Satversme paredz tiesnešus – cilvēkus, nevis robotus

PAR SVĒTKIEM

Vispirms apsveicu jūs visus Rīgas apgabaltiesas 105.dzimšanas dienā. Tas ir labs risinājums noslēgt gadu un nosvinēt jubileju ar interesantu pasākumu. Ja pasākumam izvēlēts aktuāls temats, tas ir dubultlabi.

PAR DARBU

Zinu, ka pēdējais gads nav bijis viegls dažādu iemeslu dēļ, bet jūs esat strādājuši ļoti labi, ņemot vērā tos ierobežojumus, kas ir objektīvi pastāvējuši.

Jā, termiņi ir kļuvuši nedaudz garāki, bet tas ir normāli, redzot to lietu apjomu, kas ir Rīgas apgabaltiesai, salīdzinot ar citām tiesām. Redzot ienākošo lietu skaitu uz tiesnesi un izskatīto lietu skaitu uz tiesnesi, Tieslietu padome jau ir skaidri konstatējusi, ka tā ir problēma, kas ir jārisina. Pagājušajā gadā to risinājām ar pagaidu metodēm, pamatā lietu pārsūtīšanu, kas atslogoja jūsu darbu, bet ir vajadzīgs sistēmisks risinājums. Viens no risinājumiem, ko pētīs Efektivitātes darba grupa un pēc tam skatīs Tieslietu padome, ir vienotas apelācijas instances veidošana.

Runājot par termiņiem un slodzi, es aicinu jūs strādāt atbildīgi. Atbildīgi pret sabiedrību – tas ir skaidrs, tas ir ietverts mūsu zvērestā. Bet es aicinu strādāt atbildīgi arī pret sevi. Mums vajag veselus, stiprus, fiziski un mentāli nenogurušus, nepārgurušus tiesnešus. Kāpēc mums ir noteikti termiņu standarti? Termiņu standarts nav izstrādes norma. Termiņu standarts ir signāls sabiedrībai, ka lietas parasti tiek izskatītas vairāk vai mazāk šādā termiņā. Lai cilvēks, kas vēršas tiesā, varētu orientēties, cik ilgā laikā viņa lieta varētu tikt izskatīta. Bet tā nav izstrādes norma! Dzīšanās pēc termiņiem, ja tā noved pie pārslodzes un izdegšanas, nav normāla. Situācijā, kādā jūs bijāt pagājušajā gadā, kad, piemēram, Krimināllietu kolēģijai bija mazāk tiesnešu, kas likumsakarīgi palielina termiņus, neviens nedrīkst jums ko pārmest. Nedrīkst pieprasīt termiņus, neskatoties ne uz ko. Nē, esiet atbildīgi pret sevi!

Tieslietu padome plāno veikt pētījumu uz tiesnešu aptauju bāzes par tiesnešu sajūtām – kā viņi jūtas attiecībās ar vadību, attiecībās ar savu atbildību. Jautājums par izdegšanu un pārslodzi ir aktuāls, bet ļoti svarīgi ir saprast šīs pārslodzes iemeslus. Analizējot gan pirmās instances, gan otrās instances spriedumus un klausoties tiesas sēžu audioprotokolus, ir redzams, ka tiesas darbs ne vienmēr noris efektīvi. Daudz laika tiek veltīts jautājumiem, kam vispār nav nozīmes lietas izskatīšanā. Runa ir par iztiesāšanas metodi. Pārslodzi rada tas, ka reizēm mēģinām izdarīt vairāk, nekā tas ir objektīvi nepieciešams. Tas ir pētāms un analizējams jautājums, jo ir viens no pamatiem, kā varam šo problēmu mazināt.

Par konkursiem. Ļoti gribu iedrošināt aktīvāk piedalīties konkursos gan uz tiesu priekšsēdētāju amatiem, gan uz vakancēm Senātā. Nav jābaidās no konkurences, jo konkurence ir attīstības dzinējspēks. Esmu pārliecināts, ka tiesnesim, kurš neapstājas savā profesionālajā attīstībā, kurš turpina izkopt savas prasmes un pastāvīgi papildina zināšanas, ir liela priekšrocība pār jebkuru citu kandidātu, kurš nav strādājis tiesā. Nekad nav bijis uzstādījums ņemt tikai kādu no malas vai neņemt tiesnesi, kā reizēm to nākas dzirdēt. Gribu to atklāti, skaidri pateikt, lai noņemtu jebkādas šaubas. Atklātos konkursos var piedalīties jebkurš, kurš atbilst likumā noteiktajām prasībām.

Man ir lielas cerības uz Tieslietu akadēmiju, kura ne tikai ieviestu tiesnešu kandidātu apmācību, bet arī paceltu tiesnešu vispārējās apmācības latiņu jaunā kvalitatīvā pakāpē. Un palīdzētu tiesnešiem gatavoties gan vadošu amatu ieņemšanai, gan karjerai, pārejot uz augstāku instanci.

Problēma ar tiesnešu karjeras pievilcīgumu ir aktuāla visā pasaulē. Varbūt vienīgi sarunās ar Austrijas tiesnešiem tas neizskan. Tāpēc arī Eiropas Tieslietu padomju asociācija ir pievērsusies šim jautājumam. Esmu asociācijas valdē un esmu uzņēmies koordinēt asociācijas darba grupu šā jautājuma izpētē. Ceru pārnest uz Latviju zināšanas un idejas, kā iedrošināt cilvēkus kļūt par tiesnešiem. Redzam, ka konkursos piesakās diezgan daudz, bet kvalitāte nav tik laba, kā gribētos, un cauri konkursa sietiem tiek nedaudzi.

Ļoti būtisks elements tiesu sistēmā ir tiesu personāls. Tas ir atbalsts tiesnesim. Kvalitatīvs tiesas personāls ir kvalitatīvs atbalsts tiesnesim. Kvalitatīvāks tiesu personāls arī risinātu pārslodzes, lietu termiņu un daudzas citas problēmas. Arī tas ir Tieslietu padomes darba kārtībā. Balstoties uz Tieslietu padomes darba grupas ziņojumu, Tiesu administrācija jau ir gandrīz izstrādājusi tiesu darbinieku institūta attīstības koncepciju. Tā ir vērsta uz tiesu darbinieku kvalitātes uzlabošanu un šī resursa lietderīgu un pamatotu izmantošanu. Protams, tas saistās ar tiesu darbinieku atlīdzības jautājumu. Arī šim jautājumam, cerams, drīz būs risinājums.

PAR KONFERENCES TĒMU

Kolēģi, digitalizācija nav pašmērķis. Digitalizācija ir rīks. Rīks kam? Es teiktu, ka tas ir līdzeklis efektivitātei, caurspīdīgumam un kļūdu mazināšanai. Es redzu šos trīs galvenos virzienus, kāpēc digitalizācijai ir nozīme.

Ir divas galvenās aktualitātes, kas satrauc tiesnešu prātus. Pirmā, protams, ir e-lieta, kuras ietekmi uz mūsu darbu jūtam jau pāris gadus. Jāsaka, ka šobrīd Tieslietu padomes retorika šajā jautājuma mainās, jo šajā sistēmā ir būtiski uzlabojumi, salīdzinot ar to, kāda tā bija pašā sākumā. Lai gan e-lietas sākums bija ļoti problemātisks, šodien redzam, ka situācija ir pakāpeniski krietni uzlabojusies. Lielā mērā tas noticis, iesaistoties Tieslietu padomei – padome apkopoja visus trūkumus un prasīja Tiesu administrācijai plānu, kādos termiņos šie trūkumi tiks novērsti, un atskaiti par to novēršanu. Šobrīd jau vairs nevar viennozīmīgi teikt, ka tiesnešu izvairīšanās strādāt ar e-lietu ir saistīta tikai ar e-lietas problēmām. Lai gan visas problēmas nav pilnībā atrisinātas, domāju, ka pretestība e-lietas izmantošanai tehnisku iemeslu dēļ mazinās straujāk nekā neizmantošana nevēlēšanās dēļ. Šobrīd e-lieta tiešām ir sasniegusi tādu līmeni, ka tā jau var kalpot par darba instrumentu pietiekami efektīvi, katrā ziņā ne īpaši lēnāku vai sliktāku kā papīra lieta. Vienīgā problēma, ka joprojām tiesu darbinieku resurss tiek iesaistīts e-lietas dokumentu kopēšanā. Bet arī tas ir risināms jautājums, starp citu, arī tiesu darbinieku koncepcijas kontekstā.

Otra aktualitāte, kura tiek piesaukta un ir jau kļuvusi par tādu kā modernu dažādos kontekstos obligāti piesaucamu fenomenu, ir mākslīgais intelekts. Visi par to runā, bet vai kāds to ir sastapis? Un tam komplektā arī nu jau visnotaļ apnikušais un nodrāztais jautājums – vai mākslīgais intelekts aizstās tiesnesi. Vai vismaz tiesneša palīgu. Mēģināšu nomierināt.

Pirmkārt, ne viss, kas tiek dēvēts par mākslīgo intelektu, šobrīd par tādu ir uzskatāms. Kāpēc? Jēdziens „intelekts” ietver sevī kā nepieciešamo sastāvdaļu spēju patstāvīgi mācīties un uz tā bāzes patstāvīgi un, galvenais, radoši risināt noteiktas komplicētības pakāpes problēmas. Ja pieliekam vārdu „mākslīgais”, tad principā datoram būtu jāspēj pašam risināt visas problēmas bez cilvēku iejaukšanās. Lielākā daļa no tā, ko šodien apzīmē ar jēdzienu „mākslīgais intelekts”, būtībā ir tikai automatizētas datu apstrādes sistēmas. Jā, tās ir ātrākas, efektīvākas un precīzākas nekā cilvēks, taču pie nosacījuma, ja ir pareizi sagatavoti algoritmi. Te nonākam pie tā, ka vienalga šie tehniskie risinājumi ir atkarīgi no cilvēka, kurš izstrādāja šo algoritmu. Neapgalvoju, ka nav iespējams neko tādu radīt, taču šobrīd vēl nav radīts tāds izstrādājums, kurš būtu pietiekami uzticams informācijas avots, nemaz nerunājot par tādu, kurš varētu radīt jaunas oriģinālas vērtības, pilnībā aizstājot cilvēku.

Otrkārt, uzdrošinos apgalvot, ka mūsu Satversme paredz tiesnešus – cilvēkus, nevis robotus. Tas ir saistīts ar to, ka gan morāle, gan tiesības ir cilvēces produkts. Jā, mēs varam izmantot tehnikas sasniegumus, lai efektivizētu mūsu darbu, uzlabotu tā kvalitāti. Un tas ir jādara, ciktāl tas ir droši. Bet uzticēt cilvēku likteņu lemšanu mašīnai, kurai nav empātijas, kura nespēj saprast cilvēku emocijas, vajadzības, ilgas – piedodiet, tas man liekas perversi. Kā sauc cilvēku, kuram nav empātijas, kuram nav līdzjūtības? Tā ir psihopāta klīniskā pazīme. Vai jūs uzticētu savu lietu skatīt tiesnesim – psihopātam? Es nē. Cilvēciskais faktors ir ļoti, ļoti būtisks cilvēku sabiedrības konfliktu risināšanā.

Ja vēl ņem vērā to, ka jebkuru cilvēka radītu programmu var ieprogrammēt pasūtītājam vēlamā virzienā, man ir milzīgas bažas un neuzticēšanās mākslīgajam intelektam kā objektīvam un patstāvīgam informācijas avotam. Tiesai ir jābūt objektīvai. Bet kurš var garantēt, ka tas ir objektīvs izstrādājums, nevis izpilda programmētāja uzdevumu paša programmētāja vai kāda cita pasūtītāja interesēs? Visi zinām, ka tur, kur runa ir par lielu naudu, tur vienmēr kādam rodas kārdinājumi iegūt nepamatotas priekšrocības šaubīgos veidos.

Intereses pēc izmēģinot Chat GPT, kas tiek dēvēts par mākslīgo intelektu, esmu sapratis, ka tam ir uzlikti dažādi ierobežojumi, arī zināmi ideoloģiski rāmji. Tā ir programmēšana. Jautājums, vai tiesnesis drīkst paļauties uz izstrādājumu, kuram ir uzlikti kaut kādi rāmji, kas var ievirzīt tiesnesi un attiecīgās lietas izskatīšanu noteiktā virzienā? Tiesnesim taču jābūt neatkarīgam lietas izskatīšanā un jāņem vērā arī pretēji viedokļi. Tātad šis jautājums nav viennozīmīgs, un ir vēl citi jautājumi, piemēram, tiesnešu ētikas jautājums.

Jebkurā gadījumā, kolēģi, mans priekšlikums šobrīd ir tāds, ka strādājam labi, strādājam atbildīgi, sargājam sabiedrības drošību, lai nevienam pat nerodas doma aizstāt mūs ar robotiem!

Vēlreiz paldies par darbu un lai sokas nākamais darba cēliens!