Pēc Otrā pasaules kara Eiropas valstis sāka apvienoties, lai kopīgiem spēkiem sekmētu labklājību, balstoties kopīgās vērtībās. Tieši kopīgās vērtības, kuras liktas pamatā Eiropas kultūrai, noteica to, ka valstīm ir vienota izpratne gan par to, kas ir labklājība, gan to, kā šī labklājība ir sasniedzama, gan to, ka labklājības mēraukla ir nevis valsts varenība, kas iegūta uz tautas rēķina, bet katra atsevišķa cilvēka cieņa un labklājība.
Tiesību vēsturnieki vienprātīgi atzīst, ka kopīgās vērtības sakņojas Eiropas kultūras mantojumā, kam pamatā likta ebreju morāle, kas pārņemta līdz ar kristietību, grieķu filozofija, visupirms Aristotelis un Platons, un romiešu tiesības. Taču „o tempora, o mores”. Antīkās pasaules ieliktie pamati izpratnei par cilvēka cieņu, personas privātautonomiju un tiesībām uz vienlīdzību neietvēra visus sabiedrības locekļus, un tie ir dinamiski mainīti pēdējos gadsimtos, bet jo īpaši pēdējos gadu desmitos.
Šoreiz vēlos runāt par dzimumu līdztiesību, kas padarīta par vienu no būtiskiem dienaskārtības jautājumiem Eiropas Savienībā.
Prasība pēc visu cilvēku vienlīdzības, balstoties uz dabisko tiesību un apgaismības filozofijas idejām, Eiropā tika formulēta jau pirmajos pamattiesību katalogos. 1789.gada Francijas Cilvēka un pilsoņa deklarācija noteica: „Visi vīrieši piedzimst un paliek brīvi un vienlīdzīgi tiesībās”. Tā bija revolucionāra prasība, kas tika izvirzīta kārtu sabiedrībā, kurā gadsimtiem bija valdījusi nevienlīdzība un atsevišķu kārtu privilēģijas. Lai gan publiskajā debatē tika aktualizēts arī jautājums par sieviešu līdztiesību, tas tika pārliecinoši noraidīts.
Rietumu kultūrtelpā sieviešu līdztiesības legalizācija tika uzsākta tikai līdz ar XX gs. sākumu. Šobrīd ir pagājuši jau vairāk nekā simts gadu, pieņemta virkne cilvēktiesību un pamattiesību dokumentu, kas nosaka prasību pēc vienlīdzības un aizliegumu diskriminēt pēc dzimuma pazīmes, taču jo īpaši kopš XXI gs. sākuma, kas sakrīt arī ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai, pastiprināta Eiropas Savienības institūciju uzmanība tiek pievērsta tieši sieviešu līdztiesības īstenošanai dzīvē.
Eiropas Savienība jau kopš tās dibināšanas iestājas par dzimumu līdztiesību, ieguldot ievērojamas pūles sieviešu tiesību īstenošanā gan Eiropā, gan pasaulē. Pēdējos gadu desmitos īpaši tiek strādāts pie tā, lai dzimumu līdztiesība nepaliek tikai „uz papīra”. Eiropas Savienības parlamentā darbojas pat speciāla komiteja, kuras uzdevums ir īstenot sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesību (Committee on Women’s Rights and Gender Equality). Tāpat darbojas Eiropas Padomes Sieviešu un vīriešu līdztiesības komiteja.
Dzimumu līdztiesība ir nostiprināta Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (21.pants) un virknē citu aktu. Tos piemērojot, Eiropas Savienības Tiesa sekmē dzimumu līdztiesības īstenošanu dzīvē. Eiropas Savienība, proti, gan parlaments, gan Komisija, gan tiesa mērķtiecīgi un pēctecīgi strādā, lai izskaustu jebkādu diskrimināciju, tostarp diskrimināciju pēc dzimuma pazīmes. Tomēr statistika gan par vardarbību ģimenē, gan par sieviešu politisko līdzdalību, tostarp ieņemot politiskus amatus, gan par sieviešu pārstāvniecību lielo uzņēmumu valdēs un zinātnē un zinātnisko organizāciju vadībā nemainīgi apliecina to, ka dzīvē dzimumu līdztiesība nav sasniegta.
Lai sasniegtu sieviešu līdztiesību reālajā dzīvē, Eiropas Savienība pēdējos gadu desmitos sākusi izmantot atkāpi no vienlīdzības principa – īpašos pasākumus. Proti, tiek veidota labvēlīgāka juridiskā vide, kas sekmē sieviešu līdztiesību.
Tas paģērē dzimumu lomu stereotipu pārskatīšanu, visupirms ģimenē. Statistika rāda, ka Eiropas valstu sievietes pavada ievērojami vairāk laika mājas rūpēs nekā vīrieši. Tātad viņām ir mazāk laika sev, pašizaugsmei, izglītībai, iespējām veidot politisko vai biznesa karjeru līdz augstākajiem posteņiem. Viens no risinājumiem, ko ievieš Eiropas Savienība, piemēram, ir vīrieša kā tēva lomas stiprināšana ģimenē, ieviešot mehānismus tēva iesaistei bērna kopšanā un audzināšanā. Radikālākais īpašais pasākums sieviešu līdztiesības veicināšanā, manuprāt, ir dzimumu kvotu ieviešana. Tas izklausās vienkāršāk, nekā patiesībā ir. Parīzes mērijā dzimumu kvotas „ir izspēlējušas” ļaunu joku. Parīzes municipalitātē 2018.gadā tika pieņemts darbā proporcionāli vairāk sieviešu nekā vīriešu, un, lai gan kopumā tur joprojām strādā vairāk vīriešu nekā sieviešu, saskaņā ar dzimumu paritāti regulējošām tiesību normām mērijai tika noteikts sods.
Turklāt runa nav par to, ka, ieviešot īpašos pasākumus, sievietēm būs garantētas vietas parlamentā vai garantēts tas, ka partneris rūpēsies par bērnu vienlīdz ar bērna māti. Ja nemainīsies sabiedrības attieksme, šie instrumenti nestrādās.
Tāpēc Eiropas Savienība šobrīd veic pārdomātu, kompleksu sociālo inženieriju, jo varas struktūras pārkārto sabiedrību, maina sociālās attiecības, cilvēku priekšstatus, pašus kultūras pamatus, tai skaitā cilvēku apziņu, lai pārvarētu dzimtes konceptos balstītus stereotipus par katra dzimuma vērtību, vietu sabiedrībā un tiesību apjomu ar mērķi īstenot patiesu dzimumu līdztiesību. Taču līdztiesība, kas sakņojas ikvienas personas cilvēka cieņā, ir saistīta ar personas privātautonomiju, tās brīvību, visupirms izvēles brīvību. Te ir zināma kolīzija, jo daļa sabiedrība savu brīvību izmanto, lai ierobežotu citas sabiedrības daļas brīvību, atbilstoši saviem uzskatiem par pareizu, t.i., tradicionālu lietu kārtību. Daļa sabiedrības, kas ir ierobežota savā brīvībā, nevēlas tikt atbrīvota un iegūt vienlīdzību tiesībās, kas nozīmē vienlīdzību arī pienākumos un atbildībā. Nesen teātra izrādē redzēju aktieru izspēlētu dialogu starp Slavoju Žižeku un Džordanu Pītersonu, kurā Pītersona atveidotājs jautāja, kāpēc mēs runājam par dzimumu līdzīgu pārstāvniecību politikā vai biznesa vidē, bet neviens negrib ieviest dzimumu vienlīdzīgu pārstāvniecību, piemēram, santehniķiem… Vai līdztiesība izpaužas kā dzimumu pārstāvniecība ikvienā sabiedrības struktūrā 50 pret 50, vai visupirms tā ir ikvienas personas izvēles brīvība, ko nevar ierobežot, balstoties ar dzimumu saistītos stereotipos? Manuprāt – pēdējais. Abiem dzimumiem jānodrošina vienādas izvēles iespējas.
Šobrīd dzimumu kvotas tiek ieviestas ne tikai politikā un publiskajā sektorā, bet arī privātajā sektorā, proti, uzņēmējdarbībā. Eiropas Komisija uzsver, ka Eiropā ir daudz augsti kvalificētu sieviešu, jo 60% pašreizējo universitāšu absolventu ir sievietes. Tomēr sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas augsta līmeņa amatos. Tāpēc pieņemta Direktīva par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītiem pasākumiem. Dzimumu līdztiesību sekmējošie īpašie pasākumi top lēni. Pēc 10 gadu darba 2022.gadā Eiropas Parlaments un Padome panāca politisku vienošanos par jauno direktīvu.
Šobrīd īpašie pasākumi tiek izmantoti aizvien plašāk, lai pārveidotu sabiedrību par iekļaujošu, brīvu un vienlīdzīgu cilvēku sabiedrību. Taču jāatceras, ka tie ir jāpielieto pārdomāti un tikai tik ilgi, kamēr tas nepieciešams marginalizētas, līdztiesībā ierobežotas grupas tiesību aizstāvēšanai. Īpašie pasākumi ir atkāpe no vienlīdzības principa. Tāpēc šai atkāpei ir jābūt attaisnojamai. To, vai īpašie pasākumi pret sievietēm, kas izcieš sodu, ir attaisnojami, 2019.gadā vērtēja Satversmes tiesa. Spriedumā tika uzsvērts, ka: „… īpašie pasākumi, kuru mērķis ir paātrināt vīriešu un sieviešu faktiskās vienlīdzības sasniegšanu, nekādā ziņā nedrīkst izraisīt nelīdztiesīgu vai diferencētu standartu saglabāšanu, un tie ir jāatceļ, kad tiek sasniegti mērķi, proti, ir nodrošinātas vienādas iespējas un līdztiesīga attieksme. Likumdevējam ir periodiski jāpārbauda, vai īpašās grupas papildu aizsardzība joprojām ir nepieciešama, jo laika gaitā situācija var mainīties un var pienākt tāds brīdis, kad valsts īstenoti īpaši pasākumi kādas sabiedrības grupas aizsardzībai vairs nav nepieciešami un attaisnojami.” Ja likumdevējs to nedara, tad var sanākt, ka īpašie pasākumi, kuru mērķis ir novērst diskrimināciju, paši kļūst diskriminējoši.
Ne visi ir gatavi dzimumu vienlīdzībai, par argumentu izvirzot tradicionālo vērtību, visupirms ģimenes apdraudējumu un demogrāfiskās situācijas pasliktināšanos. Katram Eiropas Savienības solim sieviešu pilntiesības stiprināšanā, pat sieviešu aizsardzībai pret vardarbību, ir pretreakcija. To min Eiropas Parlaments 2019.gada 13.februāra rezolūcijā par pretreakciju pret sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā. Proti, daļa sabiedrības pretojas pasākumiem, kas vērsti uz novecojušu, diskriminējošu dzimumu stereotipu pārvērtēšanu un iekļaujošas sabiedrības izveidi, kurā nepastāv darba dalīšana starp dzimumiem, proti, nav vīriešu un sieviešu darbu. Bet tie joprojām pastāv pat valodā – mums ir karavīrs tikai vīriešu dzimtē un aukle tikai sieviešu dzimtē.
Kāpēc mums joprojām nav izdevies ieviest pašsaprotamu lietu – dzimumu līdztiesību? To varu mēģināt izskaidrot ar Latvijas piemēru. Latvijā sievietes politisko līdztiesību ieguva līdz ar valsts dibināšanu 1918.gadā. Latvijas sievietes ir politiski pilntiesīgas jau vairāk nekā simts gadus, bet atsevišķās Eiropas valstīs vien apmēram 50 gadus, proti, tikai divas paaudzes. Ne vienmēr mums ir jālīdzinās uz „veco Eiropu”… Arī Latvijai ir pieredze, ko varam nodot Eiropai. Taču politiskā pilntiesība nenodrošina civiltiesisko līdztiesību, visupirms sievas iziešanu no vīra varas. Kāda jēga, ka sievietei ir tiesības balsot vai balotēties, ja vīrs ir tiesīgs viņai to neļaut?
Tomēr Latvija var lepoties, ka arī laikā, kad publiskajās tiesībās bija panākta līdztiesība, bet pie līdztiesības privāttiesībās vēl tikai tika strādāts, Latvijas sievietes paguva sasniegt amatus, kas iepriekš tām bija liegti. Gribu minēt sievieti, kas pirmā Baltijas valstīs ne tikai ieguva tiesneša tiesības, bet arī īstenoja tās dzīvē, spriežot tiesu. Rozālija Bandere 1929.gadā ieguva augstāko juridisko izglītību un jau 1930.gadā rakstīja iesniegumu, lai tiktu uzņemta par tiesneša kandidāti. Pēc vecākā tiesu amatu kandidāta eksāmena sekmīgas nokārtošanas 1931.gadā (27 gadu vecumā) viņai piešķīra tiesāšanas tiesības un viņa strādāja miertiesnešu aizvietošanā. Tāpat starpkaru laika Latvijā bija 57 sievietes advokātes. Savukārt notariātā šajā laika posmā darbojās 7 sievietes notāres. Cipari nav lieli, taču tos jāsamēro ar Latvijas iedzīvotāju skaitu nedaudz virs 1,5 miljoniem, bet galvenais ar to, ka sievietēm līdz tam bija liegta ne tikai iespēja strādāt tiesu varā, bet pat ierobežota iespēja iegūt atbilstošu izglītību.
Sieviešu civiltiesiskās līdztiesības iegūšana ievērojami iepaliek no politiskās līdztiesības piešķiršanas, tā tas bija Latvijā, tā arī citās Eiropas valstīs – starpība dažviet pat piecdesmit un vairāk gadu. Latvijā sieviešu civiltiesiskā līdztiesība tika ieviesta ar stingru represīvu varu, proti, padomju okupācijas varu. Taču arī šeit, lai gan de iure sievietes bija līdztiesīgas, taču de facto sabiedrībā veidojās dažādas mutācijas, kā valsts noteikto apiet. Padomju valsts ieviesa kvotas – dzimumu, nacionālo minoritāšu, pēc nodarbošanās, lai visi būtu pārstāvēti valsts pārvaldē noteiktās proporcijās. Tas radīja ilūziju, ka visa sabiedrība piedalās valsts pārvaldē. Vienlaikus tas piespieda cilvēkus būtiski mainīt starpdzimumu attiecības un sekmēja līdztiesību. Taču dažādās PSRS daļās būtiski atšķirīgi, jo to ietekmēja vietējās tradīcijas, visupirms reliģija. Proti, ateistu, katoļu, protestantu daļā dzimumu līdztiesība bija ievērojami lielāka nekā PSRS musulmaņu republikās.
Ko gribu pateikt ar šo vēsturisko atkāpi – dzimumu līdztiesības noteikšana de iure automātiski nenoved pie līdztiesības dzīvē, vienmēr atpaliek līdztiesība ģimenē, sabiedrībai neredzamajās starpdzimumu attiecībās. Arī totalitārai valstij ar visu tās piespiedu un represiju spēku neizdevās panākt patiesu dzimumu līdztiesību pat 50–70 gadu laikā, tostarp pašā Krievijā joprojām dominē visai patriarhāli uzskati par ģimeni un sievietes vietu sabiedrībā.
Dzimumu kvotām un citiem sieviešu tiesības stiprinošiem instrumentiem ir sava ēnas puse, jo īpaši šobrīd, kad, Eiropas Savienībā attīstoties personas privātautonomijai, personai ir tiesības mainīt dzimumu. Tātad vienā gadījumā, ja vīrietis maina dzimumu uz sievieti, tiek iegūtas papildu garantijas, taču sievietei izvēloties kļūt par vīrieti, viņa tās zaudē…
Risinājums ir patiesa dzimumu līdztiesība, proti, dzimumam nav nozīmes, personai īstenojot savu pašnoteikšanos un iekļaujoties sabiedrībā. Lai to sasniegtu, Eiropas Savienība ir ieguldījusi milzīgu darbu, taču ne mazāk darba vēl stāv priekšā, jo dažādās Eiropas Savienības valstīs, pat vienā valstī dažādās sabiedrības grupās, ir būtiski atšķirīgi uzskati par to, kas ir dzimumu līdztiesība.
Liela daļa šo jautājumu nonāk tiesās. Un tieši Augstākās tiesas nodarbojas ar sociālo inženieriju.
QR
