Kas tad slēpjas zem Senāta atziņām par Satversmi? Turoties tālāk no tā, kas varētu būt tiesnešu apspriedes noslēpums, gribu parunāt par to, kā es kā cilvēks un kā tiesnese redzu un sajūtu Satversmi.
Kad kļuvu par tiesnesi, kāds attāls radinieks mani pamācīja likumu piemērošanā: „Tu tikai, galvenais, nesāc interpretēt. Spried, kā likumā rakstīts! Tieši tā, kā rakstīts!”
Tiesnesim tomēr tā nesanāk. Kad uzsāku savas tiesneša darba gaitas Administratīvajā rajona tiesā, mans pirmais spriedums bija par Rēzeknes domes vēlēšanu atcelšanu, tas bija 2005.gadā. Šajā manā mūžā pirmajā spriedumā man nācās tiesību normas gana plaši interpretēt, turklāt uzreiz sākt ar Satversmi, lai pateiktu, ka demokrātiskā valstī vēlēšanām jābūt brīvām, pat ja Satversme attiecībā uz Saeimas vēlēšanām to tiešā tekstā neparedz. Pēc neilga laika es tādu pašu interpretāciju izlasīju Senāta spriedumā, kad Senāts vērtēja Saeimas vēlēšanu tiesiskumu.
Tāpat tas ir visiem administratīvajiem tiesnešiem – Satversmes normu iztulkošana mums ir ikdiena, un Satversmē jāprot peldēt un nenoslīkt tāpat kā pārējā likumvidē.
Protams, katrai tiesai, ne tikai administratīvajai, ir pienākums vērtēt, vai lietā piemērojamās tiesību normas atbilst Satversmei, un tātad neizbēgami – arī interpretēt Satversmi. Tomēr administratīvajās lietās Satversmes normu satura atklāšana ir jo īpaši izvērsta.
To nosaka tas, ka administratīvā tiesa ir strīdu risinātājs starp privātpersonu un valsti – tas nozīmē, ka lietās ir jāvērtē visdažādāko tiesību ierobežojumu atbilstība Satversmei, jāvērtē, vai Satversme garantē tādas tiesības, kādas sev no valsts pieprasa privātpersona. Līdz ar to Satversmes pamattiesību sadaļa ir savā ziņā administratīvo tiesnešu dabiskais biotops. Ja pārlūko Satversmes 8.nodaļas pamattiesību katalogu, būs grūti atrast kādu pantu, kurš nebūtu skaidrots tiesu nolēmumos administratīvajās lietās. Ir panti, par kuriem ir izveidojusies pat vesela judikatūras līnija.
Taču pamattiesības nav vienīgā Satversmes sadaļa, ar ko mums jāstrādā. Ir arī otra lietu kategorija, kurā tieši Senāta Administratīvo lietu departamentam reizēm nākas strādāt kā konstitucionālo jautājumu risinātājam. Mums ir tāda brīnišķīga lietu kategorija – pieteikumi par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumiem. Caur šiem pieteikumiem administratīvajās lietās, pirmkārt, tiek pārbaudīts Saeimas vēlēšanu tiesiskums. Bet ne tikai. Ja Centrālā vēlēšanu komisija atsakās reģistrēt vēlētāju iesniegto likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu, arī šāds lēmums ir pārbaudāms Senātā. Tā kā Centrālā vēlēšanu komisija var atteikt likumprojekta reģistrāciju, ja tas nav pilnībā izstrādāts, un tā kā tas nozīmē vērtēt arī likumprojekta atbilstību Satversmei, šie jau ir vārtiņi, pa kuriem mums var pavērties ceļš uz jebkuru citu Satversmes normu interpretēšanu atkarībā no tā, kāds ir vēlētāju iniciatīvas saturs.
Es pārskatīju, par kādiem jautājumiem ir bijuši mūsu vērtētie likumprojekti.
Par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem.
Par izglītības ieguvi citā valodā.
Par latu kā vienīgo maksāšanas līdzekli (turklāt šādu likumdošanas iniciatīvu iesniedza gan kā Satversmes grozījumu projektu, gan kā likumprojektu).
Par autonomu mazākumtautību izglītības iestāžu iekārtu.
Kā redzat, tie ir būtiski jautājumi, un tie nešaubīgi ir radījuši ļoti interesantu Senāta judikatūras sadaļu.
Politisko norišu komentētājs Māris Zanders Satversmes simtgades jubilejas reizē bija skeptisks par Satversmes patieso nozīmi iedzīvotāju ikdienas dzīvē un par tās kā visai elitāra teksta raksturu. Citēšu: „[..] ja Latvijā pirms dažiem gadiem ar publiskiem priekšlasījumiem un svinīgiem rautiem būtu atzīmēta Džeimsa Džoisa „Ulisa” simtgade, tas ne ar ko nebūtu bijis sliktāk par Satversmes simtgades atzīmēšanu šogad.”
Ja man jautā, kādu es redzu Satversmi, es teiktu, ka tas, iespējams, ir visdzīvākais normatīvais akts, kāds vien mums ir. Pirmkārt, tāpēc, ka sava lakoniskā rakstura dēļ Satversme spēj būt avots interpretācijām, kas to pielāgo sabiedrības attīstībai. Satversmes lakonisms juristam ir gan sodība, gan prieks – jo tas liek meklēt šo lakonisko normu patieso saturu, saredzēt kopsakarības, respektēt arī konstitucionālās tradīcijas un radīt saskanīgas interpretācijas. Reizēm man Satversme vizualizējas kā māja – tā ir ar sienām, grīdām un durvīm, tikai viena īpatnība – gandrīz viss ir neredzams. Satversmes interpretācijā nereti ir jāsajūt un jāizskaitļo šīs mājas uzbūve, to tikai aptuveni saredzot. Solis nepareizā virzienā, un mājas stabilitāte jeb varas līdzsvars ir apdraudēts. Otrkārt, Satversme ir ļoti dzīva arī tāpēc, ka Satversmes piemērošanu vienmēr pavada profesionāli interesantas juristu debates.
Padomājiet paši. Tas ir normatīvais akts, ar kuru dzīvo visi konstitucionālie orgāni, kuriem, es teiktu, katram ir drusku sava galva un izpratne par savu kompetenci, un ne viss vienmēr par to ir skaidrs un vienā galīgajā instancē noregulējams. Ik pa laikam neizbēgami rodas situācijas, kurās viena vai otra Saeimas, tiesas vai Valsts prezidenta rīcība raisa diskusijas gan sabiedrībā, gan juristu vidū, līdz pat konstitucionālo krīžu piesaukšanai.
Varētu domāt, ka vismaz juristiem vajadzētu būt līdzīgai izpratnei par Satversmes saturu noteiktos gadījumos. Bet, kas ir interesanti, ja paseko līdzi juristu diskusijai un tiesību doktrīnai, var redzēt, ka arī šie profesionālie viedokļi mēdz būt ļoti dažādi un pat ļoti atšķirīgi.
Piemērs kaut vai ar Senāta kompetences robežu meklēšanu, pārbaudot Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumus.
Lietās par vēlēšanu tiesiskuma pārbaudi administratīvā tiesa, arī Senāta Administratīvo lietu departaments, no sākta gala turējās pie pārliecības, ka tiesai ir jābūt kompetencei pārbaudīt vēlēšanu norises tiesiskumu pēc būtības, kas var ietvert arī tādus jautājumus kā, piemēram, pirmsvēlēšanu kampaņas pārkāpumi un to ietekme uz vēlēšanu iznākumu, vēlētāju brīvas gribas formēšanās pārbaude.
Juridiskajai pasaulei par to bijuši dažādi viedokļi. Bijuši atbalstoši viedokļi, piemēram, ka: „[l]ai arī vēsturiskā likumdevēja griba bijusi izslēgt tiesas kontroli pār vēlēšanu rezultātiem, atbilstoši mūsdienu demokrātiskas tiesiskas valsts prasībām vēlēšanu rezultāti jāpārbauda tiesai”.
Bet cits viedoklis no 2006.gada, pirms Senāta sprieduma par 9.Saeimas vēlēšanu tiesiskumu: „Satversmei neatbilstoša ir Augstākajai tiesai piešķirtā kompetence pārbaudīt vēlēšanu pareizību.”
Cits viedoklis, tūlīt pēc Senāta sprieduma pasludināšanas: „Senāta spriedumu var pielīdzināt krimināltiesībās pastāvošajam noziedzīga nodarījuma izdarītāja ekscesam, kurš šajā gadījumā ir veikts demokrātijas vārdā.”
Vai piemēram, ja gribat palasīt aizraujošus juristu viedokļus, varat pacelt „Jurista Vārda” 2013.gada sākuma numuru, kurā tiek apspriests Senāta pieteikums Satversmes tiesai sakarā ar likumprojektu par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem.
Šādas diskusijas par Satversmes normu patieso nozīmi uzvirmo regulāri. Tās raksturo gan interesanti ekspertu viedokļi, gan nereti – vēl jo interesantāki tiesu nolēmumi.
Noslēgumā vēlos teikt, ka, aplūkojot Satversmes dzīvo interpretāciju pēc tās darbības atjaunošanas, labprāt secinu, ka mums visiem ir izdevies noturēt stabilitāti un līdzsvaru, attīstīties un izvairīties no fatālām kļūdām. Tas ir izdevies, manuprāt, tāpēc, ka visi konstitucionālie orgāni, lai arī ar cik neparedzētām situācijām un izaicinājumiem nesaskartos un lai ar kādiem mājieniem un epitetiem reizēm neapmainītos, līdz šim ir izturējušies ar cieņu pret Satversmi un vienmēr ir bijuši pietiekami dzirdīgi un toleranti attiecībā pret citiem konstitucionālajiem orgāniem. Pat ja reizēm uzvirmo kaislības un tiek piesauktas konstitucionālas krīzes, mēs līdz šim vienmēr esam spējuši būt pietiekami gudri, rīkoties apdomīgi un šo kopīgo tiesisko māju pārāk nesatricināt. Arī dialogs starp Satversmes tiesu un Senātu, manuprāt, vienmēr ir bijis tolerants un auglīgs, abas tiesas līdz šim veiksmīgi viena otru papildinājušas, veidojot harmonisku interpretāciju.
Novēlu arī turpmāk noturēt šo savstarpējo cieņu, dialogu un visiem kopā uzturēt Satversmi kā dzīvu, elpojošu organismu.
Novēlu Satversmei viedas interpretācijas!
QR
