Paldies par iespēju dalīties ar Jums savās domās par dažiem tiesas un tiesnešu neatkarības aspektiem. Vispirms īsi par tiesneša profesiju kā tādu, tad par tiesneša neatkarības struktūru, atalgojumu kā vienu no neatkarības elementiem, tiesneša iekšējo personisko neatkarību, nepieciešamo morālo briedumu, spēju atpazīt tiesību negodprātīgu izmantošanu un neatkarību no augstākām instancēm. Noslēgšu ar kāda mūsu amata priekšgājēja spriedumu pirms 4000 gadiem, kuram ir tiešs sakars ar mūsu šodienas tēmu – tiesneša neatkarību.
I.
Tiesneša funkcija ir viena no vecākajām cilvēces kultūrvēstures pozīcijām. Cik vien vēsture ir spējusi konstatēt, gandrīz jebkurā sabiedrības formā vienmēr ir bijis kāds amats, kāda pozīcija, kas vairāk vai mazāk atbilst mūsdienu tiesneša amatam.
Sākumā, arhaiskā sabiedrībā, tiesneša funkcijas pildīja šamanis vai priesteris. Vēlāk tās kļuva patstāvīgas. Antīkajās civilizācijās tiesneša amats jau bija valsts amats. Piemēram, Bībelē ir „Soģu grāmata”, kas attiecas uz laiku, kad valsti pārvaldīja priesteri-tiesneši („soģi”). Taču paralēli daudzās valstīs un arhaiskākās sabiedrībās tā bija arī privāta, sabiedriska pozīcija.
Tiesību leģitimācijas avoti laika gaitā ir mainījušies. Sākotnēji tie bija dievības, kristīgajā un abu pārējo monoteisko reliģiju pasaulē – Dievs. Vēlāk, kopš Apgaismes laikmeta, to nomainīja saprāts, vērtības, likums, vispārējie tiesību principi. Taču divas tiesneša funkciju raksturojošas īpašības vienmēr kopš senlaikiem ir palikušas nemainīgas: tās ir autoritāte un neatkarība. Par autoritāti citreiz, bet šodien mēs runāsim par neatkarību.
II.
Neatkarībai ir dažādi subjekti. Vispirms, no vienas puses, var runāt par tiesas kā institūcijas, par visas tiesu sistēmas neatkarību un, no otras puses, par tiesneša kā amatpersonas, kā indivīda neatkarību.
Neatkarībai ir arī dažādi aspekti. Pirmkārt, runa ir par tiesas un tiesneša ārējo neatkarību no abiem pārējiem valsts varas atzariem – likumdevējvaras un izpildvaras. Otrkārt, var aplūkot tiesas un tiesneša neatkarību no sabiedrības, no sabiedrības spiediena un neleģitīmas ietekmēšanas. Šeit savukārt var runāt it sevišķi par neatkarību no klasiskajiem medijiem, un tagad arī neatkarību no sociālajiem medijiem. Treškārt, nedrīkst aizmirst tiesneša neatkarību no tiesu sistēmas kopumā – no vadības, no kolēģiem, no pašpārvaldes. Un, visbeidzot, ceturtkārt, svarīgs faktors ir tiesneša personiskā neatkarība.
Šie ir jautājumi, par ko tiks runāts visas konferences garumā. Es tādēļ tagad nemēģināšu apskatīt tiesneša neatkarību kopumā, bet runāšu tikai par dažiem atsevišķiem tiesneša personiskās neatkarības aspektiem.
III.
Personīgās neatkarības priekšnoteikums, kas ir viens no ārējās neatkarības pamatelementiem, ir tiesneša amata un ienākumu drošība. Tas ir tiesneša neatkarības pamats. Tiesneša neatkarības svarīgākā garantija ir tā, ka viņa atrašanās un palikšana amatā principā ir nodrošināta uz mūžu, atsevišķos gadījumos arī uz zināmu, ne pārāk īsu laiku. Otra svarīgākā neatkarības garantija ir tā, ka viņam ir nodrošināts zināms ienākumu līmenis. Tie ir apstākļi, kas ļauj tiesnesim būt neatkarīgam no ārējas ietekmes.
Ar to tiesneša situācija atšķiras kā no valsts ierēdņa, tā no privātā sektora darbinieka situācijas. Tur valda hierarhija un padotība, tāpat arī cenšanās pēc karjeras, atzinības, lielāka atalgojuma pēc principa – ja es strādāju vairāk un labāk, tad tas pozitīvi ietekmē karjeru un atalgojumu. Taču tas, protams, dara darbinieku atkarīgu no priekšnieku, kolēģu, klientu, sabiedrības novērtējuma.
Taču tiesnesim visi šie momenti nav (un nedrīkst būt) īpaši svarīgi, jo viņam ir nodrošināts darbs un atalgojums, nav jārūpējas par nākotni. Tiesnesim šīs „ārējās” attiecības un vērtējumi nav pārāk nozīmīgi. Amata un ienākumu drošība garantē viņa neatkarību.
IV.
Es gribētu norādīt uz diviem neseniem spriedumiem, kuros tas ir akcentēts. Vispirms varētu īsi pieminēt vēl patlaban nepabeigto Eiropas Savienības Tiesas lietu Associação Sindical dos Juízes Portugueses (lieta C-64/16), kur es esmu tiesnesis ziņotājs.
Lietas būtība ir tā, ka Portugālē krīzes laikā uz Eiropas Savienības ieteikuma pamata tiesnešu algas, tāpat kā visu pārējo publiskā sektora darbinieku algas, tika samazinātas par 10%. Pirmais jautājums ir par to, vai par to ir atbildīga Portugāle vai Eiropas Savienība. Tas ir būtisks konstitucionāls jautājums. Taču mūsu šodienas tēmas kontekstā svarīgi ir divi citi jautājumi. Proti, pieteikuma iesniedzēja, kas ir tiesnešu arodbiedrība, apgalvo, ka šis 10% samazinājums ietekmē tiesnešu neatkarību. Rodas jautājums, vai šādā gadījumā šis samazinājums nav pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību Hartas 47.pantu, kas pilsonim garantē tiesības uz neatkarīgu tiesu, un vai tas nav pretrunā ar Eiropas Savienības līguma 19.pantu, kas faktiski nosaka Eiropas Savienības dalībvalsts pienākumu garantēt neatkarīgu tiesu sistēmu.
Tiesas spriedums vēl nav publicēts. Bet ir publicēti ģenerāladvokāta Saugmandsgaard Øe secinājumi. Ģenerāladvokāts izvērsti pamato pastāvīga un atbilstīga tiesneša atalgojuma nozīmi tiesneša neatkarības nodrošināšanā. Tālāk viņš norāda uz tiesnešu atalgojuma sasaisti ar vispārējo atalgojuma līmeni un sistēmu valstī, un konstatē, ka samērīgs atalgojuma samazinājums, ja vien tas skar ne tikai tiesnešus, bet vienmērīgi attiecas uz visiem valsts darbiniekiem, krīzes situācijā ir pieļaujams.
V.
Otrs interesants spriedums ir Satversmes tiesas 2017.gada 26.oktobra spriedums tiesnešu atlīdzības lietā (lieta Nr.2016-31-01), kurā ir izvērsti apskatīts tiesneša statusa un tiesneša atalgojuma sistēmas jautājums.
Attiecībā uz tiesneša statusu šis spriedums konstatē, ka tiesnesim ir īpašs statuss citu valsts darbinieku vidū, un šis statuss ir atšķirīgs no valsts ierēdņa statusa. Kādēļ atšķirīgs? Tādēļ, ka ierēdņa atalgojuma sistēma ievērojamā mērā balstās uz motivācijas principu: ierēdnim vairāk un labāk strādājot, viņš var saņemt piemaksas, naudas balvas un citus labumus. Bet tiesneša atalgojumam šis motivācijas princips nav piemērojams: tiesnesis nevar spriest lietu citādāk, labāk vai sliktāk, atkarībā no tā, vai viņam ir lielāks vai mazāks atalgojums, viņš ar savu darbu nevar sev „izpelnīties” piemaksu vai prēmiju. Piemēram, tiesnesis, kurš skata krimināllietu, nevarētu saņemt piemaksu par to, ka ir noteicis īpaši bargu sodu. Tādēļ tiesneša atalgojuma sistēmas pielīdzināšana ierēdņu atalgojuma sistēmai ir pretrunā ar no Satversmes izrietošo tiesnešu īpašo statusu.
Tāpat arī jau no paša sākuma likumā jābūt paredzētam, ka tiesneša atalgojums pastāvīgi tiek indeksēts atbilstoši dzīves dārdzības pieaugumam, dzīves kvalitātes attīstībai. Ja šāda mehānisma nav, tad tā ir problēma. Tāpat atalgojumam ir jābūt konkurētspējīgam, protams, ņemot vērā valsts ekonomiskos apstākļus.
Tātad šis jaunais Satversmes tiesas spriedums ir pamatspriedums tiesu varas neatkarības jautājumā saistībā ar statusu un atalgojumu. Tas skaidri uzrāda atšķirību starp tiesnešiem un tiesu varu no vienas puses un visiem pārējiem valsts darbiniekiem un citiem varas atzariem no otras puses.
VI.
Satversmes tiesas spriedumā ir iezīmēti vēl daži problemātiski jautājumi, bet kas nav tālāk izvērsti.
Viens no tiem ir jautājums tieši par Satversmes tiesas tiesneša statusu. Satversmes tiesas tiesnesis tiek iecelts uz desmit gadiem. Tas pats attiecas arī uz Latvijas pārstāvjiem starptautiskajās vai pārnacionālajās tiesās, kuri tur tiek iecelti uz laiku. Šeit ir jautājums par sociālajām garantijām pēc tiesneša amata laika beigšanās. No šī Satversmes tiesas sprieduma izriet, ka jautājums par Satversmes tiesas, kā arī starptautisko un pārnacionālo tiesu tiesnešu sociālajām garantijām pēc amata mandāta izbeigšanās ir jautājums, kas likumam drīzumā ir jāatrisina. Viens priekšlikums varētu būt iekļaut viņus Augstākajā tiesā. Tas Augstākajai tiesai noteikti dotu kvalitatīvu pienesumu.
VII.
Tālāk es runāšu par tiesneša iekšējo neatkarību. Jau minēju, ka palikšana amatā un atalgojuma nodrošināšana ir galvenais ārējais priekšnoteikums neatkarībai, bet iekšējās neatkarības jautājums ir – kā šo ārējās neatkarības iezīmēto laukumu tiesnesis kā persona piepilda, kā viņš šo neatkarību izmanto.
Neatkarība nenozīmē to, ka tiesnesis var darīt visu, ko viņš grib. Neatkarība nozīmē ciešu saistību ar zināmiem principiem, ar zināmiem uzvedības modeļiem. Šeit ļoti būtiska ir tiesneša iekšējā neatkarība – no pārējiem valsts varas atzariem, no sabiedrības, no pašas tiesu sistēmas spiediena, no nepiedienīgas, neleģitīmas ārējas ietekmes. Tā kā tiesnesis parasti tiek iecelts darbā uz mūžu, tad tiesneša personības faktori spēlē lielāku lomu nekā citās profesijās. Šo jautājumu pēta tā saucamā tiesnešu socioloģija, kas ir sevišķi attīstīta Amerikas Savienotajās Valstīs.
Ideālai tiesneša personībai jābūt, no vienas puses, stingrai un, no otras puses, jūtīgai. Tai jābūt stingrai attiecībā uz jebkādām ietekmēm, kas mēģina mērķtiecīgi ietekmēt tiesnesi attiecībā uz tiesību piemērošanu vai konkrētas lietas iznākumu. Telefona zvans, kritika presē, sociālajos tīklos, sliktāka kabineta iedalīšana tiesā vai tiesas priekšsēdētāja „šķībs” skatiens katrā ziņā nedrīkst ietekmēt tiesnesi. Tiesnesis nedrīkst būt jūtelīgs pret šādām ietekmēm. Hipersensibilitāte attiecībā uz dažādiem apkārtnes spiedieniem, tieši vai netieši izteiktām vēlmēm norāda uz to, ka personība nav pietiekoši nobriedusi tiesneša amatam.
No otras puses, tiesnesim ir jābūt pietiekoši atvērtam un jūtīgam – jūtīgam attiecībā uz aizrādījumiem par tiesību piemērošanas metodoloģiju, iznākuma taisnīgumu, atvērtam attiecībā uz sabiedrības vajadzībām un tiesību attīstību. Tādēļ tiesnesim ir svarīgi sekot līdzi, kā viņa spriedums tiek uztverts sabiedrībā, iepazīties ar lietišķu kritiku, un pašam izvērtēt, vai šī kritika ir vai nav pieņemama.
VIII.
Tiesneša rokās ir ielikta liela vara, un viņam ir dota neatkarība. Tādēļ, lai sabiedrība būtu droša, ka tiesnesis šo varu izmantos pareizi un atbildīgi, tikpat svarīgu lomu kā profesionālās kompetences spēlē arī morālais briedums.
Ko nozīmē morālais briedums? Klasisks morālā brieduma mērījums ir tā saucamās Kolberga morālā brieduma kategorijas. Kolbergs ir amerikāņu sociologs, kurš pētīja cilvēka morālo attīstību. Viņš iedala cilvēci septiņās morālā brieduma kategorijās, kas attīstās no bērna vecuma.
Bērnam piedzimstot, viņam moralitātes vēl nav. Tā tiek iegūta dzīves gaitā, taču noteiktā secībā un līdz noteiktai pakāpei.
Pirmā pakāpe tiek apgūta apmēram līdz deviņu gadu vecumam. Šajā laikā bērns orientējas uz autoritātēm (parasti vecākiem), lai gūtu labumu un izvairītos no soda, un uzskata, ka morāls (tātad labs) ir tas, kas viņam pašam nāk par labu. To noteikti zināt no bērna audzināšanas – zināmā vecumā bērns uzskata, kas tas, ko viņš grib, kas viņam viņa izpratnē nāk par labu, tas ir labi. Šo pakāpi sasniedz praktiski visi bērni (traģiski ir tad, ja cilvēks neattīstās tālāk – tādā gadījumā izveidojas pataloģiski egoistiska personība; tādu ir īpaši daudz kriminālajā vidē).
Vecāku uzdevums šajā laikā ir, lai bērns pāriet uz nākamo, otro morālā brieduma kategoriju. Šajā pakāpē bērns vai jaunietis jau mērķtiecīgi rīkojas tā, lai viņš no savas rīcības gūtu kādu konkrētu labumu (reciprocitātes princips). Tas varbūt gan materiāls, gan nemateriāls labums (piemēram, vecāku mīlestība vai arī draugu uzmanība – tas pubertātes laikā ir ļoti augsti vērtēts labums, kura dēļ jaunietis ir ar mieru daudz ko darīt). Arī šo morālā brieduma pakāpi līdz 15–20 gadu vecumam sasniedz gandrīz visi.
Trešo morālā brieduma pakāpi raksturo nostāja – lai gūtu panākumus, netiktu atstumts, cilvēks rīkojas atbilstoši tam, ko sabiedrība no viņa sagaida. Viņš jau saskata un rīkojas atbilstoši sabiedrībā tobrīd valdošajiem likumiem un normām. Šo kategoriju cilvēks sasniedz, jaunietim pārejot pieauguša cilvēka vecumā. Tajā visu mūžu paliek vismaz 50% cilvēku. Trešā morālā brieduma pakāpē tātad atrodas sabiedrības vairākums. Tie ir cilvēki, kas ir likumpaklausīgi un ievēro citas sabiedrības normas un kuri maina savu rīcību, ja mainās likumi un normas, tālāk neiedziļinoties šo likumu un normu būtībā. Tie raugās uz to, ko dara vairākums, priekšniecība, elite, un dara to, ko no viņiem prasa, tālāk neiedziļinoties likumu un normu pamatojumā.
Ceturto morālo brieduma kategoriju arī raksturo sekošana likumam un normām, taču nevis vienkārši tādēļ, ka tas no cilvēka tiek prasīts, bet gan tādēļ, ka cilvēks šos likumus un normas atzīst par labām un pareizām. Viņš jau var izskaidrot likumu un normu mērķus, kādēļ tās ir nepieciešamas.
Piektajā kategorijā cilvēks jau saskata un spēj kritiski izvērtēt, vai likumi un sabiedrības normas ir atbilstošas ētiskiem principiem. Viņš var nonākt pie secinājuma, ka konkrētie likumi un normas neatbilst tiem ētiskajiem principiem, kas balstās uz sabiedrībā pieņemtajām vērtībām. Tie tādēļ var vērsties pret šiem likumiem un normām, nesekot tām. Tā ir jau morālās autonomijas pirmā pakāpe. Šo pakāpi sasniedz ne vairāk kā 20% cilvēku.
Sestā kategorija ir cilvēki, kuri orientējas ne tik daudz uz konkrētās sabiedrības vērtībām, bet gan uz universālām, vispārcilvēciskām vērtībām un uz tām balstītiem ētiskiem principiem. Tā ir morālās autonomijas otrā pakāpe. To sasniedz ne vairāk kā 5% cilvēku.
Visbeidzot, Kolbergs sava darba vēlīnajā fāzē ieviesa arī abstraktu, reālajā sabiedrībā faktiski neeksistējošu septīto kategoriju, kas orientētos uz „pārcilvēciskām”, transcendentām vērtībām, un kā piemērus minēja Jēzu vai Budu.
Kolberga teorija tika kritizēta arī tādēļ, ka viņa kritiķu ieskatā šī teorija nav universāla, bet darbojas tikai Rietumu kultūras lokā. Tomēr mūsu kontekstā tas nav būtiski. Ir arī vēl citas morālo kategoriju skalas, bet principā tās mēģina noskaidrot vienu un to pašu – morālo briedumu kā cilvēka personību raksturojošu lielumu.
IX.
Tiesnesis nevar aizslēpties aiz likuma. Viņš nevar teikt – spriedums ir netaisnīgs, bet tāds nu ir likums, es tur neko nevaru darīt. Šāda tiesneša nostāja tiesiskā valstī nav pieļaujama. Jo tiesiskā valstī praktiski vienmēr ir iespējams pieņemt taisnīgu spriedumu. Varbūt spriedums nešķitīs taisnīgs kādam procesa dalībniekam (un tas pat ir diezgan droši, ka zaudējušai pusei tas nešķitīs taisnīgs) vai kādai sabiedrības daļai, varbūt pat sabiedrības vairākumam. Bet izšķirošais ir tas, ka tiesnesis pats sev var teikt – mans spriedums ir taisnīgs. Un, galvenais, viņš to var argumentatīvi paskaidrot savā spriedumā.
Tas nozīmē, ka rezultātam ir jābūt taisnīgam, un tiesnesim ir jābūt iekšēji pārliecinātam par to, ka spriedums ir taisnīgs. Tas ir gan profesionālās kvalifikācijas jautājums, gan morālā brieduma jautājums. Lai tiesnesis varētu – pašam sev un citiem – teikt, ka viņa spriedums ir taisnīgs, viņam kā minimums ir jābūt spējīgam izvērtēt un rīkoties atbilstoši likumiem un citām sabiedrības normām – tā Kolberga sistēmā būtu ceturtā morālā brieduma pakāpe.
Taču optimāla tiesneša personība prasa vēl ko vairāk – viņam jābūt spējīgam izvērtēt, vai likums un sabiedrības normas, ko viņš piemēro savā spriedumā, atbilst tiem morāles principiem, kas balstās uz attiecīgajā sabiedrībā atzītajām vērtībām. Tā jau būtu piektā morālā brieduma pakāpe.
Pie tam jāatzīmē, ka demokrātiskas un tiesiskas valsts tiesību sistēma, arī Latvijā, pieļauj situācijas, ka tiesnesis – ja viņš nonāk pie šāda secinājuma, kas noteikti nebūs bieži – var nepiemērot likumus un citas normas, kas, viņa izvērsti pamatotā ieskatā, nav taisnīgi, ir pretrunā ar morāles normām.
Tātad tiesnesim šajā skalā vajadzētu būt sasniegušam vismaz ceturto, taču, vēl labāk, piekto morālā brieduma pakāpi.
Kā var konstatēt, cik cilvēks ir morāli nobriedis? Principā to var konstatēt ar labi izstrādātām tā saucamajām dziļintervijām. Tās vajadzētu veikt, pieņemot cilvēku darbā, pretējā gadījumā – vismaz attiecībā uz tiesnešiem – tas pēc tam jau varētu būt par vēlu. Bet interesanti ir arī vienkārši pašam pamēģināt novērtēt, kurai kategorijai es piederu.
X.
Visbeidzot es gribētu īsi ieskicēt vēl vienu īpašu juridisku konstrukciju, kas līdz šim vēl nav pilnībā apzināta, bet tomēr pieder pie attīstītas Rietumu tiesību sistēmas dogmatikas. Tai ir varbūt nedaudz attāla, taču pietiekoši redzama sasaiste ar mūsu šodienas konferences tēmu – tiesneša neatkarību, konkrēti – iekšējo neatkarību. Tas ir jautājums par tiesību negodprātīgu izmantošanu.
Latviski parasti to apzīmē par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Angliski to sauc abuse of law, franciski abus de droit, vāciski Rechtsmissbrauch. Šie citās valodās izmantotie jēdzieni neietver sevī ļaunprātību, tas ir, ne vienmēr vajag būt ļaunam nodomam. Tādēļ arī latviski pareizāk būtu lietot terminu „negodprātīga tiesību izmantošana”.
Mēs presē dažkārt lasām, ka ar kādu spriedumu viss formāli it kā ir kārtībā. Taču sabiedrībai šķiet, ka kaut kas tomēr nav tā, kā vajag. Un proti, rezultāts nav kārtībā. Konkrēti – tiek piemērotas tiesības, likuma normas „it kā” tiek izpildītas, bet rezultāts nav taisnīgs. Tiesneša argumentācija ne tikai nav pārliecinoša, bet tieši otrādi – neitrālam, kompetentam novērotājam rada pārliecību, ka tas ir krasi netaisnīgs.
Tiesību negodprātīgas izmantošanas juridiskā būtība tātad ir tā, ka šajā situācijā kāds no procesa dalībniekiem savas tiesības ir izmantojis vai nu prettiesiska, vai neētiska mērķa sasniegšanai, kā instrumentu izmantojot tiesnesi, kurš lietu ir izspriedis „pēc burta”, bet neņemot vērā konkrētajā lietā skaidri saskatāmus taisnīguma apsvērumus.
Kāda ir šīs tiesību negodprātīgas izmantošanas sasaiste arī šīs konferences tēmu – tiesneša neatkarību? Es jau nupat runāju par svarīgu tiesneša iekšējās neatkarības aspektu – personības morālo briedumu. Šis ir labs piemērs, kā lietas izspriešanu var ietekmēt tiesneša morālais briedums: tiesnesim ir jāatpazīst situācija, kad viņš tiek izmantots kā instruments, lai, formāli „pareizi” piemērojot likumu, tiktu sasniegts prettiesisks vai neētisks rezultāts. Tas nozīmē, ka viņam ir jāprot saskatīt „aiz” likuma stāvošos morāles principus, un likums jāpiemēro tā, lai šie morāles principi netiktu aizskarti. Tātad viņam ir jāprot atšķirt starp likumu (tā parastajā, juridiskajā izpratnē) no vienas puses, un morāles principiem no otras puses. Krasas, acīmredzamas nesakritības gadījumā tiesnesim jādod priekšroka morāles principiem. Tātad te ir runa par iepriekš minētā Kolberga morālā brieduma skalas piekto pakāpi.
XI.
Tiesiskā valstī šo reto, bet ne pilnīgi izslēdzamo pretrunas situāciju starp likumu un morāli, kurā tiesnesis nedrīkst ļaut sevi izmantot par instrumentu prettiesiska vai neētiska mērķa sasniegšanai, parasti regulē arī pozitīvās tiesības. Mūsu tiesību sistēmā šāds pozitīvs regulējums, uz ko tiesnesis šajā konfliktsituācijā var atsaukties, ir Civillikuma 1. un 1415.pants. Šīs ir civiltiesību normas, taču tās atspoguļo vispārēju tiesību principu, kas darbojas jebkurā tiesību jomā – arī publiskajās tiesībās un krimināltiesībās. To var atvasināt no Satversmes Ievada, kur ir teikts, ka Latvija ir tiesiska valsts. Tiesiskā valstī tiesību perversija – prettiesisku vai neētisku mērķu sasniegšana ar „formāli”, „plakani” izprastu tiesību piemērošanas palīdzību – nav pieļaujama.
Negodprātīgas tiesību izmantošanas aizliegums kā nerakstīts, vispārējs tiesību princips tiek piemērots arī Eiropas Savienības Tiesā. Tas ir pozitīvi noteikts arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 17.pantā.
XII.
Nobeigumā īsi par vēl vienu tiesneša neatkarības aspektu – neatkarību no augstākas instances tiesas judikatūras. Kā jau teicu, pie tiesneša neatkarības pieder arī pārliecība par sava sprieduma taisnīgumu. Tas attiecas arī uz pirmās un otrās instances tiesnešiem. Tas nozīmē, ka zemāko instanču tiesnešiem, pamatojoties uz savu neatkarību, ir tiesības novirzīties no pastāvošās judikatūras, ja viņš ir pārliecināts par to, ka viņa spriedums ir pareizāks un taisnīgāks. Protams, tas tiesnesim ir labi un pārliecinoši jāpamato. Tas dod iespēju augstākām instancēm vēlreiz pārskatīt savu judikatūru, ņemot vērā zemāko instanču labi attīstītos argumentus.
Tāpēc ir svarīgi, ka jautājumā par to, vai tiesnesim viņa darbības vērtējumā var negatīvi pierēķināt to, ka augstākās instances ir atcēlušas viņa spriedumus, nepieciešama diferencēta pieeja. Labi pamatots zemākas instances tiesas spriedums, kurā ir izvērsti analizēta pastāvošā judikatūra, ir svarīgs judikatūras kvalitātes nodrošināšanas mehānisms. Tāpat nav negatīvi vērtējams augstākas instances atcelts spriedums, ja zemākā instance gan ir nonākusi pie cita rezultātā, taču tiesību piemērošanas metodoloģija ir bijusi pareiza. Atgādināšu, ka korekta tiesību piemērošanas metodoloģija ne vienmēr noved pie viena pareiza rezultāta. Negatīvi, protams, ir vērtējams zemākas instances spriedums tad, ja augstāka instance to atceļ metodoloģisku kļūdu dēļ. Šajā gadījumā divu vai triju instanču tiesu sistēma pilda savu tiešo, klasisko uzdevumu – „izķert” zemāku instanču tiesu kļūdas.
Papildus gribētu piebilst, ka tiesību zinātnei būtu jāattīsta vadlīnijas, kādā veidā var nodalīt tos spriedumus, kuri ir metodoloģiski nepareizi, no tiem, kuri ir metodoloģiski korekti, bet kuriem ir tikai cits pamatojums, kas pēc tiesneša pārliecības ir novedis pie labāka rezultāta.
XIII.
Kolēģi, tiesneša amats ir vecs kā pasaule! Man šeit bija iespēja dalīties ar jums savās pārdomās par dažiem tiesu varas neatkarības aspektiem. Bet beigās es gribētu dalīties ar kolēģiem arī ar manu lielāko profesionālo dārgumu – kāda mūsu amata priekšgājēja, šumeru valsts tiesneša spriedumu. Tas ir protokolēts vai publicēts uz šīs māla tāfelītes ķīļrakstā, un 20.gadsimta pirmajā pusē atšifrēts. Tas ir no Ūras trešās dinastijas laika, tātad starp 2040. un 1948.gadu pirms Kristus. Lietas būtība tur nav aprakstīta, bet tā izriet no sprieduma rezultatīvās daļas. Gadījums ir bijis šāds: viens cilvēks bija iznomājis otram divus darbalopus. Strīds ir par atlīdzību. Iznomātājs saka – tie ir divi mūļi, bet nomnieks pastāv uz to, ka tie ir divi ēzeļi. Acīmredzot atlīdzība ir dažāda, atkarībā no tā, vai lopiņš ir mūlis vai ēzelis. Un mūsu amata senā priekšteča spriedums ir sekojošs – viens no šiem lopiņiem tiek pasludināts par mūli, bet otrs par ēzeli. No tā arī izriet atlīdzība.
Bet interesantākā ir šī sprieduma sasaiste ar mūsu šodienas konferences tēmu. Tur beigās ir teikts tā: „Es, Ninutibals no Surukas, zvēru (tālāk ir zvēresta formula, kura ir diezgan brutāla, ieskaitot saciršanu gabalos, utt.), ka ar mani neviens mirstīgais par šo lēmumu nav runājis, un es ar nevienu mirstīgo par to neesmu runājis”, ko varētu izprast arī tā, ka neviens man nav neko piedāvājis, un nevienam es neesmu neko prasījis, „bet vienīgais, ar ko es trīs reizes apspriedos, bija Enki”. Tas toreiz bija gudrības Dievs.
Tātad – tiesnesis ir tiesnesis tikai tad, ja tas ir neatkarīgs un neietekmējams. Gan toreiz, gan tagad. Un gudrība – jā, tā vajadzīga vienmēr un visur.
QR
