Fundamentālās pamatvērtības mediju un tiesu dialogā

Man ir uzticēts gods vadīt šo svinīgo pasākumu, kas ir saistīts ar nebijušu projektu – grāmatas „Tiesas un mediju komunikācija. Sabiedriskā viedokļa un mediju ietekme uz taisnīgu tiesu” atvēršanu. prieks redzēt, ka gandrīz visas vietas ir aizņemtas, tātad interese par šo tēmu ir.

Ievadam daži vārdi par grāmatas problemātiku. Tiesas un mediju attiecības nekad nav bijušas rozēm kaisītas. Ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Ir bijuši pozitīvi piemēri, ir bijuši negatīvi piemēri. Tas viss kopumā ir kalpojis par pamatu šīs grāmatas tapšanai. Medijiem, tāpat kā tiesām, ir milzīga ietekme. Droši vien esat dzirdējuši teicienu, ka „ar avīzi var nosist banku”. vēsture uzskatāmi parāda, ka mediji var izdarīt daudz. Mediji var ne tikai „nosist banku”, mediji var noziedzniekus padarīt par varoņiem (atcerieties kaut vai Kaupēnu Latvijā, Džesiju Džeimsu Amerikā), un otrādi. Mediji var sagraut dzīvi cilvēkam. Tajā pašā laikā mediji var izdarīt daudz ko labu. Mediji var izglābt dzīvības. var mobilizēt sabiedrību lielām lietām. var informēt sabiedrību, tādā veidā palīdzot tai pieņemt kvalitatīvus lēmumus, un tādā veidā pozitīvi attīstīt sabiedrību.

Nesen biju komandējumā Polijā, tikāmies ar kolēģiem – Augstākās tiesas tiesnešiem, citiem praktizējošiem juristiem un tiesībsargu. Droši vien būsiet dzirdējuši par notikumiem Polijā – tiesu situāciju tajā politiskajā vidē. To pieminu šeit tāpēc, ka Polijā problēmas sākās ar masveida kampaņu medijos pret tiesām. Tas bija sākums, kas radīja pamatu visam, kas tagad notiek.

Bet tāpat ir arī ar tiesu. Tiesa var būt valsts un nācijas sargs. Tajā pašā laikā tiesa var būt sabiedrību graujošs, demoralizējošs faktors, ja tiesa grauj cilvēka dabisko ticību, dabisko vēlmi pēc drošības, taisnīguma un stabilitātes. Ja runājam ne par valsti, bet par konkrētiem cilvēkiem – korumpēts vai neprofesionāls tiesnesi var negatīvi ietekmēt cilvēku likteņus.

Jautājums gan tiesu gadījumā, gan mediju gadījumā ir faktiski tikai par vektoru. Abi divi var iet gan pozitīvā virzienā, gan negatīvā virzienā.

Rakstot šai grāmatai savu rakstu, konstatēju, ka tiesām un medijiem patiesībā ir ļoti daudz kas tuvs. lai gan tā varētu nelikties, šiem abiem institūtiem patiešām ir daudz līdzību, kas varētu palīdzēt vienam otru izprast.

Tiem abiem ir vara. Tiesai ir formāla vara, medijiem ir neformāla vara. Bet tā ir vara. Arī informācija ir varas avots. Tie abi ietekmē cilvēkus, cilvēku likteņus. Tie abi ietekmē valsti.

Un divi svarīgākie aspekti, kas ir kopīgi, kas var palīdzēt vienam otru izprast, ir tas, ka tie abi balstās uz savas profesionālās ētikas principiem: žurnālistiem ir sava ētika, tiesnešiem – sava ētika; profesionālā ētika. Otrkārt, to abu darbības pamatā ir kāds fundamentāls princips – mediju darbības pamatā ir vārda brīvība un avotu konfidencialitāte, tiesu darbības pamatā ir tiesu un tiesnešu neatkarība.

Līdz ar to, šķiet, nevajadzētu būt lielām grūtībām vienai pusei izprast otras puses motīvus, kāpēc tā puse uzvedas tā, kā tā uzvedas, tas varētu novērst daudzus pārpratumus, domstarpības. Ja žurnālists pilnīgi leģitīmi līdz pēdējam elpas vilcienam cīnās par vārda brīvību un avota konfidencialitāti, tiesnešiem to vajadzētu saprast. Tas ir tas princips, uz ko balstās profesija. Tieši tas pats ir ar tiesām. Ja šiem principiem – gan mediju principam, gan tiesu principam – pieļauj kaut mazākos izņēmumus, šo principu darbība tiek degradēta. Tas princips vai nu ir, vai nu tā nav. Tas jāņem vērā šajās attiecībās. Abi ir līdzīgā situācijā. zinot un respektējot šos saskarsmes punktus un profesionālo ētiku, ir iespējams veidot auglīgu dialogu, sapratni un komunikāciju starp šīm divām varām.

Šī grāmata ir liels solis gan šīs izpratnes, gan šīs tuvināšanās attīstībai.