Lieta Nr. DT–1/2019
LĒMUMS
Rīgā 2019.gada 8.februārī
Disciplinārtiesa šādā sastāvā:
priekšsēdētāja senatore Ināra Garda,
senatore-referente Vēsma Kakste,
senators Andris Guļāns,
senatore Ļubova Kušnire,
senatore Anita Poļakova,
ar sekretāri S. Vīganti,
piedaloties [..] tiesas tiesnesei [..],
izskatīja tiesneses [..] sūdzību par Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas 2018.gada 25.oktobra lēmumu, ar kuru novērtēta negatīvi [..] tiesas tiesneses [..] profesionālā darbība.
Aprakstošā daļa
[1] Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija (turpmāk – Kolēģija) veica [..] tiesas tiesneses [..] profesionālās darbības kārtējo novērtēšanu par laiku no 2013. gada 16.novembra līdz 2018.gada 25.oktobrim. 2018. gada 25.oktobrī Kolēģija pieņēma lēmumu, ar kuru: 1) novērtēja negatīvi tiesneses profesionālo darbību; 2) noteica, ka tiesneses profesionālās darbības atkārtota novērtēšana jāveic 2020.gada aprīlī. Lēmumā norādīts turpmāk minētais.
[1.1] Saskaņā ar likuma „Par tiesu varu” 94.1 panta pirmo un otro daļu tiesneša profesionālās darbības novērtēšanas mērķis ir veicināt tiesneša nepārtrauktu profesionālo izaugsmi visas viņa karjeras laikā, tādējādi uzlabojot tiesneša un tiesas darba kvalitāti.
Ievērojot likuma „Par tiesu varu” 94.2 pantu, Kolēģija analizēja šādas tiesneses profesionālās darbības un to rezultātus: 1) sagatavoto nolēmumu struktūru, tajos ietverto juridisko argumentāciju, materiālo un procesuālo normu piemērošanu, kā arī tiesību palīgavotu izmantošanu; 2) tiesas procesu vadību; 3) darba organizāciju tiesas lietu izskatīšanas nodrošināšanai; 4) darba organizācijas noteikumu un tiesas priekšsēdētāja rīkojumu ievērošanu tiesneša darbā; 5) dalību kvalifikācijas celšanas pasākumos (tostarp maģistra vai doktora grāda iegūšana), kā arī pedagoģisko un zinātnisko darbību; 6) sabiedrisko darbību (dalību tiesnešu pašpārvaldes institūcijās, normatīvo aktu projektu izstrādē un pilnveidošanā, viedokļu par tiesību jautājumiem sniegšanu Saeimā, Satversmes tiesai un citām institūcijām); 7) statistikas datus par tiesneša darbu.
[1.2] Ievērojot tiesneses pašnovērtējumā norādītos apstākļus, vēršama uzmanība, ka darbs paaugstinātas slodzes apstākļos ir objektīvs faktors, kas zināmā mērā var atstāt iespaidu uz profesionālā snieguma kvalitāti. Tajā pašā laikā tiesnesim savi profesionālie pienākumi jāpilda tik labi, cik vien tas ir iespējams. Šādi tiesnesim ir jārīkojas arī apstākļos, kad ir ievērojams izskatāmo lietu apjoms un dažāda lietu sarežģītības pakāpe. Darbs paaugstinātas slodzes apstākļos ir raksturīgs vairākām pirmās instances tiesām (it īpaši Rīgas pilsētas teritorijā), bet šis apstāklis vien nevar būt šķērslis sekmīgi pildīt tiesneša amata pienākumus. Apkopojot analizētos apstākļus, secināms, ka tiesnese savus amata pienākumus veic darba vidē, kurā ir nodrošināti atbilstoši apstākļi tiesas spriešanai saskaņā ar likuma prasībām. Tas attiecas gan uz tiesvedības procesu norisi mutvārdos, gan uz lietu izskatīšanu rakstveida procesā.
[1.3] Analizējot [..] Civillietu tiesas kolēģijas tiesneses, Civillietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājas atsauksmē norādītos apstākļus, secināms, ka atsauksmē citastarp ir analizētas pieļautās kļūdas tiesneses profesionālajā darbībā un sniegtas norādes uz izskatītajām lietām, kurās trūkumi ir konstatēti. Tādējādi atsauksme sniedz objektīvu apelācijas instances tiesas attieksmi par tiesneses civillietās taisītajiem nolēmumiem novērtējamajā periodā. Vienlaikus, atsauksmē paustais uzskats, ka tiesneses darbs ir vērtējams pozitīvi, loģiski nesaistās ar atsauksmes saturu.
[1.4] [..] Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesneses sniegtajā atsauksmē, analizējot nolēmumus krimināllietās, norādīts uz kļūdām materiālo tiesību normu piemērošanā, spriežot par soda noteikšanu. Secināts, ka nolēmumi kopumā atbilst Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normām, spriedumos tiek sniegts noziedzīgo nodarījumu apstākļu izklāsts, motivācija, izklāstīti motīvi par konkrētā soda piemērošanu, taču lielāka uzmanība vēršama uz argumentācijas pilnīgumu. Attiecībā par pārbaudītajiem nolēmumiem administratīvo pārkāpumu lietās atsauksmē secināts, ka kopumā tie atbilst Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa normām, tajos ir sniegts administratīvā pārkāpuma apstākļu izklāsts un ir atsauces uz tiesību normām, tomēr nolēmumos nav pietiekamas motivācijas. Atsauksmē norādīts, ka lielāka uzmanība ir vēršama uz sprieduma argumentācijas saprotamību un valodas kvalitāti. Tāpat ir nepieciešams pārdomāt, cik būtiska ir katras konkrētās tiesību normas vai atsauces uz tiesu praksi atspoguļošana spriedumā, vai tās tieši ir attiecināmas uz konkrēto lietu un lieki nepadara sprieduma saturu par nesaprotamu un grūti uztveramu. Būtu ievērojams arī lakoniskāks izteiksmes veids spriedumā atspoguļotā iestādes lēmuma un sūdzības izklāstā.
Atsauksmē secināts, ka kopumā tiesneses pieņemtie nolēmumi krimināllietās un administratīvo pārkāpumu lietās tiek balstīti uz materiālo un procesuālo tiesību normām, kas vairākumā gadījumu tiek piemērotas pareizi, taču lielāka uzmanība būtu vēršama uz argumentācijas pilnīgumu.
[1.5] Analizējot datus par tiesneses karjeru, konstatējams, ka 2006.gada 2.martā Saeima iecēla [..] par [..] tiesnesi. 2009.gada 26.februārī Saeima atkārtoti iecēla [..] par [..] tiesnesi. 2010.gada 31.martā kolēģija piešķīra tiesnesei [..] piekto kvalifikācijas klasi. Pamatojoties uz likuma „Par tiesu varu” 73.1 panta pirmo daļu un 89.11panta otro daļu, Tieslietu padome pārcēla tiesnesi [..] tiesneša amatā no [..] tiesas [..] uz [..] tiesu. 2015.gada 1.martā sakarā ar tiesu reformu [..] pārcelta [..] tiesas tiesneša amatā.
Tiesneses profesionālā darbība pozitīvi novērtēta ar kolēģijas 2013.gada 15.novembra lēmumu.
Secināms, ka tiesnesei ir pietiekami liela profesionālā pieredze, kas iegūta, pildot amata pienākumus, tostarp pirmās instances tiesā.
[1.6] Analizējot datus par tiesneses piedalīšanos Tiesnešu mācību centra, Tiesu administrācijas un Latvijas Pašvaldību mācību centra rīkotajos semināros un mācībās, secināms, ka novērtējamajā periodā tiesnesei bija nodrošinātas iespējas pilnveidot profesionālās zināšanas par dažādiem civiltiesību un krimināltiesību jautājumiem atbilstoši tiesneses specializācijai. Apstāklis, ka novērtējamajā periodā tiesnese aktīvi izmantoja nodrošināto iespēju pilnveidot profesionālās zināšanas un prasmes, pozitīvā nozīmē neietekmēja viņas prasmes motivēt tiesas nolēmumus, jo no minētajām apelācijas instances tiesas atsauksmēm secināms, ka tiesneses sagatavotie nolēmumi nav motivēti vai ir nepilnīgi motivēti.
[1.7] Karjeras laikā tiesnese nav bijusi disciplināri sodīta.
[1.8] Analizējot datus par tiesneses noslodzi, secināms, ka tiesneses darba slodzi var uzskatīt par paaugstinātu. Tajā pašā laikā tiesnesim jāpiemīt profesionālajai prasmei rast risinājumus dažādās problēmsituācijās. Tiesnesim ir svarīgi rast saprātīgu līdzsvaru izskatāmo lietu skaitam un tiesneša pienākumam norādīt nolēmumos atbilstīgu pamatojumu.
[1.9] Atbilstoši likuma „Par tiesu varu” 94.2 panta otrajai daļai, pamatojoties uz tiesneša profesionālās darbības analīzi, Kolēģija sniedz vērtējumu šādām tiesneša profesionālajām prasmēm: 1) iegūt un analizēt informāciju, lai izdarītu pamatotus secinājumus; 2) pieņemt lēmumus, izvērtējot informāciju un izmantojot dažādas pieejas problēmas risinājumam; 3) izskaidrot savu viedokli un pārliecināt par tā pareizību; 4) analizēt savu rīcību un uzklausīt kritiku; 5) rast kompromisu problēmsituācijās; 6) saglabāt emocionālo līdzsvaru stresa situācijās.
Kolēģijas reglamenta 6.pielikumā ir norādīts tiesneša profesionālo prasmju apraksts un atbilstoši tam tiek novērtētas tiesneses [..] profesionālās prasmes.
[1.10] Tiesneša prasme motivēt nolēmumus aptver vairākas no norādītajām tiesneša profesionālajām prasmēm, proti, prasmi iegūt un analizēt informāciju, lai izdarītu pamatotus secinājumus, prasmi pieņemt lēmumus, izvērtējot informāciju un izmantojot dažādas pieejas problēmas risinājumam, un prasmi izskaidrot savu viedokli un pārliecināt par tā pareizību.
Profesionālā prasme iegūt un analizēt informāciju, lai izdarītu pamatotus secinājumus, reglamenta pielikumā ir aprakstīta kā tiesneša spēja iegūt, apkopot un analizēt profesionālo informāciju un izmantot to ikdienas darbā.
Profesionālā prasme pieņemt lēmumus, izvērtējot informāciju un izmantojot dažādas pieejas problēmas risinājumam, reglamenta pielikumā ir aprakstīta kā tiesneša spēja pieņemt skaidrus, konkrētus lēmumus, apsverot iespējamos riskus, kā arī tiesneša pārliecība par saviem pieņemtajiem lēmumiem, gatavība un spēja tos aizstāvēt. Spēja izmantot dažādas pieejas lēmumu pieņemšanā, kā arī pieņemt nepopulārus lēmumus, un pieņemt lēmumus paaugstināta stresa situācijās.
Prasme izskaidrot savu viedokli un pārliecināt par tā pareizību raksturo tiesneša spēju sava viedokļa paušanā, objektīvi novērtējot pušu nostāju un paustos argumentus, meklējot individuālu pieeju, kā arī to, vai tiesnesim piemīt oratora prasmes un diskutēšanas prasmes.
[1.11] Negatīvi ir novērtējama tiesneses [..] profesionālā prasme iegūt un analizēt informāciju, lai izdarītu pamatotus secinājumus, prasme pieņemt lēmumus, izvērtējot informāciju, un izmantot dažādas pieejas problēmas risinājumam, kā arī prasme izskaidrot savu viedokli un pārliecināt par tā pareizību.
Vērtējot tiesneses profesionālās prasmes, tiek ņemts vērā, ka tiesneša ikdienas darbs ir nepārtraukti saistīts ar izskatāmajās lietās nozīmīgu faktu novērtēšanu, procesuālo un materiālo tiesību normu interpretāciju, kā arī atbilstošas tiesību normas piemērošanu lietā pierādītajiem faktiskajiem apstākļiem, lai tiesvedības procesa rezultāts kopumā būtu tiesisks un taisnīgs tiesiskā strīda atrisinājums, lai tas būtu skaidrs un saprotams lietas dalībniekiem un sabiedrībai kopumā. Apstāklis, ka tiesnese nemotivē vai nepietiekoši motivē sagatavotos lēmumus, norāda uz to, ka tiesnesei šīs prasmes nepiemīt tādā pakāpē, kas ļautu noformēt tiesas nolēmumus atbilstoši likuma prasībām.
Strīdos iesaistītās puses gaida no tiesas atbildi uz jautājumu, kuram strīdā ir taisnība. Tās grib zināt, kāpēc tiesa uzskata, ka šī taisnība ir tieši tāda un nevis citāda. Tiesu spriedumu skaidrība un pieņemtā lēmuma atbilstošs un pietiekams pamatojums ir tas, kas atbilst visām šīm vēlmēm. Strīdā iesaistītajām pusēm šāds spriedums dotu pārliecību, ka spriedums ir taisnīgs un ka tiesnesis ir izskatījis strīdu kompetenti, objektīvi un neatkarīgi (Vineta Skujeniece. Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS. Latvijas tiesu spriedumu kvalitātes problēmas. Izdevniecība „Nordik”, 2003, 9.lpp).
Bez ievērības nav atstājams apstāklis, ka tiesas nolēmumu motivācijas kvalitāte lielā mērā ietekmē sabiedrības uzticību tiesu sistēmai kopumā. Turklāt skaidra un izsvērta nolēmumu motivācija rada gan lielāku iespēju pārliecināt lietas dalībniekus, samazinot nolēmuma pārsūdzības iespējamību, gan arī veicina vienveidīgas, skaidras tiesu prakses veidošanu.
Nav pieļaujama iespēja, ka tiesnesei, kurai ir liela darba pieredze, nebūtu zināms likumā noteiktais tiesneša pienākums motivēt tiesas nolēmumus un motivācijas nozīmīgums.
Ņemot vērā [..] Civillietu tiesas kolēģijas tiesneses un Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesneses atsauksmēs norādīto, atzīstams, ka tiesneses profesionālais sniegums tā kvalitatīvajā aspektā norāda uz to, ka tiesnesei nepietiekamā līmenī piemīt prasme iegūt un analizēt informāciju, lai izdarītu pamatotus secinājumus un tiem piemērotu atbilstošas materiālo tiesību normas, tiesnesei nepietiekamā līmenī piemīt prasme, pieņemot lēmumus, izvērtēt informāciju un izmantot dažādas pieejas problēmas risinājumam, kā arī prasme izskaidrot savu viedokli tiesas nolēmumā, kā arī argumentēt to, izmantojot oratora prasmes.
[1.12] Tiesnesei bija nodrošinātas tiesības izteikties par apstākļiem, kas norādīti Kolēģijai iesniegtajos dokumentos par novērtējamo periodu. Tiesnesei elektroniski bija nosūtīti Kolēģijai iesniegtie dokumenti, kā arī Kolēģijas sēdē tika ziņots par iesniegtajos dokumentos norādītajiem apstākļiem. Tādējādi tiesnesei bija zināma visa informācija par izlemjamo jautājumu, tajā skaitā arī par tiem apstākļiem, kas norādīti pirmās instances tiesas priekšsēdētājas un augstākas instances tiesas tiesnešu atsauksmēs par tiesneses darbu. Līdz ar to saprātīgi ir sagaidīt, ka tiesnese noformulēs un skaidri paudīs argumentus par minētajiem apstākļiem. Tiesnese Kolēģijas sēdē nevarēja saprātīgi un loģiski izskaidrot iemeslus, kas ir par pamatu tam, ka, noformējot tiesas nolēmumus, tiesnese tos nemotivē vai motivē nepietiekoši.
Tiesneses izteiktais viedoklis radīja priekšstatu, ka tiesnesei nepietiekamā līmenī piemīt profesionālā prasme izskaidrot savu viedokli un pārliecināt par tā pareizību, tādējādi attiecīgā profesionālā prasme arī tiek novērtēta negatīvi.
[1.13] Negatīvi ir novērtējama tiesneses [..] prasme analizēt savu rīcību uz uzklausīt kritiku.
Reglamenta pielikumā šāda profesionālā prasme raksturota kā tiesneša spēja analizēt sava darba rezultātus un meklēt iespēju uzlabot sava darba efektivitāti, apgūt jaunas iemaņas, mācoties no citu pieredzes, uzklausot citu viedokli par savu darbu, konstruktīvi uztverot kritiku un gūstot atgriezenisku saiti, lai uzlabotu darba rezultātus un pilnveidotu sevi.
Vērtējot attiecīgo profesionālo prasmi, ņemami vērā apstākļi, kas norādīti tiesneses profesionālās darbības pašnovērtējumā, tiesas priekšsēdētājas atsauksmē norādītais par to, ka tiesnesei nepieciešams kritiskāk vērtēt savu darbību, kolēģijas, kā arī augstākas instances tiesas tiesnešu atsauksmēs norādītais par pieļautajiem materiālo un procesuālo normu pārkāpumiem un to raksturu.
Tiesnesei piemīt prasme konstruktīvi uztvert kritiku, kas apstiprinās ar tiesneses paskaidrojumiem Kolēģijas sēdē. Tajā pašā laikā par svarīgu ir atzīstams apstāklis, ka tiesnese savā pašnovērtējumā nav izteikusies par tādiem profesionālās darbības aspektiem, kas, tiesneses ieskatā, būtu pilnveidojami, un novērtēja savas profesionālās prasmes augstāk nekā tiesas priekšsēdētāja. Tādējādi ir pamats secināt, ka tiesnese nepietiekamā mērā ir izvērtējusi savu profesionālo sniegumu novērtējamajā periodā un nav pietiekamā mērā identificējusi tos profesionālās darbības aspektus, kas objektīvi ir jāpilnveido, kas norāda uz nepietiekamu prasmi analizēt savu rīcību.
[1.14] Lēmums par tiesneses profesionālās darbības negatīvu novērtējumu ir likumā paredzēts tiesisks veids, kādā tiesnešu pašpārvalde nodrošina to, lai saprātīgā laika periodā tiesnese savā profesionālajā darbībā sasniegtu labus rezultātus, panāktu progresu tajās profesionālās darbības jomās, kas ir analizētas Kolēģijas lēmumā un par kurām ir sniegts negatīvs profesionālās darbības vērtējums.
[1.15] Kolēģija negatīvi ir novērtējusi četras no reglamenta pielikumā norādītajām profesionālajām prasmēm, tādējādi secināms, ka tiesneses profesionālā darbība novērtējamajā periodā kopumā ir novērtējama negatīvi.
[1.16] Ievērojot likuma „Par tiesu varu” 94.4 panta pirmo daļu, Kolēģijas norādītos secinājumus, ziņas par tiesneses profesionālo pieredzi, kā arī informāciju par novērtējamajā periodā izskatīto lietu skaitu, nosakāms, ka tiesneses [..] atkārtota profesionālās darbības novērtēšana ir jāveic 2020.gada aprīlī. Tas būs atbilstošs laiks, lai nodrošinātu iespēju vispusīgi novērtēt tiesneses profesionālo sniegumu.
[2] Tiesnese iesniedza sūdzību par Kolēģijas lēmumu, lūdzot to atcelt, kā arī novērtēt pozitīvi tiesneses profesionālo darbību. Sūdzībā norādīts turpmāk minētais.
[2.1] Kopš iepriekšējā profesionālās darbības novērtējuma 2013.gada 15.novembrī, kurā tika sniegts pozitīvs novērtējums, ir pagājuši pieci gadi. Tiesnese ir pārliecināta, ka viņa ir strādājusi produktīvāk, vairāk, labāk un kvalitatīvāk. Savas kvalifikācijas celšanai no 2013.gada 1.janvāra līdz 2018.gada 1.oktobrim piedalījusies 26 Latvijas Tiesnešu mācību centra organizētos semināros, kā arī Tiesu administrācijas un Latvijas Pašvaldību mācību centra rīkotajās mācībās, piedalījusies konferencēs, ārvalstu rīkotās diskusijās, uzņēmusi tiesā ārvalstu tiesnesi. Tiesnese vairākkārt runājusi ar plašsaziņas mediju pārstāvjiem, šajā ziņā bijusi vienīgais pozitīvais piemērs. Tiesnese vadījusi stundas un prakses skolēniem un studentiem. Šī darbība ir vērtējama pozitīvi.
[2.2] Kolēģija nav ņēmusi vērā [..] tiesas priekšsēdētājas, [..] Civillietu kolēģijas tiesneses un [..] Krimināllietu kolēģijas tiesneses atsauksmēs norādītos apstākļus, tiesneses pozitīvo darbību.
[2.3] Valsts pienākumus pret tiesu varu kā neapstrīdami izpildāmus deklarē vairāki starptautiskie dokumenti, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas Tiesu varas neatkarības pamatprincipi, Eiropas harta „Par tiesneša statusu” un Eiropas Padomes Ministru Komitejas 1994.gada 13.oktobra Rekomendācija Nr.(94)12 „Par tiesnešu neatkarību, efektivitāti un lomu”. Atbilstoši likumam (Latvijas Republikas Satversmes 83.pants, likums „Par tiesu varu”) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Tiesu varas neatkarības pamatprincipiem statistika ir tiesnešu vērtēšanas galvenais kritērijs.
Kolēģija nav pievērsusi atbilstošu vērību tiesneses darba statistikai. Tiesneses darbību vērtējamajā laikā tiesnese kopumā iztiesājusi 414 krimināllietas, 867 civillietas un 226 administratīvo pārkāpumu lietas. Visi šie rādītāji ir augstāki par vidējiem rādītājiem Latvijā.
[2.4] Šajā laikā tiesnese iztiesājusi 20 krimināllietas, kurās ir divi un vairāk apsūdzētie. Šobrīd tiesneses tiesvedībā atrodas un tiesas sēdes ir noteiktas 13 krimināllietās, kurās ir vairāk nekā divi apsūdzētie, ir divas krimināllietas, kurās ir seši apsūdzētie, kā arī līdz Kriminālprocesa likuma 503.pantā paredzētajām procesuālajām darbībām (līdz apsūdzēto liecību sniegšanai) iztiesāta krimināllieta, kurā ir 11 apsūdzētas personas. Šajā krimināllietā ir notikušas trīs videokonferences.
Pārbaudāmajā laikā tiesnese ir iztiesājusi krimināllietas, kuras izraisījušas ļoti plašu sabiedrības rezonansi, kā arī šajā laikā tiesnese piespriedusi mūža ieslodzījumu.
[2.5] Kolēģijas sēdē tika kritizēti divi tiesneses taisīti nolēmumi. Vienā no tiem krimināllietā tika teikts, ka ir pieskaitīts atkārtoti sods, t.i., iepriekšējā dienā citā lietā ir tiesāts konkrētais apsūdzētais un tajā jau ticis pieskaitīts sods. Tas var būt saistīts ar datu ievadi Tiesu informatīvajā sistēmā – visdrīzāk tur vēl neparādījās iepriekšējā dienā pasludināts nolēmums un noteikti vēl neparādījās sodu reģistrā.
Savukārt nolēmumā civillietā pieteikumā par prasības nodrošināšanu, Kolēģijas sēdē tika pārmests, ka pēc norādītajiem faktiem iztrūkst teikuma daļa – „kas liecina par iespējamām finansiālām grūtībām”. Nolēmums sēdē netika parādīts, tādēļ tiesnese nevarēja iebilst. No nolēmuma redzams, ka tā attiecīgs punkts sākas ar vārdiem „tiesnese secina”. Tātad secinājumi ir izteikti šajā punktā. Šis nolēmums nav pārsūdzēts.
[2.6] Tiesa ir metodoloģiski brīva sprieduma pamatojuma veidošanā, ciktāl tā saglabā savu padotību likumam un tiesībām.
Latvijā tiesnešu neatkarības princips nostiprināts Latvijas Republikas Satversmes 83.pantā, kas noteic, ka tiesneši ir neatkarīgi un tikai likumam padoti. Neatkarība šā panta izpratnē nozīmē tiesneša patstāvību nolēmumu pieņemšanā. Savukārt padotība likumam nozīmē, ka tiesnesim tiesību normu piemērošanas procesā ir jātiecas sasniegt pēc iespējas taisnīgāku un lietderīgāku rezultātu, kas atbilstu tiesību sistēmai kopumā.
Visi tiesneses taisītie nolēmumi pēc satura un formas atbilst likuma prasībām – civillietas Civilprocesa likuma 193.pantam un krimināllietas Kriminālprocesa likuma 47.nodaļas noteikumiem.
Nevar piekrist, ka daži nolēmumi ir nepietiekami motivēti, tas ir subjektīvs kritērijs. Ir nolēmumi, kuros to aprakstošā daļa ir garāka par motīvu daļu, bet šādas sprieduma konstrukcijas nepieciešamību noteikusi vai nu izskatāmās lietas specifika, vai, piemēram, liecinieku liecības, kuras tiesnese uzskatījusi par nepieciešamu atreferēt, lai strīdā iesaistītajām pusēm dotu pārliecību, ka strīds izskatīts kompetenti, objektīvi un neatkarīgi.
[2.7] Kolēģija nav analizējusi nevienu no tiesneses iztiesātajām civillietām bērnu un ģimenes strīdos. Tiesnese ļoti veiksmīgi ir novadījusi tiesas procesus lietās Nr. [..], Nr. [..], Nr. [..], Nr. [..], kurās panākts izlīgums.
Spriedumos bērnu un ģimenes strīdu lietās motīvu daļas visbiežāk ir ievērojami garākas par aprakstošajām daļām, kā arī vairāk izmantotas atsauces uz judikatūrā izteiktajām atziņām un juridiskajā literatūrā izteiktu viedokli.
[2.8] Novērtējamajā periodā tiesnese saņēmusi Tieslietu ministrijas gandarījumu par viņas darbu un tā pozitīvu novērtējumu.
Tiesneses vārds nav izskanējis saistībā ar maksātnespējas lietām, par kurām tiesnešu konferencē runāja Latvijas prezidents.
[3] Disciplinārtiesas sēdē tiesnese uzturēja savu sūdzību, kā arī papildus norādīja uz procesuāliem pārkāpumiem Kolēģijas lēmuma pieņemšanā. Proti, Kolēģijas sēdes laikā veikts audioieraksts, kas ticis pārtraukts, bet vēlāk atjaunots, tādējādi daļa no sēdes nav ierakstīta un šajā laikā izskanējušais nav ņemts vērā. Kolēģijai nodots nekvalitatīvi sagatavots dokuments par tiesneses statistikas rādītājiem. Tiesnesei salīdzinājumā ar Kolēģiju bijis pārāk īss laiks sūdzības sagatavošanai.
Motīvu daļa
[4] Sprieduma un lēmuma formu un saturu civillietās nosaka Civilprocesa likuma attiecīgi 193. un 230.pants.
Atbilstoši Civilprocesa likuma 193.panta otrajai daļai spriedums sastāv no ievaddaļas, aprakstošās daļas, motīvu daļas un rezolutīvās daļas. Panta ceturtā daļa noteic, ka aprakstošajā daļā norāda prasītāja prasījumus, atbildētāja pretprasību, iebildumus, kā arī lietas dalībnieku sniegto paskaidrojumu būtību. Panta piektā daļa noteic, ka motīvu daļā norāda lietā konstatētos faktus, pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, un argumentus, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi. Šajā daļā norāda arī normatīvos aktus, pēc kuriem tiesa vadījusies, un konstatēto lietas apstākļu juridisko novērtējumu, kā arī tiesas secinājumus par prasības pamatotību vai nepamatotību.
Civilprocesa likuma 230.pants ar grozījumiem, kas stājās spēkā 2015.gada 3.decembrī, izteikts jaunā redakcijā. Līdz tam šā panta pirmā daļa noteica, ka lēmumā tiesa vai tiesnesis norāda lēmuma pieņemšanas laiku un vietu; tiesas nosaukumu un sastāvu; lietas dalībniekus un strīda priekšmetu; jautājumus, par kuriem pieņemts lēmums; lēmuma motīvus; tiesas vai tiesneša nolēmumu; lēmuma pārsūdzēšanas kārtību un termiņu. Pēc grozījumiem panta pirmā daļa noteic, ka lēmums sastāv no ievaddaļas, aprakstošās daļas, motīvu daļas un rezolutīvās daļas. Panta trešā daļa noteic, ka aprakstošajā daļā norāda jautājumus, par kuriem pieņemts lēmums, savukārt atbilstoši panta ceturtajai daļai motīvu daļā norāda konstatētos faktus, pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas vai tiesneša secinājumi un argumenti, kā arī normatīvos aktus, pēc kuriem tiesa vadījusies.
Sprieduma un lēmuma formu un saturu krimināllietās nosaka Kriminālprocesa likuma 320.pants. Atbilstoši tā pirmajai daļai rakstveidā noformēts nolēmums sastāv no ievada, aprakstošās, motīvu un rezolutīvās daļas. Panta trešā daļa noteic, ka aprakstošajā daļā norāda procesā noskaidroto apstākļu būtību, kas ir pamatā nolēmuma pieņemšanai. Panta ceturtā daļa noteic, ka motīvu daļā norāda atsauci uz likumu, saskaņā ar kuru nolēmums pieņemts, un pamato izdarīto secinājumu.
Tāpat Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.13panta otrā daļa noteic, ka tiesas nolēmums administratīvā pārkāpuma lietā sastāv no ievaddaļas, aprakstošās daļas, motīvu daļas un rezolutīvās daļas.
[5] Tādējādi procesuālo tiesību normas tieši noteic tiesas nolēmuma struktūru un katras no tā daļām saturu.
Noteiktās prasības tiesas nolēmuma struktūrai un saturam nav pašmērķis. Nolēmuma struktūras ievērošana ir vajadzīga, lai nolēmums būtu saprotams, viegli uztverams un skaidri uzrādītu, kādus konkrētus apstākļus lēmējs ir vērtējis un pie kāda rezultāta vērtējumā nonācis. Katrai no nolēmuma daļām vai apakšdaļām ir sava nozīme. Aprakstošajā daļā ir atspoguļojams viena lietas dalībnieka prasījums un otra iebildumi pret to, kā arī to norādītie paskaidrojumi un pierādījumi par faktiem un tiesiskais pamatojums. Tas uzrāda lietas dalībnieku pozīcijas tiesiskajā strīdā, un šī daļa ietver tos jautājumus, uz kuriem tiesai ir jāsniedz atbildes motīvu daļā. Tas, cik precīzi un skaidri tiesa to atspoguļojusi nolēmuma aprakstošajā daļā, raksturo arī to, cik precīzi tiesa ir izpratusi prasījumu un iebildumu būtību vai cik lielu vērību tam pievērsusi. Tādējādi nolēmuma aprakstošā daļa nepieļauj prasības pieteikuma, sūdzības, lūguma vai cita procesuāla dokumenta formālu pārkopēšanu, nešķirojot lietai būtiskos un nebūtiskos faktus, norādes u.tml., neveidojot tekstu viegli lasāmā, uztveramā un izprotamā veidā. Savukārt nolēmuma motīvu daļā ir ietverami tieši tiesas veiktie konstatējumi un analīze – konstatētie lietā nepieciešamie (būtiskie) lietas apstākļi, apstākļi, par kuriem ir strīds, pierādījumu vērtējums, tiesību normas, kuras tiesa piemēro, to interpretācija, un lietas apstākļu juridiskais novērtējums. Tādēļ šajā daļā nav veicams lietas materiālu atreferējums. Pierādījumu vērtējumā tiesa sniedz savu redzējumu par lietas faktiskajiem apstākļiem. Šeit ir svarīgi tam norādīt tiesas argumentos balstītu pamatojumu, kā ietvaros tiek veikta vispusīga, pilnīga un objektīva pierādījumu pārbaude, izmantota tiesneša tiesiskā apziņa, loģikas likumi, zinātnes atziņas, taisnības principi (citastarp, Civilprocesa likuma 97.panta pirmā daļa). Savukārt lietas apstākļu juridiskajā vērtējumā tiesa uzrāda, kuras tiesību normas un kā tā piemēro, kā lietas apstākļus subsumē tiesību normām. Šeit atspoguļojas tiesneša veiktā tiesību normu analīze, interpretācija, atsauces uz juridisko literatūru, judikatūru, tiesu praksi.
Jāņem arī vērā, ka tiesas nolēmums ir adresēts attiecīgās lietas dalībniekiem, bet netieši arī citām personām, kuras attiecīgo nolēmumu lasa. Tādēļ vispārīgi nolēmumam jābūt veidotam tā, kas izriet arī no norādītā tiesiskā regulējuma, lai to saprastu arī neitrāls jeb ar konkrēto lietu nesaistīts lasītājs. Tomēr īpaši nolēmuma pamatošanā un savā argumentācijā tiesai jādomā par to, lai par nolēmuma pareizību „pārliecinātu” tieši to lietas dalībnieku, kuram tas ir nelabvēlīgs.
[6] Tiesai, izskatot lietu, ir jānodrošina personu tiesības uz taisnīgu tiesu. Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmais teikums noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.
Pēc rakstura tiesību uz taisnīgu tiesu elementus iespējams iedalīt institucionālajos un procesuālajos. Tiesības uz taisnīgu tiesu kā tiesības uz pienācīgu, tiesiskai valstij atbilstošu lietas izskatīšanas procesu tulkojamas kopsakarā ar tiesiskas valsts principu (un no tā izrietošajiem principiem) (J.Briede, I.Višķere, G.Litvins, A.Bitāns, E.Danovskis. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 124., 125.lpp.). Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus elementus – savstarpēji saistītas tiesības. Tajā ietilpst, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesības un sacīkstes princips, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz motivētu tiesas spriedumu, tiesības uz pārsūdzību (Satversmes tiesas 2010.gada 17.maija sprieduma lietā Nr.2009-93-01 8.punkts). Tādējādi no tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet pienākums tiesai argumentēt savu nolēmumu tā, lai gan procesa dalībnieki, gan interesenti no sabiedrības varētu saprast, kā tiesa nonākusi pie tieši tā un ne citāda lietas izspriešanas rezultāta. Tiesības uz motivētu tiesas spriedumu ir cieši saistītas ar tiesībām uz lietas apstākļu vispusīgu un objektīvu izvērtējumu, tiesībām uz publisku tiesas spriedumu un tiesībām uz nolēmuma pārsūdzību. Motivējot savu spriedumu, tiesa parāda, ka ir objektīvi izskatījusi lietu (J.Briede, I.Višķere, G.Litvins, A.Bitāns, E.Danovskis. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 140.lpp.).
Tādējādi, taisot nemotivētu nolēmumu, tiek pārkāptas personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no būtiskākajām pamattiesībām, jo no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas lielā mērā ir atkarīga pārējo cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzība. Ņemot vērā tiesību uz taisnīgu tiesu būtisko nozīmi demokrātiskā sabiedrībā, no tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošās garantijas nav pieļaujams interpretēt sašaurināti. Šo tiesību garantijām ir jābūt efektīvām, praksē saprātīgi īstenojamām, ne teorētiskām. Arī vienas garantijas efektivitātes trūkums var novest pie visa procesa netaisnīguma un netaisnīga rezultāta. Turklāt, lai konstatētu tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu, nav būtiski noskaidrot, vai pārkāpums konkrētajā gadījumā tiešām novedis pie netaisnīga rezultāta (turpat, 124., 125.lpp.).
Minētais citastarp uzrāda, cik būtiska tiesneša darba daļa (iepretim citiem pārbaudes kritērijiem) ir tieši tiesas nolēmumu taisīšana, kas tādējādi attaisno attiecīgu tiesneša profesionālās darbības novērtējumu.
[7] Tiesnese sūdzībā atsaucas uz vairākiem starptautiskajiem dokumentiem, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas Tiesu varas neatkarības pamatprincipiem, Eiropas hartu „Par tiesneša statusu” un Eiropas Padomes Ministru Komitejas 1994.gada 13.oktobra Rekomendāciju Nr.(94)12 „Par tiesnešu neatkarību, efektivitāti un lomu”, kā arī uz Latvijas Republikas Satversmes 83.pantu un likumu „Par tiesu varu”, norādot, ka tiesneša vērtēšanas galvenais kritērijs ir statistika. Turklāt, lai arī tiesnese nav norādījusi, tieši kuras šo dokumentu normas (izņemot Latvijas Republikas Satversmes 83.pantu) nav ievērotas, kopumā var secināt, ka tiesnese saskata tiesneša neatkarības pārkāpumu.
Disciplinārtiesa nepiekrīt tiesneses apsvērumiem par darba statistiku. Minētie dokumenti nenoteic, ka tiesneša profesionālās darbības novērtējuma galvenais kritērijs ir statistikas rādītāji. Šādam apsvērumam arī pēc būtības nav saskatāms pamats. Tiesneša profesionālās darbības novērtējumu kopumā aptver vairāki kritēriji, ko izmantojusi arī Kolēģija. Arī statistikai ir sava vieta šajā novērtējumā, bet kvantitāte jeb sastādīto nolēmumu skaits nevar prevalēt pār kvalitāti jeb to, cik profesionāli šie nolēmumi taisīti. Tieši nolēmumu saturā atklājas tiesneša profesionālās spējas. Turklāt tieši šim rādītājam ir tālāka un plašāka saikne ar tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanu, par ko jau norādīts iepriekš šajā lēmumā.
Tiesnese nenorāda konkrētākus argumentus, kādā veidā Kolēģija pārkāpusi tiesneša neatkarību. Tādēļ Disciplinārtiesa šajā sakarā tālāk norādīs vienīgi vispārīgus argumentus.
[8] Tiesneša neatkarība ir ļoti būtisks tiesneša amata elements, kas tiesnesim ļauj un liek spriest tiesu objektīvi un neatkarīgi no likumdevēja un izpildvaras, kā arī lietas dalībnieku vai citu personu, t.i., ārēju apstākļu ietekmes. Tādā ziņā tiesneša neatkarība ir absolūta un tādējādi šeit nav pieļaujami izņēmumi vai atkāpes. Šajā gadījumā tas ir pietiekami skaidrs un tādēļ vairāk šajā lēmumā nav pamatojams.
Vienlaikus jāņem vērā, ka tiesneša neatkarība nav pašmērķis (vai privilēģija), un tādā ziņā tiesneša neatkarība nav absolūta. Kā to paredz Latvijas Republikas Satversmes 83.pants (teikuma otrā daļa), tiesneši ir vienīgi likumam padoti. Tādējādi tiesneša neatkarība un padotība likumam un tiesībām, kā jau norādīts, kalpo cilvēka tiesību un brīvību nodrošināšanai. Tas ir līdzeklis demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai un stiprināšanai, kā arī obligāts priekšnoteikums tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai (Satversmes tiesas 2010.gada 18.janvāra sprieduma lietā Nr.2009-11-01 7.punkts). Kā norādīts 2010.gadā veiktā pētījumā „Tiesu varas neatkarības un efektivitātes palielināšanas un nostiprināšanas rezerves”, tiesnešu neatkarību nevar iztulkot pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 2.panta prasību – Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai –, kuras dēļ ir ieviesta valsts institucionālā sistēma ar varas dalīšanu un tiesnešu neatkarību. Katrai personai ir tiesības uz taisnīgu tiesu, bet tas nozīmē, ka arī uz kompetentu tiesu (Prof. Dr.iur. S.Osipova, A.Strupišs, A.Rieba. Tiesu varas neatkarības un efektivitātes palielināšanas un nostiprināšanas rezerves. Jurista Vārds, 2010.gada 9.marts Nr.10 (605)). Tādā ziņā tiesneša padotība likumam un tiesībām ierobežo tiesneša neatkarību. Kā norādīts juridiskajā literatūrā, neatkarību organiski ierobežo tautas suverenitātes princips, tiesību uz taisnīgu tiesu princips, vienlīdzības princips u.c. cilvēktiesību principi, bet jo īpaši padotība likumam. Tiesnešu neatkarību ierobežo arī procesuālo tiesību normas, kuru mērķis savukārt ir nodrošināt tiesas neatkarību un efektivitāti. Piemēram, likumdevējs var noteikt termiņus atsevišķu lietu paātrinātai izskatīšanai, nolēmumu sastādīšanai, nolēmumu formai u.tml. (J.Briede. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013, 52.lpp.).
Ievērojot tiesneša amata nozīmību, tam piemītošo neatkarību, tiesnesim ir noteiktas īpaši augstas prasības citastarp attiecībā uz profesionalitāti. Tā, tāpat kā neatkarība, ir tiesneša amata neatņemama sastāvdaļa. Tādēļ tās vērtēšana un tiesnesim noteikti pienākumi vai ierobežojumi tā sakarā nepārkāpj tiesneša neatkarības robežas.
[9] Kolēģija šajā gadījumā nav vērtējusi tiesneses nolēmumu pareizību pēc būtības, savu vērtējumu nav saistījusi ar konkrētu lietu apstākļiem un rezultātu. Tādēļ šeit vispār nav apspriežams, vai tā jebkādā veidā būtu iejaukusies tiesas spriešanā un tiesas neatkarībā. Kolēģija ir konstatējusi tādu tiesneses vispārīgu tendenci nolēmumu sastādīšanā un motivēšanā, kas neatbilst tiesību normās izvirzītajām prasībām. Disciplinārtiesa šo vērtējumu atzīst par pamatotu. Tiesneses sastādīto nolēmumu motīvu daļās pamatā ir ietverts vispārīgs secinājums, bet iztrūkst tā argumentēts pamatojums. Kopumā pamatojumu pēc būtības veido viens vai vairāki teikumi, kuri neietver lietas apstākļu analīzi, tiesas argumentus un skaidrību par tiesas vērtējumu. Motīvu daļās atkārtojas aprakstošo daļu atreferējumi, tiesnese piemin tiesību normas, kuras lietā netiek piemērotas. Turklāt gan motīvu, gan aprakstošās daļas ir haotiskas, grūti uztveramas, teikumi bieži vien nav veidoti vienotā tekstā, nolēmumos ietverts daudz informācijas, kura spriešanā (nolēmumā) netiek izmantota. Neskaidrību nolēmumos rada arī detalizētākas strukturēšanas trūkums – atkāpju, atsevišķu rindkopu vai numerācijas neesība vai neskaidrība, pēc kādiem principiem struktūra veidota. Atkāpes, numuru vai apakšnumuru piešķiršanai ir jākalpo tam, lai tekstā nodalītu kādas loģiskas vienības, tajā ievērojot vienotu principu, kas tiesneses taisītajos nolēmumos iztrūkst. Arī iepazīstoties ar tiesneses sūdzībā norādīto nolēmumu, par kuru tiesnese nav varējusi paskaidrot Kolēģijas sēdē, kā arī ar sūdzībā norādītajiem nolēmumiem, kurus Kolēģija nav vērtējusi, ir konstatējami tādi paši trūkumi.
Tiesnese nevietā atsaucas uz nolēmumu aprakstošo daļu un motīvu daļu garumu, kas atbilstoši tiesneses norādītajam šobrīd tiekot mainīts. No tiesneses profesionālās darbības novērtējuma atsauksmēm var secināt, ka tiesneses taisītie nolēmumi pārsvarā kopumā ir gari, ar garām aprakstošajām daļām, bet motīvu daļas ir uz vienas vai pusotras lapas. Šis raksturojums nav jāsaprot formāli. Nolēmumu garumu nenoteic formāli kritēriji, bet gan konkrētās lietas apstākļi, lietas sarežģītība, izteikto argumentu apjoms, tas, cik plašu pamatojumu tiesai nepieciešams izvērst, lai uz tiem atbildētu. Konkrētajā gadījumā tas uzrāda, ka pārlieku garās aprakstošās daļas veido nepārdomāts un atbilstoši nenoformēts lietas apstākļu atreferējums nolēmumos, savukārt salīdzinoši īsās motīvu daļas rada nepietiekams pamatojums jeb argumentācijas trūkums.
Nav pareizs arī tiesneses arguments, ka nolēmuma pamatojuma esības novērtējums ir subjektīvs. Tas ir objektīvi novērtējams apstāklis un kā tāds var būt gan pamats nolēmuma atcelšanai (pārsūdzības kārtībā), gan tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpuma atzīšanai konkrētā lietā. Tāpat tas ir tiesneša profesionalitātes novērtējuma objekts. It īpaši, konstatējot, ka nolēmumu pamatojuma trūkums tiek pieļauts sistemātiski vai tā ir tiesneša prakse nolēmumu sagatavošanā, tas ir pamats tiesneša profesionalitātes negatīvam novērtējumam. Apstāklim, ka attiecīgie nolēmumi nav pārsūdzēti vai atcelti, pašam par sevi nav ietekmes uz novērtējumu, jo tas nenozīmē, ka nolēmuma pamatojuma pienākums ir izpildīts.
[10] Iepazīstoties ar Kolēģijas lēmumā norādīto, vērtētajiem tiesneses nolēmumiem, tiesneses sūdzībā norādītajiem nolēmumiem, ievērojot jau norādīto, ir atzīstams, ka noteiktais negatīvais tiesneses profesionālās darbības novērtējums kopumā ir pamatots. Nevar atzīt, ka tiesneses darbībai, neatbilstoši sastādot nolēmumus, ir gadījuma raksturs. Turklāt no sūdzības ir secināms, ka tiesnese pati savus sastādītos nolēmumus uzskata par pietiekami pamatotiem un atbilstoši strukturētiem, savukārt no paskaidrotā Disciplinārtiesas sēdē, apspriežot konkrētus nolēmumus, ir secināms, ka tiesnese tajos atzīst pamatojuma trūkumu, bet, tiesneses ieskatā, tas pieļauts vien izņēmuma gadījumos. Kopumā tas rada priekšstatu, ka tiesnese nav pievērsusi pietiekamu uzmanību nolēmumu pamatojuma jautājumam – gan izpratnei par nolēmuma strukturēšanu un pamatojuma pietiekamību, gan tā nozīmei.
Tiesas spriešana un nolēmumu taisīšana tiesas lietās ir centrālais tiesneša amata pienākums. Tiesneses darbība, aktīvi piedaloties kvalifikācijas celšanas un sabiedriskas nozīmes pasākumos, kā arī lielā noslodze Kolēģijas lēmumā nav vērtēta negatīvi. Tomēr šie apstākļi nevar atsvērt tos trūkumus, kas konstatēti tieši nolēmumu taisīšanā. Tāpat tos nekādā veidā neatsver apstāklis, ka tiesnese skatījusi apjomīgas, sarežģītas vai „skaļas” lietas. Arī iepriekšējā periodā noteiktajam pozitīvajam novērtējumam vai izteiktai atzinībai par darbu vispārīgi nav ietekmes uz novērtējumu par citu periodu, jo tas neraksturo tiesneša darbu vērtējamā periodā. Tāpat ir vispārzināms, ka Latvijā tiesnešu darbības novērtēšana gan sistēmiski, gan saturiski laika gaitā ir attīstījusies. Ja sākotnēji tai bijis vairāk formāls raksturs, tad šobrīd vērtēšana, ko veic Kolēģija, ir detalizētāka un saturiski pilnīgāka. Jebkurā gadījumā ne Kolēģija, ne Disciplinārtiesa šobrīd neveic tiesneses iepriekšējā novērtējuma pārskatīšanu, bet objektīvi vadās no tiem apstākļiem, kas ir konstatēti tieši par pēdējo novērtēšanas periodu.
[11] Tiesnese norāda, ka nav saprotams, kādēļ viņas darbība ir vērtējama negatīvi pēc četriem vērtēšanas kritērijiem – iegūt un analizēt informāciju, lai izdarītu pamatotus secinājumus; pieņemt lēmumus, izvērtējot informāciju un izmantojot dažādas pieejas problēmas risinājumam; izskaidrot savu viedokli un pārliecināt par tā pareizību; analizēt savu rīcību un uzklausīt kritiku.
Kolēģija savā lēmumā ir detalizēti atspoguļojusi, kā izdarījusi novērtējumu par katru kritēriju. Šis novērtējums ir saprotams, Disciplinārtiesa tajā nesaskata kļūdas un tam pievienojas.
[12] Disciplinārtiesas sēdē tiesnese papildus norādīja uz vairākiem, viņas ieskatā, pieļautiem pārkāpumiem, kas ietekmē Kolēģijas lēmuma tiesiskumu.
Kolēģijas sēdē ticis veikts audioieraksts, kas tehnisku iemeslu dēļ pārtraukts, savukārt laikā līdz ieraksta atsākšanai izteiktā informācija nav ņemta vērā. Vienlaikus tiesnese nepaskaidroja, kādā veidā tehniskas darbības – sēdes gaitas fiksēšana – ir saistāmas ar viņas darbības novērtējumu. Tiesnese arī nenorādīja, tieši kāda informācija sēdes laikā tikusi izteikta, bet nav ņemta vērā un tādēļ ietekmējusi pieņemto lēmumu. Noklausoties Kolēģijas sēdes audioierakstu, nav konstatējams, ka tiesnese bijusi ierobežota sniegt paskaidrojumus. Līdz ar to Disciplinārtiesa nekonstatē tiesneses tiesību pārkāpumu Kolēģijas sēdē.
Kolēģijai ticis iesniegts nekvalitatīvi sagatavots pārskats par tiesneses darba statistiku. Disciplinārtiesa konstatē, ka Kolēģijas lēmumā ir norādīts uz to, ka tiesnesei ir liela noslodze un šis apstāklis vērtēts. Argumenti atrodami Kolēģijas lēmumā. Tāpat tajā pa lietu kategorijām norādīts, cik lietas tiesnese izskatījusi katru gadu. Tiesnese neapstrīdēja, ka statistika uzrādīta pareizi, bet uzskatīja, ka Lēmumā bija jānorāda kopējais lietu skaits, kā arī procentuāla attiecība. Tā kā Kolēģija ir vērtējusi pēc būtības tiesneses noslodzi un darba statistiku, šādu papildus aprēķinu neuzrādīšana lēmumā nekādā veidā nav uzskatāma par Kolēģijas pārkāpumu tiesneses darba vērtējumā.
Tiesnesei bijis salīdzinoši īss laiks sagatavot un iesniegt sūdzību par Kolēģijas lēmumu. Atbilstoši Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.1 panta pirmajai daļai un, kā tas norādīts Kolēģijas lēmumā, sūdzība par Kolēģijas lēmumu Disciplinārtiesā ir iesniedzama septiņu dienu laikā no lēmuma saņemšanas dienas. Lēmums tiesnesei nosūtīts 2018.gada 28.decembrī, sūdzību tiesnese iesniegusi 2019.gada 4.janvārī. Lai arī var piekrist, ka termiņš lēmuma pārsūdzībai ir īss, nav konstatējams, ka šis apstāklis pēc būtības ir ierobežojis tiesneses tiesības. Tiesnese noteiktajā termiņā ir iesniegusi sūdzību, tādējādi īstenojot tiesības uz Kolēģijas lēmuma pārsūdzību. Sūdzība ietver tiesneses argumentus, tostarp paskaidrojumus par Kolēģijas sēdē uzdotajiem jautājumiem, kā arī norādes uz tiesneses sagatavotiem nolēmumiem, kuri Kolēģijā nav vērtēti, bet, tiesneses ieskatā, ir vērtējami. Tāpat Disciplinārtiesas sēdē tiesnese nebija ierobežota izteikt lūgumus, paskaidrojumus un apsvērumus. Tādējādi nav atzīstams, ka tiesnese arī saturiski būtu bijusi ierobežota aizstāvēties pret Kolēģijas lēmumu un īstenot tiesības uz pilnvērtīgu tā pārskatīšanu Disciplinārtiesā.
[13] Šādos apstākļos Kolēģijas lēmuma atcelšanai nav pamata.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz likuma „Par tiesu varu” 93.1 panta trešās daļas 1.punktu, Disciplinārtiesa
nolēma
atstāt negrozītu Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas 2018.gada 25.oktobra lēmumu, bet tiesneses [..] sūdzību noraidīt.
Lēmums nav pārsūdzams.
Pilns lēmums sastādīts 2019.gada 7.martā.
QR
