Šogad apritēja desmit gadi kopš Tiesnešu ētikas komisijas izveidošanas, un pēc dažām dienām beigsies arī mans otrais pilnvaru termiņš Ētikas komisijā. Atskatoties gan uz saviem astoņiem gadiem Tiesnešu ētikas komisijā, gan arī kopumā uz komisijas darbu, es domāju par to, ko gribētu šodien teikt. Nonācu pie trīs novēlējumiem.
Pirmais novēlējums būtu esošajiem Ētikas komisijas locekļiem un tiem, kurus ievēlēs gan tuvākā, gan tālākā nākotnē. Ētikas komisija vienmēr ir uzskatījusi, ka viena no svarīgākajām tās funkcijām ir sniegt atbalstu tiesnešiem, ar skaidrojumiem palīdzot nonākt pie risinājumiem kādās konkrētās situācijās. Taču atbilstoši likumam Tiesnešu ētikas komisijai ir arī citas funkcijas, un viena no šīm funkcijām ir gatavot atzinumus un vērtēt, vai konkrētā situācijā tiesnesis ir pārkāpis ētikas standartus. Tas, ko es gribu novēlēt gan esošajiem kolēģiem, gan nākamajiem Ētikas komisijas locekļiem – lai izdodas būt līderiem un lai izdodas noturēt augstu ētiskās uzvedības latiņu. Lai ar skaidrojumiem un atzinumiem, gan arī citiem līdzekļiem izdodas mudināt tiesnešus attīstīties un pilnveidoties!
Otrais novēlējums būs visiem tiesnešiem, bet īpaši tiesu priekšsēdētājiem, kolēģiju priekšsēdētājiem un visiem citiem, kas plāno, organizē tiesu darbu. Šis novēlējums jāsāk ar to, ka ir jārunā par tiesnešu pašpārvaldes institūcijām plašāk. Kāpēc mums ir tiesnešu pašpārvaldes institūcijas? Kā tas ir izskanējis ne reizi vien – tās ir nepieciešamas, lai būtu iespējama tiesu neatkarība. Nevar būt neatkarīgas tiesas un tiesneši, ja nav pašpārvaldes institūcijas. Līdz ar to tas, kas mums aizvien vairāk ir jānostiprina, ir apziņa, ka darbs pašpārvaldes institūcijā ir tāda pati tiesneša darba daļa kā lietu skatīšana. Tā nav mazāk svarīga. Tāpēc arī plānojot un organizējot tiesu darbu, ar to ir jārēķinās. Lai pašpārvaldes institūcijas varētu strādāt kvalitatīvi, tam ir nepieciešams laiks. Un šis laiks nav niecīgs. Piemēram, šobrīd Ētikas komisijā mums vismaz reizi mēnesī ir sēde. Lai pilnvērtīgi sagatavotos sēdei, ikvienam komisijas loceklim vajag vismaz vēl vienu dienu. Var būt situācijas, kad ir nepieciešams vairāk laika, jo pašiem ir jāraksta skaidrojumi un atzinumi. Šogad esam pārsnieguši visus iepriekšējos rādītājus un jau šajā brīdī ir uzrakstīts vairāk skaidrojumu un atzinumu nekā jebkurā citā gadā. Tāpēc es pilnīgi droši varu teikt, ka ikvienam Ētikas komisijas loceklim tikai minimālam darbam vien ir vajadzīgas 2–3 dienas mēnesī. Bet ja gribam darīt kaut ko proaktīvāk, ja gribam ne tikai izskatīt iesniegumus, vērtēt konkrētas situācijas, bet varbūt rīkot izbraukuma sēdes, diskusijas vai pārstrādāt Ētikas kodeksu, iespējams, ir vajadzīgas divas sēdes mēnesī un vēl vairāk laika.
Līdz ar to, runājot par tiesnešu slodzi, izstrādes normām utt., tas ir jāieplāno. Ir jāsaprot, ka tiem, kas ir nodarbināti pašpārvaldes institūcijās, šī izstrādes norma būs, piemēram, 80 procenti. Ja to ņem vērā, tad mēs varam iegūt objektīvāku statistiku par tiesu darbu. Citādi var būt tā, ka tiesā ir, pieņemsim, 21 tiesnesis, bet priekšsēdētājs lietu skatīšanā ir nodarbināts 0,25 slodzes apjomā, kāds cits tiesnesis ir pašpārvaldes institūcijā un tāpēc lietas skata 75% apjomā no sava darba laika. Tātad īstenībā konkrētajā tiesā lietas skata 20 tiesneši, nevis 21. To saprast ir svarīgi, gan rēķinot lietu skatīšanai nepieciešamos resursus, gan novērtējot katras tiesas uzrādītos rezultātus lietu izskatīšanā. Manuprāt, tam ir jākļūst par normālu ikdienas parādību, ka mēs rēķināmies ar to, ka darbs pašpārvaldes institūcijās prasa laiku un ka tā ir tiesneša darba sastāvdaļa. Kā mēs arī šodien dzirdējām no daudziem runātājiem, nākotnē pašpārvaldes institūciju loma tikai pieaugs, līdz ar to visticamāk pieaugs arī kvalitatīvam darbam pašpārvaldes institūcijās nepieciešamais laiks.
Trešais novēlējums ir mums visiem kopā. Gribu atgādināt, ka tiesu un tiesnešu neatkarība nenozīmē, ka tiesnesis var rīkoties tā, kā ienāk prātā. Tiesu un tiesnešu neatkarība – tā ir brīvība spriest tiesu profesionāli un kvalitatīvi. Profesionalitāte un rūpība ir arī viens no ētiskas uzvedības standartiem. Ikdienā Ētikas komisijai varbūt mazāk sanāk ar to darboties, tomēr tā nepašaubāmi ir ārkārtīgi nozīmīga vērtība tiesneša darbā. Ja runājam par izaicinājumiem tieši saistībā ar tiesneša profesionalitāti un darba kvalitāti, tad pēdējā laikā daudz ir izskanējis, ka viens no izaicinājumiem tiesnešiem ir spēja reaģēt uz negodprātīgu tiesību izmantošanu. Par to pagājušajā gadā konferencē runāja Egils Levits, par negodprātīgu procesuālo tiesību izmantošanu mēs runājām arī pavasarī notikušajā Ētikas konferencē, par to ir arī rakstīts ziņojumā par maksātnespējas lietām. Diemžēl ir gadījumi, kad konstatējams, ka kolēģi to nav spējuši vai ir bijuši kādi citi apstākļi, kāpēc nav notikusi vēršanās pret negodprātīgu tiesību izmantošanu. Neapšaubāmi, saskatīt negodprātīgu tiesību izmantošanu un pret to vērsties nav viegli un tam ir vajadzīgas gan zināšanas, gan, protams, arī citas īpašības. Cēloņi, kāpēc konkrētā gadījumā tiesa, tiesnesis nav spējis vērsties pret to, var būt dažādi.
Domāju, mums visiem vēl ir daudz ko mācīties, lai uzlabotu savas zināšanas par tiesību piemērošanas metodoloģiju. Man nav šaubu, ka mēs visi brīnišķīgi varam nosaukt šīs metodes un tās teorētiski zinām. Taču noteikti ikvienam ir nepieciešams pilnveidot šo metožu praktiskas pielietošanas prasmes, lai mēs nepiemērotu tikai likuma „burtu”, bet saprastu arī „garu”. Taču esmu pārliecināta, ka ir arī gadījumi, kad diemžēl nevēršanās pret negodprātīgu tiesību izmantošanu notiek tāpēc, ka piemērot likumu tikai pēc “burta” ir vieglāk un drošāk. Taču tiesnesis nedrīkst izvēlēties vieglāko ceļu. Arī Ētikas kodeksos parasti ir norādīts, ka, kļūstot par tiesnesi, mēs apzināmies, ka uzņemsimies dažādus pienākumus un ierobežojums, kas parastam cilvēkam var likties apgrūtinoši. Taču, ja esam izvēlējušies šo amatu, mēs nevaram izvēlēties vieglākos ceļus. Jau izsenis ir atzīts, ka tiesības ir „labā un taisnīgā māksla”. Līdz ar to katra tiesneša atbildība ir rūpēties par to, lai katrā lietā, cik vien iespējams, tiktu sasniegts taisnīgums. Protams, tas nenozīmē, ka tiesa būs burvju nūjiņa, kas atrisinās visas problēmas, jo ir, piemēram, gadījumi, kad tiesa nemaz nevar uzzināt un nevar redzēt, ka konkrētajā lietā notiek negodprātīga tiesību izmantošana. Taču, ja tādas situācijas ir, tad ir jādomā par to, kā to risināt. Tādēļ mums ikvienam sevī ir jāattīsta atbildība un drosme iestāties pret negodprātīgu tiesību izmantošanu un tiešām ir rūpīgi katrā situācijā jādomā, vai es varu šo problēmu atrisināt konkrētā lietā. Ja nevaru tieši, tad varbūt ir vērts pieņemt blakus lēmumu. Ja arī tāds risinājums nav iespējams, varbūt ir vērts runāt jau plašākā kolēģu lokā par to, ko mēs varam darīt šādās situācijās. Taču galvenais, manuprāt, ir nesamierināties un nepieņemt to, ka caur tiesām kāds mēģina īstenot savus negodprātīgos mērķus, un censties un tiekties uz to, lai tiesas procesi maksimāli kalpotu taisnīguma nodrošināšanai.
QR
