Man šodien ir liels prieks un gods jūs uzrunāt par tēmu „Eiropas Savienība un nacionālā identitāte”, kas ietverta plašākā kontekstā – „Eiropas Savienības vērtības – katra nacionālā tiesneša atbildība”.
Tas, ko es teikšu, daudziem no jums var šķist acīmredzams. Tomēr reizēm, īpaši grūtos laikos, acīmredzamā konstatēšana nav nemaz tik acīmredzama. Kad cilvēki uztver lietas par pašsaprotamām, acīmredzamā konstatēšana var arī atvērt acis un atgādināt par to, no kurienes mēs nākam.
Mums, tiesnešiem, parasti patīk definīcijas. Tātad sāksim ar definīcijām. Nacionālo identitāti var definēt kā sociālu konstrukciju – tas ir tas, kā cilvēku grupa izkopj piederības sajūtu nācijai, atsaucoties uz kopīgu pazīmju kopumu, ko viņi uzskata par nozīmīgām un viņu dziļāko būtību un kolektīvo būtību reprezentējošām, kas atspoguļojas viņu etniskajā piederībā, ģeogrāfiskajā atrašanās vietā, kultūrā, kopīgajās tradīcijās, reliģiskajos uzskatos, valodā, simbolos, krāsās, mūzikā, ēdienos un citos kopīgos faktoros, kas viņuprāt nosaka to, kas viņi ir, atšķirot viņus no citiem. Arī paražas un likumi ir daļa no spēcīgākajiem nacionālās identitātes marķieriem, kas ar to kustas apļveida dinamikā. Paražas atspoguļo nācijas pamatvērtības un uzskatus cauri laikam un telpai, savukārt likumi iesakņo, nostiprina un definē nacionālo identitāti un vienotību, radot kopīga mērķa un piederības kopīgai realitātei sajūtu, kas politiski atspoguļojas nacionālajā suverenitātē un neatkarībā.
Eiropas Savienības (ES) tiesības kopš to pirmsākumiem ir attīstījušās sarežģītā vidē, ko radīja dziļi iesakņojušās, daudzveidīgas un spēcīgas Eiropas nacionālās identitātes, kas dažkārt ir bijušas virzītājspēks, bet citkārt – tādu saspīlējumu upuris, ko radīja lēna un pakāpeniska autonomas Eiropas identitātes veidošanās, kas savukārt pati par sevi rada tiesību aktus, kuri pēc tam ietekmē nacionālās identitātes līdz to kodolam. Šis process dalībvalstīm rada dilemmas, jo tas ietekmē to dažādās nacionālās identitātes, tostarp:
- nacionālās likumdošanas autonomijas zaudēšana, jo ES tiesību aktu pārākuma princips ir noteicošs pār nacionālajiem tiesību aktiem;
- sociālā un kultūras ietekme, ko rada politikas virzienu, kas izriet no ES tiesību aktiem, neatbilstība dalībvalstu kultūras normām;
- ekonomiskie pielāgojumi, kas dalībvalstīm būtu jāīsteno, lai panāktu atbilstību ES tiesību aktiem, radot spriedzi to nacionālajai ekonomikai, rūpniecībai un tradicionālajām praksēm;
- papildu administratīvais slogs, jo īpaši mazākās ES dalībvalstīs, kur smagais administratīvais slogs novirza ierobežotos valsts resursus no citām valsts prioritātēm;
- politiskā ietekme, kas var apdraudēt nacionālo identitāti, izraisot dalībvalstu pretestību, tām pievēršoties protekcionisma politikai, kas savukārt var izraisīt citas
- juridiskas un tiesiskas problēmas, kad valstu tiesas piemēro ES tiesību aktus, kas var būt pretrunā ar iedibinātajām valstu paražām, likumiem un tradīcijām, kas savukārt rada
- sabiedrības uztveres problēmas, kur Eiropas integrācija tiek uzskatīta par nacionālās identitātes ietekmēšanu, ja ne pat par attiecīgās valsts juridiskās suverenitātes graušanu, radot bažas par
- teritoriālo kohēziju – jo īpaši mazo salu dalībvalstu gadījumā teritoriālās kohēzijas problēmas liek valstīm līdzsvarot ieguvumus no dalības ES ar savu unikālo ģeogrāfisko un kultūras īpatnību saglabāšanu.
Ir acīmredzams, kā šīs ietekmes rada saspīlējumus un dilemmas dalībvalstīs, kurām, no vienas puses, ir jāievēro Līgumā par Eiropas Savienību noteiktās saistības un, no otras puses, savu pilsoņu nacionālās identitātes apziņa. Nav viegli panākt līdzsvaru starp šiem saspīlējumiem un dilemmām, jo īpaši situācijā, kad laika pārbaudi izturējušās nacionālās identitātes joprojām ir ļoti spēcīgas salīdzinājumā ar topošo autonomo ES identitāti. Šīs ietekmes, saspīlējumi un dilemmas rada atsvešinātības sajūtu starp ES pilsoņiem un Eiropas Savienību tādā mērā, ka daudzi apšauba, vai vispār vēl ir vērts piedalīties šajā procesā. Briti šo jautājumu atrisināja uz visiem laikiem. Bet mums, kas izvēlējāmies palikt, ik pa laikam ir nepieciešams veikt reālās situācijas pārbaudi, apņemties neuztvert lietas par pašsaprotamām un atcerēties, no kurienes mēs nākam un kas mūs šeit notur.
1941.gadā Otrā pasaules kara kulminācijas laikā, atrodoties ieslodzījumā nelielā nomaļā Itālijas salā Ventotenē, Altjero Spinelli un Ernesto Rossi izstrādāja Ventotenes manifestu, ko vēlāk 1944.gadā publicēja Eudženio Kolorni kā rokasgrāmatu brīvai un vienotai Eiropai. No šo traģisko laiku pelniem Roberts Šūmanis, Konrāds Adenauers, Alčide de Gasperi un citi lika pamatus jaunai Eiropai ar savu versiju par zobenu pārvēršanu arklos, izmantojot dialoga un pielāgošanās taktiku.
Šodien mēs, tiesneši, esam šā procesa neatņemama sastāvdaļa no nacionālo un ES tiesību interpretācijas un īstenošanas viedokļa. Tāpat kā mūsu politiskajiem priekštečiem, arī mums, tiesnešu pēctečiem, jākoncentrējas uz dialogu un pielāgošanos, kas kalpo kā līdzekļi Eiropas projekta īstenošanai. Dialogs ietver sarunu, domu apmaiņu un sapratni, nevis uzspiešanu. Pielāgošanās nozīmē to, ka organismiem ir jāmainās, lai tie izdzīvotu mainīgas vides apstākļos, un mainoties organismi maina arī savu vidi. Tā ir riņķveida dinamika mikrolīmenī un makrolīmenī.
Līdztekus Līgumiem un citiem ES tiesību aktiem arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūra veido ES politiku un pamatvērtības un tādējādi ietekmē Savienības identitāti. Dialogs starp nacionālajiem tiesnešiem un Eiropas Savienības Tiesu un tam sekojošais pielāgošanās process kalpo tam, lai pārvaldītu dažas ES tiesību aktu ietekmes uz valstu identitātēm. No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izrietošos saspīlējumus galvenokārt mazina līdzsvara nodrošināšana, ko Tiesa cenšas panākt starp ES tiesību aktiem un valstu identitātēm, uzsverot Līguma par Eiropas Savienību (LES) 4.panta 2.punktā ietverto nozīmi, no vienas puses, un aizsargājot dalībvalstu kompetences caur subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, no otras puses.
Tomēr šo līdzsvaru nevar panākt vienmēr. Viens no šādiem gadījumiem ir ES tiesību prioritāte. Kad ir apdraudēts ES tiesību prioritātes princips, Eiropas Savienības Tiesa prasa dalībvalstīm pārskatīt dažas no savām senajām tradīcijām, uzsverot, ka prasības, kuru pamatā ir nacionālā identitāte, nedrīkst likt apšaubīt ES tiesību prioritāti. Piemēram, lieta C-391-09 Malgožata Runevič-Vardyn un Łukasz Paweł Wardyn pret Vilniaus miesto savivaldybės administracija un citi (12.05.2011.) parādīja, ka ES tiesību aktos nostiprinātās tiesības uz brīvu pārvietošanos un diskriminācijas aizliegumu nevar tikt apšaubītas nacionālās identitātes un piederības jēdzienu dēļ. Eiropas Savienības Tiesa „netirgosies” par šiem pamatprincipiem un vērtībām, kas ir tipisks ES autonomās identitātes piemērs. Pamatprincipi un vērtības novelk sarkanās līnijas, neatstājot gandrīz nekādu manevrēšanas un piekāpšanās iespēju, kur pielāgošanās parasti notiek tikai vienā veidā – hierarhiski un no augšas uz leju.
Citi piemēri ir laba pārvaldība, tiesiskums, tiesu neatkarība un demokrātija. Eiropas Savienības Tiesas spriedumi šajos jautājumos atklāj saspīlējumus, pretrunas un dilemmas, ar kurām saskaras dalībvalstis, kas tos var uzskatīt par iejaukšanos valsts kompetences, suverenitātes un nacionālās identitātes jomās. Tie var pat izraisīt ES pilsoņu polarizāciju. Šie saspīlējumi ir ES identitātes attīstības procesa dzemdību sāpes, jo tā autonomi atraujas no dalībvalstu nacionālo identitāšu satvēriena, bet dalībvalstis ir brīvprātīgi piekritušas šim procesam. Lai gan Maltas uzdotā prejudiciālā jautājuma procesā C-896-19 Repubblika pret Il-Prim Ministru (20.04.2021.) Tiesa konstatēja, ka Maltas likums par tiesnešu iecelšanu amatā nav pretrunā ar ES tiesībām, tajā pašā laikā tā nolēma, ka saskaņā ar LES 49. pantu Eiropas Savienību veido valstis, kuras brīvi un brīvprātīgi ir apņēmušās ievērot LES 2.pantā minētās kopīgās vērtības, piemēram, tiesiskumu, un kuras ievēro šīs vērtības un apņemas tās veicināt. Tādējādi dalībvalsts nevar grozīt savus tiesību aktus, it īpaši attiecībā uz tiesas spriešanu, tādā veidā, ka tiktu samazināta tiesiskuma vērtības aizsardzība – tā ir vērtība, kas ir konkretizēta tostarp LES 19.pantā. Šajā kontekstā dalībvalstīm ir pienākums atturēties no tādu tiesību aktu pieņemšanas, kas grautu tiesu varas neatkarību.
Pēc Repubblika lietas nāca lieta C-204/21 Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve) (05.06.2023.), kurā tika uzsvērts, ka tiesiskuma vērtība ir neatņemama ES identitātes kā kopējas tiesiskās kārtības sastāvdaļa un tā ir konkretizēta principos, kas ietver juridiski saistošus pienākumus dalībvalstīm.
Tomēr, neraugoties uz neapstrīdamiem un neatceļamiem pamatprincipiem, lai arī ES tiesību akti attiecas vai precīzāk – tiem būtu jāattiecas – uz visām dalībvalstīm vienādi, pieredze un veselais saprāts liecina, ka tiem ne visur ir vienāda ietekme. Kā tiesnesis no vismazākās dalībvalsts es zinu, cik unikāla, trausla, atšķirīga un neaizsargāta ir nacionālā identitāte šādai mazai salu dalībvalstij Savienības perifērijā, kur ES tiesību integrācijas ietekmi un izaicinājumus pastiprina ģeogrāfiskās, sociālās, demogrāfiskās un ekonomiskās realitātes.
Dialoga ceļā dalībvalstis un ES institūcijas cenšas panākt sarežģīto līdzsvaru, pielāgojot tiesību aktus mazo valstu unikālajiem apstākļiem. Nodrošinot zināmu elastīguma pakāpi ES tiesību aktu vienveidības ietvaros, dažas no ietekmēm un problēmām tiek novērstas caur valstu rīcības brīvību vai nacionālajiem izņēmumiem. Kā piemēru var minēt teritoriālās kohēzijas politiku, kuras mērķis ir mazināt lieluma un ģeogrāfisko atšķirību radītās problēmas, ar kurām saskaras mazās salu valstis. Šeit var minēt dažādas koncesijas attiecībā uz valsts atbalsta noteikumu piemērošanu, struktūrfondiem, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, zvejniecības nozari un tamlīdzīgi. Tie ir veselajā saprātā balstīti pasākumi, kas pamatojas uz loģiskiem apsvērumiem par to, ka mazām salu valstīm ir nepieciešama zināma rīcības brīvība, lai saglabātu sev nozīmīgo pakalpojumu (piemēram, transporta un energoapgādes) darbību, kas pretējā gadījumā saskaņā ar stingrajiem ES konkurences noteikumiem nebūtu ilgtspējīga, radot pat eksistenciālus draudus. Šo saprātīgo pieeju dažās lietās ir pieņēmusi arī Eiropas Savienības Tiesa, ņemot vērā šo īpašo kontekstu ES tiesību aktu interpretēšanā. Konteksts patiešām ir noteicošais.
Tāpēc, kad vien tas ir juridiski iespējams, kā arī konkrētos gadījumos, konstruktīvs dialogs starp nacionālajiem tiesnešiem un Eiropas Savienības Tiesu palīdz veicināt labāku konteksta, dažādu dalībvalstu dažādo īpašo vajadzību un to atšķirīgās nacionālās identitātes novērtēšanu un izpratni. Nepārkāpjot sarkanās līnijas, šis process palīdz padarīt ES tiesību interpretāciju pārredzamāku, pieejamāku un saprotamāku visiem ES pilsoņiem. Tas ir process, kas savukārt vēl vairāk veicina veselīgas un autonomas Eiropas identitātes attīstību, tuvinot tās iedzīvotājus ES institūcijām, tās tiesību aktiem un to interpretācijai. Tas palīdz ES pilsoņiem pakāpeniski apzināties, ka viņi ir Eiropas Savienības protagonisti, un izjust ES identitāti kā daļu no savas identitātes. Tas ir process, kas ES iedzīvotājus tuvina Eiropas Savienībai, nevis arvien vairāk attālina viņus no tās, liekot justies nošķirtiem un atrautiem no īstenotās politikas vai pieņemtajiem lēmumiem. Tas ir process, kam jācenšas iedvest eiropiešiem pārliecību, ka joprojām ir vērts būt daļai no Savienības, kas ir kopīga likteņa izpausme un būtiska viņu tagadnes un nākotnes sastāvdaļa. Tas ir process, kam vajadzētu likt eiropiešiem sajust un saukt Eiropas Savienību par „mājām”.
Baidos, ka mēs vēl neesam to sasnieguši. Taču esmu arī pārliecināts, ka, ja būs pietiekami daudz laika un apņēmības, piemērojot dialoga un pielāgošanās instrumentus, nostiprināsies autonoma Eiropas identitāte, kas balstīsies uz tiem Eiropas ideāliem, kuri joprojām ir aktuāli mūsdienās, šajos nemierīgajos laikos, kuros dzīvojam, tāpat kā tie bija gaismas un cerību stars Altjero Spinelli un Ernesto Rossi izolētajā mazajā Itālijas salā Ventotenē Otrā pasaules kara laikā.
QR
