Viņu liktenīgais ALD. Saruna ar Agri un Līvu Dreimaņiem

– Vai Jums ir Jūsu ģimenes monogramma? Ja to veidotu – ko tajā attēlotu? 

Līva: Nav mums tādu nopietnu lietu kā monogramma vai ģerbonis. 

Agris: Bet tas varētu būt astoņkājis, ko Līva savulaik kabinetā uz tāfeles uzzīmēja. Aizejot no darba departamentā, paņēmu to līdzi kā attēlu telefonā, un tur tā man arī stāv. 

Līva (ar smaidu): Tagad jau mums arī ir astoņas kājas visiem kopā. Bet par ALD saīsinājumu – nekad nebijām to iedomājušies. Tagad skatāmies – tiešām, nopietni?  

– Administratīvo lietu departamentam bijusi liela nozīme Jūsu dzīvē? 

Līva: Tas patiesībā ir bijis pamatu pamats visam. 

– Kāda bija Jūsu iepazīšanās un tālākais kopējais stāsts? 

Agris: Departamentā strādāju no 2006.gada. Tas bija 2010.gadā, kad Veronika (departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa) teica, ka būs jauna darbiniece, būs viņai tiesa jāparāda. Nākamajā dienā atnācu laikus uz darbu, skatos – jau mantas kabinetā. Līva jau nāca no ekskursijas kopā ar Gati Bārdiņu, kurš bija paspējis pirmais viņu sagaidīt. 

Līva: Veronika ļoti neapdomīgi bija salikusi mūs vienā kabinetā, un ar to arī pietika. 

Agris: Kad vēlāk mūs pārsēdināja dažādos kabinetos, turpinājām kopā iet pusdienās un kopā arī kaut kur tālāk aizbraukt. 

Līva: Mēs uzvedāmies kā samīlējušies pusaudži, un Veronikai bija jātiek ar mums galā. Jā, tas bija negaidīts pavērsiens manā dzīvē – jauns darbs, un pēkšņi arī Agris. Viss ļoti veiksmīgi kopā salikās. 

– Kāpēc sapratāt, ka gribat būt viens ar otru kopā?

Agris: Līva ir skaista, gudra, interesanta, ar ļoti labu humora izjūtu. Piemēram, viņa sacīja, ka nevar mācīties autoskolā, jo nevar taču prasīt, lai neviens tajā laikā neizietu uz ielas. (Piezīme – Līva tomēr tiesības ir nokārtojusi un ar mašīnu brauc bez problēmām). 

Līva: Ko lai pretī lieku? Agris, kā jau Agris – stabils, nosvērts – tāds bija arī mans pirmais iespaids. Patiesībā – arī mīļš, ar diezgan maigu dvēseli. Mani pievilka viņa nosvērtība un tas, ka viņš ir ļoti gudrs – sākumā to novērtēju darba ziņā, bet pēc tam arī dzīvē. Pievilka viņa pārliecība visā, ko saka un ko dara. Laikam kas pašai pietrūkst, tas otrā pievelk. 

– Vai joprojām viens otrā saskatāt to, ko toreiz novērtējāt?

Agris (ar smaidu): Nekas nav mainījies – tas taču acīm redzami un ausīm dzirdami. 

Līva: Tas tā ir joprojām, taču ar laiku parādās arī otra puse. Un dažreiz ļoti liela pārliecība var robežoties ar spītību. Viss atkarīgs no dzīves situācijām. 

– Kādi bija plusi un mīnusi attiecībām darba vietā? 

Agris: Darba vietā kā jebkur citur cilvēki var iepazīties. Bet tālāk jau attiecības veidojas citādi. Mums patika brīvdienās izbraukt ar mašīnu – bieži braucām pastaigāties pa Siguldu vai vakariņās, piemēram, uz Pērnavu. 

Līva: Darba vietā jau nerādīsi savas jūtas. Tā ka tas savā ziņā ir ierobežojošs apstāklis. Tajā pašā laikā mēs labi zinām, kāds ir otra darbs, un varbūt kādos brīžos varam otru labāk saprast. 

– Par vedējiem kāzās aicinājāt senatori Jautrīti Briedi un viņas vīru Aigaru. Kāpēc? Ko no viņu ģimenes mācāties?

Līva: Tas bija likumsakarīgi un vienīgā loģiskā izvēle. 

Agris: Citas kandidatūras pat neapsvērām. 

Līva: Jautrīte uzskatīja, ka savā ziņā viņa ir mūs savedusi kopā. Agris uz Augstāko tiesu atnāca kā Jautrītes izvēlēts palīgs. Arī es te nokļuvu, zināmā mērā pateicoties Jautrītei. Viņa kā pasniedzēja pazina studentus un pēc maģistra darba aizstāvēšanas man ieminējās, ka Administratīvo lietu departamentā būs tiesneša palīga konkurss, varbūt gribu pamēģināt. Toreiz tikt darbā Senātā nebija viegli, bija liels konkurss uz vietu. Bet man veicās. 

Tāpēc Jautrīte sacīja – kad precēsimies, būs mums viņa uz kāzām jāaicina. (Ar smaidu) Tad nu arī paaicinājām. Ja ved, tad lai ved.

Agris: Kopīgos velobraucienos bijām iepazinuši un sadraudzējušies arī ar Jautrītes vīru Aigaru. 

Līva: Viņi ir tik fantastisks pāris, kas ar tādu vieglumu iet pa dzīvi! Dzīve nevienam nav viegla, bet pēc viņiem to nepateiksi. Viņi prot tā viegli attiecības un dzīvi tvert. Viņi ir tik ilgus gadus jau precējušies, bet joprojām tik jauni – katrs par sevi un abi kopā kā pāris. Tas ir iedvesmojoši. 

– Un kā Jums vieglums izdodas? 

Līva: Mēs to mācāmies. Varbūt tas nāk ar laiku vai arī to iemācās ar gadiem.  Šobrīd mēs nejūtamies ļoti viegli. 

Agris: Viegli ir tad, kad mazās ir bērnudārzā. Agrāk mēs brīvdienās nekad mājās nesēdējām, vienmēr kaut kur braucām. Tagad ir ierobežotas iespējas to darīt. Bet ceram, ka meitenes izaugs un būs ceļojumu biedres. 

– Bet kādi ir Jūsu profesionālie sapņi? Agri, kad atgriezīsies Administratīvo lietu departamentā, nu jau kā senators?

Agris: Nesen nonācu tur, kur esmu, un tas mani ļoti apmierina. Šobrīd neko neplānoju. 

Līva: Man jautājums droši vien, vai es domāju par tiesneša amatu. Šobrīd nē. Šis amats man liekas savā ziņā tāds vientuļš darbs. Otrkārt, es nemīlu pieņemt lēmumus. Man patīk domāt, meklēt risinājumus, dot idejas, bet ne pieņemt lēmumus – tāpēc ir Agris. 

– Kāds ir Jūsu darba ritms tagad? 

Agris: Viss atkarīgs no tā, vai mazās slimo, vai iet bērnudārzā. Ja viņas ir mājās, tad strādājam uz maiņām – viens dzīvo ar meitenēm, otrs strādā. Man ir vairāk jābūt darbā klātienē, jo ir tiesas sēdes. 

Līva: Ļoti novērtēju iespēju katru dienu nebraukt uz darbu, bet strādāt attālināti. Šādi mans darbs noteikti ir produktīvāks un efektīvāks. Ja abas meitenes ir mājās, tad, protams, abi vienlaikus nevaram pastrādāt, tad strādājam uz maiņām un arī pa naktīm. Jā, ir jāpārkārtojas, jāpārslēdzas no viena darba uz otru, no sadzīves jautājumiem uz tiesību jautājumiem, no bērniem uz tiesas nolēmumiem. Tas nav vienkārši, bet esam pie tā pieraduši.

– Šāds darbs nojauc robežu starp darbu un mājas dzīvi. Vai arī Jūsu mājas sarunas ir par administratīvajām tiesībām? 

Līva: Jā, risinām arī tiesību jautājumus, un reizēm tas mums aiziet līdz tādiem strīdiem, ka labāk varbūt nevajag. Agris savos viedokļos ir ļoti nepiekāpīgs, bet es cenšos viņu pārliecināt, ka varbūt man tomēr ir taisnība. Mūsu diskusijas par tiesību jautājumiem ir ļoti spraigas. 

– Spraigākas nekā par sadzīves jautājumiem?

Līva: Jā, tā mēdz būt. 

– Kādas ir Jūsu sarunas ar draugiem? Vai arī Jūsu ģimenes draugi ir tikai juristi? 

Agris (ar smaidu): Nē, nav tikai juristi, ir arī grāmatvede. 

Līva: Nebijām par to domājuši, bet jā, laikam tiešām lielākoties juristi. Taču tā kā katram cita darbības sfēra, nejūtam, ka tas būtu ļoti vienveidīgi. 

Agris: Ar draugiem nerisinām juridiskus jautājumus, bet, piemēram, piedalāmies Prāta spēlēs – publiskajās viktorīnās. Tā ir cita vide, citas sarunas. Agrāk piedalījāmies abi ar Līvu, bija departamenta komanda vai arī komanda kopā ar jaunajiem tiesnešiem. Tagad gan komanda transformējusies un uz spēli biežāk dodos viens, Līva paliek ar bērniem. 

– Bet ko izdodas darīt kopā?

Līva: Šobrīd visai maz izdodas. Agrāk daudz braucām, visu vasaru dzīvojām teltī. Tagad esam vairāk vietsēži. Bet lielo telti jau esam sagādājuši un pagājušajā vasarā izmēģinājām vienu nakti tajā kopā ar meitenēm. Audzinām teltošanas jauno paaudzi! Bet jā, šīs dzīves daļas ļoti pietrūkst. 

Agris: Vakar pirmo reizi šajā gadā izdevās visiem tikt uz jūru pastaigāt.

– Ko gribat savām meitiņām ieaudzināt? Uz ko viņas virzīsiet? 

Agris: Uz ko pašas gribēs.

Līva: Gribētu, lai viņas īsteno to, kas viņās jau dabiski ielikts. Paulai, piemēram, prieku sagādā ar kustībām saistītas lietas, viņa ir ļoti aktīva. Lai viņas attīstītu savus talantus un būtu saskaņā ar sevi. Nav būtiski, ko viņas darīs, galvenais, lai būtu laimīgas.

– Kā Jūs paši nonācāt līdz jurista profesijai un administratīvajām tiesībām? 

Agris: Man bija ziņkārīga vēlme saprast, kā strādā tiesības. Domāju – kad to sapratīšu, varēšu kam citam pievērsties. Vidusskolā mācoties, man bija trīs varianti nākotnei – jurists, arhitekts vai ģeogrāfs, sestdienās apmeklēju jauno ģeogrāfu skolu. Augstskolā stājos juristos un ģeogrāfos, tiku abās fakultātēs, bet juristus biju ierakstījis kā pirmo prioritāti, tāpēc bija jādodas tur. Ģeogrāfija tomēr vēl prātā bija, un pirmajā kursā C daļā pat paņēmu ģeogrāfiju kā izvēles priekšmetu. (Ar smaidu) Kad uzrakstīju kursa darbu šajā priekšmetā, tas tika atzīmēts kā tāds, kam nav nekāda sakara ar ģeogrāfiju. 

– Par ko tad rakstīji kursa darbu ģeogrāfijā?

Agris: Par administratīvajām tiesībām, šķiet, saistībā ar pašvaldībām. 

Līva: Bet Agris zina visu globusu no galvas! Tiešām nesaprotu, kā cilvēks var zināt visu vietu nosaukumus un atrašanās vietas. Arī vēsturē viņš visu zina. Agris ir kā staigājoša enciklopēdija. 

Agris: Skolas laikā nebija mobilo telefonu un interneta. Pēc skolas to vien darīju kā ģeogrāfijas atlantus pētīju. 

– Un kāds, Līva, Tavs ceļš uz juristiem? 

Līva: Man visas profesionālās lietas notikušas nejauši, bet uz ilgu laiku. Mana pirmā izvēle, stājoties augstskolā, bija komunikācija. Bija milzīgs konkurss, un es tur neiekļuvu. Nav izskaidrojuma, kāpēc kā otro prioritāti biju ierakstījusi juristus, un tā tur nonācu. Kur esmu nonākusi, sapratu tikai tad, kad sāku studēt. Domāju – kāpēc es šeit esmu, neko nesaprotu. Taču pamazām „ielauzos”, bija interesanti, un man sāka iet arvien labāk. Man patīk tiesības, bet vai tas ir tas, ko gribēšu darīt visu dzīvi? Droši vien, ka nē. Pasaulē ir tik daudz interesantu lietu, ko padarīt. 

– Piemēram? 

Līva: Joprojām man interesē žurnālistika, tieši analītiskā žurnālistika. Bija pat doma pastrādāt „Aizliegtajā paņēmienā”, tā slēptā izmeklēšana liekas ļoti interesanta! Bet lai ko es darīšu, jurista profesija kā pamata profesija ir ļoti vērtīga un būs noderīga. 

– Agri, bet vai Tu esi nonācis savā īstajā vietā? Tiesneša amats ir tavējais? 

Agris: Man patīk tiesas vide, un tiesneša darbs nav vienmuļš – lietu kategorijas atšķiras, katra lieta atšķiras. Tagad esmu apgabaltiesā, kur lietas skata trīs tiesnešu sastāvs, tādēļ ir diskusijas un viedokļi, tas ir interesanti. 

– Vai nav kādreiz bijusi doma administratīvās tiesības nomainīt pret citu tiesību jomu? 

Agris: Administratīvās tiesības šķita interesantas no pirmā brīža, kad sāku tās mācīties. Varbūt kādam tās šķiet sarežģītas, bet tas ir tikai pirmo reizi ar tām sastopoties. Kad apgūsti, tad vairs neliekas sarežģīti. Tas ir tāpat kā kvantu fizikā – droši vien ar to sastopoties, visiem liksies sarežģīti, bet pēc 10 gadiem tas vairs tā nebūs. 

Līva: Bet to gan esam novērojuši, ka daudziem nav priekšstata, ko dara administratīvās tiesas. Kad Agris kādam atklāj, ka ir tiesnesis, parasti seko klasiskais joku jautājums, cik tad cilvēkus notiesājis un vai pietiekami bargus sodus piespriedis. Kad sāk skaidrot, ko dara administratīvās tiesas, jautātājs pāriet pie citiem tematiem. 

Agris: Es parasti saku – ja nesaprotat, ko mēs darām, tad ar jums viss kārtībā. Tas ir labi, ka nav bijis vajadzības saprast administratīvās tiesības. 

– Sarunas noslēgumā atgriezīsimies pie Paulas un Dārtas. Kādas grāmatas Jūs viņām lasāt? 

Agris (ar smaidu): Administratīvā procesa likums tas nav. Skatām bilžu grāmatas ar suņiem un kaķiem. Bet redzot, ka pieaugušo grāmatās ir burti un ka mēs tos lasām, viņas arī atver jebkuru grāmatu un saka, ka lasot. Ja gadās zīmulis pa rokai, tad arī pazīmē. 

Līva: Vislabāk viņām patīk krustvārdu mīklu žurnāli. Agris ir „apsēsts” ar šiem žurnāliem, pērk un risina. Tad meitenes viņam klāt no abām pusēm, pildspalvas rokās un velk ķeburus katrā rūtiņā. Tā ir nodarbe ilgam laikam. Kad visas rūtiņas pilnas ar ķeburiem, Agris saka: šī ir atrisināta, šķiram nākamo!