KRIMINĀLLIETU DEPARTAMENTS
Kaitējuma kompensācija kriminālprocesā
SKK-[M]/2023. Senāts skaidroja kaitējuma kompensācijas piedziņas kārtību no nepilngadīgā, kuram noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis.
Pirmās instances tiesa no nepilngadīgas personas, kurai noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, subsidiāri ar viņas māti valsts labā piedzina cietušajai izmaksāto valsts kompensāciju un cietušās labā piedzina mantiskā un morālā kaitējuma kompensāciju.
Apelācijas instances tiesa atcēla pirmās instances tiesas lēmumu daļā un kaitējuma kompensāciju cietušās labā piedzina no nepilngadīgās, kurai noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis. Tiesa uzskatīja, ka kaitējuma kompensācija valsts labā par cietušajam izmaksāto valsts kompensāciju piedzenama no nepilngadīgās personas, kurai noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, subsidiāri ar viņas vecākiem, savukārt cietušās labā kaitējuma kompensācija piedzenama tikai no šādas nepilngadīgās personas.
Senāts atzina šādu apelācijas instances tiesas atzinumu par kļūdainu un norādīja, ka Kriminālprocesa likuma 353.panta pirmās daļas 2.punkts, kas noteic kaitējuma kompensācijas subsidiāro piedziņu no nepilngadīgā un viņa vecākiem vai personām, kuras viņus aizstāj, izņemot gadījumus, kad tas ir šo personu amata pienākums, ir speciālā tiesību norma, kas attiecināma uz visiem nepilngadīgajiem, arī tiem, kuriem noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis.
Senāts arī norādīja, ka par kaitējuma kompensāciju ir atbildīgi abi vecāki. Konkrētajā lietā par nepilngadīgās personas pārstāvi atzīta viņas māte. Ne pirmstiesas izmeklēšanas laikā, ne iztiesāšanas laikā netika noskaidrota nepilngadīgās personas tēva identitāte un viņš nav bijis informēts par notiekošo kriminālprocesu pret viņa meitu. Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi iespēju noteikt kaitējuma kompensācijas piedziņu no nepilngadīgās subsidiāri ar abiem vecākiem.
SKK-343/2023. Senāts vērtēja jautājumu par kaitējuma kompensācijas noteikšanu, ja cietušais kaitējuma kompensācijas pieteikumu ir atsaucis daļā.
Lietā par automašīnas riepu sagriešanu (noziedzīgais nodarījums kvalificēts pēc Krimināllikuma 185.panta pirmās daļas) cietušais pirmstiesas procesā sākotnēji iesniedza kaitējuma kompensācijas pieteikumu un lūdza no apsūdzētā piedzīt 280 euro par mantisko zaudējumu. Cietušais norādīja, ka kaitējuma kompensācijas apmēru veido četru riepu vērtība – katra 70 euro. Vēlāk cietušais iesniedza papildu kompensācijas pieteikumu, lūdzot no apsūdzētā piedzīt 480 euro. Cietušais precizēja, ka noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī iznīcināto četru riepu vērtība bija 200 euro, proti, 50 euro par katru riepu, savukārt 280 euro viņš ir samaksājis par jaunu riepu iegādi. Pirmās instances tiesā cietušais uzturēja kaitējuma kompensācijas pieteikumu 200 euro apmērā, proti, 50 euro par katru iznīcināto riepu, bet kompensācijas pieteikumu daļā par riepu maiņu neuzturēja.
Ar pirmās instances tiesas spriedumu, ko apelācijas instances tiesa atstāja negrozītu, kaitējuma kompensācijas pieteikums tika apmierināts daļēji un tiesa no apsūdzētā cietušā labā piedzina 280 euro, kas atbilst četru jaunu riepu vērtībai.
Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa, atstājot negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, nav ņēmusi vērā faktu, ka cietušais pirmās instances tiesā ir grozījis pieteiktās kaitējuma kompensācijas apmēru.
Pamats kaitējuma kompensācijas noteikšanai ir cietušā pieteikums. Savukārt tiesa, izvērtējot iesniegto pieteikumu, nosaka, nenosaka vai noraida pieteikto kaitējuma kompensāciju.
Senāts norādīja, ka kaitējuma kompensācijas pieteikums var tikt atsaukts kā pilnībā, tā arī daļā, bet tiesai kaitējuma kompensācijas pieteikums ir jāizlemj tikai tādā apjomā, kādā tas tiek uzturēts.
Pierādījumu vērtēšana
SKK-128/2023. Lietā tika aplūkots jautājums par alkohola ietekmē sniegtu liecību izmantošanu pierādīšanā.
Senāts šajā lietā konstatēja, ka apelācijas instances tiesa, atzīstot par ticamām liecinieka liecības, nav ņēmusi vērā apstākli, ka liecinieks nopratināts, būdams alkohola ietekmē. Tiesa nav izvērtējusi, vai liecinieka atrašanās alkohola ietekmē, sniedzot liecības, ir ietekmējusi viņa spēju saprast ar viņu veikto procesuālo darbību saturu un nozīmi, kā arī spēju liecināt par lietas taisnīgai izspriešanai nozīmīgiem apstākļiem.
Senāts norādīja, ka liecinošās personas atrašanās alkohola ietekmē pati par sevi nav tāds apstāklis, kas liedz izmantot šīs personas reibuma stāvoklī sniegtās liecības kā pierādījumu, tomēr tiesai, kas izskata lietu pēc būtības, vērtējot šādu liecību ticamību, ir rūpīgi jāizvērtē arī tas, vai, sniedzot liecības, persona spējusi pareizi saprast un uztvert ar viņu veiktās procesuālās darbības saturu un nozīmi.
Soda noteikšana
SKK-462/2023. Senāts vērtēja, vai tiesa pamatoti par apsūdzēto atbildību pastiprinošo apstākli saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 2.punktu atzinusi to, ka noziedzīgais nodarījums ir izdarīts personu grupā.
Apelācijas instances tiesa divas personas atzina par vainīgām Krimināllikuma 125.panta trešajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā, proti, ka apsūdzētie personu grupā tīši nodarīja tādus miesas bojājumus, kas bīstami dzīvībai (smagus miesas bojājumus) un kas vainīgo neuzmanības dēļ bija par iemeslu cietušā nāvei. Vienlaikus apelācijas instances tiesa atzina par pamatotu pirmās instances tiesas secinājumu, ka atbilstoši Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 2.punktam par apsūdzēto atbildību pastiprinošu apstākli atzīstams tas, ka noziedzīgs nodarījums ir izdarīts personu grupā. Šo atbildību pastiprinošo apstākli tiesa ņēma vērā, nosakot apsūdzētajiem sodu.
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa ir nepareizi piemērojusi Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 2.punktu un tādējādi pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 574.panta 1.punktā noteikto Krimināllikuma Vispārīgās daļas pārkāpumu.
Senāts izskaidroja, ka tad, ja tīšs smags miesas bojājums, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei, nodarīts personu grupā, noziedzīgais nodarījums kvalificējams pēc Krimināllikuma 125.panta trešās daļas, norādot arī 125.panta otrās daļas 5.punktā paredzēto kvalificējošo pazīmi (personu grupa). Šādā gadījumā, nosakot sodu, par apsūdzētā atbildību pastiprinošu apstākli nav atzīstams Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 2.punktā paredzētais apstāklis – noziedzīgais nodarījums izdarīts personu grupā.
SKK-227/2023. Senāts lietā skaidroja, kā izlīgums var ietekmēt nosakāmā soda apmēru.
Persona (apsūdzētais), kura bija apsūdzēta par laupīšanu (Krimināllikuma 176.panta pirmā daļa), apelācijas instances tiesā iesniedza dokumentus, kas apliecina, ka viņa ir atlīdzinājusi cietušajiem radīto kaitējumu, kā arī izlīgumu ar vienu no cietušajiem. Apelācijas instances tiesa saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 3.punktu par apsūdzētā atbildību mīkstinošu apstākli atzina to, ka vainīgais labprātīgi atlīdzinājis cietušajam radīto kaitējumu. Savukārt par tiesā iesniegto izlīgumu apelācijas instances tiesa norādīja, ka izlīguma esība vai neesība nevar ietekmēt nosakāmā soda apmēru.
Šādu apelācijas instances tiesas secinājumu Senāts atzina par nepamatotu.
Ievērojot, ka apsūdzētajam inkriminētais Krimināllikuma 176.panta pirmajā daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta ceturto daļu klasificējams kā smags noziegums un neietilpst to noziedzīgo nodarījumu lokā, par kuriem kriminālprocesu uzsāk vienīgi uz cietušās personas iesnieguma pamata. Cietušā un noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas izlīgums šajā gadījumā nav kriminālprocesu nepieļaujošs apstāklis. Šāds izlīgums nevar būt par pamatu arī kriminālprocesa izbeigšanai, atbrīvojot personu no kriminālatbildības, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 379.pantu.
Senāts vērsa uzmanību, ka izlīgums nav tikai vienas puses rīcība, kā tas ir tad, ja vainīgais labprātīgi atlīdzinājis cietušajam ar noziedzīgo nodarījumu radīto kaitējumu vai novērsis radīto kaitējumu.
Izlīguma, kad tas nav pamats kriminālprocesa izbeigšanai, esība var ietekmēt nosakāmā soda apmēru. Tiesai, izskatot lietu, jāizvērtē, vai izlīgumā starp cietušo un noziedzīgo nodarījumu izdarījušo personu ir norādīts, ka vainīgais cietušajam tikai labprātīgi ir atlīdzinājis ar noziedzīgo nodarījumu radīto kaitējumu vai novērsis radīto kaitējumu, vai arī ir veicis vēl kādas citas darbības, kuras neaptver Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 3.punkta saturs, bet kas būtu papildus vērtējamas kā atbildību mīkstinošs apstāklis saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta otro daļu, kā, piemēram, savas vainas atzīšana un izdarītā nožēlošana.
Senāts arī norādīja, ka Krimināllikuma 47.panta otrā daļa nav imperatīva tiesību norma un par tās piemērošanu izlemj tiesa, kas izskata lietu pēc būtības.
Apkopojumu sagatavoja Kristīne IVULĀNE,
Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas konsultante
QR
