Augstākās tiesas spriedums paplašina Satversmes tiesas iedibināto judikatūru: par spriedumu lietā Nr. SKA-237/2018 “Pilsonības likuma regulējums jāpiemēro atbilstoši Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai”

Par spriedumu lietā Nr.SKA-237/2018

Pilsonības likuma regulējums jāpiemēro atbilstoši Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments kopsēdē šā gada 22.jūnijā izskatīja pieteicēja kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 4.oktobra spriedumu. Izskatāmajā lietā procesa dalībniekiem bija strīds par to, vai pieteicējam ir tiesības tikt atzītam par Latvijas pilsoni.

Augstākā tiesa atzina, ka Administratīvā apgabal­tiesa nepareizi interpretējusi un piemērojusi Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, vērtējot Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs lēmumu un darbību nozīmi.

Spriedumā Augstākā tiesa norāda, ka Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai kā Latvijas valsts iekārtas vispārējam tiesību principam ir augstākais juridiskais spēks. Šī doktrīna nav formāls princips, kura praktiskā nozīme izbeigusies līdz ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīna ir saistoša ikvienai Latvijas valsts institūcijai, un tām ir pienākums ievērot Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, īstenojot jebkuru tām uzticēto funkciju. Valsts nepārtrauktības doktrīna ir jāņem vērā arī tiesām, vērtējot Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs izdoto lēmumu un veikto darbību tiesisko nozīmi.

Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs darbība bija vienīgā Latvijas valsts rīcībspējas izpausme okupācijas periodā. Dienests rīkojās Latvijas valsts vārdā, lai nodrošinātu Latvijas valsts pastāvēšanu. Tā izdotajiem lēmumiem un veiktajām darbībām bija un ir tiesiska nozīme.

Augstākā tiesa secināja, ka Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs īstenotā Latvijas ārzemju pasu izsniegšana un pagarināšana bija svarīga Latvijas valsts nepārtrauktības idejas uzturēšanā okupācijas periodā, tostarp saglabājot Latvijas pilsoņu kopumu.

Augstākā tiesa ar šo spriedumu paplašina judikatūru par valsts nepārtrauktības doktrīnu, kas iepriekš skaidrota vairākos Satversmes tiesas spriedumos.

Tiesnešiem ir īpaša atbildība par tiesiskuma aizsardzību

Veronika Krūmiņa, Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja

Kasācijas instances sniegtajai problēmjautājumu analīzei un tiesību normu interpretācijai ir būtiska nozīme sabiedrības izpratnes veidošanā par tiesiskas valsts vērtībām. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments lietu Nr.SKA-237/2018 izskatīja kopsēdē. Nododot lietu kopsēdei, tika atzīts, ka lietā ir jārisina vairāki sarežģīti tiesību jautājumi, uz kuriem tiesību sistēmā līdz šim nav rastas atbildes.

Tiesību normu principiāla interpretācija tiek sniegta, izskatot lietas gan trīs tiesnešu sastāvā, gan arī Administratīvo lietu departamenta kopsēdē. Kopsēde kā tiesas spriešanas forma nodrošina plašu viedokļu apmaiņu starp visiem tiesnešiem. Bieži vien atbildes uz konkrētā lietā nozīmīgiem tiesību jautājumiem rodamas, aplūkojot tos no dažādiem skatupunktiem un meklējot pareizo līdzsvaru starp tiesiskas valsts vērtībām. Izspriežot problēmjautājumus kopsēdē, tiesneši diskusijā nonāk pie vienota viedokļa vai tiek akceptēts risinājums, kuram piekrīt tiesnešu vairākums.

Viens no būtiskajiem jautājumiem, kas tika izvērtēts konkrētajā lietā, bija jautājums par Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbību ārzemēs, nodrošinot Latvijas valsts pastāvēšanu okupācijas periodā. Latvijas diplomātu uzticība Latvijas valstij vairāk nekā 50 gadus ilgajā okupācijas periodā ir aicinājums ikvienam no mums ar savu darbu sargāt demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtības.

Cilvēku ticība valstij lielā mērā ir atkarīga tieši no tiesnešu darba. Ja cilvēks ticēs, ka viņa lieta tiesā tiks izskatīta objektīvi un taisnīgi, viņš ticēs arī valstij kopumā. Līdz ar to tiesnešiem ir īpaša atbildība par tiesiskuma aizsardzību valstī. Sagaidot Latvijas Senāta simtgadi, jāatceras, ka jaunizveidotajā Latvijā senatora amats bija kā pilsonisks pienākums un ziedošanās.

Šādu vēstījumu ar savu dzīvi un darbu apliecināja Administratīvās justīcijas pamatlicējs – Latvijas Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētājs un Latvijas Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs – Kristaps Valters, kurš vienmēr iestājās par demokrātisku un tiesisku Latvijas valsti.

Lietā veikts apjomīgs izpētes darbs

Anita Kovaļevska, Administratīvo lietu departamenta tiesnese, tiesnese referente lietā

Lieta Nr.SKA-237/2018 bija īpaša ar to, ka tā prasīja veikt apjomīgu pētniecības darbu un izmantot dažādas juridiskās metodes.

Gatavojot ziņojumu par lietu Nr.SKA-237/2018, daudz resursu tika ieguldīts pētniecībā, jo lietas izspriešanai bija nepieciešams apzināt un analizēt avotus, kuri ļauj atklāt specifiskus Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas aspektus, kā arī Latvijas pilsonības institūta attīstību. Papildus tam bija jāpēta arī vairāki konstitucionālo un starptautisko tiesību jautājumi. Līdz ar to pētniecības process ilga gandrīz gadu.

Izpētes gaitā tika analizēti dažādi vēsturiski dokumenti un vēsturnieku pētījumi par Otro pasaules karu un vācbaltiešu izceļošanu no Latvijas, kā arī par Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs darbību okupācijas periodā. Lai vēsturiskiem notikumiem varētu piešķirt juridisku vērtējumu, svarīgi ir tas, ka ir apzināti fakti un avoti. Latvijas vēstures pētnieki un tiesību vēsturnieki paveikuši teicamu darbu, jo lietā Nr.SKA-237/2018 aplūkotais vēstures periods ir analizēts vairākās monogrāfijās, rakstos un dokumentu krājumos. Līdz ar to šīs lietas ietvaros izpētes process norisinājās ne vien tiesā, lasot vēsturnieku sarakstītās grāmatas, bet arī meklējot avotus bibliotēkās un grāmatnīcās, kā arī piedaloties konferencēs, kurās tika prezentēti jaunākie pētījumi. Jānorāda, ka daudzi lietas ietvaros pētītie jautājumi nav atspoguļoti nolēmuma tekstā, tomēr izpēte ļāva labāk izprast notikumu kontekstu un izvēlēties atbilstošāko risinājumu lietai. No šodienas skatupunkta raugoties, jāsecina, ka tieši tas apstāklis, ka vēstures un tiesību zinātnē ir vairāki pētījumi par Latvijas valstiskumu, ļāvis tiesību piemērotājiem izkopt izpratni par Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu.

Nozīmīgs pētniecības virziens bija saistīts ar Pilsonības likuma grozījumu izstrādes materiāliem. Šajā pētniecības posmā būtiski bija tas, ka Pilsonības likuma grozījumu izstrādes process bija ļoti detalizēti dokumentēts gan Saeimas atbildīgās komisijas, gan arī speciāli izveidotas apakškomisijas protokolos un audio ierakstos, kā arī bija notikušas izvērstas debates Saeimas sēdē. Ļoti noderīgs avots likumdevēja gribas noskaidrošanā bija Saeimas rīkotā konference un tematiskais žurnāla „Jurista Vārds” izdevums, kas veltīts Pilsonības likuma grozījumiem. Detalizēti dokumentētais Pilsonības likuma grozījumu izstrādes process ļāva noskaidrot likumdevēja gribu un piemērot tiesību normas atbilstoši likuma mērķim.

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr.2009-94-01 jau bija ieskicējusi Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs darbību nozīmi un konkretizējusi pilso­nības nepārtrauktības principa saturu. Arī citos Satversmes tiesas spriedumos skaidrota Latvijas valsts neatkarības doktrīnas praktiskā nozīme. Līdz ar to Satversmes tiesas spriedumos paustās atziņas bija pamats sprieduma koncepcijai lietā Nr.SKA-237/2018. Ikviena tiesību piemērotāja, tostarp tiesneša, darbā ir svarīgi pārzināt Satversmes tiesas nolēmumus, jo tajos ietvertas būtiskas atziņas par daudziem Latvijas tiesību sistēmas aspektiem.

Tiesneša darba ikdiena ir saistīta ar tiesību normu piemērošanu un tiesību satura izzināšanu. Līdz ar to tiesa katrā lietā izmanto tiesību normu iztulkošanas metodes. Lietas Nr.SKA-237/2018 izspriešanā bija jāizmanto plašs juridisko metožu klāsts, kas lika arī rūpīgi pārdomāt robežas starp dažādām juridiskajām metodēm. Tieši iespēja pielietot praksē dažādas juridiskās metodes tiesneša darbu padara aizraujošu. Vienlaikus tiesai ir svarīgi arī saskatīt to, kur beidzas juridiski apsvērumi un sākas tiesībpolitiski apsvērumi, jo tas nosaka tiesas kompetences robežas.

Nozīmīgs spriedums par pilsonības nepārtrauktību valsts nepārtrauktības doktrīnas ietvarā

Dr. iur. h.c. Egils Levits, Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2018.gada 22.jūnija spriedums lietā Nr.A420341714 (SKA-237/2018) ir viens no būtiskākajiem spriedumiem valststiesību jomā, kas izvērš Satversmes tiesas iedibināto judikatūru par valsts nepārtrauktības doktrīnu, kā arī pilsonības nepārtrauktību, un to virknē aspektu papildina un precizē.

Minētajā lietā ir jautājums par pilsonības nepārtrauktību okupācijas periodā un par vienīgo Latvijas valsts institūciju, kas šajā laikā turpināja savu darbību, – Latvijas sūtniecību ārzemēs, resp., Latvijas diplomātisko dienestu – darbības izvērtējumu valsts nepārtrauktības kontekstā, kā arī par valsts iestāžu un amatpersonu pienākumu attiecīgajā situācijā, neraugoties uz normatīvo aktu trūkumu, rīkoties saskaņā ar augstākajām valsts interesēm (t.i., raison d’etat principu).

Konkrēti jāatzīmē vismaz pieci aspekti, kuros šis spriedums ir devis nopietnu ieguldījumu Latvijas valsts tiesību padziļināšanā.

Pirmkārt, tas izvērš un izskaidro valsts nepārtrauktības doktrīnu kā Latvijas valststiesību stūrakmeni un, galvenais, iezīmē juridiskās un praktiskās konsekvences, kas no tās šobrīd izriet, it sevišķi uzsverot, ka tā ir saistoša ikvienai valsts institūcijai un amatpersonai, īstenojot jebkuru tai uzticēto funkciju.

Otrkārt, tas izseko Latvijas pilsonības institūta attīstības gaitai, it sevišķi izanalizējot komplicēto, gan tiešā tekstā izlasāmo, gan tajā implicēto atjaunošanas regulējumu (un, starp citu, uzrāda, kādēļ 1919.gada Pavalstniecības likums balstījās uz jus solis, bet vēlāk tas turpināja ar jus sanguinis principu, kas ir arī 1994.gada Pilsonības likuma pamatvadlīnija). Būtiski, ka spriedumā atzīts un piemērots viens no pilsonības regulējuma principiem, kas ietverts starptautiskajās tiesībās un kam atbilst Latvijas pilsonības likumdošanas attīstības gaita: Valsts savas (nepārtrauktas) pastāvēšanas gaitā, mainoties pilsonības likumdošanai vai faktiskajiem apstākļiem, nedrīkst „pa ceļam pazaudēt” kādus savus pilsoņus.

Treškārt, spriedums metodoloģiski skaidri un caurskatāmi uzrāda tiesas domu gaitu, interpretējot likumu, līdz tā nonāk pie gala rezultāta. Tā kā likuma gramatiskā interpretācija nedod atbildi uz izvirzīto jautājumu, uz ko tiesai bija jāatbild, spriedumā vispirms tiek rūpīgi izanalizēta 2013.gada grozījumu Pilsonības likumā tapšanas gaita, lai ar vēsturiskās metodes palīdzību izprastu likuma jēgu. Tā kā pats piedalījos toreizējās apspriedēs, tad varu teikt, ka šī post factumre konstrukcija ir precīza. Tā kā „likumdevēja griba” parasti nav viennozīmīgi dokumentēta, tad tiesas uzdevums ir to rekonstruēt, cik vien precīzi tas iespējams. Tas šeit soli pa solim arī darīts, tomēr nenonākot pie pilnīgi viennozīmīga rezultāta.

Ceturtkārt, spriedums metodoloģiski pareizi neapstājas pie vēsturiskās metodes piemērošanas rezultātā rekonstruētās likumdevēja gribas. Bieži – un arī šajā gadījumā – tiesas veiktā likumdevēja griba nav izšķiroša. Tādēļ tālāk spriedumā ar teleoloģiskās metodes palīdzību tiek rūpīgi analizēts likuma mērķis – gan likuma vispārējais mērķis, gan konkrētās likuma normas mērķis. Šajā gadījumā pēc tam, kad tiesa konstatē, ka tās rekonstruētā likumdevēja griba varētu nonākt pretrunā ar nepārtrauktības doktrīnu, tad sistēmiskās metodes ietvarā tiek piemērota tiesību normu saskanīguma palīgmetode, t.i., likuma mērķis – neraugoties uz (šajā gadījumā iespējamo) likumdevēja gribu – tiek interpretēts tā, lai tas būtu saskanīgs ar augstākstāvošu normu – Neatkarības atjaunošanas deklarācijā un vēlāk Satversmes Ievadā noteikto, visām valsts institūcijām un amatpersonām (un tātad arī tiesām!) saistošo valsts nepārtrauktības doktrīnu.

Piektkārt, pirmo reizi judikatūrā ir skaidri iezīmēts (lai ar tiešā tekstā neminēts) raison d’etat princips – t.i., visu valsts institūciju un amatpersonu augstākais pienākums jebkurā situācijā aizstāvēt valsts intereses – arī tad, ja likumdošana attiecīgo situāciju neparedz (tiesa, daļēji tas jau bija iezīmēts arī Satversmes tiesas spriedumā 2009-94-01, kas ir pamatspriedums par pilsonības nepārtrauktību, taču te tas izteikts daudz skaidrāk). Piemērs ar Latvijas diplomātiskā dienesta amatpersonām, kas – Satversmē un likumos neparedzētajā – okupācijas situācijā rīkojās atbilstoši augstākajām valsts interesēm (kā tie to autonomi interpretēja), ir gan vēsturisks, gan teorētisks piemērs raison d’etat principa piemērošanai praksē (tas arī būtu labs piemērs studentiem juridiskās izglītības ietvarā).

Spriedums līdz ar to dod taisnīgu novērtējumu Latvijas diplomātiskā dienesta darbībai okupācijas ap­stākļos un iekļauj to Latvijas valsts pamatu argumentatīvajā bāzē. Spriedumā arī netieši, bet nepārprotami, tiek noraidīta likuma formāla interpretācija kā nepareiza un kaitīga – ņemot vērā mūsu tiesību kultūru, tas ir būtisks konstatējums.

Jāpiebilst, ka šis princips ir piemērojams ne tikai valsts pastāvēšanas apdraudējuma, bet arī citās situācijās, kur rodas nepieļaujama spriedze starp objektīvi konstatējamām valsts interesēm, no vienas puses, un normatīvi tiesisko regulējumu (vai tā trūkumu), no otras puses. Būtu vēlams, ka raison d’etat principa vieta Latvijas valsts pamatos, tā saturs un piemērošanas priekšnosacījumi tiktu detalizēti apskatīti valststiesību zinātnē.

Bez šaubām, šis spriedums ir viens no Latvijas valststiesību judikatūras pamatspriedumiem, taču tas ir paraugs arī no metodoloģiskā viedokļa – kā konkrēta likuma norma tiek interpretēta sarežģītā kontekstā, lai nonāktu pie saprātīga un sabiedrības interesēm atbilstoša viedokļa.