Novēlu grāmatai likteni būt nobružātai

Paldies pasākuma organizētājiem, kas deva man iespēju izteikties šajā pasākumā, kuru, es, starp citu, ļoti gaidīju. Es patiesi domāju, kad tad vienreiz arī mūsu – to, kas darbojušies no 2016. līdz 2020.gadam – atziņas kodificēs grāmatā!

Es šo iespēju izteikties atļaušos izmantot, lai izteiktu novēlējumu jaunajai grāmatai. Un to es mēģināšu darīt juristu vislabākajās tradīcijās, proti, piepildot nenoteiktos tiesību jēdzienus ar saturu un piemērojot visas iespējamās interpretācijas metodes.

Visiem it kā ir zināms, ko nozīmē vārds „nobružāts”. Tas ir kaut kas tāds, kas, ilgi lietojot, varbūt pat nevērīgi, kļuvis nepievilcīgs, neglīts. Tātad šim vārdam ir negatīva pieskaņa. Tomēr vārds „nobružāts”, ja to piepilda ar saturu un turklāt vēl skata kopsakarā ar vārdu „grāmata”, var iegūt arī pavisam citu nozīmi. 

Proti, ja mēs skatāmies uz nobružātu grāmatu, tas mums drīzāk izraisa pozitīvas emocijas. Tas mums liek domāt, ka grāmata ir bieži cilāta, šķirstīta un pārlasīta. Un, ja vēl grāmatā ir pasvītrojumi, atzīmes un grāmatzīmes līmlapiņu vai ielocītu stūrīšu veidā, tad tas mums vēl jo vairāk liek domāt, ka grāmatu ir vērsts ņemt rokās. Tātad nobružāta grāmata liek mums domāt par tās vērtību un vajadzību: jo nobružātāka tā ir, jo vērtīgāka.

Jā, es runāju arī par tādiem gadījumiem, kad grāmata savu nobružājumu ieguvusi nevērīgas lietošanas rezultātā, piemēram, lasītājam, izrādot savu neapmierinātību ar grāmatā rakstīto, nesavaldīgi un dusmīgi pāršķirot lapas vai iemetot grāmatu atvilktnē, vai pat metot to pret sienu. Tas tikai nozīmē, ka grāmata izraisījusi emocijas, proti, nav atstājusi vienaldzīgu, jo, kā zināms, vienaldzība ir pats sliktākais, kas var būt. Tā nerada rezultātu, tā nevirza uz priekšu, bet nolemj stagnācijai.

Tātad, kad paskatāmies uz nobružātu grāmatu, varam izdarīt secinājumu, ka tā ir laba grāmata, tajā ir vērtīgas atziņas un padomi. Ja uzmanīgi to lasām, tā mums var palīdzēt izvairīties no nepatikšanām, izvest cauri neskaidrības līkločiem, kā arī dot padomu, kā rīkoties nākotnē.

Ievērojot visu iepriekš minēto, šim jaunajam Tiesnešu ētikas komisijas atziņu krājumam novēlu tieši šādu likteni – tikt nobružātam! 

Novēlu, lai katrs tiesnesis saskata šajā grāmatā iespēju augt. Novēlu atcerēties, ka bieži vien viss jaunais izrādās labi aizmirsts vecais, un tādā gadījumā atliek tikai ieskatīties šajā grāmatā, lai to sev atgādinātu. Novēlu, lai mēs apzinātos, ka tiesnešu ētika patiesi ir ļoti būtisks instruments mūsu rokās, kas, pareizi pielietots, stiprina gan tiesiskumu valstī, gan uzticēšanos tiesu varai.

Kā bijusī Tiesnešu ētikas komisijas locekle un cilvēks, kas arī šodien seko līdzi Tiesnešu ētikas komisijas darbam, varu apliecināt, ka šajā grāmatā ir patiesi vērtīgas atziņas, kas ir balstītas dziļā un skrupulozā pamatojumā un kas savu aktualitāti nezaudēs arī turpmāk. Tāpat kā mēs, pieņemot lēmumus konkrētos jautājumos, meklējām padomu iepriekšējā atziņu krājumā, tāpat arī nākamie Tiesnešu ētikas komisijas sastāvi varēs šajā grāmatā ērti atrast atbildes uz daudziem jautājumiem. Varu apliecināt, ka šīs atziņas ir dzimušas vispusīgās diskusijās un degsmē par tiesiskumu un par tiesu varas kopējo tēlu.

Tāpēc izmantojiet šo grāmatu un ļaujiet tai kalpot kopējam labumam!