Vērtības ir iespējams aplūkot no dažādiem skata punktiem, taču es vēlētos uz tām kompakti palūkoties, raugoties no mūsdienu cilvēka apziņas pētniecības perspektīvas, kas, manuprāt, ir izšķiroši svarīgi vērtību izpratnei. Šai pieejai ir netiešas, bet ļoti praktiskas konsekvences.
Taču vispirms daži vārdi ievadam.
VĒRTĪBAS UN VĒRTĪBU TEORIJAS
Vārds „vērtība” atvasināts no grieķu valodas vārda telos. Telos, burtiski tulkojot, ir galvenais iemesls, galīgā īstenošana, mērķis, pilnība.
Zinātniskajā literatūrā var sastapt dažādas vērtību definīcijas, piemēram: „ideāli” (seno grieķu filozofijā), „ilgstoši ticējumi” (Miltons Rokīčs), „ticējumi, kas piesātināti ar emocijām” (Šaloms Švarcs).
Mūsdienu pazīstamākie vērtību tēmas pētnieki un vērtību teoriju radītāji ir Šaloms Švarcs un Miltons Rokīčs.
Tātad svarīgi pamanīt, ka vērtības nav kāds mākslīgi uzspiests lielums, bet tām mūsu dzīvē ir eksistenciāla nozīme. Ar to palīdzību cilvēks tiecas noskaidrot savas dzīves iemeslu un veidu – kā nodzīvot iespējami pilnīgu, piepildītu dzīvi.
|
Vērtību definīcija Vērtības ir noturīgi un kultūrā nostiprināti cilvēku rīcības ideāli, orientieri un kritēriji. Tām ir kolektīva izcelsme un ilglaicīgs raksturs. Tas vērtības atšķir no interesēm. „Kultūrā nostiprināti” nozīmē daudzu un dažādu laikmetu cilvēku pieredzē apstiprināti. |
VĒRTĪBU VEIDI
Mēs sastopam ļoti atšķirīgus vērtību klasifikācijas veidus, taču kompaktuma un ērtības labad, varam vērtības iedalīt divās grupās:
Absolūtās vērtības: „Kāds ir visas esamības mērķis?” un „ko es vēlos sasniegt?”
Relatīvās (instrumentālās) vērtības: Uzvedības modeļi, ar kuru palīdzību cilvēks tiecas sasniegt vēlamo dzīves mērķi (protams, neizbēgami atbilstoši savam laikmetam un dzīves kontekstam).
Īsumā: mērķi un veidi, kā šos mērķus sasniegt. Tiem vajadzētu saskanēt, taču nereti protam uzstādīt augstus mērķus, bet cenšamies tos sasniegt ar neadekvātiem līdzekļiem.
Mēs varētu sastādīt vērtību sarakstu vai citēt jau esošos, bet vislabāk uztvert vērtību mums palīdz būtību ielūkošanās vērtību veidošanās struktūrā.
NEREDZAMĀ VĒRTĪBU STRUKTŪRA
Es vēlos norādīt uz četrām komponentēm, kas savā starpā atrodas dzīvās, dinamiskās, ne statiskās, attiecībās katrā cilvēkā. Katrs cilvēks unikāli definē savas vērtības un to sasniegšanas veidus. Katram ir vairākas vērtības, to prioritāte mainās atbilstoši dzīves kontekstam.
Svarīgi pamanīt, ka šie lielumi atrodas savstarpējā spriedzē (atvērtība stabilitāte, savas unikālās vērtības atrašana, autonomija savas universālās piederības atrašana, iekļautība Veselumā). Atgādināšu K.Junga sacīto, ka cilvēka psihi veido vairāki savstarpējā spriedzē esoši polaritāšu pāri, kas stimulē attīstīties. Šo pašu principu uzskatāmi demonstrē taosisma simbols iņ un jaņ, kas apraksta nepārtraukti notiekošo procesu: kārtība nekārtība jauna kārtība.
Reizēm mums nepieciešama stabilitāte, lai atrastu savu unikālo vērtību, identitāti. Savukārt stabilitāte jāupurē par labu savas universālās piederības atrašanai, sevis pārspēšanai. Reizēm nepieciešama atvērtība, lai atrastu saikni ar visu, taču reizēm tā jāupurē par labu sevis nostiprināšanai…
Kā redzams, mūsu vērtību pamatā ir sarežģīta šo četru principu mijiedarbība.
Konservatīvs vs liberāls?
Katrs cilvēks ir konservatīvs un liberāls vienlaicīgi. Atbilde atkarīga no tā, par kādu dzīves jomu jautājam un kurā dzīves periodā jautājums tiek uzdots.
VĒRTĪBAS UN CILVĒKA APZIŅAS ATTĪSTĪBA
Tomēr, kā jau minēju, es vēlos paskatīties uz vērtībām no cilvēka apziņas attīstības perspektīvas.
VĒRTĪBU AVOTI
Vēlreiz: vērtības ir uzskati, kas palīdz formulēt cilvēka mērķus, kalpo kā kritēriji rīcības izvērtēšanai un ietekmē indivīda rīcību.
Kur meklēt vērtību avotus? Varam norādīt uz reliģijām, garīgajām sistēmām. Tur vērtības ir formulētas vispirms, piemēram, 10 baušļi! Taču arī garīgās sistēmas ir atvasinātas no mūsu centrālā avota – DZĪVĪBAS. Un – tām ir jābūt saskaņā, rezonansē ar dzīvību.
- Galvenā vērtība ir noslēpumainā parādība dzīvība, kuras forma mēs visi esam. Visas pārējās vērtības ir no tās atvasinātas.
- Šādā nozīmē dzīvība ir arī visu vērtību avots.
- Taču dzīvība vēlas ne tikai dzīvot, izdzīvot, bet vienlaikus nemitīgi izvērst visu savu potenciālu (no kura pašreiz uztveram un saprotam tikai daļu). Mēs atrodamies nerimstoša dzīvības izvēršanās procesa iekšienē.
- Dzīvībai piemīt sava dinamika un izvēršanās likumi, kam pakļauts viss dzīvais.
- Viena no dzīvības izvēršanās pakāpēm ir apziņa – cilvēkam piemītošais pašapzināšanās un pašizpētes potenciāls, kas arī nav līdz galam apjausts un apgūts.
Mūsdienu cilvēka apziņas pētniecība (Integrāla teorija, spirāldinamika utt.) norāda, ka mēs kā cilvēce evolucionējam caur aptuveni astoņām-deviņām apziņas attīstības stadijām (apziņas izvēršanās nav pabeigta; tas nozīmē, ka jaunu stadiju izvēršanās turpinās), kuras ir iespējams samērā skaidri nošķirt un akadēmiski aprakstīt.
Tās ir vēsturiskas cilvēces evolūcijas stadijas, kuras atkārtojas katra indivīda attīstībā.
Tās paskaidro mūsu apziņas pamatkonstrukciju un tās iespējas. Stadijas parāda cilvēkam pieejamo, apgūstamo potenciālu. Ja kāda attīstības stadija ir sasniegta un apgūta, mēs iegūstam pieeju visām šai stadijai raksturīgajām iespējām – skaidrākai saprašanai, aptverošākai mīlestībai, augstākai ētiskai motivācijai, lielākam saprātīgumam un esības apzināšanās spējai.
- Pētījumi skaidri parāda, ka apziņa evolucionē no egocentriskas uztveres (manas izdzīvošanas intereses) uz etnocentrisku (manas grupas, sabiedrības intereses) un tālāk uz pasaulcentrisku redzējumu (visu cilvēku un visas ekosistēmas intereses).
Respektīvi – katra apziņas attīstības stadija sniedz cilvēkam spēju izturēt un lietot aizvien lielāku sarežģītību, kompleksitāti.
Katra stadija mums sniedz jaunas iespējas, taču pats svarīgākais, ko šis koncepts mums saka – es vienmēr redzu un uztveru realitāti tādu, kādu ļauj uztvert mana attīstības stadija.
- No katras stadijas pasaule izskatās savādāka. Neviens neredz objektīvi, iespējama tikai mazāk vai vairāk adekvāta uztvere! Katrā stadijā valda sava loģika un argumentācija. Katrā stadijā valda sava izpratne par cilvēku, attiecībām, reliģiju, sabiedrību, taisnīgumu, tiesiskumu utt. Tas parasti izraisa mūsdienu pasauli apgrūtinošās saprašanās grūtības starp dažādās stadijās esošiem cilvēkiem. Diemžēl katrai apziņas attīstības stadijai (tas īpaši ir raksturīgs zemākajām stadijām) ir tendence absolutizēt savu vērtību uztveri, noliedzot un nereti apkarojot pārējās.
- Šī iemesla dēļ mūsdienās nedrīkst aplūkot nevienu no būtiskiem jautājumiem, neņemot vērā cilvēka apziņas attīstību.
INTEGRĀLĀ PIEEJA
Tāpēc mums ir nepieciešama integrāla pieeja, integrāla ētika, kas respektē visas stadijas, proti – apziņas attīstības vēsturiskos ieguvumus, un rada apstākļus esošā pārspēšanai, paturot svarīgākos sasniegumus.
Integrālā pieeja palīdz atbildēt jautājumu: kā, meklējot savu unikālo identitāti un universālo piederību, atrast īsto līdzsvaru starp stabilitāti un atvērtību?
Dažādas konvencionālās ētikas formas, kas ir tiesību sistēmu pamats, parasti pauž vienas konkrētas apziņas attīstības stadijas redzējumu, vēloties saglabāt to, kas ir. Tas bieži izpaužas rūpēs par esošo formu saglabāšanu (kas ir nepieciešami!), taču nereti uzskata par bīstamu tālāku attīstību (kas ir traucējoši!), uztverot to kā apdraudējumu.
Taču varam vērot arī pretēju dinamiku – visu vecā noliegumu par labu jaunajam!
Integrāla pieeja un ētika vēlas būt saskaņā ar esamības procesa jēgu. Integrālā ētika uzsver, ka galvenais ētikas uzdevums ir netraucēt dzīvībai izvērsties, proti – augt un attīstīties apziņai. Ja tev rūp vērtības, esi uzticīgs to jēgai un audz. Svarīgi respektēt pašu dzīvības izvēršanās procesu.
Dalailama: baušļi ir labi jāzina, lai zinātu, kā tos pareizi pārkāpt! Tiesnešiem pazīstamais princips: nereti likuma burtu jāprecizē ar likuma garu, jēgu, tā mērķi, kas var nozīmēt zināmu atkāpšanos no burta.
„Mana adrese”
Apziņas attīstības stadijas īpaši uzsver perspektīvas nozīmi (no kuras „vietas” un „kā” mēs lūkojamies?)
Katram vērotājam un katrai parādībai ir sava „adrese”. Lai dažas parādības pamanītu, dažkārt jāmaina vērotāja adrese.
Jo katrs cilvēks uztver pasauli no savas apziņas attīstības stadijas perspektīvas.
Mans mērķis nav vērtības padarīt relatīvas. Taču vērtības tiek nemitīgi precizētas, tas nav relativizējošs, bet augošs process. Lai godīgi uztvertu vērtības, ir svarīgi noskaidrot to izaugsmes vektoru. Proti – kurp tās izvēršas un kā netraucēt vērtībām augt un izvērsties aizvien pilnīgāk, atklājot aizvien dziļāku to nozīmi.
Izpratne par apziņas attīstību ļauj atbildēt dažus grūtus jautājumus, piemēram: vai visi uzskati ir vienlīdzīgi? [Proti – kurus uzskatus attīstītā sabiedrībā cilvēki drīkst paust, bet kurus būtu „jādzēš”?]
K.Vilbers uzsver, ka visu izšķir katra uzskata „dziļums” jeb – vai tas veicina dzīvības izaugsmi un izvēršanos, vai to apdraud.
Vēlreiz: kas ir vērtības?
Uz šo jautājumu varam atbildēt relatīvi un absolūti.
- Viena atbilde: tas, ko par vērtībām uzskata konkrētā sabiedrība [kultūras tips] konkrētā valstī un konkrētā laikmetā.
- Otra: tas, kas veicina nemitīgu dzīvības izvēršanos (cilvēces gadījumā – apziņas izaugsmi). Tas var būt kas tāds, ko mēs vēl neredzam vai nesaprotam.
Tā kā mēs atrodamies dzīvības izvēršanās procesa vidū, mums vajadzētu prasmīgi līdzsvarot abus skatījumus. Kā kāpjot kalnā – svarīgi laiku pa laikam nostiprināt sevi pie klints sienas, lai kritiena gadījumā nenokristu zemāk par stabilizēto atbalsta punktu.
Mēs zinām, ka reliģijas un to konceptus mēdz plaši izmanto konservatīvas ideoloģijas. Un bieži reliģijas var degradēties līdz formāliem parametriem. Taču reliģiju galvenais vēstījums (kas gan ne vienmēr tiek uztverts): pārmaiņām jānotiek, taču pārmaiņu galvenā joma ir cilvēka apziņa. Tās allaž ir likušas uzsvaru uz apziņas transformāciju.
Te savukārt nepieciešams tas, ko varam saukt par garīgumu – vispusīgu, visu cilvēka rīcībā esošo prasmju attīstīšana (instinkti, intelekts, intuīcija) un apvienošana.
Integrālās izglītības institūts lieto šo modeli, lai pievērstu uzmanību galvenajām izaugsmes jomām, kas ir pieejamas katram cilvēkam:
QR
