Tiesnešu atsevišķās domas kasācijas instances civillietu nolēmumos (2006–2017)

Ievads

Jau kādu laiku vērojama juristu interese par tiesnešu atsevišķām domām un to nozīmi tiesu prakses un dažādu juridisko jautājumu risināšanā. Var piekrist profesoram Kalvim Torgānam viņa un Jāņa Kārkliņa un Agra Bitāna grāmatas „Līgumu un deliktu problēmas Eiropas Savienībā un Latvijā” atklāšanas pasākumā un vēlāk Latvijas Universitātes 76.starptautiskajā zinātniskajā konferencē 2018.gada 16.janvārī nolasītajā referātā „Tiesneša atsevišķās domas – tiesneša varoņdarbs vai nepilnība tiesas darbā” teiktajam, ka jaunu stimulu šā jautājuma izpētei deva Satversmes tiesas priekšsēdētājas profesores Inetas Ziemeles monogrāfija „Separate opinions at the European Court of Human Rights”. Šajā rakstā dots pārskats par kasācijas instances civillietu tiesnešu atsevišķajām domām, kuras tapušas pēdējā desmitgadē, kā arī atreferēta lieta, kurai civillietu tiesneši pievienoja atsevišķās domas 2006.gadā.

Jau rakstā „Senatoru atsevišķās domas starpkaru Latvijas Senātā” dots ieskats par šā institūta aizsākumiem Latvijas tiesu praksē. Deviņdesmitajos gados, veidojot jaunu tiesu sistēmas regulējumu, sākotnēji tajā nebija iekļautas tiesnešu atsevišķās domas. Tikai ar 2009.gada 5.februāra grozījumiem Civilprocesa likumā 472.pants tika papildināts ar jaunu piekto daļu: „Senators, kuram, lietu izskatot Senāta paplašinātajā sastāvā, bijis atšķirīgs viedoklis par likuma tulkojumu vai likuma piemērošanu, 15 dienu laikā pēc sprieduma pilna teksta sastādīšanas ir tiesīgs rakstveidā izteikt savas atsevišķas domas, kas pievienojamas lietai”.

Līdzīgi kā starpkaru Tiesu iekārtas likuma 164.pantā (vēlākā 105.pantā), tajā nebija regulēta tiesnešu atsevišķo domu publiskošanas kārtība. Likumdevējs attiecībā uz Satversmes tiesu šādu regulējumu ietvēra Satversmes tiesas likuma 33.panta otrajā daļā, nosakot, ka Satversmes tiesa reizi gadā publicē Satversmes tiesas spriedumu krājumu, kurā pilnībā ietverti visi spriedumi un lietām pievienotās tiesnešu atsevišķās domas.

Līdzīgi jau krājumā „Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedumi un lēmumi 2010” spriedumam lietā Nr.SKC-11/2010 pievienotas senatora Alda Laviņa atsevišķās domas, ar kurām aizsākās šo domu publiskošana pēc 2009.gada grozījumiem Civilprocesa likumā.

Tomēr tas nenozīmē, ka atsevišķo domu esība konkrētā lietā ir obligāts attiecīgā nolēmuma publiskošanas nosacījums. Turpmāk tabulā norādīti 8 kasācijas instances nolēmumi, kuros tiesneši ir pauduši atsevišķās domas, taču tās nav publiskotas. To neesību gadagrāmatās var izskaidrot ar ierobežoto nolēmumu skaitu, kas tajās tiek atlasīts. Aptuveni 75% no tiesnešu atsevišķajām domām ir publiskotas kopā ar nolēmumiem Augstākās tiesas mājaslapā, pārējās tiesnešu atsevišķās domas ir pieejamas Augstākās tiesas kancelejā.

Lietas, kurām pievienotas tiesnešu atsevišķās domas

Tiesneši, kuri pauduši atsevišķās domas

Trīs lietās – Nr.SPC-1/2012, Nr.SKC-2414/2014 un Nr.SKC-2672/2016 – kasācijas instances tiesa akceptēja judikatūras maiņu. Īpaši spraiga domu apmaiņa un iebildumi pret to bija pirmajās divās lietās, kad pārsvars tika gūts tikai ar vienu balsi un atsevišķo domu paudēji iestājās pret tiesu prakses nomaiņu.

Nosacīti var teikt, ka atsevišķo domu paudēji lietās SPC-1/2017, SKC-3086/2015, SKC-1447/2014, SPC-3/2011 un SPC-4/2011 nepiekrīt nolēmumā ietvertajiem motīviem, saistībā ar lietu Nr.SKC-111/2017 atsevišķajās domās tiek apstrīdēts prasības priekšmets. Pārējās lietās atsevišķo domu paudēji nepiekrīt nedz motīviem, nedz rezolutīvai daļai.

Pēc nolēmumos risinātiem juridiskiem jautājumiem lietas nosacīti var iedalīt šādi:

• Aizgādība pār bērnu – SKC-3086/2015;
• Mantošanas tiesības – SKC-97/2014;
• Lietu tiesības – labticīgais ieguvējs – SKC-11/2010;
• Apdrošināšana – SKC-156/2014, SKC-33/2014;
• Nekustamā īpašuma apsaimniekošana, zemes nomas līgums – SKC-43/2011, SKC-97/2013, SKC-4/2015, SKC-751/2015;
• Saistību tiesības – SKC-316/2006 (nepilngadīgā tiesības), SPC-1/2012, SKC-1285/2016, SKC-3/2016;
• Mežam nodarītā zaudējuma atlīdzība – SKC-111/2017;
• Darba lietas – SKC-157/2010, SKC-2263/2012, SKC-544/2013, SKC-2672/2016;
• Jautājumi, kas izriet no maksātnespējas lietām – SPC-49/2011, SKC-1447/2014, SKC-245/2016;
• Zemesgrāmatu lietas – SKC-781/2011, SKC-1752/2014, SKC-1314/2016;
• Juridiska fakta konstatēšana – SPC-3/2011, SPC-4/2011;
• Civilprocesuālās tiesības – SKC-2414/2014 (atbrīvošana no valsts nodevas), SPC-11/2015 un SPC-1/2017 (nekustamā īpašuma labprātīga pārdošana izsolē tiesas ceļā), SKC-1788/2016 (pilnvarojums tiesā).

Līdzīgi kā starpkaru Latvijas Senātā, arī pēdējā desmitgadē var runāt par senatora atsevišķo domu pravietisko raksturu. Par to liecina 2011.gada 31.marta grozījumi likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 11.pantā, kur trešais teikums tika izteikts šādā redakcijā: „Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka lēmumu var pārsūdzēt administratīvajā rajona tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.” Tādējādi ar šo likuma grozījumu tika akceptēts senatora Normunda Salenieka pravietojums viņa atsevišķajās domās saistībā ar 2011.gada 2.februārī izskatītajiem protestiem lietās Nr.SPC-3/2011 un SPC-4/2011 par juridiska fakta konstatēšanu.

Pirmās atsevišķās domas

Tomēr pat pie leģislatīva regulējuma neesības senatori pauda savas atsevišķās domas un pievienoja tās lietas materiāliem, tā piemēram, 2006.gada 24.maijā paplašinātā sastāvā (priekšsēdētājs senators M.Dudelis, senatori O.Druks-Jaunzemis, Z.Gencs, R.Namatēvs, R.Saulīte, I.Šepteris, M.Zāģere) izskatītā lietā Nr.SKC-316/2006 par līgumsoda piedziņu no nepilngadīgas personas.

Uzņēmējsabiedrība bija noslēgusi beztermiņa līgumu ar nepilngadīgu personu, kuru pie līguma slēgšanas pārstāvēja viņas māte, par modeles ekskluzīvas pārstāvniecības pienākumiem visā pasaulē. Tomēr vēlāk modele bija sadarbojusies ar citām modeļu aģentūrām un tādējādi pārkāpusi noslēgtā līguma nosacījumus. Uzņēmējsabiedrība cēla prasību tiesā pret modeli par 20000 Ls līgumsoda piedziņu. Pirmās un apelācijas instances tiesas prasību apmierināja, Senāts kasācijas sūdzību noraidīja.

Senāts piekrita apelācijas instances konstatējumam, ka modele līguma noslēgšanas laikā bija nepilngadīga. Tātad atbilstoši Civillikuma 1408.pantam viņai trūka rīcībspējas. Taču šis apstāklis nevar ietekmēt darījuma spēku, jo līgums parakstīts, piedaloties tā noslēgšanas procesā viņas likumiskai pārstāvei – mātei, kura līgumu parakstījusi bez jebkādiem iebildumiem vai atrunām, tādējādi apliecinādama tā atbilstību meitas interesēm. Arī kasācijas instances tiesas sēdē māte atzina, ka līgums noslēgts nolūkā paplašināt meitas iespējas nopelnīt naudas līdzekļus studijām. Šādu motivāciju nav iemesla kvalificēt kā pretēju nepilngadīgas personas interesēm. Turklāt modeles karjera turpinājās arī prāvas laikā, tādēļ nav pamata runāt par viņas iesaistīšanu šajā biznesā pretēji viņas gribai.

Konstatējis, ka prasītāja savas līguma saistības izpildījusi, un atzinis par pierādītu, ka atbildētāja pārkāpusi līguma nosacījumus, Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa pamatoti prasību apmierinājusi, jo Civillikuma 1587.pants uzliek līdzējiem par pienākumu izpildīt tiesiski noslēgtā līgumā apsolīto.

Par šo spriedumu 2006.gada 24.maijā atsevišķās domas pauduši senatori Ojārs Druks-Jaunzemis un Roberts Namatēvs. Šīs atjaunotajā Senātā pirmo reizi izteiktās atsevišķās domas nav publiskotas, tādēļ, izlaižot lietas atreferējumu, tās tiek citētas pilnībā:

„Pēc senatoru O.Druka-Jaunzemja un R.Namatēva viedokļa, apelācijas instances tiesa pieļāvusi materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumu, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas.
Uzņēmējsabiedrība prasību par līgumsoda piedziņu cēlusi pret nepilngadīgo modeli, kura, būdama nepilngadīga, nav ievērojusi ekskluzīvā personīgā menedžera līguma noteikumus. Tiesai, izspriežot lietu, bija jāvadās no Eiropas Padomes 1996.gada 25.janvāra Konvencijas par bērnu tiesību piemērošanu 6. un 8.panta.
Saskaņā ar šiem Konvencijas pantiem tiesai pirms lēmuma pieņemšanas jāapsver, vai tās rīcībā ir pietiekama informācija, lai pieņemtu lēmumu bērna interesēs, ka tiesu iestāde ir pilnvarota rīkoties pēc pašas ierosmes, ja nopietnās briesmās ir bērna labklājība.
Izspriežot lietu, tiesa nav ievērojusi Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6., 15.pantu, ka prioritāri jānodrošina bērna tiesības un intereses, ka darbības, kas ierobežo bērna personiskās vai īpašuma tiesības un brīvības, uzskatāmas par amorālām un pretlikumīgām, ka bērnam ir tiesības būt pasargātam no ekspluatācijas, kas varētu viņam kaitēt.
Noraidot modeles un viņas likumiskās pārstāves mātes pretprasību par ekskluzīvā personīgā menedžera līguma atzīšanu par spēkā neesošu, tiesa nav ievērojusi Bērnu tiesību aizsardzības likuma 50.pantu, kurā noteikts, ka bērnu aizliegts iesaistīt pasākumos (konkursos, modeļu aģentūru darbā u.tml.), kuros tiek vērtēts viņa ārējais izskats. Tiesa nav izvērtējusi apstākļus, vai līgums, kurā uzņēmējsabiedrībai paredzētas tiesības saņemt atlīdzību, bet nepilngadīgajai modelei noteikti aizliegumi un līgumsods 100 000 ASV dolāru apmērā par katru pārkāpumu, ir noslēgts bērna interesēs. Bez tam līgums, kuru parakstījusi nepilngadīga persona, to nesaista, sasniedzot arī pilngadību, kas nav ievērots (Civillikuma 1405., 1408., 1592.pants).
Tiesa, izspriežot lietu, pārkāpusi arī Civilprocesa likuma 97., 111.(2) pantu. Tiesa nav vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudījusi pierādījumus. Tiesa apmierinājusi uzņēmējsabiedrības prasību par līgumsoda piedziņu pie apstākļiem, kad lietā nav līguma oriģināla vai noteiktā kārtībā apliecināta noraksta. Pie šādiem apstākļiem apelācijas instances tiesas spriedumu nevar atzīt par likumīgu un pamatotu.
Augstākās tiesas senatori O.Druks-Jaunzemis, R.Namatēvs."

Interesanti, kāds būtu šīs prāvas iznākums šobrīd?

Tāpat kā tiesu praksei, arī tiesnešu atsevišķām domām var būt būtiska nozīme ne tikai to tapšanas laikā, parasti tās vērstas uz juridiskās domas attīstību nākotnē un var kļūt par tiesu prakses un leģislatīvā regulējuma izmaiņu stimulu.