Savā runā es sākumā īsi apskatīšu tiesas un tiesneša neatkarību kā vienu no ētikas principiem, tad īsi komentēšu, kāda ir bijusi Tiesnešu ētikas komisija darbība saistībā ar šo principu, un noslēgumā būs dažas piezīmes par tiesneša kā personības iekšējo neatkarību.
1. Tiesas un tiesneša neatkarība kā vērtība
Šodien jau vairākkārt tika uzsvērts, ka mūsdienu tiesiska un demokrātiska valsts nav iedomājama bez neatkarīgas tiesas. Tiesas un tiesnešu neatkarība ir neatņemama šādas valsts sastāvdaļa. Taču tiesnešu neatkarība nav pašmērķis, un tā arī nav tiesneša privilēģija. Tiesneša neatkarības galvenais uzdevums ir nodrošināt to, lai tiktu spriesta taisnīga tiesa. Tiesneša neatkarība ir viens no galvenajiem instrumentiem, kas nodrošina tiesas objektivitāti.
Līdz ar to tiesas un tiesneša neatkarība kā vērtība ir nostiprināta dažādos avotos. Piemēram, Latvijas Republikas Satversmes 83.pants noteic, ka tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti. Savukārt Latvijas Republikas Satversmes 92.pants paredz, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Tiesības uz taisnīgu tiesu ietver sevī arī tiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesu.
Tiesas un tiesneša neatkarība ir arī viens no tiesnešu ētikas principiem. Latvijas Tiesnešu ētikas kodeksā šim ētikas principam ir iezīmēta ļoti nozīmīga vieta. Tas ir ierakstīts pirmajā kanonā, kurā ir teikts, ka tiesnesis tur cieņā savu amatu, tiesu varas neatkarību un tiesas godīgumu un neatkarīga tiesu vara ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa. Līdzīgi tas ir arī Bangaloras tiesnešu ētikas principos. Arī tur neatkarība ir likta kā pirmā vērtība. Bangaloras tiesnešu ētikas principos ir teikts, ka tiesnešu neatkarība ir priekšnoteikums tiesiskumam un viena no taisnīgas tiesas pamatgarantijām; tādēļ tiesnesim ir jāsargā tiesu varas neatkarība gan tās individuālajā, gan institucionālajā aspektā un pašam jābūt šādas neatkarības piemēram. Šajos principos ir arī sīkāk skaidrots, kā šī vērtība un princips ir saprotams, iezīmējot to, ka tiesnesim ir jābūt neatkarīgam gan no sabiedrības, gan lietas dalībniekiem, gan no izpildvaras un likumdevēja, gan arī no saviem kolēģiem.
2. Iekšējā neatkarība
Tiesneša neatkarība no citiem tiesnešiem tiek dēvēta par iekšējo neatkarību, un tieši tā ir šīs konferences sadaļas tēma. Ja runājam par tiesneša neatkarību tiesu sistēmas iekšienē, tad parasti kā tie potenciālie neatkarības apdraudētāji tiek minētas tiesnešu pašpārvaldes institūcijas, citi tiesneši gan tajā pašā tiesā, gan augstākās tiesās un, protams, arī tiesu priekšsēdētāji. Tiesneša neatkarība nozīmē to, ka tiesnesis var katru lietu izskatīt patstāvīgi, pieņemt savus lēmumus lietā patstāvīgi, balstoties uz lietas faktiem un tiesību normām. Tiesnesim ir jābūt brīvam no jebkāda spiediena, draudiem vai iejaukšanās lietas izskatīšanā.
2.1. Norādījumi konkrētā lietā
Parasti tiek uzsvērts, ka arī tiesu varas iekšienē nedrīkst būt tāda situācija, ka viens tiesnesis dod otram tiesnesim saistošus norādījumus par to, kā viņam būtu jāizlemj kāda konkrēta lieta. Tas ir pieļaujams tikai tiktāl, ciktāl procesuālie likumi to paredz pārsūdzības kārtībā. Taču, kā tas ir noteikts arī Latvijas Tiesnešu ētikas kodeksa 3.kanona 10.punktā, tas nenozīmē, ka tiesnesis nedrīkstētu vispār ar kolēģiem apspriest lietas. Tiesnesis drīkst konsultēties ar kolēģiem.
Manuprāt, faktiskā situācija Latvijā šajā ziņā ir ļoti laba, un nav pamata uzskatīt, ka tiesnešu neatkarība šādā ziņā tiktu pārkāpta. Taču būtu ļoti svarīgi veicināt sabiedrības izpratni par šo jautājumu, jo diemžēl jāatzīst, ka sabiedrība ne vienmēr saprot, ka tas, ka tiesu sistēma ir veidota hierarhiski, tomēr nenozīmē, ka tiesneši tāpat kā, piemēram, civildienesta ierēdņi būtu viens otram pakļauti un augstākas instances tiesas tiesneši vai tiesu priekšsēdētāji varētu dot norādījumus par lietu izskatīšanu. Tā, manuprāt, ir lieta, kuru jāskaidro sabiedrībai, jo diemžēl šāda izpratne par tiesu sistēmu nereti tiek pausta plašsaziņas līdzekļos.
Mani personīgi visvairāk apbēdina, ja advokāti, kuriem vajadzētu būt izpratnei par tiesu sistēmas darbības principiem, tomēr publiski kultivē priekšstatu, ka tiesas priekšsēdētājs ir priekšnieks visiem tiesnešiem savā tiesā un var dot tiem norādījumus par lietu izskatīšanu, nemaz nerunājot par Augstākās tiesas priekšsēdētāju, kas reizēm tiek pasniegts kā visas Latvijas tiesnešu priekšnieks, kurš katram tiesnesim varētu dot norādījumus.
2.2. Lietu sadale
Vēl viens aspekts, kas ir saistīts ar tiesas un tiesneša iekšējo neatkarību, ir lietu sadale tiesās. Šeit nozīmīga loma ir tiesu priekšsēdētājiem, jo tieši tiesu priekšsēdētāji ir atbildīgi par lietu sadales organizēšanu tiesās. Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē to, ka lieta ir jāizskata ar likumu noteiktai tiesai. Līdz ar to ir jābūt skaidriem principiem, pēc kuriem konkrēta lieta tiek iedalīta izskatīšanai konkrētam tiesnesim.
Latvijā notiek automatizēta lietu sadale. Tāpat katram tiesas priekšsēdētājam ir jāapstiprina lietu sadales plāns, kur tiek noteikti lietu sadales principi. Taču dzīvē ir tā, ka ne vienmēr visu lietu sadale var notikt automatizēti un ir apstākļi, kas var radīt nepieciešamību atkāpties no parastajiem lietu sadales principiem. Līdz ar to tiesas priekšsēdētājam vienmēr būs zināma rīcības brīvība lietu sadalē. Venēcijas komisija uzsver, ka ir svarīgi, lai praksē šī brīvība netiktu izmantota negodprātīgi. Kā negodprātīgas rīcības piemērus Venēcijas komisija norāda to, ka tiesas priekšsēdētājs varētu radīt spiedienu uz kādu konkrētu tiesnesi, iedalot viņam ļoti daudz lietu vai iedalot tikai „zema profila” lietas, vai arī tiesas priekšsēdētājs var politiski jūtīgas lietas iedalīt izskatīšanai konkrētiem tiesnešiem, kas var būt ļoti efektīvs veids, kā ietekmēt lietas iznākumu. Man gribētos cerēt, ka Latvijā nav šāda veida problēmu lietu sadalē.
2.3. Lietu izskatīšanas termiņi
Apdraudējumu tiesneša neatkarībai var radīt arī tas, kā tiek risināti jautājumi par lietu izskatīšanas termiņiem. Lietu izskatīšanas termiņi var būt tieši noteikti tiesību normās. Tāpat tiesību normās var būt paredzēti mehānismi, kā tiesu sistēmā var tikt kontrolēti lietu izskatīšanas termiņi. Sekošana līdzi lietu izskatīšanas termiņiem neapšaubāmi ir nepieciešama, jo tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē arī to, ka ikvienam ir tiesības uz lietas izskatīšanu savlaicīgā termiņā. Arī Latvijas Tiesnešu ētikas kodeksa 3.kanona 11.punktā ir noteikts, ka tiesnesim jācenšas lietas izlemt savlaicīgi. Taču, ja visu lietu izskatīšanas termiņi tiesnesim ir noteikti no malas (noteikti likumā vai, piemēram, tiesas priekšsēdētājs nosaka konkrētu lietas izskatīšanas termiņu), tas var novest pie tā, ka tiesnesis nevar pienācīgi sagatavot lietu izskatīšanai un līdz ar to arī nevar ar pienācīgu rūpību to izskatīt. Šādā situācijā nevar runāt par to, ka tiesnesis pilnvērtīgi realizē savu neatkarību un tiesu spriež patiesi neatkarīgi. Bangaloras tiesnešu ētikas principu komentāros ir uzsvērts, ka nedrīkst veidot tādu sistēmu, kad tiesnesis ir spiests dot priekšroku produktivitātei lietu izskatīšanā, nostādot to pāri pienācīgai lietas izskatīšanai, kas ir balstīta uz rūpīgu visas lietas apstākļu un tiesību normu izvērtēšanu.
2.4. Tiesneša darbības novērtēšana un disciplinārlietas
Ja cita tiesneša norādījumi par lietas izskatīšanu un, iespējams, pat lietu sadale var būt tieši tiesneša neatkarības apdraudējuma avoti, tad netiešu apdraudējumu tiesneša neatkarībai var radīt arī tiesnešu novērtēšanas procedūra vai pret tiesnesi ierosinātās disciplinārlietas. Līdz ar to ir svarīgi, lai šīs procedūras būtu pārdomātas un tiktu īstenotas tādā veidā, kas nerada apdraudējumu tiesneša neatkarībai.
Tā kā citu tiesnešu pašpārvaldes institūciju priekšsēdētāji paši ir aicināti uzstāties konferencē, tad nepievērsīšos šo pašpārvalžu institūciju darbības vērtējumam saistībā ar tiesneša neatkarību. Taču vēlos atzīmēt, ka pagājušajā gadā Tiesnešu ētikas komisija tikās ar tiesnešiem izbraukuma sēdē. Šajā sēdē notika arī diskusija par to, kāpēc tiesneši Latvijā paši savu neatkarību novērtē daudz sliktāk nekā kolēģi citās Eiropas valstīs. Kā viens no iespējamiem iemesliem tika norādīts arī tas, ka tiesneša darbības novērtēšanā nozīme tiek piešķirta statistikai par izskatītajām lietām, tādā veidā radot spiediens attiecībā uz tiesnesi dot priekšroku produktivitātei lietu izskatīšanā.
3. Tiesnešu ētikas komisijas loma
Ja skatāmies, kāda ir Tiesnešu ētikas komisijas loma saistībā ar tiesneša neatkarību, tad jāteic, ka, manuprāt, risks, ka Ētikas komisija ar savu darbību varētu apdraudēt tiešā veidā tiesnešu neatkarību, ir visai zems. Tiesnešu ētikas komisija neuzliek sodus, nevērtē to, kā tiesneši pēc būtības izskata lietas. Tiesnešu ētikas komisijas galvenais uzdevums ir sniegt tiesnešu ētikas normu skaidrojumus un izvērtēt, vai tiesnesis ir ievērojis tiesnešu ētikas normas. Līdz ar to tiesneša neatkarības apdraudējums varētu veidoties tikai, manuprāt, tādā ļoti neticamā situācijā, ja pēkšņi Tiesnešu ētikas komisija pārprastu tiesnešu ētikas normas un, piemēram, Latvijas Tiesnešu ētika kodeksa 2.kanonā ierakstīto, ka tiesnesis ievēro likumus, saprastu tā, ka tas dod Tiesnešu ētikas komisijai tiesības pārbaudīt arī to, vai lietas ir izskatītas pareizi. Līdz šim Tiesnešu ētikas komisija vienmēr ir stingri un noteikti norādījusi, ka tā nevērtē ne materiālo, ne procesuālo tiesību normu piemērošanas pareizību.
Taču, neapšaubāmi, netieši ar savu darbu Tiesnešu ētikas komisija var ietekmēt tiesneša neatkarību, jo, kā jau teicu, neatkarība ir viens no tiesnešu ētikas principiem un līdz ar to Tiesnešu ētikas komisija var sniegt skaidrojumus vai sagatavot atzinumus par tiesneša neatkarību. Līdz šim tiesneši nav vērsušies Tiesnešu ētikas komisijā tieši par tiesneša neatkarības jautājumiem. Es gribētu pat aicināt: ja ir kādas problēmas ar tiesneša neatkarību, tad tiesnesim ir tiesības lūgt Tiesnešu ētikas komisijai sniegt skaidrojumu par tiesnešu ētikas normām. Tiesnešu ētikas komisija var arī izvērtēt, vai konkrētā situācijā kāda tiesneša vai tiesas priekšsēdētāja rīcība bija atbilstoša ētikas normām, tostarp, tiesneša neatkarības principam. Vēlos arī uzsvērt, ka tā nav vienīgā iespēja rakstīt sūdzību, aicinot Tiesnešu ētikas komisiju izvērtēt konkrētu situāciju un sniegt atzinumu par to, vai kāds konkrēts tiesnesis ir pārkāpis tiesnešu ētikas normas. Tiesnešu ētikas komisija sniedz arī vispārīgus skaidrojumus par tiesnešu ētikas normām, tāpēc ikviens tiesnesis var arī abstraktā veidā lūgt skaidrojumu par kādu situāciju.
Kā jau teicu, līdz šim Tiesnešu ētikas komisija nav sniegusi skaidrojumus tieši par tiesneša neatkarību vai vērtējusi, vai kāds tiesnesis ir pārkāpis kāda cita tiesneša neatkarību. Taču Tiesnešu ētikas komisija ir pievērsusies jautājumiem par attiecībām ar citiem tiesnešiem un par attiecībām ar tiesas priekšsēdētāju. Attiecības ar citiem tiesnešiem ir apskatītas kontekstā ar tiesneša objektivitāti, izskatot lietu, kur cits tiesnesis ir vai varētu būt lietas dalībnieks. Tiesneša attiecības ar tiesas priekšsēdētāju ir vērtētas kontekstā ar jautājumu, vai tiesas priekšsēdētājs drīkst kontrolēt un sekot līdzi tam, vai tiesnesis atrodas tiesas telpās tiesas darba laikā. Ir vērtēts arī tas, vai tiesnesis ir pieļāvis tiesnešu ētikas normu pārkāpumu sakarā ar viņa rīcību attiecībā pret tiesas priekšsēdētāja rīkojumu par konkrētu lietu sadali. Vienā gadījumā tiesnesis uzrakstīja atbildes rezolūciju tieši uz personas pieteikuma tiesai, atsakoties pakļauties tiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītāja rīkojumam par lietas sadali un izsakot viedokli par rīkojuma pamatotību. Tiesnesis Tiesnešu ētikas komisijai citastarp norādīja, ka šādas rīcības iemesls esot bijis tas, ka, viņaprāt, viņam iedala vairāk lietu nekā kolēģiem. Taču, Tiesnešu ētikas komisijai pārbaudot šo informāciju, tas neapstiprinājās. Savukārt citā gadījumā, kur arī bija notikusi diskusija starp tiesnesi un tiesas priekšsēdētāju par lietu sadali, Tiesnešu ētikas komisija norādīja, ka nav pieļaujama šādu dokumentu pievienošana lietas materiāliem. Vienlaikus Tiesnešu ētikas komisija atzina, ka apstāklis, ka tiesnesis ir vērsies ar lūgumiem pie tiesas priekšsēdētāja par lietu sadali, pats par sevi neliecina par viņa neētisku rīcību.
4. Tiesneša kā personības iekšējā neatkarība
Nepašaubāmi, tiesību normās ietvertās tiesneša neatkarības garantijas un faktiskie tiesas priekšsēdētāju vai tiesnešu pašpārvaldes institūciju darbības principi ir svarīgi tiesneša neatkarības nodrošināšanai. Taču ārkārtīgi būtiska loma ir arī paša tiesneša kā personības iekšējai neatkarībai. Kā tas ir norādīts Bangaloras tiesnešu ētikas principu komentāros, tiesneša neatkarība ir arī prāta stāvoklis. Līdz ar to ir svarīgi runāt par to, ka tiesnesim visupirms iekšēji ir jābūt sajūtai, ka neatkarība ir kaut kas nepieciešams un būtisks. Ja tiesnesim šāda pārliecība ir, tad viņš neklusēs tajos gadījumos, kad, viņaprāt, kāds šo neatkarību apdraud. Bangaloras tiesnešu ētikas principos ir teikts, ka tiesnesim ir jāsargā tiesu varas neatkarība. Tas ir tiesneša pienākums. Ja šī iekšējā nepieciešamība pēc neatkarības būs, tad nebūs arī korupcijas gadījumi tiesu sistēmā, un mēs varēsim ar mierīgu sirdi teikt, ka pēdējais gadījums, kad kāds tiesnesis likumā noteiktā kārtībā ir bijis atzīts par vainīgu šāda veida nodarījumā, ir sena pagātne.
Svarīga ir arī iekšējā spēja būt neatkarīgam. Es, tāpat kā Egils Levits, gribētu uzsvērt, ka, no vienas puses, tiesnesis nedrīkst būt hipersensitīvs. Ja tiesnesis ir hipersensitīvs, tad, neskatoties uz to, ka viņa neatkarība būs pilnībā nodrošināta gan institucionāli, gan organizatoriski, viņš vienalga uzskatīs, ka viņa neatkarība ir apdraudēta, jo viņš jebkuru kolēģa vai tiesas priekšsēdētāja izteikto frāzi iztulkos kā obligātu pavēli, kas ir jāpilda. Otra galējība, protams, ir nepietiekams jutīgums uz kritiku. Tiesnesim tomēr ir jābūt spējīgam saklausīt pamatotu kritiku un izvērtēt, kas ir jāmaina viņa darbā, lai to uzlabotu.
Atzīstot, ka tiesnesim kā nobriedušai personībai ir jāpiemīt spējai būt neatkarīgam un neņemt vērā katru vissīkāko kritiku, tomēr nevar neatzīmēt, ka pat šādam tiesnesim var rasties problēmas ar spēju būt neatkarīgam, ja par vienu un to pašu jautājumu tiek saņemts it kā ļoti neliels spiediens no dažādām pusēm. Katru atsevišķo gadījumu tiesnesis būtu spējīgs neņemt vērā, tomēr problēma rodas tieši tad, kad tas viss summējas. Šādā kontekstā man liekas vēlreiz būtiski uzsvērt, ka pēdējo gadu laikā uz tiesnešiem ir konstants spiediens no visdažādākajām pusēm, par to, ka galvenais ir lietas skatīt ātrāk un ātrāk, un ātrāk. Tomēr pirmajā vietā būtu jābūt nevis vienkārši lietu izskatīšanas ātrumam un produktivitātei, bet gan lietas izskatīšanas saturiskajai kvalitātei.
QR
