Sabiedrības dalība tiesnešu atlasē: Ukrainas pieredze

Ievads

Pasaulē ir vairāki modeļi, kā tiesneši tiek izvēlēti un iecelti amatā. Arī Eiropā šie modeļi ir krietni atšķirīgi, turklāt visiem no tiem ir savi plusi un mīnusi. Ir valstis, kurās šajā procesā tiek iesaistīti sabiedrības locekļi.

Sabiedrības iesaisīšana tiesu varas formēšanā tiek uzskatīta par vienu no svarīgiem līdzekļiem, ar kuriem demokrātiskā valstī var panākt tiesu varas atbildību sabiedrības priekšā. Tiesnešu pašpārvaldes un citu subjektu (valsts institūciju un/vai sabiedrisko organizāciju vai pārstāvju) mijiedarbība ir plaši izplatīta Eiropas valstu vidū. Lielākā daļa Eiropas Savienības valstu tiesnešu pašpārvaldēs ir pārstāvji, kas nepieder pie tiesu varas.

Ukrainā 2016.gadā tika ieviests modelis, kāds tieši tādā veidā nav sastopama citur, proti, sabiedrības locekļu tieša piedalīšanās tiesnešu kandidātu godprātības (morālās stājas, integritātes) novērtēšanā. Šajā rakstā dots šī modeļa raksturojums, piemērošanas prakse, analizēti problemātiskie aspekti, kā arī izvirzīti atsevišķi priekšlikumi, kas, iespējams, būtu īstenojami Latvijā.

Godprātības padomes izveidošana un darbības pamati

Tiesības sabiedrības locekļiem piedalīties tiesnešu kandidātu novērtēšanā Ukrainā tika piešķirtas 2016.gadā, kad Ukrainas parlaments likumā „Par tiesu varu un tiesneša statusu” izdarīja grozījumus, ar kuriem mainīja tiesnešu atlases un novērtēšanas kārtību. Pirmo reizi Ukrainas vēsturē tika noteikts, ka uz tiesnešu amatiem tiek izsludināts atklāts konkurss, kuru administrē Ukrainas Tiesnešu kvalifikācijas komisija (turpmāk – Kvalifikācijas komisija), bet rezultātus apstiprina Tieslietu padome, prezidentam atstājot ceremoniālo iecelšanas rīkojumu parakstīšanas un zvēresta pieņemšanas lomu.

Ar mērķi nodrošināt sabiedrības kontroli pār tiesnešu atlases un novērtēšanas procesiem ar minētajiem grozījumiem likumā paredzēts, ka tiek izveidota Sabiedriskā godprātības padome (turpmāk – Godprātības padome). Tās uzdevums ir palīdzēt Kvalifikācijas komisijai noteikt tiesneša (amata kandidāta) atbilstību profesionālās ētikas un godprātības kritērijiem. Tas, ka, vērtējot tiesnešus, ir ņemams vērā gopdrātības aspekts, norādīts arī Eiropas Tiesnešu konsultatīvās padomes viedoklī.

Godprātības padome sastāv no 20 locekļiem – cilvēktiesības aizstāvošu biedrību un akadēmisko aprindu pārstāvjiem, advokātiem, žurnālistiem, kuri ir atzīti lietpratēji savā profesionālajā darbībā, kuriem ir augsta profesionālā reputācija un kuri atbilst politiskās neitralitātes un godprātības kritērijam. Kā norādīts sabiedrisko organizāciju atzinumā, primārais Godprātības padomes izveidošanas mērķis ir atjaunot sabiedrības uzticību tieslietu sistēmai, kas panākams tieši ar to, ka procesā piedalās ne tikai pašreizējās tieslietu sistēmas pārstāvji, bet arī sabiedrības locekļi.

Godprātības padomes locekļus ieceļ vismaz piecu sabiedrisko organizāciju kopsapulce (to sasauc Kvalifikācijas komisijas priekšsēdētājs) uz diviem gadiem (var iecelt atkārtoti). Likums arī noteic, kādas organizācijas nevar piedalīties Godprātības padomes veidošanas procesā, piemēram, kuras atzītas par teroristiskām vai kuras piedalās valsts uzdevumu īstenošanā. To, vai organizācija, kas pieteikusies uz kopsapulci, atbilst prasībām, izlemj Kvalifikācijas komisija. Godprātības padome ir lemtspējīga, ja tajā ir vismaz 10 locekļi.

Eiropas Padomes atzinumā par Godprātības padomes darbību izteikts viedoklis, ka pretendentiem uz Godprātības padomes locekļu statusu tāpat kā tiesnešiem būtu jādeklarē savi īpašumi, ka viņu izraudzīšanās procesam arī jābūt atklātam, turklāt būtu vēlams, lai viņi uzrādītu dokumentus par savu izglītību, pieredzi, specializāciju u.tml. Tas esot jādara tālab, lai šie locekļi būtu ārpus jebkādām aizdomām par to goprātību un profesionālismu.

Tam, ka Godprātības padomes locekļiem tāpat kā tiesnešiem būtu jādeklarē savi īpašumi, nevar piekrist. Pirmkārt, Godprātības padome pati nepieņem saistošus lēmumus. Otrkārt, tā kā tās locekļus izvirza sabiedrībā zināmas organizācijas, var paļauties, ka pirms izvirzīšanas tās savus kandidātus ir pietiekami pārbaudījušas. Treškārt, Godprātības padomes locekļu izraudzīšanas process ir atklāts, turklāt kopsapulce, kurā tiek apstiprināti kandidāti, tika pārraidīta internetā. Apšaubāms arī, vai izglītības līmenim šajā gadījumā ir kāda nozīme.

Izteikts arī viedoklis, ka advokātu iekļaušana Godprātības padomes sastāvā var radīt sava veida interešu konfliktu. Kaut arī advokāti esot tie, kuri spējot novērtēt tiesneša stiprās un vājās „puses”, tomēr apstāklis, ka advokāts ir iekļauts Godprātības padomes sastāvā, varot ietekmēt tiesnesi, kurš izskata lietu ar šāda advokāta piedalīšanos.

Jāpieņem, ka advokātam, ja tas ievēlēts par Godprātības padomes locekli, ir pietiekami augsti morāles kritēriji un tas nekādā gadījumā necenšas izmantot šo savu statusu tiesu procesos. Savukārt tiesneši, kuru tiesas lietās šāds advokāts piedalās, to saprot un savus nolēmumus balsta uz tiesiskiem argumentiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir par labu vai sliktu minētā advokāta pārstāvētajai pusei.

Vienlaikus jāatzīmē, ka likums regulē arī jautājumus, kas attiecas uz interešu konflikta situāciju, proti, Godprātības padomes loceklim ir sevi jāatstata no jautājuma izskatīšanas, ja viņš ir bijis iesaistīts lietās, ko tiesnesis ir skatījis.

Likumā noteikts, ka Godprātības padome vāc, pārbauda un analizē informāciju par tiesnesi (tiesneša kandidātu), nodod šo informāciju Kvalifikācijas komisijai, sniedz šai komisijai argumentētu viedokli par tiesneša vai tiesneša kandidāta atbilstību vai neatbilstību profesionālās ētikas vai godprātības prasībām, neatbilstības gadījumā pievienojot arī attiecīgus dokumentus kā pierādījumus. Likums arī piešķir tiesības Godprātības padomei izveidot portālu informācijas iegūšanai, kā arī bez maksas saņemt informāciju no valsts reģistriem.

Ja Godprātības padome sniegusi atzinumu, ka tiesnesis (tiesneša amata kandidāts) neatbilst profesionālās ētikas un godprātības prasībām, Kvalifikācijas komisija var nolemt apstiprināt tāda tiesneša (kandidāta) spēju būt par tiesnesi tikai tad, ja šādu lēmumu atbalsta vismaz vienpadsmit komisijas locekļi (no sešpadsmit).

Godprātības padomes darbība reglamentēta arī pašas padomes 2016.gada 23.novembrī apstiprinātajā reglamentā.

Godprātības padomes atzinumi

Likums nenoteic, ko nozīmē godprātība jeb atbilstība augstām morāles un tikumības prasībām un kā to pārbaudīt. Ir skaidrs, ka tas nenozīmē atbilstību likuma prasībām, kā arī ne profesionālās iemaņas, jo tas nodots Kvalifikācijas komisijas kompetencē. Tādējādi Godprātības padomes kompetencē ir tikai vērtēt, vai tiesnesis vai tiesneša kandidāts ir ievērojis Tiesnešu ētikas kodeksa prasības.

Godprātības padomes reglamentā citstarp noteikts, ka saņemto informāciju par tiesnesi/tiesneša kandidātu pārbauda, lai novērtētu tā ticamību; šāda pārbaude tiek veikta saskaņā ar Godprātības padomes locekļa iekšējo pārliecību. Vienlaikus reglaments paredz, ka nepārbaudītu informāciju tiesneša vai kanidāta vērtēšanai nevar izmantot. Reglaments paredz, ka Godprātības padome var vērtēt arī tiesnešu pieņemtos nolēmumus.

Eiropas Padomes atzinumā norādīts, ka likums piešķir tiesības Godprātības padomei vērtēt tikai godprātību un ētiku, bet ne tiesas nolēmumu pareizību. Tas atbilstot Eiropas standartiem, jo neviens ārpus tiesu sistēmas nevarot vērtēt tiesnešu darbu. Par saviem nolēmumiem tiesneši esot atbildīgi tikai ar apelācijas procesa starpniecību. Tādējādi norma, kas ļaujot Godprātības padomei vērtēt tiesnešu taisītos nolēmumus, esot pretrunā minētajiem standartiem.

Raksta autore nepiekrīt šādam secinājumam, bet pievienojas viedoklim, ka Godprātības padomes aicinājumi tiesu varai uzņemties atbildību par saviem nolēmumiem tika nepareizi interpretēti kā uzbrukums tiesu neatkarībai, jo Godprātības padome nevērtē tiesnešu nolēmumus no varas viedokļa. Tiesu atbildība balstās ne tikai uz iekšēju, bet arī ārēju darba kvalitātes kontroli. Sabiedrībai ir tiesības novērtēt, vai tiesneši pienācīgi pilda savas funkcijas un pienākumus un vai šī sistēma darbojas neatkarīgi un objektīvi. Godprātības padome izpilda sava veida „sargsuņa lomu”.

Piemēram, Godprātības padome var izvērtēt, vai tiesneša taisītajos nolēmumos nav pazīmju, kas diezgan skaidri norādītu, ka tiesnesis to taisīšanā ir bijs prettiesiski ietekmēts. Latvijā kaut ko līdzīgu veica žurnāls „Ir” maksātnespējas lietās. Rezultātā arī Tieslietu padome nolēma veikt dziļāku analīzi un citus pasākumus, lai novērstu iespējamos pārkāpumus. Kā norādīts Eiropas Tiesnešu konsultatīvās padomes viedoklī, tiesnešu darba vērtējumam jābūt tādam, lai sabiedrība to saprastu. Tiesu varas neatkarība nenozīmē, ka tiesneši nav atbildīgi par savu darbu. Tiesneša individuālajam novērtējumam jākalpo sabiedrības interesēm, tam, lai uzlabotu viņa darba kvalitāti.

Vienlaikus jāpiekrīt viedoklim, ka konkrēta tiesneša kvalifikācijas novērtēšanas process nevar balstīties tikai uz sabiedrības viedokli, jo sabiedrības locekļi ne vienmēr to veido, balstoties uz pilnīgu un pilnībā saprastu informāciju, kā arī viedoklis var rasties, nesaprotot, kādas ir tiesneša pilnvaras, vai pārprotot tiesneša darbu kopumā.  Piemēram, Latvijā viedoklis par plašsaziņas līdzekļos popularitāti ieguvušo „kuģa- mājas” lietu sākotnēji tika balstīts uz nepilnīgu un pārprastu informāciju.

Eiropas Padomes atzinumā, kurā vērtēts Ukrainas regulējums, norādīts, ka tas atbilst Eiropas Padomes standartiem, no kuriem izriet, ka sabiedrības pārstāvji var piedalīties tiesnešu novērtēšanā, taču tiem būtu jāpilda tikai padomdevēju, ne lēmuma pieņēmēju loma. Atbilstoši Ukrainas likumam sabiedrībai nav piešķirta lēmuma pieņēmēja loma, tomēr tā nav arī tīri konsultatīva, bet rada arī tiesiskas sekas, jo Godprātības padomes negatīva atzinuma gadījumā, lai tiesnesi atzītu par atbilstošu ieņemt amatu, nepieciešams Kvalifikācijas komisijas kvalificēta vairākuma balsojums.

Pirmā pieredze: Augstākās tiesas tiesnešu atlase

Godprātības padomes darbība Ukrainā sākās ar piedalīšanos Augstākās tiesas tiesnešu atlases procesā.

Konkurss uz Augstākās tiesas tiesnešu amatiem sākās 2016.gada jūlijā. Uz 120 vakancēm pieteikumus iesniedza 1436 pretendenti, no tiem 45% dažādu tiesu instanču tiesnešu, 24% advokātu, 15% akadēmisko aprindu pārstāvju un 16% kandidātu no citām sfērām. Pēc profesionālo zināšanu pārbaudes tālāk tika virzīti 382 kandidāti, kuriem tika veikta psiholoģiskā pārbaude (pārbaudīta, piemēram, matemātiskā, loģiskā, abstraktā un verbālā domāšana, atvērtība, apzinīgums, domāšanas plašums, emocionālā stabilitāte, spēja sadarboties u.tml.). Psiholoģiskajā testā tika pārbaudīta arī godprātība, proti, kāda ir kandidāta nosliece uz nepareizu rīcību, cik viņš ir disciplinēts u.tml. Kā vēlāk norādīja viens no konkursu izturējušajiem tiesnešiem, viņam esot bijusi sajūta, ka, izmantojot iepriekš minētos testus, psihologi „redzējuši viņam cauri”. Tas esot bijis neērti, bet viņš sapratis, ka tādā veidā iespējams atsijāt negodīgos kandidātus.

Divdesmit Godprātības padomes locekļi brīvprātīgi analizēja lielu daudzumu informācijas par kandidātiem un attiecībā uz 134 tiesnešu kandidātiem pieņēma lēmumus par godprātības trūkumu un profesionālās ētikas pārkāpumiem. Pēc Godprātības padomes negatīvajiem atzinumiem 51 kandidāts tika diskvalificēts, bet 8 paši nolēma izstāties no turpmākās piedalīšanās konkursā.

Kvalifikācijas komisija nolēma iekļaut kandidātu sarakstos tālākai apstiprināšanai Tieslietu padomē 120 kandidātus, 30 no kuriem bija ieguvuši negatīvu Godprātības padomes vērtējumu (vēlāk Tieslietu padome Valsts prezidentam apstiprināšanai iesniedza 25 no tiem). Neviena no minētajām institūcijām nedeva skaidrojumu, kāpēc nav ņemts vērā Godprātības padomes viedoklis.

Tas, ka tika virzīti apstiprināšanai un arī apstiprināti tiesneša amatā kandidāti ar negatīvu godprātības vērtējumu, pilsoniskajā sabiedrībā izsauca plašu rezonansi. Izteikti pat tik asi viedokļi kā „sabiedrība tika izmantota, lai leģitimizētu negodīgo Augstākās tiesas tiesnešu iecelšanu”. Arī Eiropas Savienības delegācija Ukrainā, kas kopumā atzina atlases procesu par „caurspīdīgu” (pārredzamu), aicināja Tieslietu padomi izskaidrot sabiedrībai, kāpēc personas ar ne tik labu reputāciju tomēr tika ieceltas par Augstākās tiesas tiesnešiem. Dažu tiesnešu ar negatīvu reputāciju iecelšana var mazināt uzticību visai reformai kopumā, teikts tās paziņojumā.

Tieslietu padome ir skaidrojusi, ka ne visi Godprātības padomes atzinumos ietvertie argumenti attiecināmi uz tiesnešu godprātību, jo īpaši tie, kuros vērtēti tiesnešu pieņemtie nolēmumi.

Godprātības padomes sniegtie atzinumi ir atrodami padomes mājaslapā. Piemēram, kādā atzinumā norādīts, ka amatā jaunajā Augstākajā tiesā ieceltā tiesnese pēc Krimas okupācijas ir reģistrējusies Krimā kā nodokļu maksātāja. Atbilstoši likumam tas uzskatāms par sadarbību ar okupācijas varu un par likuma pārkāpumu. Tiesnese bija paskaidrojusi, ka okupētajā Krimā reģistrētie iedzīvotāji visi automātiski esot iekļauti reģistrā, taču plašsaziņas līzekļos Godprātības padomes loceklis iebilda, ka viņas skaidrojums neatbilst patiesībai.

Šobrīd vairāki kandidāti ir iesnieguši pieteikumus administratīvajās tiesās par Godprātības padomes atzinumiem. Tomēr tiek apšaubīts, vai Godprātības padome var būt atbildētājs. Arī atbilstoši Latvijas normatīvajam regulējumam šāda padome nevarētu būt atbildētājs, tā kā tai nav deleģētas tiesības pieņemt saistošu lēmumu, bet tikai sniegt atzinumu. Savukārt, ja arī Tieslietu padome ir piekritusi Godprātības padomes sniegtajam vērtējumam, tad par galīgo lēmumu atbildētāja varētu būt valsts Tieslietu padomes personā (ja vien lēmums netiek atzīts par politisku lēmumu, kurš nav pārsūdzams).

Iepazīstoties ar dažādiem avotiem, tostarp personiskās sarunās iegūto informāciju, rodas iespaids, ka starp Godprātības padomes locekļiem un valsts institūciju, kas piedalījās tiesnešu atlasē, valda savstarpēja neuzticība. Kā norādīts kādā viedoklī, Godprātības padomes autonomija veicinājusi nevis sadarbību, lai sasniegtu vienu mērķi, bet gan sacensību starp Kvalifikācijas komisiju un Godprātības padomi par to, kuras viedoklis ir pareizais. Būtu nepieciešams veicināt konstruktīvu dialogu un sadarbību starp minētajiem subjektiem. Tiesnešu atlases procesa uzraudzība un/vai piedalīšanās tajā ir viens no vissvarīgākajiem veidiem, kā sabiedrība var nodrošināt taisnīgu un pārredzamu tiesu sistēmas funkcionēšanu.

Godprātības padomes darbības riski un izaicinājumi

Eiropas Padomes eksperti uzskata, ka sabiedrības pārstāvju piedalīšanās tiesnešu atlases procesā ir diskutabala un radījusi vairākus riskus.

Tā eksperta atzinumā norādīts, ka tas, ka Ukrainā tiek izveidots atsevišķs no valsts pārvaldes institūcijas nošķirts institūts, nevis sabiedrības locekļi tiek iekļauti kvalifikācijas novērtēšanas institūcijā vai Tieslietu padomē, ir ļoti neparasti un rada risku, ka tiek samazināta tiesiskā skaidrība un procesa efektivitāte. To var atzīt par atbilstošu tikai uz kādu laiku un ņemot vērā situāciju Ukrainas tiesu sistēmā. Lietderīgāk būtu Godprātības padomei nevis darboties autonomi, bet gan kopā ar Kvalifikācijas komisiju. Piemēra pēc var norādīt, ka līdzīgs modelis darbojas Lietuvā, kur tikai trīs no septiņiem Tiesnešu atlases komisijas locekļiem tiek ievēlēti no tiesnešu vidus, pārējos četrus, tostarp komisijas priekšsēdētāju, ieceļ prezidents no sabiedrības vidus. Šobrīd Lietuvas tiesnešu atlases komisiju vada psihologs, vadības konsultants, bet komisijas sastāvā bez tiesnešiem ir arī „Delfi” žurnālists, Viļņas universitātes Juridiskās fakultātes profesore un Interneta mediju asociācijas priekšsēdētāja.

Informācija, kas atrodas Godprātības padomes rīcībā un ko tā izmanto savu atzinumu gatavošanai, ir ļoti plaša. Vienlaikus paša tiesneša vai kandidāta viedoklis par savākto informāciju netiek noskaidrots, kaut arī viņš varētu iesniegt pretargumentus vai izskaidrot attiecīgo situāciju.

Eksperti ir secinājuši, ka Augstākās tiesas tiesnešu konkursā 17 gadījumos Godprātības padome esot izmantojusi nepārbaudāmus informācijas avotus, bet 20 gadījumos tikusi ņemta vērā nebūtiska informācija. Četros gadījumos konkrēti fakti vērtēti aizspriedumaini. Nepietiekamā laika dēļ Godprātības padome esot izdarījusi nepamatotus vai daļēji nepamatotus secinājumus. Eiropas Padomes Tieslietu un Tiesiskās sadarbības departamenta vadītājs Hannahs Junkers (Hannah Junker) norādījis, ka tiesnešu iecelšanas process ir ļoti sensitīvs jebkurā demokrātiskā valstī un tāpēc šajā procesā jābūt ļoti uzmanīgiem. Viņš norādījis, ka Godprātības padomes pilnvaras esot jānosaka skaidri un tām jābūt saistītām ar nepieciešamo aizsardzību un pārbaudes procesiem.

Tāpat secināts, ka kaut arī likums noteic, ka Godprātības padomes locekļiem interešu konflikta situācijā sevi ir jāatstata, praksē tomēr bijušas situācijas, kad advokāti, lemjot par tiesnesi, kura izskatītajās lietās ir pārstāvējuši kādu pusi, sevi netika atstatījuši no konkrētā tiesneša godprātības vērtēšanas. Vienlaikus ir izteikts viedoklis, ka atstatīšanās ne vienmēr ir adekvātākā reakcija, ka pietiekami būtu, ja padomes loceklis paziņotu par dalību tiesas procesā un uzklausītu arī tiesneša, kura godprātība tiek vērtēta, viedokli.

Tiesību normas neparedz Godprātības padomes locekļu atbildību par savu pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu. Jāņem vērā, ka tās locekļiem ir iespēja piekļūt tiesnešu un kandidātu privātajiem datiem. Tās atzinumi nepamatoti var graut vai mazināt tiesneša profesionālo reputāciju. Izteikta kritika arī par to, ka Godprātības padomes atzinumi, turklāt arī tie, par  kuriem nav pieņemts gala lēmums, ir pieejami sabiedrībai. Eiropas valstīs informācija par tiesnešu vērtēšanu parasti ir konfidenciāla.

Izteiktas arī pamatotas bažas par Godprātības padomes darbības ilgtspēju, jo tā nesaņem finansējumu no valsts budžeta. Godprātības padomei ir jānovērtē liels skaits tiesnešu kandidātu ļoti īsā laikā (pirmie 653 pretendenti uz Augstākās tiesas tiesneša amatu bija jānovērtē pusotra mēneša laikā). Šo darbu nevar darīt tikai pro bono (bez maksas) kā papildu darbu.

Secinājumi

Lai arī sabiedrības locekļu līdzdalībā tiesnešu atlases procesā Ukrainā identificēti vairāki problemātiski aspekti, Godprātības padomes ieguldījums tiesu varas reformā Ukrainā ir ļoti nozīmīgs.

Godprātības padomes analogs iepriekš minēto problemātisko aspektu dēļ Latvijā nebūtu veidojams. Tomēr arī Latvijā, lai veicinātu vispusīgāku tiesnešu novērtēšanu, iespējams, būtu vēlams iesaistīt sabiedrību mazliet vairāk nekā tas notiek šobrīd. Novērojumi rāda, ka atsevišķām sabiedrības grupām nereti ir izveidojies konkrēts priekšstats par tiesnesi. Tas ne vienmēr ir zināms Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai. Tāpēc varētu ieteikt kolēģijai pirms tiesneša novērtēšanas lūgt vispārēju viedokli par tiesnesi juristu apvienībām, piemēram, Advokātu kolēģijai, citām apvienībām vai pat atsevišķiem advokātu birojiem, kas specializējas konkrētās lietu kategorijās. Sniegtais viedoklis būtu jāvērtē kritiski, taču dažkārt tas varētu identificēt kādus problemātiskus aspektus, kuri citādi paliek nepamanīti.