Tiesneša ētiska uzvedība tiesas sēdē

Man ir patiess prieks par Tiesnešu ētikas komisijas iniciatīvu rīkot sarunu, kurā varam domāt par lietām, kas ikdienā mums liekas pašsaprotamas. Ir skaidrs, ka pieklājīga uzvedība ir pašsaprotama lieta. Mums par to nebūtu jādiskutē. Tajā pašā laikā, kad mēs Ētikas komisijā klausījāmies audioierakstus, lai konstatētu, kas tad īsti ir noticis tiesas zālē, reakcija bija diezgan atšķirīga. Viens saka: „Nē, tā nedrīkst runāt tiesnesis zālē”, otrs saka: „Manuprāt, tā nav uzskatāma par kliegšanu. Var just, ka tā tiesnesis vienkārši runā. Tā viņam tāda maniere”. Un sākas diskusijas, un katram veidojas atšķirīgs viedoklis. Šis bija tas gadījums, kad garās un dzīvās diskusijas bija arī auglīgas, jo beigās mēs tomēr nonācām pie kopīga redzējuma par konkrēto situāciju, un atsevišķās domas, kuras mums bija tiesības rakstīt, netika rakstītas. Mēs diskutējām, līdz nonācām pie vienotā viedokļa par to, vai konkrētajā situācijā profesionālā ētika tika vai netika ievērota.

Man gan kā cilvēkam, gan kā juristam augstākā norma ir cieņa. Cieņa pašam pret sevi un cieņa pret apkārtējiem. Esmu gandarīta, ka arī mūsu Satversmē varam atrast šo vārdu gan Ievadā, kurā ir teikts, ka Latvijas valsts ir balstīta uz cilvēka cieņu, gan arī 95.pantā, kurā cilvēkam ir dota aizsardzība, ka valsts aizsargā viņa godu un cieņu.

Neesmu dzirdējusi, ka, pretendējot uz tiesneša amatu, kāds runātu par to, vai pratīs uzvesties, vai pratīs novadīt tiesas sēdi. Kad tiesnesis sāk savas darba gaitas, var redzēt „špikerīšus” priekšā par to, kā jāievēro procesuālā kārtība, kad ir jādod vārds vienam, kad otram, jautājumi, replikas, debates, utt. Tādu atgādinājumu – esi mierīgs, pacietīgs, nekliedz – tādu, protams, nav, tas liekas pašsaprotami. Un tomēr šīs situācijas rodas. Tiesa neapšaubāmi ir valsts varas daļa un ir šīs varas attiecības. Tāpēc, manuprāt, par šo jautājumu ir jādomā, jo tieši tiesa ir tā, kurai ir jālīdzsvaro šīs attiecības. Cilvēki, kas atnāk uz tiesu, ir ļoti dažādi. Protams, juridisko profesiju pārstāvjiem no prokuratūras, no advokatūras jau ir pieredze, rūdījums, jau ir zināms skatījums, kā tiesā notiek process, kādai ir jābūt uzvedībai. Bet ir ļoti daudz cilvēku, kuriem tā ir pirmā un vienīgā pieredze. Es pieļauju, ja es nestrādātu tiesā un nonāktu tiesas zālē, piemēram, kā pieteicējs, es būtu diezgan nedroša savās sajūtās. Tāpēc atbildība par to, kā jūtas cilvēks tiesas zālē, ir tiesneša atbildība. Mums par to ir jādomā. Mēs esam tāpēc, lai palīdzētu nonākt pie pareizā, taisnīgā rezultāta, un mums nav vajadzīgi cilvēki, kas ir nobijušies, kas ir dusmīgi, kas mums nekādā veidā nepalīdzēs pie šī rezultāta nonākt.

Atgādināšu psihologu pētījumus, ka jebkurās attiecībās pirmo iespaidu veido pirmās 90 sekundes. Tik mazs laiks ir vajadzīgs. Ļoti noturīgu pirmo iespaidu veido pusminūte līdz četrām minūtēm. Un lielākoties tā ir neverbālā komunikācija. Ir divi uzvedības modeļi, kas veido negatīvu iespaidu. Viens ir tas, ka mēs izturamies pret cilvēkiem „no augšas”. Jebkurās attiecībās, arī tiesā, tas mums ir jāpatur prātā. Jo tieši tiesas rīcībā ir tie instrumenti, lai par to padomātu, lai līdzsvarotu, jo vislabāko sarunu, vislabāko rezultātu var sasniegt tikai tad, ja šī saruna ir līdzvērtīga.

Kad mēs ieejam zālē, mēs kā tiesneši esam diezgan koncentrējušies uz lietu. Protams, tas ir galvenais – faktiskie apstākļi, tiesību normas – tas viss ir jāatrod, jāsaprot, un spriedumā saprotami un pamatoti jāuzraksta. Tajā pašā laikā ir šis „neatkarīgais vērotājs”, kurš mūs vēro, kā mēs izturamies zālē, jo tieši zālē notiek šī saruna. Ne velti lietās, kuras tiek izskatītas pēc būtības, īpaši jau rajona tiesā, pamatā ir šis mutvārdu process, ir saruna un ir jābūt sarunai. Un šis neatkarīgais vērotājs vēro, kā es esmu ienākusi zālē, kā es pret viņu vēršos, kā es izturos pret vienu vai pret otru, vai vienādi. Kāpēc viņš vienam drusciņ pasmaidīja, bet man sarauca uzacis? Pieļauju, ka tiesneši to pat var nepamanīt, jo mēs darām savu darbu, un tas ir procesa ietvaros, kurā tu reaģē un kaut kādā veidā rīkojies. Tomēr ir jāpatur prātā, ka tevi visu laiku vēro un kā tas izskatās. Jo galu galā tas viss veido tiesību uz tiesu sastāvdaļu, un tava rīcība – vai tu esi kliedzis vai neesi kliedzis – beigās var radīt pārkāpumu Latvijas valstī.

Vai ir vajadzīgas īpašas normas, kas ir uzrakstītas un kas stāsta, kā mums jāuzvedas? Tiesnešiem taču vajadzētu būt augstas kultūras cilvēkiem un pašiem būtu jāsaprot, kā jāuzvedas. Tomēr citās dzīves sfērās ir šis tiesiskais regulējums, kas, piemēram, pasaka, ka ar mašīnu nedrīkst ātri braukt, ja kas, policija tevi var gaidīt aiz stūra. Ir Valsts ieņēmumu dienests vai KNAB, kas mums pasaka – nē, šādi uzvesties nevar un kā tad būtu pareizi.

Arī mums attiecībā uz profesionālo ētiku ir šie regulējumi izstrādāti. Pārejot jau pie atsevišķām konkrētām lietām, kuras Tiesnešu ētikas komisija ir izskatījusi šo gadu laikā, jāteic, ka šis darbs tiešām ir vainagojies ar panākumiem. Paskatījos 10 gadu statistiku, kā tas viss attīstījās. Mēs sākām ar dažiem iesniegumiem gadā, ļoti daudz diskutējām, rakstījām skaidrojumus un atzinumus. Skatos, ka šogad Tiesnešu ētikas komisija jau ir uzrakstījusi tik daudz dokumentus, cik ir bijis rekords vienā no iepriekšējiem gadiem visa gada laikā. Domāju, tas norāda nevis uz to, ka cilvēki vai tiesneši ir kļuvuši vai nu kašķīgāki, vai mazāk prot uzvesties, vai nesaprot, kā uzvesties, un arvien vairāk tiesneši vēršas Ētikas komisijā, bet tas drīzāk norāda, ka ir sasniegts mērķis, ar ko mēs sākām šo darbu – ka mēs gribam palīdzēt tiesnešiem, būt par sarunu biedriem. Ja ir kāds jautājums – uzdodiet, domāsim visi kopā! No 58 Tiesnešu ētikas komisijas dokumentiem, kurus mēs varam atrast vietnē www.tiesas.lv, deviņi ir par izturēšanos tiesas zālē. Iniciatori šīm sarunām ir bijuši dažādi – gan privātpersonas, gan tiesu priekšsēdētāji, kuri vērsušies un teikuši, ka viņuprāt šī situācija nav bijusi adekvāta. Tiesnešu ētikas komisija parasti aplūkoja divus dokumentus. Viens ir starptautisks, ANO ietvaros radīts dokuments – Bangaloras Tiesnešu ētikas principi, otrs ir Latvijas Tiesnešu ētikas kodekss, kas ir uzrakstīts jau 1995.gadā un ir spēkā no tā laika, ko mēs ļoti veiksmīgi varam piemērot šodien un arī turpmāk. Jo šīs normas jau ir mūžīgas visos laikos, tās nemainās un, domāju, arī nemainīsies. Kas man ļoti patīk Bangaloras principos – tur ir seši principi, kas tiek nosaukti par vērtībām. Vērtība – neatkarība, vērtība – objektivitāte, vērtība – godprātīgums, atbilstība – tās visas ir vērtības.

Un kad es domāju jums īsi nolasīt, kuras tad būtu tās galvenās normas, kuras būtu svarīgi zināt, ka tiesnešiem tādas ir, man sanāca diezgan daudz atzīmēt katrā vērtībā. Neatkarība ir princips, ka tiesnesis ar savu stāju apliecina un veicina augstus tiesneša ētikas standartus, lai palielinātu sabiedrības uzticēšanos tiesu varai, kas ir ļoti svarīgs apstāklis tiesnešu neatkarības saglabāšanai. Objektivitātes ietvaros tiesnesis nodrošina, ka viņa rīcība gan tiesā, gan ārpus tās veicina un nostiprina sabiedrības, juristu un tiesvedības dalībnieku uzticēšanos tiesnešu un tiesu sistēmas objektivitātei. Godprātības ietvaros tiesneša rīcībai un uzvedībai jāattaisno cilvēka uzticēšanās tiesnešu godprātībai. Taisnīgums ne vien faktiski jānodrošina, bet arī jārada sabiedrībā pārliecība, ka tas ir nodrošināts. Runājot par atbilstību, tiesnesim jāizturas tā, lai viņš nedarītu kaunu tiesneša amatam. Runājot par vienlīdzību, savus pienākumus tiesnesis nedrīkst veikt tā, ka ar vārdiem vai rīcību izrāda aizspriedumus pret kādu personu vai grupu nebūtisku apstākļu dēļ. Visbeidzot vērtības – kompetence un rūpība – tiesnesis nodrošina kārtību un pieklājību visā tiesas sēdes laikā, ir pacietīgs, cienīgs un pieklājīgs.

Arī Latvijas Tiesnešu ētikas kodekss sastāv no kanoniem. Tiesnešu ētikas komisija parasti nepārraksta visas šīs normas. Mēs parasti atrodam tā saucamās speciālās normas, kas ir tuvāk izskatāmajam gadījumam. Attiecībā uz uzvedību ir teikts, ka tiesnesim ir jābūt iecietīgam, cieņas pilnam un laipnam pret procesa dalībniekiem. Iztiesājot lietas, jādarbojas pacietīgi, nosvērti un nesteidzīgi, tomēr efektīvi un uzņēmīgi. Savi uzdevumi jāpilda ar atbildības sajūtu un bez aizspriedumiem. Jāizvairās no vārdiem un runas, žestiem vai citas darbības, ko varētu saprast kā neobjektivitāti vai aizspriedumu izpausmi. Šīs jau ir speciālas normas par izturēšanos, bet, manuprāt, pietiktu ar vienu – ka tiesnesis tur cieņā savu amatu, tiesu varas neatkarību un tiesas godīgumu. Un pat ja nebūtu šie divi skaistie dokumenti uzrakstīti, domāju, Tiesnešu ētikas komisijas, ja tāda tiktu izveidota, darbs netiktu kavēts nevienu brīdi, jo šīs normas rastos pašas, jo tās ir vērtības. Tās būtu tieši tās pašas, pat ja tās nebūtu uzrakstītas, bet tiktu piemērotas.

Pāriesim pie konkrētiem gadījumiem. Piemēram, sūdzību bija iesniedzis advokātu birojs, un Ētikas komisija konstatēja, ka tiesnesis nav ļāvis advokātam izteikties, pārtraucis, ironizējis. Piemēram, lietojis tādus izteicienus: „Vai jūs arī teātrī tā lecat augšā un sakāt, ja jums kaut kas nepatīk”. Acīmredzot advokāts bija teicis „no otras puses”, un tienesis bija teicis: „un no trešās, un no ceturtās...” Visbeidzot tiesnesis teicis: „Rakstiet sūdzību, kā jau jūsu birojs to mēdz darīt.” Parasti procedūra ir tāda, ka vispirms tiesnesim prasa paskaidrojumu, lai viņš izskaidro savu redzējumu, lūdzot pastāstīt, ko tiesnesis pats par to domā. Tiesnesis saka: man ir tēlaina valoda un es vienkārši norādīju uz šo procesuālo iespēju iesniegt sūdzības, kas ir ļoti pareizi. Ētikas komisija saka – protams, pats fakts, ka tiesnesis aizrāda tiesas sēdes laikā, nav ētikas pārkāpums. Bet veids, kādā tas tika izdarīts, un lietotie izteicieni liecina par šo ironisko un aizspriedumaino attieksmi. Mēs nezinām, vai tiesnesim tajā dienā vienkārši bija slikts garastāvoklis, vai viņam patiešām nepatika šis juridiskais birojs, bet sekas ir tādas, ka jebkuram, klausoties no malas, liekas – jā, attieksme ir aizspriedumaina, līdz ar to tas ir ētikas normu pārkāpums. Līdzīgi kā šodien stāstīja par armēņu lietu Cilvēktiesību tiesā. Vieni sūdzējās, ka tiesnesis, izskatot lietu saka: „Nebārstieties ar apvainojumiem, jo vairāk vai mazāk tas var atsaukties uz lietas izskatīšanu”. Diskusija acīmredzot bija gājusi tālāk, un sēdes vadītājs bija teicis: „Nevajag baidīt ar tiesas priekšsēdētāju” un doti mājieni, ka tiesnesis pats tagad izpilda tiesas priekšsēdētāja pienākumus un ka nekādu cerību tur nebūs. Tiesnesis, sniedzot savu paskaidrojumu, teica – tas viss ir apmelojums, jo tiesas process tika vadīts saskaņā ar procesuālo tiesību normām un apvainojumi pret dalībniekiem netika izteikti. Kad mēs kopā klausījāmies audioierakstu, tiesnesis teica – jā, varbūt man tā balss tāda skaļa un dusmīga. Un komisija saka: jā, izteikumi varēja radīt šaubas par objektivitāti, pat ja nebija tā domāti. Es ļoti labi atceros to reizi, kad mēs runājām ar tiesnesi. Jā, varēja redzēt, ka tiesnesim arī jebkurā situācijā ir šis stils tā runāt, ka liekas, ka viņš ir visu laiku dusmīgs, kaut gan var redzēt, ka cilvēks nav dusmīgs. Tas runas stils ir tāds. Bet tad, kad cilvēks ir zālē un runā ar tiesu, domāju, viņam nav jānodarbina prāts ar jautājumiem, vai tiesnesis ir pret mani dusmīgs, vai viņš vispār ir dusmīgs. Mēs esam uzņēmušiem ievērot šos standartus, un par to ir jādomā.

Bija viena ļoti interesanta lieta, kur process bija novadīts pareizi, nebija lietoti nekādi slikti vārdi, nekas slikts. Mēs klausījāmies trīs, četras reizes. Un piekritām tam, kas sūdzībā rakstīts – tonis ir augstprātīgs. Ir tāds viegls cinisms, augstprātība, kas nāk ārā, un to jūt, to nevar nepamanīt. Šajā gadījumā tas tika uzskatīts par pārkāpumu.

Kāda privātpersona atrakstīja, ka viņa ir vīlusies tiesu sistēmā tāpēc, ka izturēšanās bijusi ļoti paaugstinātā tonī, izskanējis aizkaitinājums par to, ka pierādījumi nav laikus iesniegti, replikas par personīgo pieredzi. Tā bija ar bērnu saistīta lieta par to, cik tad vajadzētu būt līdzekļiem, lai varētu bērnu uzturēt. Arī šoreiz tiesnese saka – nē, viņa nav kliegusi, viņa ir vienlīdzīgi pret visiem attiekusies, vienlīdz skarba bijusi un viņai vispār ir skaļa balss. Komisija atzina, ka ne dalībnieku izturēšanās, ne jautājumu būtība, ne dalībnieku prasību pamatotība nevar būt pamats tiesneša nepacietībai, neiecietībai, aizkaitinājuma vai aizvainojošai uzvedībai. Tiesneša izteikumi par lietas būtību, ja būtu izteikti citā veidā, būtu gluži vietā. Tātad atkal problēma ar veidu.

Vēl viena sūdzība par kliegšanu, par emociju nevaldīšanu. „Es ne pirmo dienu strādāju tiesā. Kaut ko tādu redzu pirmo reizi. Jūs nenorādīsiet, kā man rīkoties. Procesu es vadu, ne jūs”. Arī šajā gadījumā tiesnesis saka – tas nebija ētikas pārkāpums, jo es rīkojos atbilstoši procesuālām normām. Un tas ir simptomātiski, ka pašam acīmredzot ir visgrūtāk izvērtēt savu uzvedību, jo visos gadījumos ir bijis tā, ka nāk uz komisiju un saka: es atceros to gadījumu – nekā tāda tur nebija, viņi mani apmelo.

Ētikas komisija ir arī skatījusi un atzinusi, ka pret kolēģiem ir jāizturas pieklājīgi. Jo, piemēram, vienā tiesas sēdē tiesnesis bija pārņēmis lietu no kolēģa, un dalībnieki bija atsaukušies, ka tiesnesis bija darījis tā un nolēmis tā, un tiesnesis tiesas sēdē saka: „Tas nepārzina Civilprocesu, ir kaut ko sadarījis un uz to paļauties nevar...”. Kā nevar! Tiesu sistēma ir viens vesels, nevis atsevišķi tiesneši. No malas lasot šķiet, ka tie varētu būt izdomāti, pārspīlēti gadījumi. Bet tie visi ir ņemti no dzīves. Acīmredzot par to ir jārunā un jārunā.

2016.gadā Ētikas komisijā tapa skaidrojums par tiesneša izturēšanos tiesas zālē. Nolasīšu tēzes no šī skaidrojuma, jo manuprāt tur ir pateikts nepieciešamais:

1. Tiesas kompetence spriest par lietā piemērojamām normām nekādā veidā nepieļauj raudzīties uz lietā iesaistītajiem no varas pozīcijām.
2. Cieņa pret cilvēku ir viens no Latvijas pamatprincipiem.
3. Tiesnesis ir persona, kas palīdz nodrošināt personas tiesību ievērošanu.
4. Taisnīgs process ir ne tikai formāla procesuālo darbību veikšana; tas ietver cieņpilnu attieksmi pret zālē esošajiem.
5. Profesionāls tiesnesis ne tikai pārzina piemērojamās tiesību normas, bet arī nodrošina, ka cilvēks tiesā nejūtas pazemots.
6. Un, kas ir ļoti būtiski, katra tiesneša rīcība ietekmē – ceļ vai grauj – tiesu varas autoritāti. Ja personības rakstura iezīmes (paaugstināta balss, dusmīgs tonis) pilnībā neatbilst vispārējam priekšstatam par to, kas tiek saprasts ar cieņpilnu attieksmi un laipnu uzvedību, tad tiesnesim ir īpaši jāpiedomā, lai viņa personiskās īpašības neietekmē tiesu lietu izskatīšanu.