Ievads
Savā uzrunā es pieskaršos diviem jautājumiem. Proti, Latvijas tiesneša kā Eiropas Savienības (turpmāk – ES vai Savienība) tiesneša pienākuma un atbildības aprisēm, piemērojot ES tiesības un tādējādi īstenojot un aizsargājot ES kopējās vērtības, kuras ir nostiprinātas Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) 2.pantā, kā arī atsevišķiem Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST vai Tiesa) judikatūras piemēriem, kas radušies, pateicoties Latvijas tiesnešiem un kas pamatoti var tikt uzskatīti par ES zelta judikatūru ar plašu ietekmi.
Pienākums vērsties Eiropas Savienības Tiesā
Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 68.panta otrās daļas pirmais teikums nosaka, ka „slēdzot starptautiskus līgumus, Latvija nolūkā stiprināt demokrātiju var deleģēt starptautiskām institūcijām daļu no valsts institūciju kompetences”. Tādējādi Latvijas tiesnesis, piemērojot ES tiesības, pārliecinās, ka to piemērošana sekmē demokrātijas stiprināšanu Latvijā. Jānorāda, ka demokrātijas vērtība ir gan Satversmes centrālā vērtība, jo Satversmes 1.pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, gan arī LES 2.panta vērtība, kas nosaka, ka Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē [..] demokrātiju [..]. Līdz ar to Latvijas tiesnesim var nākties noskaidrot demokrātijas principa tvērumu konkrētās lietas ietvaros Latvijas kontekstā, bet vienlaikus arī ES kontekstā. Svarīgi, lai saturiski demokrātijas izpratne saplūstu vai būtu vienota, bet neviens nevar izslēgt situācijas, kad tādas pilnīgas pārliecības par to nav. Šaubu gadījumā par to, vai piemērojamais ES regulējums stiprina demokrātiju atbilstoši Satversmes 68.panta otrās daļas pirmā teikuma prasībai, var nākties vērsties vai nu Satversmes tiesā, vai EST ar prejudiciālā nolēmuma procedūras starpniecību, vai varbūt darīt gan vienu, gan otru.
Latvijā pamazām veidojas prakse un top metode saistībā ar Satversmē noteikto kārtību, kādā mijiedarbojas Satversmē ietvertās vērtības, tiesības un brīvības un ES tiesību pamatā esošās vērtības. Lietā Nr. 2023-09-0106 par grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības likumā Satversmes tiesa piedāvā šādu metodi Satversmes un Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 49.panta mijiedarbības vērtēšanai. Proti, konkretizējot Satversmē ietverto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī ES tiesību akti, ciktāl tie stiprina Latviju kā demokrātisku tiesisku valsti un aizsargā pamattiesības, kā tas izriet no Satversmes 68.panta otrās daļas, kas prasa nodrošināt Latvijas tiesību sistēmas harmoniju ar ES tiesībām. Tādējādi tas, vai konkrētajā gadījumā atsevišķi izvērtējama apstrīdēto normu atbilstība LESD 49.pantam, ir atkarīgs no attiecīgās ES tiesību normas un Satversmes normu konkretizācijas.
Satversmes tiesa spriedumā piesaka, ka tā visupirms vērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105.panta pirmajam un trešajam teikumam kopsakarā ar Satversmes 1.pantu. Savukārt tas, kādā veidā vērtējama apstrīdēto normu atbilstība LESD 49.pantam, noskaidrojams pēc tam, kad tiks konkretizēts Satversmes 105.panta un attiecīgās ES tiesību normas saturs. Tomēr spriedumā Satversmes tiesa vērtē paralēli 105.panta ierobežojumu un LESD 49.panta ierobežojumu, ideju par secīgu vērtēšanu līdz galam neīstenojot. Attiecīgi tiesa konstatē leģitīmā mērķa esību šādam tiesību ierobežojumam gan Satversmē, gan ES tiesībās, kā arī izdara gala secinājumu par Saeimas pasākuma samērīgumu. Atsaucoties uz EST judikatūru, Satversmes tiesa konstatē, ka viena no ES interesēm ir nodrošināt dzīvnieku veselību un aizsardzību (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2008.gada 17.janvāra sprieduma apvienotajās lietās C-37/06 un C-58/06 „ZVK” 23.punktu). [..] Dzīvnieku labturība nozīmē, ka ir jāizvairās no pārmērīgu un nevajadzīgu ciešanu nodarīšanas dzīvniekiem (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018.gada 29.maija sprieduma lietā C-426/16 „Liga van Moskeeën en Islamitische Organisaties Provincie Antwerpen u.c.” 65.punktu). Šis gan ir tikai viens leģitīmais mērķis. Tiesa konstatē vairākus Satversmei atbilstošus uzņēmējdarbības jeb īpašuma tiesību ierobežojuma mērķus. Būtiski, ka Satversmes tiesa piemēro tiešā veidā LESD 49.pantu un vismaz daļēji arī EST judikatūrā atrodamo metodoloģiju 49.pantā noteikto tiesību ierobežojuma izvērtēšanai. Tas ir vērtīgs pieteikums ES tiesību piemērošanā, pat pie norādes, ka Satversmes tiesai jāturpina strādāt pie atbilstošas metodoloģijas pilnveidošanas minētās mijiedarbības artikulēšanā. Taču jautājumu var uzdot, vai Satversmes tiesai nebija pienākums vērsties ar prejudiciālo jautājumu EST?
LESD 267.pants, skatot to kopsakarā ar Satversmes 68.panta otro daļu, nosaka Latvijas tiesneša atbildību piedalīties ar ES līgumiem izveidotās tiesu sistēmas mehānismā, proti, dialogā starp EST un dalībvalstu tiesām, nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju, tādējādi ļaujot nodrošināt to saskanību, pilnīgu iedarbību un autonomiju, kā arī sargāt ar Līgumiem izveidoto šo tiesību īpašo raksturu.
Lietā Consorzio Italian Managment (C-561/19) Itālijas Valsts padomes viens no uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem bija šāds: vai saskaņā ar LESD 267.pantu valsts tiesai, kuras nolēmumi nav pārsūdzami tiesā, principā ir jāiesniedz prejudiciāls jautājums par Savienības tiesību interpretāciju, pat ja minēto jautājumu tai ir uzdevusi viena lietas dalībniece pēc sava pirmā dokumenta par lietas ierosināšanu vai dokumenta par iestāšanos lietā iesniegšanas pēc tam, kad lieta pirmo reizi ir nodota apspriešanai, vai pat pēc tam, kad Tiesai jau ir iesniegts pirmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu?
EST izmantoja iespēju un pārapstiprināja un precizēja LESD 267.panta tiesu dialoga mehānisma būtību. Ar LESD 267.pantu izveidotā prejudiciālā nolēmuma mehānisma mērķis ir nodrošināt, lai Savienības tiesībām visos apstākļos visās dalībvalstīs būtu vienāda iedarbība, un tādējādi novērst atšķirības šo tiesību, kas valsts tiesām ir jāpiemēro, interpretācijā. Tādējādi valsts tiesām ir visplašākās tiesības un pat pienākums vērsties EST, ja tās uzskata, ka tajās izskatāmā lieta rada jautājumus par ES tiesību noteikumu interpretāciju vai to spēkā esamības (ultra vires) vērtējumu un ka ir vajadzīgs nolēmums par tiem. Tādējādi valsts tiesas piedalās ES tiesību pareizā piemērošanā un vienveidīgā interpretācijā, kā arī to tiesību aizsardzībā, kuras ES tiesiskajā kārtībā piešķirtas indivīdiem neatkarīgi, kur Savienībā viņi mīt. Šādā dialogā nacionālās tiesas piedalās ES vērtību aizsardzībā.
Tām tiesu instancēm, kuru nolēmumi nav pārsūdzami, principā ir pienākums vērsties EST, ja skatāmajā lietā ir izvirzīts jautājums par Savienības tiesību interpretāciju. Saskaņā ar Tiesas judikatūru šādas tiesas var tikt atbrīvotas no pienākuma vērsties EST tikai tad, ja tiek konstatēts, ka (1) izvirzītajam jautājumam nav nozīmes, t.i., ja atbilde uz šo jautājumu, lai kāda tā arī būtu, nekādi nevarētu ietekmēt lietas atrisinājumu, vai (2) ja par attiecīgo Savienības tiesību normu Tiesa jau ir sniegusi interpretāciju, vai arī (3) ja Savienības tiesību pareiza interpretācija ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas pamatotas šaubas. Tieši šādā ietvarā jeb robežās valsts tiesai ir novērtējuma brīvība, vai sprieduma pieņemšanai ir nepieciešams lēmums par kādu Savienības tiesību jautājumu.
Šo novērtējuma brīvību izmantojot, tiesai ir jāpārliecinās, ka arī visu citu dalībvalstu pēdējās instances tiesām, kā arī EST lietas iznākums ir tikpat acīmredzams, proti, nerodas pamatotas šaubas, ka tas nebūtu acīmredzami. Šis ir liels darbs tiesnesim ar avotiem, judikatūru un komunikāciju ar kolēģiem Eiropā. EST gan ir skaidrojusi, ka nav nepieciešams, piemēram, pārliecināties par ES tiesību normas skaidrību visās 24 oficiālajās valodās, bet pietiek ar tām, kuras ir zināmas. Izmantojot ES tiesību interpretācijas gramatisko metodi, ir vērts pārliecināties ne tikai par tekstu latviešu valodā, bet vēl kādās valodās, kas ir zināmas. Ir, protams, jāapzinās, ka, ņemot vērā Savienības tiesību īpašās iezīmes, sevišķās grūtības, kas rodas, tās interpretējot, atšķirīgas judikatūras rašanās risks Savienībā ir pavisam reāls. Šis risks ir jātur prātā, lemjot, vai nav nekādu pamatotu šaubu par ES tiesību skaidru un vienotu piemērošanu konkrētās nacionālās lietas kontekstā.
Latvijas pienesums kopējai ES tiesību telpai
ES kopējās vērtības konkretizējas ES tiesībās, proti, līgumos, un sekundārajos tiesību aktos. Vērtības tiek stiprinātas un piepildītas ar saturu gan likumdošanas procesā, gan esošo tiesību aktu piemērošanas procesā. Tādēļ, piemēram, Satversmes tiesas minētā lieta ir pienesums ES tiesību stiprināšanā, cerot, ka bez prejudiciālā lūguma tomēr arī visās citās ES valstīs tieši šādi saprot aizlieguma nogalināt kažokzvērus leģitīmo interesi un atbilstību LESD 49.pantam.
Savukārt Satversmes tiesas vēršanās ar prejudiciālo jautājumu EST privāto augstskolu regulējuma sakarā rezultējās nolēmumā Cilevičs un citi, kas ir ieņēmis vietu EST zelta judikatūrā, līdzīgi kā tādi nolēmumi kā Laval un Viking Lines un Sodu punktu lietas. Cileviča nolēmumā EST kā vēl nekad nostiprināja principu, ka valsts valodas aizsardzība ir ES vispārējā interese, kas var attaisnot ierobežojumu ES fundamentālai uzņēmējdarbības brīvībai. Valsts valodas aizsardzība konkretizē ES aizsargāto dažādības principu. EST pamatoja ļoti būtisku tēzi, proti, ka „atbilstoši LES 3.panta 3.punkta ceturtajai daļai, kā arī Hartas 22.pantam Savienība respektē tās kultūru un valodu daudzveidību. Saskaņā ar LES 4.panta 2.punktu Savienība respektē arī dalībvalstu nacionālo identitāti, kas sevī ietver arī attiecīgās dalībvalsts oficiālās valodas aizsardzību.” Vienlaikus, un tam varbūt nav pievērsta tik liela uzmanība daudzajos šī sprieduma komentāros, EST skaidroja, ka, lai netiktu pārsniegts leģitīmā mērķa sasniegšanai nepieciešamais, [..] būtu jāparedz atļauja lietot citu valodu, kas nav latviešu valoda, vismaz mācībās, kas tiek apgūtas Eiropas mēroga vai starptautiskās sadarbības ietvaros, kā arī kultūras un citu valodu, kas nav latviešu valoda, studijās. Tādējādi Cileviča lieta ļāva EST precizēt ES devīzes „vienoti dažādībā” saturu un robežas privātās augstākās izglītības kontekstā.
Noslēgumā es gribētu aicināt Latvijas un citu valstu kolēģus droši un aktīvi turpināt veidot Savienības tiesību un nacionālo tiesību ciešo mijiedarbību gan pašiem, gan dialogā ar Eiropas Savienības Tiesu.
QR
