Tiesu prakses apkopojums – praktisks palīgs un resurss žurnālistam

Ievads

Gatavojot ziņas vai veicot pētniecību, nepieciešams materiāls – objektīva un ticama papildu informācija. Tiesu atziņas nolēmumos – gan Latvijas tiesu, gan starptautisko tiesu – ir vērtīga papildu informācija. Atziņas vai rezultātu salīdzinot ar tiesu secinājumiem līdzīgās lietās, veidojas kvalitatīvs un argumentēts secinājums.

Tiesu prakses apkopojumi

Likumi.lv rāda, ka portālā vismeklētākais ir Darba likums. Arī Augstākā tiesa aizvadītajā gadā atjaunoja tiesu prakses apkopojumu darba lietās 2012.–2017.gadā. Sociālo tiesību jomā veikti astoņi Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta tiesu prakses apkopojumi, sākot no 2004.gada līdz 2017.gadam – pabalstu un pensiju jautājumi skar praktiski ikvienu. Pēdējā gadā publicēti apkopojumi arī tādos jautājumos kā dzīvojamo māju apsaimniekošana, patērētāju tiesību jautājumi, protams, arī citi, kas varbūt ir specializētāki.

Domāju, tas varētu būt labs resurss žurnālista darbā.

Lai pilnvērtīgi izmantotu tiesu prakses apkopojumus, jāzina, kur tos atrast, ko tajos izlasīt, ko no tiem izmantot.

Tiesu prakses apkopojumi ir pieejami Augstākās tiesas mājaslapā.

Savulaik tiesu prakse tika apkopota, lai sagatavotu apstiprināšanai Augstākās tiesas tiesnešu kopsapulcē jeb plēnumā vispārinātus secinājumus, kurus tālāk varētu izmantot tiesas. Pēc 2005.gada Satversmes tiesas sprieduma, ar kuru par valsts varas sadalījumam neatbilstošu atzina likuma „Par tiesu varu” normu, kurā bija nostiprināts šādu plēnuma lēmumu statuss, jo Augstākās tiesas plēnuma lēmumi nevar veidot patstāvīgu tiesību avotu, tiesu prakses apkopošanas darbs it kā apsīka un uzsvars tika novirzīts uz tiesu prakses vispārēju pieejamību – publicēšanu sākotnēji mājaslapā, pēc tam arī tiesu nolēmumu portālā. Tiesu nolēmumu pētniecība pārsvarā tika nodota ārpakalpojumā nozares ekspertiem, kuri apvienoja savu akadēmisko interesi ar tiesu prakses atziņu apzināšanu. Tas radīja zināmas problēmas, jo, laika gaitā nostiprinoties tiesu atziņu nozīmei normu piemērošanā, bija būtiski skaidri nošķirt tiesībzinātnieka viedokli no skaidra tiesas secinājuma. Taču pēdējos gados ir nostiprinājusies atziņa par tiesu prakses nozīmi tādā aspektā, lai caur to cilvēki saprastu savas tiesības un pienākumus. Likumsakarīgi šī ir arī Augstākās tiesas atzīta prioritāte, un līdz ar to ir atjaunots un stiprināts darbs pie tiesu prakses un atziņu apkopošanas. Pie tam ne tikai atziņām no Augstākās tiesas un Latvijas tiesu prakses, bet arī par starptautisko tiesu atziņu izmantošanu.

Visi tiesu nolēmumi ir pieejami portālā manas.tiesas.lv. Atsevišķi sistematizēti ir Augstākās tiesas nolēmumi, kuri atzīti par juridiski vērtīgiem. Tie ir publiskoti Augstākās tiesas mājaslapā at.gov.lv, kur tie sistematizēti noteiktās lietu kategorijās.

Atzīstot, ka pietrūkst aktīvas kritikas un pētniecības no akadēmiskās vides, no tiesībzinātniekiem, mūsu Augstākā tiesa, neraksturīgi citām Augstākajām tiesām Eiropā, pati veic savas tiesu prakses apkopošanu un, to papildinot ar Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, mēģina iezīmēt iespējamos attīstības virzienus. Tas zināmā mērā var būt arī kā vērtējums, kādreiz varbūt arī kā izaicinājums.

Prakses apkopošana sākas ar normatīvā regulējuma apzināšanu, situācijas analīzi un izpratni. Seko nolēmumu skaita apzināšana un sistematizācija. Mēs nerunājam par dažiem desmitiem, bet par simtiem nolēmumu, kurus pārskatām, pārdomājam un no kuriem atlasām 50–100, kurus iekļaujam tā saucamajā tiesu prakses apkopojumā. Simtiem nolēmumu ir pamatā tam, lai taptu viens labs tiesu prakses apkopojums.

Tiesu prakses apkopojumam ir jābūt ar augstu pielietojamības pakāpi – tam gan jāaptver it kā vispār zināmas atziņas, gan jādod maksimāli detalizēti risinājumi konkrētām situācijām. Tiesu prakses apkopojumu izstrādē iespējams ne tikai sistematizēt interpretāciju vai normu piemērošanu, bet arī konstatēt interpretācijas nesaskaņotību, proti, tiesu prakses nevienveidību.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka principā tiesības uz taisnīgu tiesu ir arī tiesības uz tiesu prakses vienveidību, proti, tiesiskās noteiktības princips garantē tiesisko situāciju zināmu stabilitāti un veicina sabiedrības uzticēšanos tiesiskumam. Atšķirīgu tiesu nolēmumu pastāvēšana pieļauj, ka varētu veidoties juridiskā nenoteiktība, kas samazinātu sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai, pat ja šāda uzticēšanās ir viens no būtiskajiem tiesiskas valsts pamatelementiem.

Tomēr tiesiskās noteiktības nepieciešamība un lietas dalībnieku tiesiskās paļāvības aizsardzība nepiešķir tiesības uz noturīgu judikatūru. Tātad judikatūras attīstība pati par sevi nav pretrunā tiesu varas pareizai darbībai, jo atteikšanās no dinamiskas un attīstošas pieejas var traucēt reformai vai uzlabojumiem (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011.gada 20.oktobra Lielās palātas spriedums lietā „Nejdet Şahin and Perihan Şahin v. Turkey”, iesnieguma Nr.13279/05).

Būtiski nošķirt tiesu prakses vienveidības problēmas no atšķirīgiem risinājumiem atšķirīgās tiesiskās vai tikai faktiskās situācijās. Ilustrācijai izmantošu gana sadzīvisku situāciju – laulāto kopmantas dalīšanu. Lai arī tiesu praksē nostiprināts, ka, izšķirot strīdu par laulāto kopīgas mantas sadali, tiesai, pirmkārt, ir jānosaka dalāmās mantas sastāvs, otrkārt, tās sadalījums, treškārt, jāveic tās reālā sadale, tomēr šīs normas nevar piemērot pretēji pušu gribai, proti, ja prasītājs nelūdz reālo sadali, tad tiesa to neveic. Tātad „normālā” laulības šķiršanā un kopīgās mantas sadalē atbilstoši pieteicēja vai pieteicēju lūgumam tiktu lemts līdz reālai sadalei, bet pastāv iespēja reālo sadali nelūgt un bijušajiem laulātajiem palikt kopīpašniekiem.

Judikatūras vai vienkārši tiesu secinājumu attīstībai var būt sarežģīti izsekot. Ja Augstākās tiesas mājaslapā mēģinām dot signālu par atziņu izmaiņām, norādot, ka aktuālākas tiesu prakses atziņas būs atrodamas citā konkrētā nolēmumā, tad grāmatās publicētajos nolēmumos tas, protams, nav iespējams. Aktuālās tiesu prakses apkopojumi ļauj un zināmā mērā uzliek arī pienākumu pārskatīt tiesas atziņas un izvērtēt to aktualitāti – tāpēc Augstākās tiesas veikts tiesu prakses apkopojums ir garants publicētās prakses aktualitātei noteiktā laikā.

Pētnieciskā žurnālistika zināmā mērā ir salīdzināma ar tiesu prakses pētīšanu – tajā jāiegulda vairāk darba sagatavojoties un apstrādājot materiālu.

Pētniecības tvērums – par kādu informācijas apjomu runājam

Kāpēc „tiesības ikvienam zināt savas tiesības” zināmā mērā attiecas arī uz tiesu prakses pieejamību tiešā veidā un netiešā veidā caur tiesu prakses apkopojumiem?

Personai ir tiesības izzināt normatīvo aktu piemērošanas praksi, proti, demokrātiskā tiesiskā valstī tiesu judikatūrai jābūt brīvi pieejamai ikvienam interesentam. Latvijā tiek nodrošināta bezmaksas pieeja ne tikai likumiem un saistošiem noteikumiem, bet arī tiesu nolēmumiem.

Latvijas kontekstā uzreiz domājam par Augstāko tiesu, bet arī apgabaltiesai ir būtiska loma, jo tā var būt pēdējā instance, arī pirmās instances tiesa noteiktās lietu kategorijās ir vienīgā instance – tātad tās nolēmums nav pārsūdzams parastā kārtībā. Ja Augstākā tiesa vidēji gadā pabeidz 3500 lietu izskatīšanu, pirmās instances tiesās tiek izskatītas aptuveni 55 000 lietu.

Lai arī Satversmes tiesa klasiski strīdus neizšķir, tomēr arī tā izlemj jautājumus, pieņemot nolēmumus. Vidēji 20 nolēmumu gadā.

Eiropas Savienības Tiesas Luksemburgā nolēmumi var ietekmēt ikdienu, jo tā lemj par Eiropas Savienības tiesību interpretāciju. Vidēji 1600 nolēmumu gadā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Strasbūrā nolēmumi var skaidrot cilvēktiesību aizsardzības līmeni – tātad arī var būt vērtīgi Latvijā. Pēdējā gadā bija 85 000 nolēmumu, no tiem 15 000 spriedumu.

Starptautiskā tiesa Hāgā, nākotnē Eiropas Patentu tiesa Minhenē utt. – ir pietiekoši daudz tiesu iestāžu, kuru nolēmumi var būt nozīmīgi ne tikai strīdā iesaistītajām pusēm, bet arī sabiedrībai kopumā gan globālā, gan nacionālā līmenī.

Tiesu nolēmumu pieejamība ir svarīga, lai varētu izsekot tiesu argumentācijai, lai varētu uzzināt par tiesu doto interpretāciju attiecīgai normai. Tomēr praktiski ir neiespējami izlasīt visus nolēmumus, tos pārzināt vai katru reizi veikt tiesu prakses pārbaudi, lai pārliecinātos par atziņu esību un aktualitāti. Tiesu nolēmumu pieejamība nav risinājums – jābūt arī efektīviem rīkiem būtisko tiesu prakses atziņu atrašanai.

Tiesu prakses nozīme

Tāpat būtiski ir atcerēties, ka augstākas instances tiesas nolēmums nav ārējais normatīvais akts. Tiesnesim augstākas instances tiesas nolēmums citā lietā jāņem vērā tikai tiktāl, ciktāl tas ir pamatots, pārliecinošs un attiecināms uz konkrētās lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem. Tomēr tiesnesim ir tiesības citā lietā šaubu gadījumā izvēlēties citādu, konkrētās lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem atbilstošāku tiesību normas interpretācijas rezultātu. Ja minētā uzdevuma izpildes labad nepieciešams atkāpties no agrāk sniegtajām tiesu prakses atziņām, tad tiesnesis to ir tiesīgs darīt, pienācīgi argumentējot savu viedokli.

Lietas dalībniekiem svarīgs ir rezultāts: piedzīt vai prasību noraidīt, attaisnot vai atzīt par vainīgu, iestādes lēmumu atcelt vai pieteikumu vai sūdzību noraidīt. Tā ir ziņa.

Savukārt tiesību sistēmā svarīgas ir tiesu nolēmumos paustās atziņas un secinājumi, protams, rezolutīvās daļas kontekstā. Tas ir svarīgi pētniecības līmenī.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā tiesu praksē ir atzinusi, ka juridiskas normas neatņemama sastāvdaļa ir tiesu interpretācija. Daudziem likumiem ir salīdzinoši neprecīzas normas, kuru interpretācija un piemērošana ir atkarīga no prakses. Tiesām uzticētais pienākums ir tieši kliedēt šaubas, kas varētu būt saistītas ar normas interpretāciju (ECT 16.09.2014. spriedums lietā „Plechkov v. Rumania”, 1660/03).

Arī OECD eksperti ziņojumā par komerctiesību vides regulējumu norādīja uz priekšrocībām, ko dod brīvs regulējums komerctiesību vidē, kuru papildina tiesu interpretācija. Tai pašā laikā atzīmējot, ka tiesās nenonāk visi jautājumi, tāpēc regulējuma uzraudzība jāveic arī likumdošanas procesā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka tiesai vajadzētu vienmēr izskaidrot šaubīgos jautājumus un piemēroties mainīgajai situācijai. Tāpēc, lai gan tiesu atziņu noturība ir ļoti vēlama, to var reizēm saistīt ar pārmērīgu stingrību, bet likumam ir jāspēj pielāgoties situācijas izmaiņām, attiecīgi tas jānodrošina tiesas nolēmumā.

Vienveidīga tiesu prakse ir nozīmīga, raugoties no tiesību uz taisnīgu tiesu viedokļa. Tiesu pienākums līdzīgas lietas izlemt līdzīgi, bet atšķirīgas lietas – atšķirīgi pamatojas uz vienlīdzības principu.

Kur palika judikatūra? Tās ir tās pašas tiesas atziņas un secinājumi tikai teorijā tām būtu jābūt ar būtisku abstrakcijas pakāpi. Praksē vārds judikatūra tiek lietots, gan lai apzīmētu nolēmumu kopumu, gan vienā nolēmumā paustu atziņu, gan arī sistēmisku atziņu kopumu.

Satversmes tiesa ir skaidrojusi, ka tieši ar judikatūras palīdzību personas gūst svarīgu informāciju par tiesību normu piemērošanas praktiskajiem aspektiem un tādējādi spēj gan efektīvāk aizstāvēt savas tiesības, gan arī labāk izprast savus pienākumus.

Nobeigumā – starp to, kas ir ziņa un tiesas atziņa. Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele Valsts prezidenta organizētajā diskusijā par tiesiskuma izaicinājumiem, kuru vadīja žurnālists Arnis Krauze, uzdeva mazliet retorisku jautājumu – kāpēc mediji nepublicē sabiedrībai svarīgas atziņas no tiesu nolēmumiem. Diemžēl jautājums palika bez atbildes un diskusijas. Varu spekulēt, bet, iespējams, tāpēc, ka sabiedrībai īsti svarīgas atziņas nolēmumos neesam paraduši ielasīt. Parasti nolēmums ir ziņa par konkrēta strīda izšķiršanu, par konkrētas personas atzīšanu par vainīgu vai notiesāšu.

Augstākā tiesa regulāri publicē paziņojumus par tiesu lietām, gan par tiesu kalendārā plānotām, gan par būtiskiem nolēmumiem. Šajā ziņā saturiski ir nodalāmas ziņas par konkrēta strīda izšķiršanu no ziņas par būtisku jautājumu risinājumiem, kuri tieši ielasāmi nolēmumā paustajās atziņās. Gatavojoties šai sarunai, palūdzu mūsu Komunikācijas nodaļu pārskatīt ziņas par tiesu lietām un atlasīt ziņas par nolēmumiem, ar kuriem atrisināti būtiski jautājumi, proti, par lietām, kas ir ne tikai ziņas vērtas, bet arī tiesas atziņu vērtas. Ļoti kritiski pārskatot šo sarakstu, es tajā atstātu vismaz 18 lietas, kuru nolēmumi sabiedrībai būtu ļoti noderīgi savu tiesību apzināšanā. Piemēram, par pabalstu piešķiršanas kārtību par slimu bērnu kopšanu vai par paternitātes pabalsta aprēķinu, ja tēvs strādā pie diviem darba devējiem; par iedzīvotāju ienākuma nodokli par nekustamā īpašuma pārdošanu, ja nekustamais īpašums sastāv no vairākām vienībām, par valdes locekļu atbildību, par aizliegumu atlaist darbinieku tādēļ, ka atteicies saņemt algu aploksnē, par atbildību par nelikumīgu tabakas izstrādājumu pārvadāšanu. Kā nozīmīgu var atzīmēt arī nolēmumu tā sauktajā spēļu zāļu lietā, kurā tika īstenota kontrole pār Rīgas domes rīcību spēļu zāļu noteiktās Rīgas daļās ierobežošanu.

Šo sarakstu varētu turpināt. Sabiedrība būtu pelnījusi uzzināt par šīm lietām arī no tiesu atziņu viedokļa.

Nenoliedzot sabiedrības tiesības būt informētai par sabiedrībai nozīmīgiem notikumiem, tai skaitā lietu izskatīšanu tiesā, neaizmirsīsim par tiesu atziņu nozīmi. Tās var būt noderīgas, informējot sabiedrību par būtiskiem sociāli-ekonomiskiem notikumiem.