Vispirms – par apstākļiem, kuri noteica apkopojuma nepieciešamību un to, kādēļ jautājums par soda atbilstību nodarījumam ir aktuāls valsts drošības aspektā.
Katra darbība vai bezdarbība, kas atbilstoši Krimināllikumam ir kriminālsodāma, apdraud kādu no valsts aizsargātām interesēm, kuras izriet gan no personu pamattiesībām, gan valsts drošības un sabiedrības interesēm kopumā. Kad runājam par noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērsti pret valsts drošību, domājam par tādām interesēm kā valsts drošība, valsts ekonomiskās intereses, politiskās intereses un valsts pārvaldības kārtība. Aizsargājamās intereses, to loks pamatā ir nemainīgs, taču mainīga ir aizsargāto interešu situācija valstī un pasaulē kopumā, to apdraudējuma intensitāte un apdraudējuma potenciālās sekas. Piemēram, ar valsts robežas šķērsošanu saistītie nodarījumi. Krimināllikuma normu kopumam, kas paredz atbildību par prettiesisku robežas šķērsošanu, mērķis ir bijis viens – valsts drošības sargāšana, valsts pārvaldes kārtības sargāšana. Taču mainījusies ir situācija – ja agrāk robežas šķērsošana pārsvarā bija saistīta ar personu ekonomiskām interesēm, tad šobrīd tā ir kļuvusi arī par hibrīdkara daļu. Apdraudētās intereses ir tās pašas, taču tas, kā mēs tagad saprotam piepildījumu šīm interesēm un kādas var būt nodarījuma sekas, ir pavisam kas cits.
Ja runājam par sodu politiku un sodu piemērošanas praksi par noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērsti pret valsts drošību, jāņem vērā, ka pēdējos 2–3 gados ir notikušas būtiskas izmaiņas ģeopolitiskajā situācijā, dažādu valsts drošības un ekonomisko interešu apdraudējumu intensitātē, formās. Krimināltiesiskajiem līdzekļiem, ar kuriem valsts vēršas pret valsts iekšējo un ārējo apdraudējumu, neapšaubāmi jāatbilst konkrētajā laikā pastāvošajam apdraudējumam.
Kas ir nepieciešams, lai līdzekļi būtu atbilstoši gan to esības ziņā, gan piemērošanas aspektā? Vispirms – izpratne par politisko situāciju, pastāvošajiem apdraudējumiem un attiecīgās kriminālsodāmās darbības sekām, ietekmi uz valsts drošību.
Izpratne veidojas pakāpeniski – ir vajadzīgi fakti, to analīze, viedokļi, kas kopumā rezultējas katra, tostarp arī tiesneša, individuālā izpratnē.
Valsts vērtējums krimināltiesībās izpaužas tiesību normās, kas nosaka, kāda darbība ir kriminālsodāma un kādi ir līdzekļi, ar kuriem jāvēršas pret vainīgo. Likumā paredzētā soda sankcija krimināltiesībās ir tā skaidrākā ziņa, kā valsts novērtē pastāvošo apdraudējumu. Tātad pirmā ir likumdevēja reakcija. Jo sodu politiku veido likumdevējs, tiesneši to piemēro.
Pagājušajā gadā stājās spēka grozījumi vairākās Krimināllikuma normās, kas noteic atbildību par valsts interešu apdraudējumu, tostarp arī par robežas nelikumīgu šķērsošanu. Tas nozīmē, ka mainījies arī likumdevēja skatījums uz to, kādiem jābūt līdzekļiem, ar kuriem konkrētajos apstākļos jāvēršas pret personām, kas ar savām noziedzīgām darbībām apdraud valsts drošību. Ir gan palielinātas sankcijas, gan ieviesta kriminālatbildība par atsevišķām noziedzīgām darbībām.
Tas nozīmē, ka uz sodu noteikšanas praksi par noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērsti pret valsts drošību, jāraugās, paturot prātā izmaiņas valsts drošības iekšējā un ārējā apdraudējumā. Tas ir tādos kā divos nogriežņos – līdz un pēc. Gan līdz izmaiņām ģeopolitiskajā situācijā, gan arī izmaiņām likumdošanā.
Attiecībā uz likumdevēju, jādomā, neatbilstība šobrīd ir novērsta. Jautājums ir, cik ātri izmaiņām līdzi tiek tiesas. Tas, ka šis jautājums aktualizējās un tika identificēti gadījumi, kad ar sabiedrības vērotāja skatījumu uz lietas rezultātu bija lēmumus noraidoša reakcija, nozīmē, ka tiesas izpratne atsevišķos gadījumos neatbilst šībrīža situācijai. Tas praktiski bija signāls, ka skala valsts drošības interešu apdraudējuma vērtējumam mainās.
Tādēļ arī kontekstā ar tiesu prakses apkopojumu izšķirošais, manuprāt, nav līdz 2022.gadam piemēroto sodu statistika, bet tas, kā tiesa „noķer” pārmaiņas gan reālajā dzīvē, gan likumdošanā. Tas ir laika jautājums, izpratne šobrīd vēl attīstās. Apkopojuma mērķis ir palīdzēt dot atbildes un trīs jautājumiem: 1) vai tiesa savā izpratnē tiek līdzi pārmaiņām, 2) ko darīt, lai tā būtu, 3) kā panākt, lai sabiedrība saprot tiesas noteiktā soda pamatojumu.
Par pirmo jautājumu. Ņemot vērā, ka ir bijušas lietas, kuras sabiedrībā raisīja pārdomas par sodu atbilstību, principā var teikt, ka nē – tiesas savā izpratnē vēl netiek līdzi laikam pilnībā. Bet pilnībā līdzi pārmaiņām minūti minūtē netiek arī likums.
Vienlaikus apkopojumā ir arī tādi nolēmumi, kur ir skaidri redzams – tiesa ir tikusi līdzi. Pat tad, kad likuma grozījumi vēl nebija, tiesa ir varējusi sniegt izsmeļošu vērtējumu situācijai, izmaiņām un pamatot, kāpēc sodam, skatoties tajā sodu iespēju nogrieznī, kāds bija dots likumā agrāk, ir jābūt tuvu maksimālajam. Tiesa nav sodu politikas virzītājs, tā nenosaka sodu politiku, tā piemēro noteiktos likumus. Bet tiesai ir likumā noteikts sodu intervāls, kurā tā var noteikt sodu, un redzot, ka samērīgais sods būtu tuvāk maksimālajam, dodot argumentāciju, var to piemērot. Šādi lēmumi ir, un tas priecē. Var redzēt, ka daļai tiesu ir bijusi savlaicīga reakcija, pat vēl neesot grozījumiem likumā.
Ko varam darīt, lai tiesas izpratne par pārmaiņām ietu līdzi faktiskajai situācijai?
Apkopojums ir viens no paņēmieniem. Tajā ir identificētas problēmas, ir dots skatījums, kas ir vērtējams un ņemams vērā šo lietu kategorijā. Materiāls ir domāts tiesnešiem, lai sniegtu pārskatu par šīs kategorijas lietām, dotu izpratni par apstākļiem, kas ir mainījušies, kas jāņem vērā.
Nākamais ir šī mūsu tikšanās ar žurnālistiem. Sarunas tēma izraudzīta ar mērķi, lai tai pievērstu sabiedrības uzmanību. Tiesnesis ir daļa no sabiedrības, un arī viņš noteikti saņems šo ziņu. Tajā, kā veidojas sabiedrības izpratne par dažādām situācijām, mediju loma ir samērā liela. Mēs neesam visās situācijās tieši klāt, līdz ar to sākums, no kā veidojas mūsu izpratne, ir informācija. Tā ir mediju lielā nozīme šajā jautājumā un pat ietekme uz tiesu nolēmumiem. Ne tādā nozīmē, ka jūs ietekmētu konkrētus tiesas nolēmumus, bet jūs virzāt kopumā izpratni par faktiskajiem apstākļiem valstī.
Savukārt tiesai ar saviem nolēmumiem ir jādod izpratne sabiedrībai par to, kā tiesa reaģēs uz noteiktiem noziegumiem. Tādēļ tiek aktualizēts jautājums par sodu paredzamību. Viens no soda mērķiem ir likt šķēršļus noziedzīgai darbībai, atturēt no nozieguma izdarīšanas. Līdz ar to sabiedrībai ir jāzina tas potenciālais sods, kas par attiecīgo nodarījumu var būt. Šie argumenti bija norādīti, arī pamatojot likuma grozījumus minētās kategorijas lietās – apdraudējuma intensitāte un arī sekas, kas attiecīgajam apdraudējumam šobrīd var iestāties attiecībā pret valsti, ir palielinājušās ievērojami, tādēļ ar likuma grozījumiem arī sankcijas par šiem noziegumiem ir palielinājušās. Un neapšaubāmi tiesām ar saviem spriedumiem arī ir jādod par to ziņa. Līdz ar to būtiskākais, ko šim apkopojumam jāsekmē, ir dot stingru mājienu, impulsu tiesām, nodot ziņu – kolēģi, situācija nav tāda, kāda tā bija, kad šīs tiesību normas piemēroja divus, trīs gadus atpakaļ. Ceram, ka gan grozījumi likumā, gan šis apkopojums būs pietiekams vēstījums tiesnešiem par to, kam jāpievērš uzmanība.
Kopsavilkumā neizlasīsiet šodien teikto. Kopsavilkumā ir vairāk norādīts uz tiesu spriedumu motivācijā pieļautajām kļūdām. Jā, arī pienācīga spriedumu motivācija ir tiesas uzdevums šīs kategorijas lietās. Mēs vēlamies, lai sabiedrībai nolēmums būtu saprotams un lai būtu izpratne par atbilstīgiem sodiem. Bet saprotams tas ir tikai tad, ja ir skaidri izklāstīts, kā pie attiecīgā secinājuma par sodu tiesa nonākusi. No pārbaudītajām lietām un apkopojuma redzams, ka nolēmumu argumentācija nav pietiekama.
QR
