Slēgta tiesas sēde. Ieeja tikai jauniešiem!

Vadītājs
Agris RATNIKS, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes students, LU Studentu padomes konsultants juridiskajos jautājumos, cēsnieks

Dalībnieki
Andris GUĻĀNS, Goda tiesnesis, bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs un senators
Veronika KRŪMIŅA, senatore, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja
Evija VELVELE, Cēsu Valsts ģimnāzijas 12.klases skolniece
Atis Alens KABAĻS, Cēsu Valsts ģimnāzijas 12.klases skolnieks
Estere EGLĪTE, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas 11.klases skolniece
Gustavs RENCIS, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas 11.klases skolnieks

A.Ratniks. Šī pasākuma mērķis ir iepazīstināt jauniešus ar tiesu un tiesnešiem, kā arī dot iespēju klātesošajiem mazliet ielūkoties tiesas darbā un arī pašiem iemēģināt spriest tiesu. Pasākumā piedalās tiesneši Veronika Krūmiņa – senatore, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja, un Andris Guļāns – Goda tiesnesis un bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs un arī senators. Pasākuma otrajā daļā mums pievienosies arī skolēni no Cēsu Valsts ģimnāzijas un Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas.

Pasākums norisināsies divās daļās. Pirmajā daļā visi kopā risināsim vairākas juridiskās problēmas jeb situācijas. Otrajā daļā jaunieši intervēs tiesnešus.

Redzēsim arī vairākus videomateriālus, ko Augstākā tiesa ir sagatavojusi, lai sniegtu ieskatu, kas ir tiesa un kādas lietas izskata tiesa.

I.

A.Ratniks. Kā jau video tika iezīmēts – tiesām ir būtiska nozīme valstī. Tāpēc jautājums tiesnešiem – kāpēc jauniešiem ir svarīgi zināt par tiesas darbu un kāda ir praktiskā tiesas darba ikdiena?

A.Guļāns. Šodienas sarunas temats ir ļoti svarīgs, jo liela daļa sabiedrības, manuprāt, ne vienmēr pietiekoši novērtē tiesas darbu un ne vienmēr pietiekoši ir informēta, ko tiesa dara. Varbūt ikdienā daļai sabiedrības liekas, ka tas, ko dara tiesa, nav vajadzīgs, jo varbūt mani neskars nekādas problēmas, varbūt es nebūšu iesaistīts nekādās konfliktsituācijās. Bet tas ir tādā ideālā situācijā. Cilvēks savas dzīves laikā bieži vien sastopas ar dažādām situācijām, kad viņam ir nepieciešama juristu, advokātu, iespējams, arī prokuroru un tiesas palīdzība. Tāpēc ļoti svarīgi, ka šodien esat šeit, un ceru, esat ieinteresēti uzzināt kaut ko papildus par tiesas darbu.

V.Krūmiņa. Patiešām priecājos par to, ka mēs tādā kuplā skaitā tiekamies un ceru uz aktīvu diskusiju, interesantiem viedokļiem.

Kāpēc zināt par tiesu darbu ir svarīgi? Mums visiem, sākot jau no skolas laika, jāsaprot, kā darbojas valsts, kā darbojas valsts pārvalde, kādas funkcijas pilda Saeima, Valsts prezidents un citas institūcijas. Tāpat jāsaprot, kā darbojas tiesa, kāds ir tiesas uzdevums, kādos gadījumos varam vērsties tiesā un kādos gadījumos varbūt nevajag vērsties tiesā. Pirmajā diskusijā, kas notika šajā Temīdas teltī, tika uzsvērts, ka vispirms strīds jārisina runājot. Mums jāiemācās runāt vienam ar otru. Ja strīdu neizdodas atrisināt pašu spēkiem, var mēģināt izmantot mediāciju. Ja arī tad strīdu neizdodas atrisināt, tad, protams, var vērsties tiesā. Kā to darīt, kādi ir lietu veidi tiesā – to ir svarīgi zināt arī jauniešiem. Tāpat ir būtiski izprast, ko tiesa ņem vērā, pieņemot spriedumu. Medijos dažkārt redzami „skaļi” virsraksti par kādu nodarījumu vai personas vainu, un mums var rasties viedoklis uz emociju pamata vien, taču tiesa nespriež tiesu, balstoties uz emocijām. Tiesa spriedumu pieņem, pamatojoties uz pārbaudītiem faktiem un pierādījumiem.

A.Ratniks. Tieši to mēs šodien darīsim. Tāpēc aicinu visus paņemt savus viedtālruņus un pievienoties platformā Sli.do. Tātad, ko mēs darīsim? Iedomājieties jaunieti Oliveru. Viņš šodien ir vērsies mūsu tiesā un lūdz palīdzību risināt viņa nedienas. Vispirms uzklausīsim situāciju, kurā Olivers ir iekūlies. Kā jau īstā tiesā, vienmēr viss sākas ar faktiskajiem apstākļiem. Pēc tam balsosim par to, kurā virzienā tiesai vajadzētu spriest, pēc tam būs iespēja komentēt, kāpēc izvēlējāties vienu vai otru variantu. Tātad risināsim kāzusus jeb juridiskos uzdevumus.

Pirmais kāzuss
Oliveram ir 17 gadi. Viņa sapnis – skrejritenis. Tuvojoties vasarai, interneta veikals piedāvā tieši tādu skrejriteni, kādu Olivers ir izsapņojis. Viņš ir sajūsmināts par stilīgo skrejriteni, un vēlas to saņemt pēc iespējas ātrāk. Olivers apstiprina visus interneta veikala pirkuma līguma noteikumus, tos neizlasot, un pēc laika konstatē, ka interneta veikals no viņa ir paprasījis dubultu maksu. Vai Olivers var prasīt interneta veikalam atmaksāt pārmaksāto summu par skrejriteņa iegādi?

Platformā Sli.do varat izdarīt savu izvēli – var vai nevar.

Rezultāti ir ļoti interesanti. Svārstās aptuveni pusi uz pusi. Paceliet rokas tie, kas atbildēja, ka var. Vai kāds no Jums vēlas pakomentēt?

Klausītājs. Es uzskatu, ka viņš var prasīt atpakaļ pārmaksāto summu, jo preci iegādājās internetā un pastāv patērētāju aizsardzības tiesības. Šajā gadījumā tas darbojas un 14 dienas ir atpirkuma tiesības.

A.Ratniks. Tagad paceļ rokas tie, ka balsoja, ka nevar. Vai kāds vēlas pakomentēt?

Klausītājs. Jautājumā rakstīts, vai pārmaksāto summu var atgriezt. Es domāju, ka viņš varētu prasīt atgriezt pilnībā visu, bet pārmaksāto – ļoti šaubos, jo ir parakstīts līgums.

A.Ratniks. Redzam, ka ir divas puses. Bet ar to stāsts nebeidzas. Tiesa ir konstatējusi vēl papildapstākļus.

Papildapstākļi
Interneta veikala piedāvātie skrejriteņa pirkuma līguma noteikumi bija noformēti tik sīkā drukā, ka Olivers tos nevarēja izlasīt. Savukārt piegādes noteikumi, kuros bija informācija par to, ka tiks ieturēta dubulta samaksa, bija pieejami tikai somu valodā, atsevišķā mājaslapā, ko vajadzēja atvērt caur pirkuma līgumā ietverto saiti. Jautājums – vai šie apstākļi maina Olivera iespējas atgūt pārmaksāto summu par skrejriteņa piegādi?

Redzam, ka tagad daudz lielāka daļa no jums vēlas balsot par labu tam, ka maina. Paceliet rokas tie, kuri uzskata, ka maina. Vai kāds vēlas pakomentēt? Laikam ir liela vienprātība. Tad interesantāks jautājums – kuri uzskata, ka nemaina? Vai vēlaties pakomentēt?

Klausītāja. Valodas nezināšana neatbrīvo no atbildības. Arī sīkiem burtiem rakstītu informāciju jāizlasa, tur varbūt bija rakstīts, ka jāsamaksā tik un tik.

A.Ratniks. Jautājums tiesnešiem. Kāds būtu juridiskais risinājums šai lietai? Kādas galvenās atziņas vajadzētu ņemt vērā?

A.Guļāns. Bieži vien mēs parakstām līgumus – daudzus un dažādus – neiedziļinoties. It kā tas aizņem laiku, ir sīkiem burtiem un tā tālāk. Svarīgi, ko no šā kāzusa var pilnīgi droši secināt, ka līgums tomēr ir jālasa. Lai cik tas būtu garš un garlaicīgs, lai cik sīkiem burtiem, tomēr ir jāizlasa, un tad tev ir tiesības savas tiesības aizstāvēt. Otra lieta, ko es gribētu uzsvērt, ir tas, ka apsveicama ir Olivera rīcība, vēršoties tiesā. No vienas puses, tiesneši bieži vien saka, ka tiesas ir noslogotas ar mazsvarīgām lietām, bet, no otras puses, pieteicējam ir tādas tiesības. Šķiet, ka Olivers nebija izlasījis līdz galam to, ko tiesa noskaidroja par valodu, un to, ka informāciju var atrast kaut kur citur. Valodas jautājums, man šķiet, tomēr ir ļoti svarīgs. Nevar būt tā, ka ir jāparaksta līgums valodā, ko nezini. Parakstot līgumu, abām pusēm būtu jārīkojas godprātīgi, un tai pusei, kas lūdz parakstīt līgumu, būtu jānorāda, ka līguma daļa ir sastādīta valodā, ko otra puse nepārzina. Tad Oliveram ir tiesības izvēlēties parakstīt vai nē.

V.Krūmiņa. Jāņem vērā divi aspekti. Viens aspekts: līgums, ko abas puses ir parakstījušas, un līgumi jāpilda, pat ja mēs pēc šā līguma parakstīšana pārdomājam. Taču konkrētajā gadījumā vērā ņemams vēl viens aspekts – Olivers ir patērētājs. Kad pērkam kādu preci vai saņemam kādu pakalpojumu, mēs kļūstam par patērētājiem un likums mums garantē noteiktu aizsardzību pret pārdevēju un preces ražotāju. Mēs varam iebilst pret to, ka mums ir pārdota nekvalitatīva prece, ka mums nav bijusi pilnvērtīga informācija par šo preci. Pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam jāsniedz mums pilnvērtīga informācija par preci vai pakalpojumu. Olivera iebildums pret to, ka informācija bija sīkiem burtiem, būtu vērtējams, taču svarīgākais šajā gadījumā ir valoda, kādā bija piegādes noteikumi. Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda, un visai informācijai par konkrēto preci, īpaši par piegādes noteikumiem, jābūt latviešu valodā. Līdz ar to, manuprāt, Oliveram ir ļoti labas izredzes uzvarēt. Saprotu, ka reālajā lietā Olivers arī uzvarēja.

No minētās situācijas atšķirīgs ir gadījums, ja līguma puse nav patērētājs un ja līguma noteikumi ir pietiekami skaidri. Vienmēr jāpievērš uzmanība līguma noteikumiem! Kā piemēru varu minēt galvojumu. Nereti ne tikai jauniešiem, bet arī cilvēkiem ar pieredzi kāds tuvs cilvēks – radinieks, mīļotais, draudzene, draugs – lūdz kļūt par galvotāju. Ņemot vērā tuvās attiecības un uzticēšanos, daudzi šādā situācijā kļūst par galvotājiem, pietiekami nopietni neapsverot sekas, kas var iestāties. Dzīvē ceļi var pašķirties, taču pienākums samaksāt galvoto, ja pats aizņēmējs to nav izdarījis, paliek. Tas nozīmē: ja draugs vai draudzene nemaksās savu kredītu, kuru es esmu galvojis, man nāksies to samaksāt. Dažkārt var dzirdēt, ka cilvēki pārmet bankām, ka tās atņēmušas naudu vai pat māju, lai gan cilvēks aizdevumu, par ko galvojis, nav pat redzējis. Taču ir jāapzinās, ka, parakstot galvojuma līgumu, mēs uzņemamies pienākumu samaksāt cita cilvēka vietā, ja viņš pats to neizdarīs.  Man atmiņā palikusi reāla lieta, kurā 21 gadu jauna sieviete ieķīlāja savu māju par labu drauga ņemtajam kredītam. Pēc diviem gadiem draugs aizbrauca uz citu valsti, kredītu nemaksāja, un sieviete zaudēja savu māju. Šādā gadījumā nav pamata vainot banku. Diemžēl dzīvē tādu situāciju ir daudz. Lai cik jauni jūs būtu – 18, 19 vai 20 gadi – vienmēr jāpatur prātā, ka galvojot jūs uzņematies atbildību un, ja tuvais cilvēks savu parādu nemaksās, tas būs jādara jums.

A.Ratniks. Liels paldies! Bet ar šo vienu lietu Olivera nedienas nebeidzas. Tāpēc dodamies vēlreiz uz lietotni Sli.do. Otrais kāzuss – krimināltiesības.

Otrais kāzuss
Oliveram ir klasesbiedrs Pēteris. Izlaiduma vakarā abi bija alkohola reibumā un viņu starpā izcēlās strīds par Olivera draudzeni. Pēteris par meiteni izteica rupjas, aizskarošas piezīmes un mēģināja savus rupjos komentārus ievietot soctīklos. Olivers meiteni aizstāvēja un mēģināja atņemt Pēterim telefonu. Strīda karstumā abi puiši sāka grūstīties, grūstīšanās pārauga kautiņā. Olivers vairākkārt sita Pēterim pa galvu un krūtīm, līdz Pēteris nokrita pa skolas trepēm. Cīņas rezultātā Pēterim bija salauztas divas ribas. Vai kāds no klātesošajiem uzskata, ka Oliveru nevajag sodīt par šīm divām lauztajām ribām?

Pilnīga vienprātība, ka Olivers ir sodāms. Bet atkal ir papildapstākļi.

Papildapstākļi
Pēteris notikušo pārdzīvo, ir atvainojies un atzinis, ka viņa rupjības izraisīja lietotais alkohols. Viņš netur ļaunu prātu uz Oliveru par divām lauztajām ribām. Olivers ir klases labākais skolēns, sabiedriski aktīvs, trenējas austrumu cīņās un alkoholu pirms tam nav lietojis.

Bet, kā jau iepriekš norādījāt, Oliveru ir jāsoda. Tagad ir jāizvēlas: attaisnot, atņemt brīvību uz 6 mēnešiem vai 40 stundu sabiedriskais darbs.

Ir diezgan pārliecinošs zāles balsojums par labu sabiedriskajam darbam. Kurš vēlas pakomentēt?

Klausītāja. Kaut arī Pēteris vairs neturēja ļaunu prātu uz Oliveru, tomēr jāņem vērā, ka miesas bojājumi bija nodarīti, kā arī jāņem vērā fakts, ka nepilngadīgie bija alkohola reibumā. Līdz ar to attaisnot šo rīcību, domāju, nevajadzētu, bet sabiedriskais darbs uz 40 stundām būtu pietiekams sods.

A.Ratniks. Paldies! Paceliet rokas tie, kuri uzskatīja, ka jāattaisno! Vai vēlaties pakomentēt?

Klausītāja. Nebija minēts, ka Pēteris ir ierosinājis lietu, līdz ar to es uzskatu, ja nav lieta, tad tiesa nekādu lēmumu nenospriež. Ja viņi savstarpēji vienojas, ka atvainojas, tad lieta ir izbeigta. Nav lietas, par kuru piespriest kaut kādu sodu – lielāku vai mazāku.

A.Ratniks. Paldies! Un ir variants – brīvības atņemšana. Kurš balsoja par šo? Vēlaties pakomentēt?

Klausītājs. Atbilstoši Krimināllikuma 6.pantam ir kriminālprocesa obligātums. Ir konstatēts noziedzīgs nodarījums, šajā gadījumā ir vainu pastiprinoši apstākļi, ka jaunieši ir lietojuši alkoholu, un ir konstatēts noziedzīgs nodarījums atbilstoši Krimināllikuma Sevišķajai daļai – izdarīts tīšs miesas bojājums. Persona var nerakstīt iesniegumu policijai, bet to darīs slimnīca, jo ir konstatēta noziedzīga nodarījuma pazīme – šajā gadījumā ir lauztas ribas. Domāju, ka policijai obligāti būtu jāierosina kriminālprocess un policija kā lietas virzītājs lemtu, vai nodot tiesai vai nē. Bet, ja es būtu tiesnesis, es uzskatītu, ka sabiedriskais darbs neatturētu jaunieti no turpmākas līdzīgas rīcības un 6 mēnešu sods, manuprāt, būtu labākais šajā situācijā.

V.Krūmiņa. Drīkst uzdot jautājumu? Jūs ļoti interesanti un profesionāli komentējāt, bet kā ar soda individualizāciju un Olivera personību – labākais skolēns, alkoholu nav lietojis, sportists un tā tālāk? Turklāt strīds konkrētajā gadījumā bijis par principu. Vai brīvības atņemšana nav par bargu?

Klausītājs. Var, protams, apsvērt iespēju par brīdinājuma izteikšanu, ņemot vērā viņa personību un esošos lietas apstākļus, ka viņi ir salabuši. Tomēr ir izdarīts smags noziegums – šajā gadījumā tīšs miesas bojājums. Ja tā būtu vienkārši kaut kāda pagrūstīšanās, tad varētu tikt sveikā ar brīdinājumu, bet šeit ir jāsaņem sods, lai persona padomā, ko ir izdarījusi.

A.Ratniks. Liels paldies! Jautājums tiesnešiem. Kā šis risinātos?

V.Krūmiņa. Pirmām kārtām vēlos vērst uzmanību, ka, ja ir izdarīts noziedzīgs nodarījums un miesas bojājumi ir pietiekami smagi, nevar vienkārši vienoties. Dalībnieks arī komentēja, ka slimnīca ziņotu par tādu miesas bojājumu nodarīšanu un droši vien tiktu uzsākts kriminālprocess. Varētu būt pirmstiesas vienošanās ar prokuroru, bet tas jau notiktu procesa ietvaros un tiktu atzīts, ka izdarīts noziedzīgs nodarījums.

Tāpat vēlos pievērst uzmanību tam, ka tiesnesim vienmēr jāizvēlas starp vairākiem piemērojamiem sodiem. Konkrētajā gadījumā apsvēršanai tika piedāvāta attaisnošana, sabiedriskais darbs vai cietumsods. Ja runā par sodiem, tad bieži Krimināllikumā ir ierakstīti pat četri sodu veidi – naudas sods, sabiedriskais darbs, probācijas uzraudzība vai brīvības atņemšana. Gan attiecībā uz sabiedrisko darbu, gan naudas sodu, gan brīvības atņemšanu tiesa var piespriest sodu konkrētās robežās. Tiesnesim individuāli, ņemot vērā konkrētā apsūdzētā personību, konkrēto noziegumu, visus apstākļus, kādi bijuši, jāizvēlas gan starp iespējamiem soda veidiem, gan no likumā piedāvātajām konkrētā soda veida robežām, piemēram, no 3 gadiem līdz 10 gadiem. Tagad iedomājieties, ka jūs esat tiesnesis un saprotat, ka šim konkrētajam cilvēkam jūs atņemsiet brīvību uz konkrētu laiku. Jums pilnībā jāapzinās atbildība, ka jūs atņemat šim cilvēkam brīvību. Mēdz būt situācijas, kad tiesas zālē sēž cietušā vecāki un raud, sēž apsūdzētā vecāki un raud, un apsūdzētais, kurš noziegumu izdarījis muļķības dēļ – iedzēra alkoholu pirmo reizi, neaprēķināja savu spēku, kā šajā gadījumā Olivers, jo viņš bija trenējies austrumu cīņās, un izdarīja muļķību. Tādēļ visos dzīves posmos jāpiedomā, ka var izveidoties situācija, kurā mēs neko ļaunu nedomājot – pagrūstoties, sadusmojoties uz kādu, iesitam, cilvēks paliek guļam, tiek izsaukta ātrā palīdzība, bet cilvēks nomirst. Vienā no pirmajām krimināllietām, ko izskatīju, tāda situācija arī bija. Jaunietis sakāvās ar otru jaunieti, pameta viņu guļam, domāja – mazums – piecelsies. Diemžēl atstāto jaunieti atrada pēc kāda laika, aizveda uz slimnīcu, un pēc četrām dienām viņš nomira. Šis muļķīgais strīds un atbildība par sekām ietekmēja visu tā otrā jaunieša dzīvi.

A.Guļāns. Izlemjot, vai rosināt lietu un pēc tam sodīt Oliveru, manuprāt, izšķirošais jautājums ir, kādas bija sekas. Šajā gadījumā ir iestājušies vidēja smaguma miesas bojājumi, līdz ar to te vairs cietušā vēlme rosināt vai nerosināt lietu nav izšķiroša, jo šajā gadījumā, protams, lieta ir jārosina.

Otrkārt, kāzusā tika uzsvērts, ka cietušais Pēteris nožēlo, ka viņš ir izraisījis šo konfliktu. Protams, tam arī ir nozīme, bet mani šajā lietā vairāk interesē paša Olivera attieksme, par ko varbūt tik daudz netika runāts. Reizēm mēs tiesas sēdē redzam, ka cietušā attieksmei nav īstas objektivitātes, jo cietušos dažreiz uzpērk, dažreiz pierunā, vēl kaut kā, lai mazinātu vainīgās personas atbildības pakāpi. Tāpēc šajā lietā varētu runāt par to, cik daudz pats cietušais bijis vainīgs, bet no tās informācijas, kas ir mūsu rīcībā, man tas šķiet tāds abpusējs vainīgums. Grūti spriest, cik aizvainojoši bija tas, ko darīja Pēteris, cik konfliktējoša ir paša cietušā loma. Katrā ziņā tiesai vienmēr ir jāvērtē, vai šis aizvainojums ir adekvāts tai rīcībai, ko ir veikusi vainīgā persona. Vai tiešām šajā situācijā bija jārīkojas tieši tā, kā rīkojās Olivers, vai šo konfliktsituācija nebija iespējams novērst citādi, katrā ziņā ar citādām sekām.

Vēl gribu uzsvērt, ka bieži vien dzīvē saskaramies ar līdzīgām situācijām, varbūt ne ar tādām sekām. Bet jauniem cilvēkiem tādā vecumā kā jūs, kas ir sasnieguši fizisku un garīgu briedumu, vajadzētu atcerēties, ka jūsu spēks un jūsu rīcība bieži vien var nest sarežģītas un tālejošākas sekas, nekā tas ir bijis pirms 10 gadiem, kad gājāt 1.klasē vai bērnudārzā. Katrai rīcībai jāparedz sekas. Jo šīs sekas var ietekmēt jūsu dzīvi.

A.Ratniks. Jā, un to arī redzēsim trešajā kāzusā – administratīvajās tiesībās. Dodieties atkal uz Sli.do!

Trešais kāzuss
Oliveram ir 30 gadi. Viņš ir izstudējis Sporta pedagoģijas akadēmijā un vēlas strādāt par sporta pedagogu. Kad Olivers piesakās uz vakanto sporta pedagoga vietu izglītības iestādē, viņam darbs tiek atteikts. Izglītības likumā ir noteikts, ka par pedagogu nevar strādāt persona, kura iepriekš bijusi sodīta par noziedzīgu nodarījumu ar vardarbības raksturu. Olivers par kautiņu ar Pēteri, kā jau redzējām, tika sodīts, tāpēc Izglītības likumā noteiktais liedz viņam strādāt par pedagogu. Olivers pēc soda izciešanas bija apmeklējis kursus „Vardarbīgas uzvedības mazināšana ikdienā”, pa šiem gadiem nav veicis nevienu pārkāpumu, paziņas Oliveru raksturo kā nevardarbīgu personu un Olivers joprojām nožēlo skolas laikā izdarīto.

Jautājums. Vai likums ir taisnīgs, liedzot Oliveram īstenot savu sapni?

Aptuveni 2/3 no jums uzskata, ka nav taisnīgs, bet 1/3 – ka ir. Paceliet, lūdzu, rokas, kuri uzskata, ka nav taisnīgs! Vai kāds vēlas pakomentēt?

Klausītājs. Es, protams, nezinu tik precīzi likumus, bet man ir sajūta, ka var pārsūdzēt šo lēmumu par sodu. Ir trīs līmeņi tiesām, varbūt viņš varētu pārsūdzēt.

A.Ratniks. Paceļ rokas tie, kas uzskata, ka likums ir taisnīgs. Kurš vēlas pakomentēt?

Klausītājs. Manā skatījumā, ja tas ir likums, tad tas nosaka, ka tas tā ir. Tam ir jāatbilst likumam un likums jāizpilda.

A.Ratniks. Ko par to saka tiesneši?

V.Krūmiņa. Jā, faktiski tā ir. Visiem jāievēro un jāpilda likums. Taču ir likums ar visaugstāko juridisko spēku – Latvijas Republikas Satversme. Šādā situācijā mēs raudzītos uz Satversmi un domātu, vai gadījumā šā likuma norma nav pretrunā ar Satversmi, vai tā sasniedz mērķi, kāpēc šī norma vispār radīta, vai kopumā tas ir samērīgi. Ja Olivers pārsūdzētu šo atteikumu, ka viņš nevar strādāt par sporta skolotāju, mēs, izskatot šo lietu, iespējams, apsvērtu iespēju vērsties Satversmes tiesā un uzdotu jautājumu par to, vai šī norma atbilst Satversmei. Jāteic, Satversmes tiesa ir izskatījusi vairākas šāda veida lietas un konstatējusi, ka tāds absolūtais aizliegums visiem cilvēkiem, kas kaut kad savā dzīvē ir kļūdījušies, nav atbilstošs Satversmei. Paskatīsimies, kāds varētu būt mērķis liegt strādāt par pedagogu tādam cilvēkam, kurš ir izdarījis ar vardarbību saistītu noziedzīgu nodarījumu. Mērķis ir pasargāt bērnus no iespējamas šā cilvēka vardarbības. Paanalizēsim konkrēto gadījumu. 17 gadu vecumā cilvēks ir izdarījis muļķību, tagad viņam ir 27, tātad pagājuši 10 gadi. Viņš ir izgājis kursus, nav pieļāvis nevienu administratīvo pārkāpumu, cilvēks vairs nav vardarbīgs. Vai, ņemot to vērā, tagad būtu taisnīgi un adekvāti noteikt šim cilvēkam minēto ierobežojumu, vai tas sasniegtu to mērķi, kāpēc bērni jāaizsargā.

Mēs arī vienā lietā vērsāmies Satversmes tiesā, kur bija līdzīgs aizliegums – aizliegums adoptēt bērnu. Cilvēks iepriekš bija sodīts par agrāk izdarītu noziegumu, kas saistīts ar vardarbību. Arī šim aizliegumam ir adekvāts, leģitīms mērķis aizsargāt bērnu, lai bērns neaug vardarbīgā vidē. Bet individuālā situācija bija tāda, ka vīrietis jau 10 gadus dzīvoja ar sievieti, kurai bija divi bērni, bērni viņu sauca par tēti, viņš nebija vardarbīgs. Bet viņš jaunībā kādā ballītē bija iesitis citam, arī dzērušam cilvēkam pa seju, salaužot žokli. Viņš bija tiesāts par huligānismu, un tas ir noziegums, kas ir saistīts ar vardarbību. Satversmes tiesa atzina, ka jāvērtē katrs individuāls gadījums. Katrā individuālā gadījumā var būt apstākļi, kas padara šādu ierobežojumu par nesamērīgu.

A.Guļāns. Likumdevēja iniciatīva virzās uz to, ka mēs dodam iespēju konkrētai iestādei vai tiesai vērtēt katru gadījumu individuāli, nevis tā, ka likumā strikti noteikts: ja esi bijis sodīts, tu vairs nevari ieņemt noteiktus amatus. Droši vien ir arī tādi amati, piemēram, policijā, kur tomēr nevar ieņemt amatu, ja bijis sodīts. Bet ir daudzi citi amati, kur ir jāizvērtē, vai konkrēts cilvēks ir sabiedrībai tik bīstams, ka viņa iepriekšējā sodāmība varētu traucēt strādāt. Domāju, ka tiesas kopā ar sabiedrību, arī likumdevējs kopā ar sabiedrību virzās tādā humānisma virzienā un šādu rīcību mēģina izvērtēt.

Bet es vēl gribētu piebilst mazliet par iepriekšējo kāzusu, kur bija runa par sodu. Gribu izteikt komplimentu dalībniekam, kurš to komentēja, jo bijāt ļoti zinošs, tas, ko komentējāt, ir noderīgs arī visiem pārējiem. Bet mani mazliet mulsina tas, kāpēc jums šķiet, ka bija vajadzīga brīvības atņemšana. Mēs labi zinām, ka brīvības atņemšana, it sevišķi nepilngadīgām personām, var nodarīt arī kaitējumu. Varbūt konkrētajā brīdi sabiedrībai ir gandarījums, ka kāda persona tiek turēta apcietinājumā, bet nedomāju, ka vienmēr tas sasniedz to mērķi. Tāpēc, ja likumdevējs ir paredzējis arī citus sodus, kuri nav saistīti ar brīvības atņemšanu, it īpaši nepilngadīgajiem, domāju, tas ir jāizmanto.

II.

A.Ratniks. Liels paldies visiem par Olivera nedienu risināšanu! Domāju, ka esat pelnījuši aplausus. Un mēs nonākam pie mūsu pasākuma otrās daļas. Es ticu, ka vairākiem no jums, risinot šos kāzusus, sverot argumentus un faktus, varēja ienākt prātā doma – varbūt ir laiks kļūt par tiesnesi. Tāpēc tiesnešu iztaujāšanai mēs esam aicinājuši vairākus Cēsu ģimnāzistus. Aicinu uz skatuves Eviju Velveli un Ati Alenu Kabaļu no Cēsu Valsts ģimnāzijas un Esteri Eglīti un Gustavu Renci no Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas. Viņi tālāk būs tie, kuri pārņems šī pasākuma vadību un iztaujās tiesnešus par to, kā ir būt tiesnesim, kāda ir tiesneša ikdiena un varbūt vēl kādus citus interesējošus jautājumus.

E.Velvele. Šis jautājums tāds pamatu pamats – kāds vispār ir ceļš uz tiesneša amatu Latvijā, cik gadus tas prasa, kāda izglītība un pārbaudījumi nepieciešami?

V.Krūmiņa. Lai kļūtu par tiesnesi, vispirms jāpabeidz vidusskola un jāiegūst maģistra grāds tiesību zinātnē. Pēc tam 5 gadi jānostrādā jurista amatā. Tikai tad, kad cilvēks ir sasniedzis 30 gadu vecumu, viņš var startēt konkursā, lai kļūtu par tiesnesi. Šobrīd tiek izsludināti konkursi, lai kļūtu par tiesnesi, ir atlases komisija, kas pārbauda, vai konkrētais kandidāts atbilst šīm formālajām prasībām. Pēc tam jānokārto eksāmens, tad kandidāts tiek virzīts uz Saeimu, viņš tiek iztaujāts Saeimas Juridiskajā komisijā. Tad ir parlamenta balsojums apstiprināt vai neapstiprināt konkrēto kandidātu tiesneša amatā. Tad kandidāts dod zvērestu prezidentam. Pēc zvēresta tiesnesis var sākt pildīt savus amata pienākumus.

A.A.Kabaļs. Vai Jūsu vērtējums pret apsūdzēto personu ir maigāks, ja redzat, ka cilvēks ir mainījies un izdarīto nožēlo?

A.Guļāns. Par šo jautājumu mēs jau runājām, risinot otro kāzusu. Protams, ir ļoti svarīga tās personas, kuru tiesā, attieksme. Tā var būt ļoti dažāda – arī teatrāla, varbūt mānīga. Bet domāju, ka tiesnesis dzīves laikā iegūst tādu pieredzi, lai varētu pateikt, vai cilvēks mānās, vai viņš ir patiess savās izjūtās, kā viņš izdarīto pārdzīvo. Tāpēc noteikti tam ir zināma nozīme, un, nosakot sodu, tiesa parasti to ņem vērā.

V.Krūmiņa. Kā jau pirmajā daļā minēju, sodi likumā ir paredzēti noteiktās robežās un ir izvēle starp sodu veidiem. Tiesnesim noteikti jāņem vērā apsūdzētā attieksme, vai viņš nožēlo izdarīto, vai nožēla ir patiesa. Ir situācijas, kā mans kolēģis teica, ka vārdos apsūdzētais nožēlo – man tā gadījās, bet no viņa attieksmes ir redzams, ka īstenībā viņš nenožēlo. Protams, ir svarīgi arī, ka apsūdzētais mēģina novērst kaitīgās sekas – samaksā kompensāciju cietušajam vai dara kaut ko citu, lai mazinātu izdarītā sekas. Nosakot sodu, obligāti viss jāņem vērā.

E.Eglīte. Man būs mazliet personīgāks jautājums. Vai Jums ir kādreiz bijusi lieta, kas joprojām palikusi atmiņā, kur šķiet, ka beigas bija netaisnīgas un būtu bijusi iespēja darīt labāk?

V.Krūmiņa. Īsā atbilde – nē. Jebkurā lietā, kuru es izskatu, pirmkārt, jāizpēta dokumenti, otrkārt, jāskatās, ko nosaka likums konkrētajā situācijā. Līdz ar to es nevaru pateikt, ka es nožēloju vai domāju, ka tas nav bijis taisnīgi. Taču, protams, ir lietas, kuras ir cilvēciski smagas. Piemēram, tā krimināllieta, ko es minēju, kur tiesas zālē sēdēja divu jauniešu vecāki un raudāja, un smagi ir tas, ka apsūdzētais noziedzīgu nodarījumu ir izdarījis muļķības dēļ, un viņam, nenoliedzami, jāsaņem sods, ka ir izdzēsta cita cilvēka dzīvība. Tas ir ļoti smagi. Citi gadījumi man nenāk prātā. Katrā lietā jānoskaidro faktiskie apstākļi, jānoskaidro piemērojamā likuma norma, jāizvērtē, vai nav pamata vērsties Satversmes tiesā un prasīt pārbaudīt likuma atbilstību Satversmei, un galu galā jāpieņem spriedums.

A.Guļāns. Pagājušajā gadā es beidzu savu tiesneša karjeru un mani kolēģi uztaisīja tādu nelielu interviju, un šajā intervijā līdzīgs jautājums tika uzdots. Es pārdomāju savu tiesneša karjeru un dzīvi, un man šķiet, ka savas tiesneša karjeras sākumposmā es varbūt biju pārāk bargs tiesnesis. Mana tiesneša karjera sākās 1979.gadā, šķiet, daudzi no klātesošajiem tajā laikā vēl nebija dzimuši. Tie bija padomju laiki, bet, neskatoties uz to, tas ir principa jautājums, arī padomju tiesnesim bija zināmi principi, kuri jāievēro. Diezgan daudzi sodi bija saistīti ar brīvības atņemšanu, tajā laikā bija arī tādas norādes augstākām tiesu instancēm par to, ka ir jācīnās pret to un to, ir jābūt bargiem sodiem. Šodien varētu teikt, ka es kopumā šo rīcību neteiksim, ka nožēloju, bet uzskatu, ka tā nebija pārāk pareiza. Bet tāpēc tiesnesim ir jābūt arī pietiekoši lielai dzīves pieredzei. Šodien likums atļauj kļūt par tiesnesi no 30 gadiem. Var jau būt, ka arī šie 30 gadi nav pārāk liela robeža, lai spriestu par lietām, dažādām dzīves situācijām, par sodiem. Tiesnesim, manuprāt, jābūt ne tikai zināšanām, bet arī dzīves pieredzei, kurā vari smelties un izvērtēt, vai vienmēr bargs sods ir atbilstošs un vajadzīgs noteiktā gadījumā.

G.Rencis. Es gribu izteikt pateicību abiem tiesnešiem par viņu pieredzi. Mans jautājums – vai Jums vērtējumā ir jāpieturas stingri pie likumiem, vai dažreiz Jums ir tāda brīvība, ka, protams, likuma normās, bet kaut kā varat likumu interpretēt? 

V.Krūmiņa. Īstenībā jūs jautājat par juridisko metodi, ko juristiem māca. Kā jau iepriekš teicu, ir likumi, bet par tiem augstāka ir Satversme. Lai arī lakoniska, saturiski Satversme ir plaša. Satversmē ir nostiprināti dažādi principi un vērtības. Kad tiesnesis lasa likuma normu, vienmēr jādomā, vai šī likuma norma atbilst Satversmē nostiprinātajiem principiem. Mēs nevaram formāli izlasīt vārdus, kas ir rakstīti likuma normā. Mums jādomā arī, kāds ir bijis likumdevēja mērķis, kādu interesi vai kādu tiesību likumdevējs ir gribējis aizsargāt ar šo konkrēto likuma normu, kāds vispār ir konkrētā likuma mērķis. Tikai raugoties to visu kopumā, mēs interpretējam konkrēto likuma normu. Tas nekad nebūs subjektīvi, mums ir soli pa solim atbilstoši juridiskajai metodei jāpārbauda, lai mēs saprastu, ko īsti likumdevējs ir gribējis pateikt, un tad šo konkrēto likuma normu mēs piemērojam konkrētajam gadījumam. Ikvienam tiesnesim šie principi jāievēro un viņš nevar subjektīvi no tiem atkāpties.

A.Ratniks. Mums ir ienācis arī jautājums Sli.do aplikācijā. Vai tiesnesi ir iespējams atcelt no amata?

V.Krūmiņa. Ja tiesnesis izdara tādu disciplinārpārkāpumu, par kuru viņam tiek noteikta disciplināratbildība – atbrīvošana no amata, tad tiesnesi var atcelt no amata.

E.Velvele. Nedaudz sasaistot ar iepriekš minēto, uzdošu jautājumu, kas, manuprāt, interesē diezgan daudz jauniešu. Vai tiesneša darbs ir ļoti emocionāli izaicinošs un smags?

A.Guļāns. Tas, protams, ir atkarīgs no konkrētā tiesneša, no indivīda, cik emocionāli mēs vispār esam. Ja runāju par sevi, tad droši vien emocijas bieži vien traucē darbam, bet tāpēc jau mēs esam cilvēki. Nesen runāju ar mūsu Valsts prezidentu Levita kungu, kurš teica, ka vismaz diskusiju līmenī pastāv ideja, ka varbūt ne visas lietas, bet kādu daļu drīz nespriedīs tiesneši, bet spriedīs mākslīgais intelekts. Līdz ar to ir jautājums mums visiem, jo īpaši jums – nākotnes cilvēkiem, kā būs labāk. Vai lietu izskata tiesnesis, dzīvs cilvēks, jeb izskata kāda ļoti gudra mašīna, kura nosaka vainas pakāpi, nosaka sodu un citus jautājumus. Bet, atgriežoties pie emocijām, es domāju, ka labāk ir, ja tiesu spriež tiesnesis, dzīvs cilvēks, un ka ir šīs emocijas. Protams, ir jāizvairās, lai emocijas neprevalē, lai tās nebūtu galvenais, kas nosaka sodu. Piemēram, man viņš nepatika, tāpēc es viņam noteicu bargāku sodu – tā nedrīkst būt. Bet emocijām noteiktā devā ir jābūt.

V.Krūmiņa. Jā, mums tiešām jābūt dzīviem cilvēkiem, jājūt līdzi un jāsaprot, bet tajā pašā laikā mēs kā tiesneši tad, kad risinām konkrētu lietu, zināmā mērā norobežojamies no šīm emocijām. Salīdzinājumam tas ir kā matemātikas uzdevums. Mums ir jāatrisina šis matemātikas uzdevums un jānonāk līdz pareizam risinājumam. Līdz ar to dažreiz šķiet dīvaini, ka procesa dalībnieki izsaka noraidījumu vai aizrādījumu, jo, piemēram, tiesnesim vairākās lietās ir bijis līdzīgs spriedums tādās pašās situācijās. Ja procesa dalībnieks nāk ar jauniem argumentiem, man kā tiesnesim šie argumenti jāvērtē neatkarīgi no tā, vai šī ir 10. vai 11.lieta. Tāpat ir ar emocijām. Viena no prasmēm, kurai tiesnesim jāpiemīt, ir spēja norobežoties no simpātiju, antipātiju emocijām. Tiesnesim spriedums jāpieņem atbilstoši likumam un Satversmei.

A.A.Kabaļs. Portālā „Mana Balss” ir iespējams parakstīt petīciju par grozījumiem Krimināllikumā par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem un dzīvnieku spīdzināšanu, lai panāktu bargāku sodu, kas ir brīvības atņemšana no 3 mēnešiem līdz 5 gadiem. Kā Jūs vērtējat piedāvātos grozījumus?

V.Krūmiņa. Diemžēl neesmu apskatījusies šos piedāvātos grozījumus. Virsrakstu līmenī esmu dzirdējusi, ka ir šāda iniciatīva. Mans pirmais jautājums būtu, kādi pašlaik ir paredzētie sodi. Ja tie ir pietiekami bargi, tad ir jārunā par to, kāpēc tiesas nepiemēro bargākus sodus. Tad tā ir problēma likuma piemērošanā. Ja paredzētie sodi nav pietiekami bargi, tad likumdevējam noteikti jādiskutē par to, vai šie sodi ir atbilstoši.

A.Guļāns. Vienmēr vajadzētu censties izvērtēt situāciju, kad kāds prasa grozīt likumu vai noteikt bargākas sankcijas. Ja ir pietiekošs jau esošais regulējums, bet tas nedarbojas, tad ir jāizvērtē, kāpēc nedarbojas. Vienmēr tas skan tā ievērojami – palielināsim sodus, sodīsim vairāk un tā tālāk, bet, kad iedziļinās problēmā un pārbauda visus apstākļus, tad izrādās, ka likumam ir pietiekoši labs regulējums, bet likuma piemērotājs nav bijis vai nu pietiekami profesionāls, vai pietiekami uzmanīgs un nav pratis šīs normas piemērot. Ir jāskatās, kur ir tas īstais iemesls. Ja palielinās soda sankciju un teiks – jā, mēs esam atrisinājuši šo problēmu, diez vai tā būs. Ne vienmēr ar soda bardzību var atrisināt problēmu.

V.Krūmiņa. Varbūt ir nepieciešama apmācība prokuroriem un tiesnešiem par šāda nozieguma vērtējumu. Varbūt šis ir galvenais trūkums.

E.Eglīte. Man ir jautājums Krūmiņas kundzei. Vai Jūs savā darba vidē sastopaties ar dzimumu diskrimināciju?

V.Krūmiņa. Tieši darba vidē? Augstākajā tiesā 33–35% tiesnešu ir vīrieši, bet vairākums ir sievietes. Pirmās un otrās instances tiesās sieviešu pārsvars ir vēl lielāks. Ja tas bija jautājums par proporcijām. Mēs vēl neesam sagaidījuši Augstākās tiesas priekšsēdētāju sievieti – ne starpkaru periodā, ne tagad. Taču nedomāju, ka tā ir diskriminācija. Ja jautājums bija par izskatītajām lietām, man nenāk prātā tādas lietas. Administratīvajās lietās, kas izskatītas Senātā, neatceros šādu argumentu.

G.Rencis. Vēsturiski ASV ir populāri, ka iesaista cilvēkus tiesas spriešanā. Cilvēku žūrija. Varētu teikt, ka šodien mēs arī to izmēģinājām, kad tauta sniedza savu vērtējumu. Mans jautājums – vai vērtējumu vajadzētu sniegt tikai tiesnesim vai arī tautu vajadzētu iesaistīt?

A.Guļāns. Cik atceros no savas pieredzes, pirms likuma „Par tiesu varu” pieņemšanas Latvijas neatkarības atjaunošanas sākumperiodā jautājums par zvērināto tiesu ļoti bieži tika aktualizēts. Bet likumdevējs nav izšķīries par to. Viens no iemesliem, manuprāt, ir tāpēc, ka šis process ir daudz dārgāks. Ja mums ir vajadzīgi 12 zvērinātie, tie cilvēki ir jāatrauj no viņu darba uz noteiktu laiku. Ir arī tā, ka vienā valstī viens modelis darbojas ļoti veiksmīgi, bet citā valstī tas kaut kādu iemeslu dēļ nedarbojas. Grūti paredzēt šāda procesa sekas, jo tas ir atkarīgs no cilvēku izglītības, viņu izpratnes par jurisprudenci un tiesas spriešanu. Daudz tādu jautājumu, kas var ietekmēt spriešanas procesu, tāpēc, manuprāt, tas variants, kas mums ir pašreiz, ir pietiekoši optimāls un nevajadzētu to mainīt.

V.Krūmiņa. Domāju, ka par to varētu diskutēt, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija tādas domas. Taču es arī personīgi domāju, ka tādā mazā valstī kā Latvijā tas būtu ļoti sarežģīti un dārgi ieviešams. Tomēr interesanti būtu apspriest šo jautājumu.

A.Guļāns. Es vairāk domātu par to, ka ir daudz sarežģītas lietas, kurās ir vajadzīgs speciālista viedoklis. Būtu labi, ja tiesa varētu piesaistīt šos speciālistus. Ir jautājumi, par kuriem tiesnesis nevar būt izglītots vai informēts, un speciālista viedoklis noteikti noderētu.

E.Velvele. Vēlos šo jautājumu uzdot Veronikai Krūmiņai. Kāpēc jauniešiem būtu jābūt pilsoniski aktīviem un jāizprot savas valsts pamatdarbības principi? Sarunas sākumā minējāt, ka jauniešiem ir jāzina, kā darbojas Saeima, kas ir Valsts prezidents. Kāpēc jauniešiem tas būtu jāpārzina?

V.Krūmiņa. Mēs kopā veidojam valsti un jūs esat nākamie prezidenti, nākamie tiesneši un deputāti. Mums kopā jānosaka, kāda būs Latvija un kādā Latvijā mēs dzīvosim. Piemēram, kādā Latvijā es pavadīšu savas vecumdienas un kādā Latvijā jūs dzīvosiet un strādāsiet. Tas atkarīgs no tā, kāda ir mūsu katra izpratne. Par manu atbildību par valsti, par manu pienākumu maksāt nodokļus, rūpēties par dabu, šķirot atkritumus, redzēt, kas notiek apkārt, redzēt, ka tiek darīts kādam pāri. Par manu atbildību, ka es izdaru kaut nedaudz vairāk, nekā no manis tiek sagaidīts. Ka man interesē, lai valsts attīstās. Tāpēc tas ir svarīgi jauniešiem, kuri noteiks, kā Latvija attīstīsies, kā cilvēki dzīvos, kāda labklājība būs, kā attīstīsies ekonomika. Jāpārzina, kā mēs pārvaldām valsti, kā mēs īstenojam savu varu.

A.A.Kabaļs. Varbūt man būs muļķīgs jautājums, bet vai Jūsu amats liedz Jums būt sociāli aktīviem, būt sociālajos tīklos, piedalīties piketos, pasākumos?

V.Krūmiņa. Man nav ierobežojuma lietot sociālos tīklus, piemēram, es esmu Twitter (tagad X), Facebook, no Tik-Tok gan es „izdzēsos”, bet, atrodoties jebkurā sociālajā tīklā, tāpat kā atrodoties uz ielas vai citur, man vienmēr jādomā un jāpatur prātā, ka esmu tiesnese. Tā ir mana atbildība, kā es izturos. Man pat jāpiedomā, kam es nospiežu „patīk” jeb tīkšķus, kuru informāciju es retvītoju jeb izplatu tālāk. Man jāpiedomā pie tā, ko es daru. Es ļoti piedomāju, par ko un ar kādiem vārdiem es rakstu komentārus.

Tiesneša mantijā es noteikti nevarētu iet piketā. Bet droši vien vispārīgi es varu iet piketēt un teikt, ka kaut kas mūsu valstī nav kārtībā. Es nevaru streikot, tas ir ierobežojums, kas noteikts ar likumu. Nevaru arī darboties politiskajās partijās, kas arī noteikts ar likumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka var būt šāds ierobežojums. No vienas puses, es esmu politiski aktīva, es eju balsot, un droši vien man ir kāda partija, kura man vairāk simpatizē, bet Satversmes tiesa, ņemot vērā kopējo situāciju, kāda arī vēsturiski izveidojusies, tomēr nolēma, ka partijās tiesneši nevar būt. Nedrīkstu būt arī kādas biedrības amatpersona un valdē. Tātad, ja runājam par sabiedriskām aktivitātēm, sociālajiem tīkliem, vienmēr jāatceras, ka esmu tiesnese.

A.Guļāns. Papildināšu nedaudz. Tiesneši var būt Tiesnešu biedrībā un caur šo biedrību paust savu attieksmi vienā vai otrā jautājumā. Bet, kā jau teica kolēģe, tiesnesis ir zināmā mērā ierobežots aktivitātēs.

A.Kasakovska. Jā, tiesnešiem ir tiesības apvienoties savās profesionālajās biedrībās, un Latvijas tiesneši ir divās biedrībās – Latvijas Tiesnešu biedrībā un Latvijas Administratīvo tiesnešu biedrībā. Es esmu Latvijas Tiesnešu biedrības prezidente, bet es nesaņemu par to algu, to es arī nedrīkstu. Valdes locekļu pienākumus visi pilda brīvprātīgi kā sabiedriskos pienākumus. Mūsu mērķis ir rūpēties par tiesu varas neatkarību, par tiesnešu neatkarību, tiesnešu sociālajām, materiālajām garantijām. Mēs esam aktīvi sadarbībā ar Saeimu, izpildvaru, bet tajā pašā laikā visa pamatā ir tiesu varas neatkarība un tiesnešu neatkarība.

E.Eglīte. Man būs jautājums Andrim Guļānam. Jūs minējāt, ka bijāt tiesnesis no 1979.gada. Vai, esot gan PSRS, gan Latvijas tiesnesim, bija vēlme kādreiz mainīt kādu likumu? Ka vajadzētu rediģēt vai vispār izdzēst kādu likumu?

A.Guļāns. Padomju laikā bija diezgan sarežģīti kaut ko mainīt. Bet es neteikšu, ka man uzrakstīja priekšā vai noteica, kā būtu jāspriež tiesa. Iespējams, tas tika darīts daudz viltīgāk, smalkāk. Bija PSRS un Latvijas PSR Augstākās tiesas plēnuma lēmumi, kuri noteica virzienus, kuros būtu jāstrādā, kā būtu jāspriež tiesa. Tajā laikā, kad es strādāju rajona tiesā kā tiesnesis, man bija ļoti mazas iespējas kaut kā ietekmēt šos procesus. Domāju, ka tobrīd arī Augstākajai tiesai bija mazas iespējas šos procesus ietekmēt. Tajā laikā bija Komunistiskās partijas vadošā loma, direktīvas utt. Tad, kad Latvija atguva neatkarību, tad gan tiesai bija diezgan plašas iespējas un tiesas zināšanas tika ļoti izmantotas. Tiesnešiem bija ļoti plašas zināšanas – gan praktiskās, gan teorētiskās – un šo tiesnešu pieredze tika izmantota daudzu likumu izstrādē. Man liekas, ka joprojām daudzu likumprojektu izstrādāšanā tiesnešu domas tiek uzklausītas. Vai konkrēti manas domas, baidos tā apgalvot, bet, iespējams, kādā sadaļā es arī esmu piedalījies ar savām domām. Bet tiesa kā autoritatīva iestāde noteikti tika izmantota un joprojām tiek izmantota.

G.Rencis. Es gribētu noslēgt interviju ar diviem pozitīviem jautājumiem. Mūsdienu izklaides platformā Netflix ļoti populārs ir seriāls „Suits”. Jautājums ir tāds – kā mūsdienu izklaides platformas attēlo Jūsu darbu, cik precīzi tas ir? Ja uz šo jautājumu nevarat atbildēt, tad – kāds ir vislielākais stereotips par Jūsu darba nozari vai darbavietu?

V.Krūmiņa. Šīs platformas vairāk atspoguļo Amerikas vai Lielbritānijas tiesas darbu. Latvijas tiesas darbu tās praktiski neatspoguļo, vismaz tik, cik es esmu redzējusi. Bet par tiesas darba atspoguļojumu Latvijas televīzijā es nenosaukšu ne seriālu, ne raidījumu. Atceros, vienreiz bija kāds stāsts par briesmīgu tiesnesi, taču beigās stāsts izrādījās par bāriņtiesu. Bet bāriņtiesa nav tiesa, tur nav runa par tiesnesi. Arī salīdzinoši nesen medijos bija kliedzoši virsraksti, ka vienu cilvēku netiesā tādēļ, ka viņa vecāki ir deputāts un tiesnese. Izrādījās, ka runa ir par bāriņtiesas priekšsēdētāju.

Stereotips – vārna vārnai acī neknābj, visu var sarunāt. Šie stereotipi ir naivi un absolūti nepārzinot situāciju. Nav iespējams neko sarunāt. Protams, izdarīt noziedzīgu nodarījumu ir iespējams, bet tad tie ir konkrēti cilvēki. Tiesneši rūpējas par savu reputāciju un vērtē arī kolēģus, lai spriedumi būtu atbilstoši. Katrs tiesnesis ik pēc pieciem gadiem tiek novērtēts, tiek lasīti viņa spriedumi, tiek rakstīti atzinumi. Atzinumu par to, kā tiesnesis vada tiesas procesu, cik kvalitatīvi ir tiesneša spriedumi raksta gan tiesas priekšsēdētājs, gan augstākas instances tiesneši.

A.Guļāns. Attiecībā par stereotipiem man nāk prātā tādi izteicieni, kas diezgan bieži sabiedrībā ir sastopami – nu ko tad tur, tiesa ir nopirkta. Cilvēks bez kaut kādas argumentācijas, tikai tāpēc, ka viņam nepatīk konkrētais spriedums, paziņo, ka tiesa ir nopirkta. Diemžēl šis apgalvojums ir diezgan dzīvs, tas sabiedrībā cirkulē un pastāv, un man šķiet, ka daļa sabiedrības grib tam ticēt. Manuprāt, tas ir ļoti bīstami, jo tas grauj mūsu valsts pamatus. Dažādās aptaujās redzam, ka mēs neuzticamies likumdevējam, valdībai, tiesai, skolai, mediķiem utt. Man šķiet, ka cilvēkiem tā liekas kā tāda drošības sajūta, ka mani jau neapmānīs, es jau zinu, kā tas viss notiek. Bet diemžēl tas rada ļoti lielu negāciju, un sabiedrībai nodara lielu kaitējumu. Tāpēc es aicinātu visus, pirms izdarīt kādu secinājumu, mēģināt to maksimāli, cik tas ir iespējams, izvērtēt, vai tur ir kāda slikta rīcība, vai nav.

A.Ratniks. Guļāna kungs pēc būtības atbildēja uz vienu no skatītāju jautājumiem – kāda ir aizsardzība pret tiesnešu uzpirkšanu? Būtībā tas ir viens no stereotipiem, kas valda.

III

A.Ratniks. Bet mēs esam nonākuši pasākuma noslēgumā, un man ir jautājums katram diskusijas dalībniekam – vienā, pavisam īsā teikumā pateikt, kāda ir jūsu atziņa pēc šīs pusotras stundas?

E.Velvele. Gribu pateikt milzīgu paldies gan Krūmiņas kundzei, gan Guļāna kungam par šo sarunu! Domāju, ka sarunas laikā es esmu labāk iepazinusi tiesneša amatu. Un, domāju, kārtējo reizi ikviens no mums ir pārliecinājies, ka mums ir jāzina savas tiesības.

A.A.Kabaļs. Tā lakoniski sakot, es sapratu, ka ir svarīgi zināt savas tiesības un par tām cīnīties.

V.Krūmiņa. Es kārtējo reizi pārliecinājos, ka mums ir brīnišķīgi jaunieši, ziņkārīgi un zināt griboši. Man ir lielas cerības, ka jūs patiešām būsiet atbildīgi, tālāk veidojot mūsu valsti, tiesisku valsti, demokrātisku valsti, drošu valsti, kur mēs visi izjutīsim atbildību un dzīvosim ļoti labi. Paldies!

E.Eglīte. Es arī vēlējos pateikt paldies Krūmiņas kundzei un Guļāna kungam! Un arī publikai. Domāju, ļoti atsaucīga publika šodien bija. Redzot šo atsaucīgo publiku, man ir prieks un es varēju pārliecināties, ka Latvijai ir nākotne un tā būs tiesiska nākotne.

G.Rencis. Es domāju, ka ir svarīgi saprast, ka tiesa ir tas, ko ikviens cilvēks var izmantot. Ja var, protams, vajag risināt strīdu starp cilvēkiem, bet likumisku vajadzību dēļ vajag iet uz tiesu un nebaidīties to darīt. Pat ja tas aizņems ilgu laiku, tev būs atbalsts no valsts. Domāju, ka tas ir ļoti svarīgi.

A.Guļāns. Vispirms paldies šā pasākuma organizatoriem, paldies jums, kam bija pacietība šeit sēdēt, uzmanīgi klausīties un piedalīties! Es teikšu to pašu, ko kolēģe, ka man ir sajūta, ka Latvijas nākotne ir drošās rokās. Šeit ir neliela daļa Latvijas jauniešu, bet es ceru, ka kāds no jums pēc gadiem kļūs par tiesnesi. Tiesneša darbs ir mūža darbs. Ja reiz esi izlēmis un ir mērķis kļūt par tiesnesi, to vajag darīt. Var, protams, kādu laiku pastrādāt par juristu, advokātu vai prokuroru, un tas pat ir ieteicams,  bet noslēdzošais vainags tam, manuprāt, ir tiesneša darbs. Tās zināšanas, ko iegūsiet citās profesijās, tiesneša darbā noteikti būs vajadzīgas. Tiesneši, kuriem ir plašas zināšanas dažādās jomās, tiek augstu vērtēti. Tāpēc novēlu jums rūpīgi izvērtēt, ko dzīvē vēlaties sasniegt, un es personīgi priecātos, ja kāds no jums būtu tiesnesis. Vēlu veiksmi jums visiem!