Krimināllietu departaments
Krimināllikuma 96.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses obligāta pazīme – būtisks kaitējums
SKK-32/2024. Senāts izskaidroja, kā nosakāms nelikumīgas atmežošanas rezultātā radītais kaitējums, kvalificējot noziedzīgo nodarījumu pēc Krimināllikuma 96.panta.
Personai bija celta apsūdzība pēc Krimināllikuma 96.panta, proti, par to, ka tā pārkāpa meža apsaimniekošanas un izmantošanas noteikumus, radot būtisku kaitējumu.
Apelācijas instances tiesa, atstājot negrozītu pirmās instances attaisnojošo spriedumu, atzina, ka apsūdzētais ir pārkāpis Meža likuma 41.panta pirmo daļu, jo bez kompetentas institūcijas izdota administratīva akta, nekompensējot valstij ar atmežošanu izraisīto negatīvo seku novēršanu saistītos izdevumus, veicis apsūdzībā norādītās atmežošanas darbības, pārveidojot meža zemi citos lietošanas veidos. Vienlaikus tiesa norādīja, ka atbilstoši personai celtajai apsūdzībai inkriminētā noziedzīgā nodarījuma kaitīgās sekas izpaudušās gan kā būtisks kaitējums dabas videi, gan kā būtisks kaitējums mantiskajām interesēm, taču lietā nav likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 1.pielikuma 4.punktā obligāti noteiktā atzinuma par apdraudējumu ar likumu aizsargātajām meža interesēm vides saglabāšanā, kas apstiprinātu, ka, veicot patvaļīgu zemes atmežošanu, apsūdzētais ar savām darbībām radījis būtisku kaitējumu dabas videi. Savukārt Valsts meža dienesta saskaņā ar Ministru kabineta 2012.gada 18.decembra noteikumu Nr.889 „Noteikumi par atmežošanas kompensācijas noteikšanas kritērijiem, aprēķināšanas un atlīdzināšanas kārtību” 19.punktu trīskāršā apmērā aprēķinātā atmežošanas kompensācija kā sekas ir cēloniskā sakarā ar atmežošanas darbību veikšanu bez atbilstošas atļaujas, nesamaksājot valstij noteikto kompensāciju pirms to veikšanas, nevis ar atmežošanas darbību – mežam raksturīgās zemsedzes iznīcināšanas un meža zemes pārveidošanas citos lietošanas veidos – radītajām kaitīgajām sekām, kas būtu raksturojamas kā būtisks kaitējums krimināltiesiskā izpratnē.
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa nepareizi interpretējusi un piemērojusi Krimināllikuma 96.pantu un likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 23.pantu, kas noteic būtiska kaitējuma kritērijus.
Senāts norādīja, ka, izlemjot jautājumu par to, vai apsūdzētā darbībās ir konstatējams Krimināllikuma 96.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs, ņemams vērā, ka tiešais mantiskais zaudējums, kas dabas videi un valstij nodarīts, pārkāpjot Meža likuma 41.panta pirmās daļas prasības, ir nosakāms saskaņā ar Ministru kabineta 2012.gada 18.decembra noteikumu Nr.889 „Noteikumi par atmežošanas kompensācijas noteikšanas kritērijiem, aprēķināšanas un atlīdzināšanas kārtību” 2. un 3.punktu.
Atmežošanas kompensācija trīskāršā apmērā, ko atbilstoši minēto Ministru kabineta noteikumu 19.punktam Valsts meža dienests no meža īpašnieka vai tiesiskā valdītāja par labu valstij piedzen, ja kompensācija likumā norādītajos gadījumos netika samaksāta pirms atmežošanas darbības, nav saistāma ar likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 23.panta pirmajā daļā ietvertā jēdziena „noziedzīgā nodarījuma rezultātā iestājušās sekas” saturu, un tās apmērs nenosaka Krimināllikuma 96.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju.
Senāts arī uzsvēra, ka likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 23.panta pirmajā daļā noteikti trīs atsevišķi un patstāvīgi būtiskā kaitējuma kritēriji – pazīmes, kas raksturo Krimināllikumā paredzēto noziedzīgo nodarījumu rezultātā iestājušās kaitīgās sekas. Lai iestātos atbildība par Krimināllikuma Sevišķajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, kura sastāva objektīvo pusi veido pazīme „būtisks kaitējums”, jākonstatē lietas faktisko apstākļu atbilstība jebkuram vienam no likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 23. panta pirmās daļas punktos norādītajiem būtiskā kaitējuma kritērijiem.
Operatīvās darbības pasākuma tiesiskuma izvērtējums
SKK-39/2024. Senāts sniedza skaidrojumu jautājumā par operatīvās darbības tiesiskuma izvērtēšanu un par tiesas pienākumu iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem, ja aizstāvība ir apstrīdējusi operatīvās darbības pasākuma tiesiskumu, bet lūgumu iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem nav pieteikusi.
Atspēkojot aizstāvja argumentu par to, ka kriminālprocesā nav pārbaudītas Valsts ieņēmuma dienesta amatpersonas uzziņā sniegtās ziņas par apsūdzētā operatīvās novērošanas tiesiskumu, apelācijas instances tiesa norādīja, ka aizstāvis nav lūdzis tiesu iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem, lai pārbaudītu veikto darbību atbilstību likuma prasībām. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 500.panta sestās daļas prasībām tiesa šādu darbību ir tiesiska veikt tikai pēc prokurora, cietušā, apsūdzētā vai viņa aizstāvja motivēta lūguma. Turklāt pirmās instances tiesa ir apmierinājusi prokurores lūgumu iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem un norādījusi, ka ir iepazinusies ar tiem.
Senāts atzina, ka šajā lietā apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi operatīvās darbības tiesiskumu atbilstoši Senāta judikatūrā paustajām atziņām.
Senāts norādīja, ka tad, ja tiek apstrīdēts operatīvās darbības pasākuma tiesiskums, tiesai ir pienākums izvērtēt, vai operatīvās darbības materiālos ietvertā informācija nepārkāpj apsūdzētā tiesības uz taisnīgu tiesu, neatkarīgi no tā, vai šādu lūgumu ir pieteicis prokurors, cietušais, apsūdzētais vai viņa aizstāvis.
Tiesa pēc iepazīšanās ar operatīvās darbības materiāliem, kas nav pievienoti krimināllietai un kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, sniedz atzinumu, kurā pienācīgi pamato operatīvās darbības pasākuma tiesiskumu un izvērtē lietas dalībnieku iebildumus pret pierādījumu pieļaujamību. Pamatojums sniedzams atkarībā no operatīvās darbības procesa stadijas, operatīvās darbības pasākuma un tā veikšanas nosacījumiem, piemēram, izvērtējami iemesli, kādēļ tika akceptēts operatīvās darbības pasākums, vai lietā bija ziņas par personas gatavotu vai izdarītu noziegumu vai valsts drošības apdraudējumu, vai lietā bija iegūta informācija par tehniskā līdzekļa, telefona numura, objekta vai finanšu iestādes klienta konta piederību, vai operatīvās darbības pasākums, tā veikšanas veids, apjoms un intensitāte atbilst apdraudējuma veidam un bīstamības pakāpei u.tml. Vienlaikus nolēmumā nav norādāma informācija, kas var atklāt trešo personu identitāti, slepenās sadarbības faktu, operatīvās darbības pasākumu organizāciju, metodiku un taktiku vai kaitēt citas personas tiesībām un likumiskajām interesēm vai valsts drošības interesēm.
Ja pirmās instances tiesa, izvērtējot operatīvās darbības pasākuma tiesiskumu, aprobežojusies tikai ar norādi par iepazīšanos ar operatīvās darbības materiāliem un apelācijas sūdzībā tiek apstrīdēts operatīvās darbības pasākuma tiesiskums, apelācijas instances tiesai jāiepazīstas ar operatīvās darbības materiāliem un jāsniedz pienācīgs operatīvās darbības pasākuma tiesiskuma izvērtējums.
Liecinieka pirmstiesas procesā sniegto liecību izmantošana tiesas sprieduma pamatošanā
Lietās Nr.SKK-38/2024 un Nr.SKK-36/2024 Senāts vērtēja jautājumu par notiesājoša sprieduma pamatošanu ar tiesas sēdē nenopratināta liecinieka pirmstiesas procesā sniegtajām liecībām.
SKK-38/2024. Senāts atzina, ka liecinieka pirmstiesas procesā sniegtās liecības ir pamatoti izmantotas apsūdzētā vainīguma pierādīšanā, jo aizstāvība piekritusi šo liecību izmantošanai.
Pirmās instances tiesa tiesas sēdē nolēma pirmstiesas kriminālprocesa laikā nopratināto liecinieku uz nākamo sēdi neaicināt, jo aizstāvība norādīja, ka minētais liecinieks nav nepieciešams. Tiesa izskaidroja Kriminālprocesa likuma 506.panta nosacījumus, proti, ka liecinieku liecības var izmantot, tās nenolasot, nepārbaudot, ja tam piekrīt aizstāvība. Tiesa norādīja: ja aizstāvība uzstās, ka liecinieks ir vajadzīgs, bet tiesa uzskatīs, ka ir izsmeltas visas iespējas, un tiks lūgts šīs liecības lasīt, tās tiks lasītas, ja nelūgs – šīs liecības var izmantot gan tiesu debatēs, gan tiesas nolēmumos. Aizstāvis sniedza viedokli, ka nav nepieciešams nolasīt liecinieka liecības un šīs liecības ir izmantojamas pierādīšanā. Tādējādi aizstāvība piekrita šī liecinieka agrāk sniegto liecību izmantošanai.
Senāts norādīja, ka tiesas sēdē nepārbaudītas liecinieka pirmstiesas procesā sniegtās liecības tiesa var izmantot sprieduma pamatošanā kriminālprocesā, ja ir ievērotas Kriminālprocesa likuma 506.panta ceturtajā daļā un 512.panta otrās daļas 4.punktā minētās prasības.
SKK-36/2024. Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa spriedumu pamatojusi ar liecinieces kriminālprocesā agrāk sniegtajām liecībām, nenopratinot liecinieci tiesas sēdē atbilstoši Kriminālprocesa likuma 512.panta otrās daļas 4.punktam, jo aizstāvība piekritusi šo liecību izmantošanai un nebija pieteikusi lūgumu izsaukt uz tiesu kriminālprocesā agrāk nopratināto liecinieci, kuras liecības iekļautas tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā.
Liecinieces pirmstiesas kriminālprocesā sniegto liecību, par kuras izmantošanu atzinuma par noziedzīgā nodarījuma faktiskajiem apstākļiem pamatošanā apsūdzētais iebildumus izteica kasācijas sūdzībā, prokurore bija iekļāvusi tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā, un šī lieciniece bija norādīta personu sarakstā, kuru liecības iekļautas tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā. Pirmās instances tiesa atbilstoši Kriminālprocesa likuma 489.panta pirmajai daļai nosūtīja aizstāvībai aicinājumu iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām, uz ko aizstāvis paziņoja tiesai par nepieciešamību nopratināt tiesu medicīnas eksperti [bet ne minēto liecinieci]. Pirmās instances tiesas sēdē, kad tika izlemts jautājums par pierādījumu pārbaudes kārtību un tiesas izmeklēšanā nopratināmajām personām, aizstāvis norādīja, ka nopratināma tiesu medicīnas eksperte, un piekrita citu personu agrāk sniegto liecību izmantošanai sprieduma pamatošanai, kam pievienojās arī apsūdzētie. Apelācijas sūdzībā aizstāvis neizteica lūgumu aicināt uz tiesas sēdi liecinieci, arī lietas iztiesāšanas laikā apelācijas instancē ne apsūdzētais, ne viņa aizstāvis šādu lūgumu nepieteica. Turklāt tiesas sēdē aizstāvis izteica lūgumu ņemt vērā šīs liecinieces agrāk sniegtās liecības.
Civillietu departaments
Tiesāšanās izdevumi
Atbrīvošana no drošības naudas
SKC-604/2024, SKC-464/2024, SKC-384/2024. Lēmumos Senāts atbildēja uz jautājumu par kritērijiem tādas personas atbrīvošanai no drošības naudas samaksas, kura nav ar likumu atbrīvota no valsts nodevas.
Senāts atgādināja, ka, lai pareizi izlemtu lietas dalībnieka, kurš nav ar likumu atbrīvots no valsts nodevas, lūgumu par atbrīvošanu no drošības naudas samaksas, svarīgi ir noskaidrot, vai viņa mantiskais stāvoklis ļauj samaksāt attiecīgo drošības naudu. Senāts norādīja, ka no Civilprocesa likuma 43.1 panta otrās daļas otrā teikuma izriet personas, kas lūdz atbrīvot pilnīgi vai daļēji no drošības naudas samaksas par kasācijas sūdzības iesniegšanu, pienākums iesniegt pierādījumus par savu mantisko stāvokli, savukārt tiesa vai tiesnesis pārbauda puses mantisko stāvokli pēc tiem pierādījumiem, kurus puse pievienojusi savam lūgumam.
Lēmumā lietā Nr.SKC-384/2024 Senāts vēl arī norādīja, ka šāds pienākums personai iesniegt pierādījumus par savu mantisko stāvokli un tiesai tos vērtēt norādīts arī juridiskajā literatūrā, un tas nostiprinājies arī judikatūrā.
Lēmumā lietā Nr. SKC-604/2024 Senāts atsaucās uz Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā noteikto un uz Satversmes tiesas 2023.gada 17.februāra spriedumā lietā Nr.2022-05-01 izteikto atziņu, ka Satversmes 92.panta pirmajā teikumā ir ietverts likumdevēja pienākums nodrošināt tiesas pieejamību ikvienai personai, kuras finanšu līdzekļi nav pietiekami, kā arī uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005.gada 26.jūlija spriedumā lietā „Podbielski and PPU Polpure v. Poland” norādīto, ka nacionālajām tiesām īpaši rūpīgi jāizvērtē, vai personai radītā finansiālā nasta saistībā ar prasības celšanu tiesā ir samērīga ar tās spēju maksāt valsts nodevu no taisnīgas tiesas interešu viedokļa, jo īpaši rūpīgi pakļaujot izvērtēšanai finansiāla rakstura ierobežojumus, kas pilnībā nav saistīti ar prasības izredzēm uz panākumiem. Senāts vērsa uzmanību uz šajās atziņās uzsvērto personas tiesību uz pieeju tiesai nozīmīgumu un atzina, ka tad, ja pieteicējs savu iespēju robežās sniedzis informāciju par grūtībām samaksāt drošības naudu, kā arī savam lūgumam pievienojis pierādījumus, kas raksturo viņa mantisko stāvokli, un no tiem skaidri izriet, ka viņam nav naudas līdzekļu un arī citas mantas, kas dotu iespēju gūt ienākumus, ir pamats secinājumam, ka viņš sava sliktā mantiskā stāvokļa dēļ nespēj samaksāt likumā noteikto drošības naudu. Senāts norādīja, ka apstāklis, ka personas nepieciešamo vajadzību apmierināšanai (pārtikai, pakalpojumiem u. tml.) nepieciešamos līdzekļus nodrošina viņa bērni, neliecina par tāda mantiskā stāvokļa esību, kas dotu iespēju viņam samaksāt likumā noteikto drošības naudu.
Lēmumā lietā Nr.SKC-464/2024 Senāts vienlaikus izskaidroja, ka pienākuma noteikšana samaksāt drošības naudu nav uzskatāma par personas tiesību pārsūdzēt tiesas nolēmumu aizskārumu, ja šī summa konkrētai personai maksātspējas aspektā ir samērīga. Tiesības uz savu tiesisko interešu aizsargāšanu tiesā nozīmē, ka valsts ikvienam garantē pieejamību tiesai, vienlaikus saglabājot tiesības noteikt kārtību, kādā šī pieejamība tiesai īstenojama. To 2003.gada 27.jūnija spriedumā lietā Nr.2003-04-01 atzinusi arī Satversmes tiesa, norādot, ka ar likumu var ierobežot tiesības vērsties tiesā, ja ierobežojums noteikts ar likumu, ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi. Senāts norādīja, ka šāds regulējums noteikts ar nolūku novērst šķērsli, kas finanšu līdzekļu trūkuma dēļ personām traucētu īstenot konstitucionālās pamattiesības uz brīvu pieeju tiesai.
SKC-377/2024. Senāts lēmumā atbildēja uz jautājumu par atbrīvošanu no drošības naudas samaksas slikta mantiskā stāvokļa dēļ situācijā, kad pieteicējs vairākkārt ignorējis tiesas aicinājumus iesniegt to apstiprinošus pierādījumus.
Senāts norādīja, ka pieteikuma pozitīva izlemšana par personas atbrīvošanu no drošības naudas samaksas, tāpat arī no citu Civilprocesa likumā noteiktu maksājumu samaksas bez pierādījumu izvērtēšanas nav iespējama. Vienlaikus to iesniegšana, tātad arī visa procesa virzība, atrodas pieteicēju kontrolē.
Senāts atzina, ka par godprātīgu nav atzīstama tāda prāvnieka rīcība, kas vērsta uz lietas izskatīšanas novilcināšanu, atkārtoti iniciējot jautājumu par atbrīvošanu no Civilprocesa likumā noteiktajiem maksājumiem, vienlaikus ignorējot tiesas lēmumos konsekventi norādīto nepieciešamību iesniegt pierādījumus, kas apstiprina viņa pieteikumos norādīto mantisko stāvokli. Pēc Senāta ieskata, tā ir nepieļaujama un faktiski vērtējama kā „procesuālais huligānisms”.
Senāts atgādināja, ka Civilprocesa likuma 74.panta sestā daļa uzliek prāvniekiem (pusēm) pienākumu savas tiesības izmantot un pienākumus pildīt godprātīgi. Savukārt Civillikuma 1.pantā ietverts labas ticības princips, kas pieprasa visas sabiedrības interesēs katrai personai savas individuālās tiesības izmantot labā ticībā, respektīvi, godprātīgi un tiesisku mērķu sasniegšanai. Līdz ar to gadījumos, kad tiesa konstatē prāvnieka tiesību un pienākumu negodprātīgu izmantošanu, tostarp, veicot apzinātas darbības (vai bezdarbību) nolūkā novilcināt lietas vai atsevišķa jautājuma izskatīšanu, tiesai ir pamats šādu rīcību vērtēt atbilstoši Civilprocesa likuma 73.1 panta regulējumam.
Tiesāšanās izdevumu atlīdzināšana
SKC-265/2024. Spriedumā Senāts atbildēja uz jautājumu par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu, ja apmierināti pret katru no atbildētājiem atsevišķi vērsti prasījumi par atsavināšanas darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem.
Senāts atzina, ka juridiskajā literatūrā minētās atziņas, ka puses pēc vispārējiem noteikumiem nevar tikt atbrīvotas no izdevumu atlīdzināšanas, ja tiesas spriedums lietā nav viņām labvēlīgs, vienlīdz attiecināmas kā uz tiesas izdevumiem, tā arī izdevumiem, kas saistīti ar lietas vešanu. Civilprocesa likuma 44.panta otrā daļa noteic, ka ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no atbildētāja par labu prasītājam, ja viņa prasījums ir apmierināts pilnīgi vai daļēji. Tādējādi visām personām, kuru labā taisīts tiesas nolēmums, Civilprocesa likumā tiek garantētas tiesības saņemt tās samaksātos tiesāšanās izdevumus no otras puses taisnīgā apmērā. Pretējā gadījumā pusei būtu jācieš zaudējumi (to plašākā izpratnē) sakarā ar pamatotu vēršanos tiesā savu tiesību aizsardzībai un taisnīgums netiktu atjaunots.
Senāts norādīja, ka apstākļos, kad pret katru no vairākiem atbildētājiem ir vērsti pilnīgi patstāvīgi prasījumi, kuros apstrīdēti atsavināšanas darījumi ar atšķirīgām darījuma summām un dažādiem darījuma dalībniekiem, turklāt par atšķirīgiem nekustamajiem īpašumiem un to domājamām daļām, tiesai ir pienākums noskaidrot apstrīdēto darījumu summas, lai pareizi noteiktu, kādā daļā pret katru no atbildētājiem vērstais patstāvīgais prasījums ir apmierināts. Senāts pievienojās juridiskajā literatūrā atzītajam, ka līdzatbildētāju pēc prasītāja lūguma var pieaicināt jau uzsāktā lietā. Katrs līdzdalībnieks lietā uzstājas patstāvīgi, turklāt viena līdzdalībnieka rīcība nesaista pārējos.
Senāts atzina, ka Civilprocesa likuma 44.panta piektajā daļā paredzētās tiesības samazināt likumdevēja noteikto atlīdzināmo izdevumu apmēru saprotamas kā tiesas iespēja novērst tos izņēmuma gadījumus, kad likumdevēja noteiktā taisnīgā atlīdzība šajā tiesību normā paredzēto iemeslu dēļ tomēr neatbilst taisnīguma un samērīguma principiem. Šāds iztulkojums izriet no Satversmes tiesas atziņām, ka attiecībā uz norādīto tiesību normu jāņem vērā civilprocesā nostiprinātais dispozitivitātes princips, atbilstoši kuram puses pašas ir tiesīgas izvēlēties, vai un ar kādiem procesuāliem līdzekļiem aizstāvēt savas tiesības. Ja puses uzskata, ka atlīdzināmo izdevumu apmērs nav samērīgs, tām ir tiesības vērst tiesas uzmanību uz nepieciešamību to samazināt. Tomēr tiesai nebūtu uzliekams imperatīvs pienākums vienmēr vērtēt atlīdzināmo izdevumu apmēru, jo šādā gadījumā tiesai vairs nebūtu saistošs likumdevēja noteiktais atlīdzināmo izdevumu apmēra ierobežojums.
Pēc Senāta ieskata, nepieciešamību samazināt advokāta izdevumu apmēru tiesa nevar pamatot vienīgi ar iesniegto paskaidrojumu satura analīzi. Izvērtējumam ir jābalstās uz objektīvu ar konkrēto lietu saistītu apstākļu izvērtējumu, ņemot vērā lietas sarežģītības un apjomīguma pakāpi, tiesas sēžu skaitu lietas izskatīšanas laikā un tiesu instanci, kurā prasība tiek izskatīta.
Senāts secināja, ka no Civilprocesa likuma 44.panta otrās daļas otrā palīgteikuma satura un jēgas skaidri izriet, ka tiesības uz tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu ir arī prasītājam, kurš neuztur prasījumus tāpēc, ka atbildētājs tos pēc prasības celšanas ir apmierinājis. Tādējādi likumīgā spēkā stājies tiesas nolēmums citā lietā nav prasītāja atteikšanās, kas pamatota ar atbildētāju labprātīgu prasījumu apmierināšanu.
Administratīvo lietu departaments
Ar pilsonības iegūšanu un atņemšanu, kā arī ar termiņuzturēšanās atļaujas iegūšanu saistīti jautājumi
SKA-16/2024. Lemjot par pilsonības atņemšanu personai, ir jāvērtē samērīgums. Iestādes pienākums ir pierādīt, ka konstatējamas visas tiesību normā noteiktās tiesiskās sastāva pazīmes, lai personai atņemtu Latvijas pilsonību.
Senātam bija jārisina strīds par to, vai un kā ir veicams samērīguma izvērtējums Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punkta piemērošanas gadījumā. Minētā tiesību norma paredz, ka Latvijas pilsonību personai atņem, ja tā, apliecinot piederību pie Latvijas pilsonības vai naturalizējoties, apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus, kas attiecas uz Latvijas pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem.
Spriedumā Senāts vērsa uzmanību uz to, ka, piemērojot minēto tiesību normu, ir jāievēro Satversmes tiesas 2023.gada 30.novembra spriedumā lietā Nr.2022-36-01 sniegtā tiesību normu interpretācija, kas ir vispārsaistoša, tostarp obligāta kā tiesām, tā arī valsts pārvaldei.
Šajā spriedumā Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesību piemērotājs nav atbrīvots no samērīguma apsvērumu izdarīšanas, lemjot par pilsonības atņemšanu katrā konkrētajā gadījumā. Tiesību piemērotājam ir pienākums novērtēt obligātā administratīvā akta samērīgumu gadījumos, kad attiecīgais lēmums būtiski ietekmē personas pamattiesības. Samērīguma novērtējums individuālās lietās jāveic atbildīgajai iestādei un administratīvajām tiesām.
Tādējādi, pamatojoties uz Satversmes tiesas paustajām atziņām, Senāts spriedumā atzina un atkārtoti uzsvēra, ka, ņemot vērā būtisko ietekmi uz personas pamattiesībām, ko var radīt pilsonības atņemšana, tiesību piemērotājam ir pienākums veikt samērīguma izvērtējumu Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punkta piemērošanas gadījumā.
Savukārt, vērtējot kasācijas sūdzībā iestādes izteikto iebildumu saistībā ar pierādīšanas pienākumu, Senāts spriedumā norādīja, ka tieši iestādei, piemērojot Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punktu, ir pienākums pierādīt, ka konkrētā gadījuma faktiskie apstākļi atbilst visām tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmēm un lietā ir konstatējamas visas tiesiskā sastāva pazīmes, kuras paredz attiecīgā tiesību norma.
Spriedumā atzīts, ka situācijā, kad persona Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei nav norādījusi kādus ar sevi saistītus Latvijas pilsonības atņemšanas jautājuma izšķiršanai būtiskus faktus, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde var pamatoti prezumēt, ka personai šis fakts ir zināms un tā ir rīkojusies negodprātīgi, to noklusējot. Senāts arī norādīja, ka personai ir tiesības atspēkot šo prezumpciju. Tas attiecīgi rada Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei pienākumu šos personas argumentus izvērtēt un arī pienācīgi atspēkot, nepieciešamības gadījumā iegūstot arī papildu pierādījumus.
Apkopojot minēto, secināms, ka būtiskākais, uz ko Senāts vērsa uzmanību šajā lietā, bija tas, ka pilsonības atņemšana būtiski skar personas pamattiesības, tāpēc tiesību piemērotājs nav atbrīvots no samērīguma principa ievērošanas, pārbaudot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmuma samērīgumu, ar kuru personai atņemta pilsonība. Otrs svarīgs aspekts, uz ko spriedumā Senāts vērsa iestādes uzmanību, ir tas, ka, pēc Senāta ieskata, izskatāmajā gadījumā pārvaldei nav uzlikts nepareizs vai nesamērīgs pierādīšanas pienākums. Līdz ar to iestādei ir pienākums izvērtēt un arī pienācīgi atspēkot personas iesniegtos apsvērumus un pierādījumus, kas norāda uz nepamatotu Pilsonības likuma 24.panta pirmās daļas 3.punkta piemērošanu, nepieciešamības gadījumā iegūstot arī papildu pierādījumus.
SKA-138/2024. Par tiesiski nozīmīgiem apstākļiem Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta piemērošanā. Par Pilsonības likumā ietvertajiem kritērijiem kādas dzīvesvietas atzīšanai par personas pastāvīgo dzīvesvietu. Par naturalizācijas procesa brīvprātīgo raksturu.
Šajā lietā Senātam bija jārisina strīds par Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta interpretāciju un piemērošanu. Pirmo reizi Senāts skaidroja, kā interpretējama minētā Pilsonības likuma norma. Senāts arī paskaidroja naturalizācijas procesa brīvprātīgo raksturu.
Saistībā ar to, kā ir interpretējams Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkts, Senāts norādīja, ka minētajā normā likumdevējs ir izvirzījis divus kumulatīvus kritērijus kādas dzīvesvietas atzīšanai par pastāvīgo dzīvesvietu. Proti, pirmkārt, ir nepieciešams, lai persona šajā vietā Latvijā juridiski ir deklarējusi savu dzīvesvietu. Otrkārt, ir nepieciešams, lai persona šajā vietā arī faktiski dzīvo. Spriedumā Senāts uzsvēra, ka abiem šiem apstākļiem ir tiesiska nozīme Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta kontekstā. Senāts arī atzina, ka gadījumā, ja personas dzīvesvieta Latvijā nav deklarēta vai persona juridiski deklarējusi savu dzīvesvietu ārzemēs, tas vien, ka persona faktiski dzīvo šajā laikā Latvijā, ir nepietiekami, lai ar pierādījumiem konstatētu personas pastāvīgo dzīvesvietu Latvijā. Senāts uzsvēra, ka likumdevējs ir apzināti izšķīries, ka Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta kontekstā tiesiska nozīme ir tieši piecu gadu periodam pastāvīgās dzīvesvietas prasībai Latvijā pirms naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas, vienlaikus pieļaujot šajā periodā iespējamu pārtraukumu, kā arī nosakot konkrētu maksimālo termiņu šādam pārtraukumam.
Senāts šajā spriedumā arī atgādināja to, kāda nozīme ir prasībai pēc juridiskas dzīvesvietas deklarēšanas Latvijā. Proti, šī prasība nav tikai formāla, bet tā apliecina personas gribu labprātīgi apmesties un veidot savu dzīvi tieši Latvijā, iesakņoties Latvijas sabiedrībā un pašai labprātīgi deklarēt saikni ar Latviju. Dzīvesvietas deklarēšana ārzemēs, lai arī kādu iemeslu dēļ tā veikta, norāda uz juridiskas saiknes pārtraukšanu ar Latviju un arī zināmu attālināšanos no iekļaušanās Latvijas sabiedrībā.
Senāts spriedumā arī secināja, ka tādiem apstākļiem kā personas piedzimšana, izaugšana un izglītības iegūšana Latvijā, kā arī Latvijā dzīvojošiem personas tuviniekiem nav tiesiskas nozīmes Pilsonības likuma 12.panta pirmās daļas 1.punkta piemērošanas kontekstā.
Senāts arī aplūkoja jautājumu par naturalizācijas procesa brīvprātīgo raksturu. Attiecībā uz šo jautājumu spriedumā norādīts, ka naturalizācija ir brīvprātīgs process, kas veicams tikai gadījumā, ja pati persona vēlas šādā veidā iegūt pilsonību. Senāts uzsvēra, ka personai, apzinoties, ka tā nākotnē vēlēsies iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā, ir laikus jāplāno sava rīcība tā, lai izpildītu likumā noteiktos naturalizācijas noteikumus. Spriedumā Senāts arī paskaidroja, ka gadījumā, ja persona konkrētajā brīdī neizpilda likumā noteiktos naturalizācijas noteikumus, naturalizācijas iesniegumu tā var iesniegt arī atkārtoti brīdī, kad visi naturalizācijas noteikumi ir izpildīti.
SKA-621/2024. Bērna interešu un tiesību prioritāte, izlemjot jautājumu par bērna pilsonību. Bērna adopcija neietekmē viņa tiesisko saikni ar valsti un pilsonību.
Rīcības sēdes lēmumā Senātam nācās pievērsties netipiska gadījuma izskatīšanai, kas saistīta ar situāciju, kurā bērnam tika liegtas tiesības uz Latvijas pilsonību formālu apsvērumu dēļ.
Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību. Senāts lēmumā uzsvēra, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, vienmēr prioritāri ir nodrošināmas bērna tiesības un intereses – arī bērna tiesības kļūt par Latvijas pilsoni. Lēmumā norādīts, ka, pārbaudot jebkura lēmuma, kas pieņemts attiecībā uz bērnu, tiesiskumu, tas ir jāvērtē bērna vislabākajās interesēs. Tostarp tas nozīmē, ka formāli apsvērumi nav pamats liegt bērnam Latvijas pilsonību.
Rīcības sēdes lēmumā Senāts arī norādīja, ka situācijā, kad bērns atrodas valsts aizbildniecībā un par viņa personiskajām un mantiskajām tiesībām (to aizstāvību) ir atbildīga bāriņtiesa, tieši bāriņtiesai, īstenojot bērna tiesības uz pilsonības iegūšanu, ir jāvēršas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē ar attiecīgu iesniegumu par pilsonības piešķiršanu bērnam. Iestādes bezdarbības dēļ bērnam nevar tikt liegtas tiesības uz pilsonības iegūšanu.
Senāts lēmumā atzina, ka saskaņā ar Civillikuma 173.pantu adopcija izbeidz bērna radniecības attiecības ar vecākiem un no tām izrietošās savstarpējās tiesības un pienākumus, tomēr adopcija automātiski neietekmē (izbeidz vai groza) personas tiesisko saikni ar valsti. Tiesības kļūt par Latvijas pilsoni un šo tiesību īstenošana ir pašas personas un valsts savstarpējo tiesisko attiecību jautājums, kas izlemjams, ievērojot katra gadījuma individuālos apstākļus un iesaistītās personas tiesības un intereses. Senāts norādīja, ka adopcija neietekmē jautājuma par personas tiesībām kļūt par Latvijas pilsoni izlemšanu.
Konkrētajā gadījumā, Senātam atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību, spēkā stājās Administratīvās apgabaltiesas spriedums, ar kuru Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei tika uzdots pienākums izdot administratīvo aktu, ar kuru bērns tiktu atzīts par Latvijas pilsoni.
SKA-697/2024. Imigrācijas likumā termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanas kārtība mainīta ar nolūku ierobežot Krievijas pilsoņu uzturēšanos Latvijā.
Rīcības sēdes lēmumā Senāts pievērsās jautājumam par Krievijas pilsoņa tiesībām iegūt termiņuzturēšanās atļauju Latvijā. Personai iepriekš termiņuzturēšanās atļauja bija izsniegta saistībā ar nekustamā īpašuma iegādi Latvijā. Laikā, kad Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde izskatīja personas iesniegumu par jaunas termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanu, bija stājušies spēkā 2022.gada 22.septembra grozījumi Imigrācijas likumā, ar kuriem tika mainīta termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanas kārtība. Saskaņā ar jauno kārtību Krievijas pilsoņiem iegūt termiņuzturēšanās atļauju saistībā ar Latvijā piederošu nekustamo īpašumu vairs nebija iespējams.
Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību un lēmumā uzsvēra, ka likumdevēja mērķis, ar 2022.gada 22.septembra grozījumiem papildinot Imigrācijas likumu ar 23.1pantu, ir bijis ierobežot Krievijas pilsoņu uzturēšanos Latvijā, ņemot vērā šo personu pilsonības valsts sākto karu pret Ukrainu un apdraudējumu, ko Krievijas pilsoņu atrašanās Latvijā varētu radīt valsts drošībai.
Senāts lēmumā arī uzsvēra: pat tad, ja likumdevējs būtu paredzējis pārejas periodu šā jaunizveidotā regulējuma piemērošanai, tā mērķis katrā ziņā nevarētu būt nodrošināt to, lai Krievijas pilsoņi rastu citu alternatīvu pamatu iegūt tiesības uzturēties Latvijā. Senāts vērsa uzmanību uz to, ka apstāklis, ka Imigrācijas likuma 23.1pants pieņemts steidzamības kārtībā īpaši īsā laika posmā, ne pats par sevi, ne arī kopsakarā ar pārejas noteikumu trūkumu neliecina, ka normas pieņemšanā nav ievērots labas likumdošanas princips un nepamatoti ir tikušas ierobežotas personu tiesības uz īpašumu. Turpmāka uzturēšanās atļauju neizsniegšana personai, kurai Latvijā pieder nekustamais īpašums, kopsakarā ar noteikumiem, kas paredz vīzu neizsniegšanu Krievijas pilsoņiem, būtiski ierobežo personu tiesības uz īpašumu. Tomēr šim ierobežojumam ir leģitīms pamats un, ņemot vērā potenciālos draudus valsts drošībai, agresorvalsts pilsoņiem turpmāk uzturoties Latvijā, tas nav nesamērīgs.
Senāts lēmumā arī norādīja, ka publiskajās tiesībās tiesību normām parasti ir tūlītējs spēks, proti, tās attiecas arī uz jau ievadītiem jeb turpinātiem apstākļiem. Tas nozīmē, ka jaunā tiesību norma ir piemērojama arī tajos gadījumos, kad administratīvais process iestādē uzsākts pirms šīs tiesību normas spēkā stāšanās un pabeigts pēc tam, ja vien likumdevējs pārejas noteikumos nav paredzējis citādi. Imigrācijas likumā nav paredzēti pārejas noteikumi attiecībā uz likuma 23.1panta piemērošanu, tādējādi ir piemērojama tā Imigrācijas likuma norma, kas ir spēkā konkrētās lietas izskatīšanas laikā.
Šajā Senāta lēmumā izteiktās atziņas ir īpaši svarīgas šī brīža ģeopolitiskajā situācijā. Lēmumā skaidrots gan Imigrācijas likuma 2022.gada 22.septembra grozījumu mērķis, gan ar šiem grozījumiem likumā ietvertā 23.1panta nepieciešamība.
Apkopojumu sagatavoja Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomniece Kristīne IVULĀNE un
konsultantes Evita FRĪDENTĀLE un Annija LAZDIŅA
QR
