uz īpašumu, bet minētajos nekustamā īpašuma atsavināšanas gadījumos likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir nepiemērots leģitīmā mērķa – sabiedrības labklājības aizsardzības – sasniegšanai.
Pēc Augstākās tiesas iesniegtā pieteikuma Satversmes tiesā ierosināta lieta Nr.2018-04-01. Lietas sagatavošanas termiņš noteikts 2018.gada jūnijā, pēc kā tiks precizēts arī lietas izskatīšanas laiks.
QR
