Desmit minūtes ir par maz, lai pastāstītu par visu aktuālo Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas darbā. Jums ir pieejams pārskats, un kā tiesneši jūs saprotat, ko katrs cipars šajā pārskatā nozīmē.
Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija pēdējo trīs gadu laikā ir faktiski pabeigusi kārtējo novērtēšanas ciklu, kurā pirmo reizi vērtēšana notikusi, citēšu Disciplinārtiesu, detalizētāk un saturiski pilnīgāk nekā iepriekš, turklāt lielu nozīmi ieņem tādi aspekti kā tiesneša darba organizācijas prasmes un sociālās prasmes, ne tikai nolēmumu kvalitāte. Jaunums mūsu darbā bija arī ārpuskārtas vērtēšanas, vai nu pamatojoties uz tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu (tāds gadījums bijis viens), vai pamatojoties uz tiesas priekšsēdētāja ierosinājumu (šādi ierosinājumi bijuši divi, vienā no tiem ārpuskārtas novērtēšana tomēr netika uzsākta).
Šobrīd lielākais izaicinājums ir jaunā kārtība apgabaltiesas tiesnešu atlasei un pirmais konkurss, kurš tieši pašlaik norit. Es ceru, ka visi interesenti bija laikus izpratuši šīs kārtības galveno novitāti, proti: nenotiek atlase uz konkrētām vakancēm, tiek veidots tiesneša amata kandidātu saraksts, kas ir derīgs trīs gadus. Katra jauna vakance tiek piedāvāta tiesnešiem, ņemot vērā atlasē iegūto punktu skaitu. Atlasē vienlaikus piedalās gan esošie tiesneši, gan juristi „no ārpuses”, vienīgi pirmās trīs kārtas tiesnešiem aizvieto kvalifikācijas kolēģijas vērtējums, ceturtajā kārtā visi kandidāti sastopas Tiesnešu amata kandidātu atlases komisijā. Atšķiras arī vērtēšanas process – kvalifikācijas kolēģija vērtē plašāku dokumentu apjomu un veic plašākas intervijas, savukārt vērtējums profesionālajām prasmēm tiek dots punktos.
Aicinu interesentus lasīt Augstākās tiesas mājaslapā Tieslietu padomes sadaļā Kvalifikācijas kolēģijas reglamentu un tiesneša amata kandidātu atlases kārtību.
Tas bija par šobrīd aktuālo. Ievērojot konferences tēmu, gribu izmantot iespēju pateikt dažus vārdus arī par mūžīgi aktuālo tiesneša profesijā.
Satversme noteic, ka tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.
Neatkarība nozīmē, ka neviena persona un neviena institūcija nedrīkst ietekmēt tiesnesi tiesas spriešanā.
Kad nav neviena, kas kontrolē, tad ir jābūt paškontrolei. Tā kā tiesnešu neatkarības garantijai un pakļautībai vienīgi tiesībām ir konstitucionāls rangs, tiesnešiem ir arī konstitucionāls pienākums reizē nest atbildību par savu lēmumu atbilstību tiesībām. Par to ir atbildīgs, pirmkārt, katrs pats individuāls tiesnesis – gan par savu kvalifikāciju un mūžizglītību atbilstoši amatam, gan par savu nolēmumu tiesiskumu. Tiesnešu pašu ievēlētās pašpārvaldes institūcijas ir tās, kas tajā palīdz vai vajadzības gadījumā koleģiāli piebiksta, lai tiesnesis turas līmenī, vai arī pasaka, ka cilvēks nevar turpināt strādāt par tiesnesi, ja viņa darbība tiesneša amatā nav atbilstoša. Ir svarīgi, lai šī piebikstīšana notiktu tādā veidā, ka tiesnesis turpina būt brīvs tiesas spriešanā pēc būtības.
Bet es gribu pievērsties arī vārdiem „vienīgi likumam padoti”. Tā reizē ir brīvība no citām ietekmēm, bet reizē arī ietver pienākumu būt padotam likumam, jeb, mūsdienu izpratnē, tiesībām.
Darbojoties kvalifikācijas kolēģijā, tas ir jautājums, par ko nemitējos domāt – kā tiesneši izprot šo padotību tiesībām un kā prot noteikt šo tiesību saturu. Ja jau tas ir vienīgais, kam esam padoti, mums laikam būtu jāsaprot, kas tad tas ir, kam mēs esam padoti un kas vienīgais var noteikt mūsu spriedumu katrā lietā.
Tas nozīmē, ka katra tiesneša pienākums ir profesionāli identificēt tiesību saturu. Vairs nav jāatgādina, ka tiesību saturu neveido tikai tehniska teksta izlasīšana un saprašana vispārīgā līmenī. Tiesību normu nevar pareizi izlasīt, atraujot vārdus no normas mērķa un jēgas, tapšanas vēstures un normas vietas citu tiesību normu vidū. Tieši tik vienkārša ir visu četru interpretācijas metožu pielietošana. Un, jā, Satversmes tiesa un Senāts to oficiāli ir attiecinājuši arī uz krimināllietām, ja nu kādam par to vēl bija šaubas.
Jau Aristotelis rakstīja par to, ka tiesību normu nemaz nav iespējams uzrakstīt tā, lai tā kā lekāls piegultu katram dzīves gadījumam. Nekas nav mainījies, problēma ar likuma izpratni pastāvēs vienmēr. Man šķiet, es nekļūdīšos, ja teikšu, ka Eiropas Savienība ir izveidojusi visprofesionālāko un visvairāk nodrošināto tiesībrades dienestu pasaulē, bet rezultātā tapušās tiesību normas šo problēmu nenovērš – Eiropas Savienības Tiesa diendienā izskata dalībvalstu tiesu jautājumus par interpretāciju.
Tāpēc mana versija par mūžīgo aktualitāti Nr.1: cienījamie kolēģi, neaizmirstiet par savu pienākumu noskaidrot patieso tiesību normu saturu. Tas nenozīmē, ka tam jāparādās spriedumā kā katras normas visu četru metožu interpretācijas procesa aprakstam, bet jums jābūt drošiem, ka normu esat izpratuši pareizi, un jāprot to izskaidrot prāvniekiem. Un es par to runāju tāpēc, ka pēdējo gadu laikā esmu ļoti daudz lasījusi jūsu nolēmumus un secinu, ka par to ir jāatgādina. Turklāt esmu secinājusi, ka vēl arvien dzīvs ir uzskats, ka ar smalku tiesību normu interpretāciju nodarbojas Senāts. Bet tad jau taisnība ir tiem, kas saka, ka pirmajā instancē nav vērts izlikt visus argumentus un ka īstā cīņa notiek Senātā.
Taisnīgu un pareizu spriedumu cilvēki grib sagaidīt jau pirmajā tiesu instancē, un mums ir pienākums to nodrošināt.
Mūžīgā aktualitāte Nr.2: tiesnešu profesionālā izaugsme. Kvalifikācijas kolēģija šajā novērtēšanas ciklā ir centusies pietiekami skrupulozi identificēt un norādīt uz lietām, kuras būtu uzlabojamas, bet, manuprāt, ir vēl daudz telpas attīstībai, un arī to es redzu gan no jūsu pašnovērtējumiem, gan no kolēģijā iesniegtajām atsauksmēm, gan no nolēmumiem.
Lasot tiesnešu iesniegtos pašnovērtējumus, ir divas sadaļas, kas man vienmēr ir interesantas: ko tiesnesis uzrāda kā pienākumu izpildi kavējošus un veicinošus faktorus un kādas mācības būtu nepieciešamas. Lūk, šīs sadaļas ir tās, kas visvairāk uzrāda potenciālu un arī nepieciešamību attīstībai, tās ir vērstas uz izaugsmi, kā jūs paši to redzat, un, manuprāt, kvalifikācijas kolēģijai būtu sadarbībā ar Tieslietu padomi jācenšas šos datus vairāk analizēt un izmantot, lai tiesnešu norādes nepaliktu tikai uz papīra.
Vienlaikus kolēģijai, kas lasa ne tikai pašnovērtējumus, bet skatās arī darba rezultātus, var veidoties patstāvīgs priekšstats par to, kādas zināšanas un prasmes klibo, un tas ne vienmēr saskanēs ar tiesnešu pašu vērtējumu.
Piemēram, ļoti bieži tiesneši raksta, ka pienākumu izpildi kavē bieža likumu grozīšana, likumu kvalitāte. Taču, kā jau minēju, tāda jau ir tiesību normu daba, ka tās ne vienmēr būs skaidri attiecināmas uz konkrētu gadījumu. Tās noteikti būs sarežģītas, un, tā kā mūsu likumdevējs, tāpat kā tiesa, nav Herkuless, tās kādreiz būs arī neprecīzas, nepārdomātas un kļūdainas. Bet tāpēc jau mēs esam tiesneši, lai profesionāli tiktu ar to galā, tai skaitā, ja vajag, aizlāpot likuma robus, uzdodot jautājumus Eiropas Savienības Tiesai vai iesniedzot pieteikumus Satversmes tiesā, vai piemērojot vispārējos tiesību principus. Tādēļ, lasot šādas norādes atkal un atkal, es sāku šaubīties, vai tiesneši jūtas pietiekami profesionāli, lai likumus pienācīgi un pareizi piemērotu.
Otra lieta, ko lasu bieži – ka nepieciešamas mācības par jaunāko tiesu praksi. Un tas man atkal gluži tāpat liek jautāt – vai tiesneši jūtas pietiekami stipri tiesību normu piemērošanā, vai netiek meklēts ātrais ceļš un gatavas atbildes, ko vienkārši kā instrukciju izmantot izskatāmajās lietās. Protams – ir jāseko līdzi tiesu prakses attīstībai, nav šaubu, bet vai tas ir tas galvenais, kas jums pietrūkst darba kvalitātes nodrošināšanā?
Retāk tiesneši raksta par to, ka nepieciešams attīstīt tādas zināšanas un prasmes, kas ir vērstas nevis tieši uz lietu izskatīšanu, bet uz paša tiesneša profesionālo izaugsmi.
Manuprāt, daļai tiesnešu būtu nepieciešama tiesību teorijas atziņu atsvaidzināšana kopā ar praktiskiem treniņiem mūsdienīgā juridiskajā metodē, par maz uzmanības ir bijis pienācīgai starptautisko tiesību un Eiropas Savienības tiesību apgūšanai tādā veidā, kas būtu efektīvs tieši tiesību praktiķiem; reizēm, manuprāt, tiesnešiem pietrūkst arī starpdisciplināra skata uz citām tiesību jomām, kurās tiesnesis ikdienā nestrādā. To, ka šādas zināšanas un prasmes būtu jāattīsta, es vēl arvien redzu nolēmumos, bet es to reti redzu tiesnešu norādēs par nepieciešamo izglītību. Tai pašā laikā es nevaru nepamanīt, ka tiesneši atzinīgi novērtē tādas vispārīgās zināšanas un prasmes attīstošas mācības, ja tās tiek piedāvātas – es šeit domāju, piemēram, mācības par lietu izskatīšanas metodoloģiju.
Tādēļ, runājot par šo mūžīgi aktualitāti Nr.2, es aicinu tiesnešus pa vidu savam lielajam lietu daudzumam atlicināt brīdi pašrefleksijai par to, kas patiešām būtu vajadzīgs katra paša personīgajai profesionālajai izaugsmei. Ierakstiet to, lūdzu, savos pašnovērtējumos. Savukārt tālāk jau Kvalifikācijas kolēģijai – pa vidu kolēģijas daudzajām lietām – būtu jāatrod laiks, lai sadarbībā ar Tieslietu padomi un tiesnešu mācību institūciju – lai kā to nākotnē sauks – šo jūsu pieprasījumu apkopotu, analizētu un īstenotu.
Profesionalitāte rada pārliecību par savu lēmumu kvalitāti. Tas stiprina to profesionālo mugurkaulu, kas ļauj tiesnesim būt patiesi neatkarīgam.
Un noslēgumā. Tā sanāk, ka tad, ja viss ar tiesnesi kārtībā, nekas īpašs viņam kolēģijā netiek pateikts. Tieši tiesneši, kuri būtu pelnījuši labu vārdu, novērtēšanas procesa steigā to nesadzird, un vairāk uzmanības nopelna tie, kuru darbā ir trūkumi. Tādēļ visiem tiem, kuri saņēma pozitīvu novērtējumu – paldies par jūsu darbu, un es ceru, ka mums pietiks enerģijas un laika biežāk pateikt vārdos tieši pozitīvo.
QR
