Procesuālā regulējuma efektivitāte komercstrīdu un ekonomisko noziegumu lietu izskatīšanā

Pasākumu moderē Ingrīda Kariņa-Bērziņa, amerikas tirdzniecības palātas Latvijā prezidente: [..] Pirmais diksusijas bloks – „Rīki, kas mums jau ir”. Gribētu lūgt katram no runātājiem izteikt savu redzējumu par Civilprocesa likuma neapgūtajām iespējām procesa efektivitātes uzlabošanai.

Labdien, klātesošie! Tātad, ko es varu teikt par civilprocesa rezervēm? Civilprocesa rezerves ir neizsmeļamas, un problēma nav likumā. Civilprocesa likums balstās uz pasaulē vispārpieņemtiem, pārbaudītiem principiem, institūtiem utt. Jautājums ir – cik šobrīd latvijas tiesu sistēma spēj to visu izmantot profesionāli un efektīvi. To vairākkārt esmu teicis publiskos forumos un vēlreiz atkārtošu – mums Latvijā ir viena liela problēma – mēs uzskatām, ka visu var atrisināt ar likuma grozījumiem. Nevar, visu nevar atrisināt ar likuma grozījumiem. Varam grozīt likumus, cik uziet, bet ja mums nebūs profesionāls, spējīgs tiesnesis, nevieni grozījumi nenovērsīs tās problēmas, kas pastāv pašlaik.

Civilprocess nav dogma. Civilprocess ir vērsts uz to, lai palīdzētu cilvēkiem realizēt viņu materiālās tiesības. Šādā aspektā uz to arī ir jāskatās. Jautājums ir, cik tiesnesis spēj likumu efektīvi izmantot, lai šo mērķi sasniegtu. Protams, likumu vajag, jo kaut kādu rāmi procesam vajag. Bet ar to nepietiek.

Piemēram, institūts, ko kolēģis minēja, – bifurkācija. Domājat, ka tam vajag būt likumā? Tas ir veselais saprāts. Loģiski – ja tev nav piekritības tai tiesai, tev nav jāskata zaudējumu fakts vai apmērs. Ja nevari pierādīt pašu zaudējuma faktu, kāpēc ir jāpierāda cēloniskais sakars, ja paša fakta nav? Neredzu, ka tur būtu kaut kādas problēmas. Varbūt izņēmums ir dažu nepieredzējušu tiesnešu spriedumi, bet kopumā tas ir tāds pats par sevi saprotams jēdziens, tam nevajag grozīt likumu. Vajag sagatavot tiesnešus. Cits piemērs – mēs skatījām nesen lietu, kurai bija vairāki sējumi, strīdi bija ilguši apmēram sešus gadus. Izstrīdējušies, ekspertīzes, cipari, būvprojekti, nestspējas, slodzes – un tiesa to visu vērtē. Spriedums ir garš, un beigās tas nonāk Augstākajā tiesā. Un Augstākā tiesa konstatē, ka strīds nav ne par slodzēm, ne par nestspējām, ne par ekspertīzēm. Jautājums, ļoti elementārs, ir par uzņēmuma līgumu – viens pasūtīja, otrs izpildīja. Jautājums ir par to, vai to produktu, ko uzņēmējs izpildīja, pasūtītājs izmantoja. Tas bija vienīgais jautājums, kas bija sākotnēji jāpārbauda. Nebija sešus gadus jātiesājas. Tur bija jāpierāda viens vienīgs fakts – vai izmantoja vai neizmantoja izpildītāja sagatavoto produktu. To varēja izdarīt pusstundas laikā, tiesā iesniedzot attiecīgos pierādījumus.

Līdz ar to fokusam ir jābūt nevis uz likumu grozījumiem, bet uz tiesnešu izglītošanu, uz rokasgrāmatām tiesnešiem, uz kandidātu adekvātu atlasi un uz valsts spēju piesaistīt tiesām attiecīgajā tirgus situācijā adekvātus speciālistus.

Baidos, ka mēs, pārlieku koncentrējoties uz likumiem, palaižam garām to procesa būtību, ka mums vajag profesionālus spēlētājus tiesās. Mums vajag profesionālus tiesnešus.

Pilnībā piekrītu par sagatavošanas tiesas sēdēm. Tas ir ļoti efektīvs instruments. Arī tad, kad nebiju tiesnesis, es šad tad gāju uz tiesām. Un vienīgā sagatavošanas tiesas sēde, ko es pieredzēju, bija pie kolēģes Vilsones [Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Daiga Vilsone]. Ļoti efektīvi, un viss bija skaidrs – kas notiek, kāpēc notiek – prognozējama lieta. Te nonākam pie viena cita jautājuma par efektīvu procesa virzību. Tiesnesis nedrīkstētu sākt skatīt lietu pēc būtības, pirms viņam ir skaidrs, ko mēs skatām. Vispirms ir jānoskaidro, kas ir priekšmets, kādi ir apstākļi, kas ir jāpierāda, un tas viss būtu jāizrunā ar pusēm – tev ir jāpierāda tas un tas, ja tu gribi panākt savu, tev ir jāpierāda tas un tas – ir jābūt pilnīgai skaidrībai.

Otra lieta ir pierādījumu novēlota iesniegšana. Jā, daļēji strādā tas, ka 14 dienas pirms tiesas sēdes pierādījumi ir jāiesniedz, bet problēma atkal ir dažos tiesnešos. Tiesneši negrib šim jautājumam pieiet pārlieku formāli un saka: „Bet ja tas pierādījums, ko viņi iesniedz vēlāk, patiešām pierāda, ka viņiem ir bijusi taisnība? Tad es uzlikšu viņam to procesuālo sankciju, bet pieņemšu šo pierādījumu.” Bet varbūt nepieņemt šo pierādījumu un strikti formalizēt lietas robežas, jo arī pretējai pusei ir tiesības. Tai ir tiesības paļauties uz to, ka procesam jānotiek saskaņā ar likumu un tajās robežās, ko likums un tiesa nosaka.

Tiesas sēžu atlikšanas problēma mazinās, bet joprojām aktuāla. Jautājums ir, kāpēc tiesneši atliek tiesas sēdes? Ja, piemēram, es būtu pirmās instances tiesas tiesnesis un būtu pirms tiesas sēdes nopietni iepazinies ar lietu, es darītu visu, lai savu laiku neizniekotu. Darītu visu likumā iespējamo, lai panāktu, ka tas tiek izskatīts šodien. Vienalga, vai ir pierādījumi, ir puse vai nav puse. Protams, ir jāskatās, vai netiek pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu tajā ietvarā. Bet tā ir tiesas laika izniekošana, ja tiek nepamatoti atliktas tiesas sēdes. Varbūt tie tiesneši nav sagatavojušies uz sēdi un tāpēc jūtas atviegloti. Es nezinu. Tā ir problēma, kurā būtu vērts ieskatīties.

Rokasgrāmata tiesām – to es jau minēju. Mūsu tirgus diemžēl ir par mazu, lai privātais bizness ar kaut ko tādu nodarbotos. Līdz ar to es uzskatu, ka tā ir Tieslietu ministrijas funkcija, un es aicinātu ministriju varbūt pāriet no likumu grozījumiem uz šādu rokasgrāmatu izstrādi. Kamēr tas nenotiek, mēs Civillietu departamentā esam nolēmuši iespēju robežās pie tā strādāt un kaut ko tādu darīt. Diemžēl mums pašiem ir savi aktuāli, degoši jautājumi risināmi šobrīd, bet es ceru līdz gada beigām un nākamā gada sākumam pieķerties šim jautājumam. Jo mēs Augstākajā tiesā esam sapratuši, ka netiekam galā ar to slodzi, kas nāk ar nekvalitatīviem apgabaltiesu spriedumiem. Ir jāstrādā ar apgabaltiesām, lai mēs varētu savu funkciju labāk veikt, lai pie mums mazāk nāktu pārsūdzēt spriedumus. Civillietu departaments mēģinās veidot kaut kāda veida rokasgrāmatu tieši lietu izskatīšanā. Jo Tiesnešu mācību centrā vairāk tiek pasniegtas procesuālās nianses tīri no likuma viedokļa. Bet ir arī profesionālais know-how, ko nevar procesā ielikt. Tā ir spēja uztvert lietas būtību, pierādījumu atlase. Visi tie jautājumi ir profesionālais know-how, ko var apgūt tikai vai nu ar nopietnu mentoringu, darbaudzināšanu, vai ar pieredzi. Ir divi varianti. Kamēr tas nav, tikmēr problēmas būs.

Advokātu kalendāri – ļoti nopietna problēma. Šos advokātu kalendārus ieviesa saistībā ar tiesas sēdes atlikšanu, datuma noteikšanu utt. Tiesa pielāgojas advokātiem. Manuprāt, tas nav īsti pieņemams risinājums. Minēšu konkrētu piemēru. Esmu arī maksātnespējas administratoru disciplinārlietu komisijas loceklis. Kad vienam advokātam, kurš šīs komisijas priekšā bija nonācis arī par disciplināro pārkāpumu, tika piedāvāti trīs datumi, kuros viņš varētu nākt uz lietas izskatīšanu, viņš teica: „Es netieku tajā, tajā un tajā, jo man ir lietas tiesā.” Viņam tika piedāvāti vēl trīs. „Tajos es arī nevaru, jo man ir lietas tiesā, un vispār man gadu uz priekšu ir tiesu lietas.” Tad mēs vienkārši noteicām datumu pēc saviem ieskatiem. Protams, viņš atnāca. Nevar tiesa pieskaņoties advokātam. Piedodiet, bet tā ir elementāra lieta. Varbūt kaut kādos izņēmuma gadījumos, bet ne sistemātiski un ne sistēmiski.