Ievads
Man ir liels gods, privilēģija un prieks būt kopā ar jums kā šī lieliskā notikuma dalībniekam. Jo domāju, ka gan man, gan ikvienam no mums šī gadadiena ir nozīmīgākā mūsu valstu ģeopolitiskā uzvara 20. un 21.gadsimtā.
Šodien jau daudz dzirdējām par vērtībām, jo dalība Eiropas Savienībā ir balstīta uz vērtībām. Kad man lūdza sagatavot prezentāciju, es domāju, ka tēma, kas varētu interesēt visus, būtu Eiropas Savienības, kuras dalībnieki mēs esam kopš 2004.gada, raksturojums.
Manas prezentācijas temats ir „Līdzsvara meklējumi starp vienotību un nacionālo identitāti Eiropas Savienībā”. Es gribētu runāt par dziļāko, filozofisko integrācijas raksturu. Tad par vienotības veidošanu Eiropas Savienībā. Tad par daudzveidību un noslēgumā par līdzsvara meklējumiem starp šīm divām vērtībām. Un visbeidzot par to, kāda ir nacionālā tiesneša loma šajos līdzsvara meklējumos un tā nodrošināšanā.
Par integrācijas raksturu
Pirmais jautājums, kas rodas Eiropas integrācijas procesā, ir par to, kādi ir šā procesa mērķi. Ja atskatāmies uz 200 gadus senu vēsturi, Imanuels Kants vienā no saviem darbiem „Par mūžīgo mieru” ir izteicis apgalvojumu, ka miers nav dabisks lietu stāvoklis starpvalstu attiecībās. Ilgu laiku, 40–50 gadus pēc integrācijas procesa sākuma, bija daudz diskusiju par to, ka miers, iespējams, jau ir kļuvis par dabisku stāvokli attiecībās vismaz Eiropas valstu starpā. Taču tas, ko šobrīd redzam Ukrainā, parāda, ka tas tā nav. Tas atklāj, ka šis būtiskais apgalvojums vēl joprojām ir spēkā. Ka miers ir jāizveido. Robērs Šūmanis ir teicis, ka ir nepieciešami kopīgi pūliņi, lai to izdarītu. Tas ir viens aspekts.
Otrs aspekts ir saistīts ar to, kādu integrāciju un kādu vienotību mēs vēlamies panākt. Šajā sakarā vismaz man viena no pamatidejām nāk no Džozefa Vailera, kas varbūt nebija pirmais, bet kas skaidri to formulēja un kas vienā no saviem rakstiem pirms aptuveni trīsdesmit gadiem norādīja, ka, raugoties uz mūsu vēsturi, civilizācijas vēsturi, saskatāmas trīs stratēģijas, kā veidot attiecības ar citas identitātes cilvēkiem, cilvēku grupām ar citu identitāti. Pirmā ir vienkārši iznīcināt. Man nepatīk, ka kāds ir atšķirīgs, un es viņu vienkārši iznīcinu. Protams, mēs zinām šādus piemērus. Otra stratēģija saskaņā ar viņa teikto ir civilizētāka. Ja kāda identitāte ir atšķirīga, viņam piedāvā pieņemt manu identitāti, un problēma vairs nepastāvētu. Nebūtu dažādības, nebūtu spriedzes. Tas, ko šobrīd redzam Ukrainā, precīzi atbilst šai stratēģijai. Viss, ko saka Krievija, ir, ka jums vienkārši jābeidz būt ukraiņiem. Būsim krievi! Un nebūs nekādu problēmu. Šādā izpratnē tas nav tikai etnisks jautājums, tas ir saistīts ar vērtībām, kādas iemieso šī citādā identitāte. Trešā stratēģija, kuru ir izvēlējusies Eiropas Savienība integrācijas procesā, ir stratēģija, saskaņā ar kuru tiek atzītas atšķirīgas identitātes – kultūras, lingvistiskās, pat politiskās, un mēģināts dzīvi veidot ar šīm atsevišķajām identitātēm. Lielāko problēmu vēlos ilustrēt ar Amerikas politikas zinātnieka Roberta Kagana citātu. 2003.gadā viņš rakstīja, ka, no vienas puses, pateicoties kopīgiem pūliņiem, eiropiešiem ir izdevies izveidot Kanta paradīzi, bet lielākā problēma ir tā, ka pārējā pasaule vēl joprojām ir Hobsa pasaule. No tā nav iespējams izvairīties. Ir jāturpina cīņa par integrāciju, lai padarītu to dzīvotspējīgu un uzturētu to.
Vēlos pieminēt arī nacionālo konstitucionālo tiesību perspektīvu. Ja raugāmies, piemēram, uz Lietuvas Republikas konstitūciju un Lietuvas Konstitucionālās tiesas jurisprudenci, dalība Eiropas Savienībā ir aplūkota no ģeopolitiskā viedokļa. Tas nav tikai un galvenokārt ekonomikas jautājums. Tas ir jautājums par vērtībām un vienkārši izdzīvošanu. Jo mēs visi Baltijas valstīs dzīvojam šajā ģeopolitiskajā lūzumpunktā.
Par vienotības veidošanu
Pirmkārt, mazliet par vienotību. Ja raugāmies no filozofiskā skatpunkta, protams, ir jābūt kādai vienotībai, kādiem kopīgiem pamatiem, lai dzīvotu kopā. Ja nebūtu minimālu vienotības pamatu, šāda līdzāspastāvēšana nebūtu iespējama. Ja raugāmies uz integrācijas procesa dinamiku, sākumā bija tikai ekonomiskā integrācija, lai gan mēs saprotam, ka mērķis vienmēr ir bijusi politiskā integrācija. Sākumā, kad bija tikai ekonomiskā integrācija lielākā vai mazākā mērā, jautājums par pamata vērtībām bija mazāk nozīmīgs. Jo naudai, protams, robežu nav, tā visur ir vienāda. Taču vēlāk ar Līgumu par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) aizsākās Eiropas Savienības kompetenču paplašināšanās. Kā jau dzirdējām Eiropas Savienības Tiesas prezidenta profesora Lēnartsa pieminētajos piemēros – mūsdienās Eiropas Savienības tiesībās aplūkoti gandrīz visi cilvēka eksistences aspekti. Nav iespējams iedomāties, ka tam varētu nebūt kopīgu vērtību pamati. Šī iemesla dēļ es Lisabonas līgumu redzu kā pagrieziena punktu, jo no šī brīža Eiropas Savienība pastāv kā vērtību savienība. LES 2.pants šodien tika pieminēts jau vairākas reizes. Eiropas Savienības Pamattiesību harta kļuva obligāta. Kā jau minēts iepriekš, LES 49.pantā ir skaidri noteikts, ka, lai pievienotos Eiropas Savienībai, ir jāievēro šīs pamatvērtības, kas noteiktas Eiropas Savienības pamattiesībās. Vēl ir ļoti svarīgi, un es pie šī jautājuma atgriezīšos, ka pamatā, raugoties uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, tiesa, izskatot ar nacionālo dažādību saistītus jautājumus, pirmām kārtām vienmēr konstatē šo vērtību sistēmisku savietojamību dažādos līmeņos, proti, nacionālajā līmenī un arī Eiropas Savienības līmenī. Un tikai tad tā sāk izskatīt jautājumu par to, kādā mērā šī dažādība ir vai nav atzīstama.
Ja apskatām Lietuvas pievienošanās konstitucionālo aktu no vienotības viedokļa, viens no preambulā minētajiem pievienošanās priekšnoteikumiem ir tas, ka Eiropas Savienība atzīst tās pašas pamata tiesības un brīvības, kas ir atzītas un aizsargātas arī Lietuvas konstitūcijā. Pastāv sistēmiska savietojamība vērtību līmenī.
Vēl līdz nesenai pagātnei vienotības aspekts bija teorētisks tādā izpratnē, ka nebija tik daudz Eiropas Savienības Tiesas judikatūras, bet 2022.gadā divos spriedumos par Nosacītības regulu tiesas plēnumam bija iespēja aplūkot šo jautājumu. Konteksts bija ļoti interesants tādā ziņā, ka sākotnēji abas lietas varēja šķist vienkāršas. Jautājums bija, vai Eiropas Savienības likumdevējs varēja pieņemt Nosacītības regulu, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību darbību 322.pantu. Citiem vārdiem, vai ir pieņemti finanšu noteikumi? Ļoti vienkāršs, ļoti tehnisks jautājums. Kur bija problēma? Vismaz viena no problēmām bija tāda, ka viens no valsts pārstāvjiem, kas bija ierosinājis šo lietu tiesā, tiesas sēdē atklāti pateica, ka viņu valstī likuma vara nepastāv kā tiesiskuma princips, ka tas, vairāk vai mazāk, ir tikai politisks paziņojums. Šajā brīdī ir jāsāk runāt par LES 2.pantu – vai tas tiešām tā ir. Kā redzams no spriedumos rakstītā, tiesa pamatā noraidīja šo pieeju, norādot, ka LES 2.pants nav tikai politiska deklarācija, ka tās ir pamata vērtības, kas ir kopīgas. Tās nav uzspiedusi Eiropas Savienība, tās ir kopīgas visām dalībvalstīm. Tās tiek pārvērstas juridiskos principos, un šie juridiskie principi ir kā juridiski standarti, kuru izpilde nodrošināma gan Eiropas Savienības Tiesā, gan nacionālajās tiesās. Lai gan tiesa, protams, skaidri atzīst, ka pastāv atsevišķas nacionālās identitātes un Eiropas Savienība nav kompetenta organizēt nacionālo tiesu sistēmu darbu, kā arī ir jāparedz attiecīgo dalībvalstu rīcības brīvība, tomēr dalībvalstīm ir jāievēro kopīgais tiesiskuma princips, kā tas izriet arī no LES 2.panta un citiem līgumu pantiem.
Par nacionālo identitāti
Tagad par otru aspektu – dažādību. Kā jau teicu iepriekš, man tas ir pamata aspekts divās nozīmēs. Pēc Lisabonas līguma tagad ir LES 4.panta 2.punkts. Akadēmiskajā doktrīnā, protams, ir intensīva diskusija par to, kāds ir saturs, kādi bija nolūki, kā tas ietekmē Eiropas Savienības pamattiesību interpretāciju. Manā izpratnē šim pantam ir divas funkcijas.
Viena – vēlreiz atzīt, ka valstiskums ir nacionāla sastāvdaļa šajā integrācijas procesā. Ka Eiropas Savienības pamatā ir valstis. Tas nozīmē, ka tiek atzīta to politiskā identitāte, kam seko kultūras, valodas un pārējās identitātes. Un tad pats par sevi saprotams ir noteikums, ar kuru tiek prasīts atzīt un zināmā mērā aizsargāt šīs nacionālās identitātes. Eiropas Savienības Tiesas jurisprudencē ir pamanāma interesanta sakritība, kas aizsākās ilgi pirms LES 4.panta ieviešanas. Viena no pirmajām tādām lietām ir Groener lieta 1989.gadā par lingvistisko aizsardzību Īrijā. Pirms Lisabonas līguma tiesai bija daudz iespēju attīstīt ideju par nacionālo identitāti, kas pirmoreiz pieminēta LES un tad paplašināta Lisabonas līgumā 2009.gadā. Pamata ideja ir ļoti skaidri izteikta Omega Spielhallen lietā 2004.gadā. Lietas pamatā bija ļoti vienkāršs jautājums. Ir uzņēmums, kas legāli importējis noteiktu spēļu aprīkojumu no Apvienotās Karalistes. Tātad runa ir par preču brīvu kustību. Vai Vācija varēja šo spēli aizliegt, jo tajā ir imitēta cilvēka nogalināšana, lai gan Apvienotajā Karalistē šī spēle ir likumīgi atļauta? Pēc būtības gan šajā lietā, gan citās, par kurām runāšu vēlāk, jautājums ir saistīts ar iekšējo tirgu, ar iekšējā tirgus pamata brīvībām. Jautājums ir ļoti vienkāršs – Apvienotajā Karalistē tas ir atļauts, Vācijā nav atļauts. Vācijas argumentācija bija ļoti vienkārša – tas ir mūsu vēstures mantojuma – nacisma perioda – dēļ, mēs uzskatām, ka šāda imitēšana apdraud cilvēka cieņu. Kā to var salīdzināt? Vai var teikt, ka saskaņā ar jūsu tiesību aktiem klienti ir jāinformē, ka tas nav labi? Vai var teikt, ka tā, iespējams, ir atļauta no 21 gada vecuma? Vai tam būtu nepieciešami kādi pārejas periodi? Vai varbūt to drīkst spēlēt reizi nedēļā? Tas viss ir saistīts ar samērīgumu. Tiesas atbilde bija noraidoša un ļoti vienkārša: dažādās valstīs ir iespējama atšķirīga uztvere atšķirīga vēsturiskā konteksta dēļ. Un tas ir jāatzīst. Šī iemesla dēļ dalībvalstij ir plaša rīcības brīvība.
Atgriežoties pie tā, ko es teicu par funkcijām, Lietuvas pievienošanās konstitucionālajā aktā otrs preambulā minētais pievienošanās priekšnoteikums ir tāds, ka Lietuva pievienojas Eiropas Savienībai ar nosacījumu, ka Eiropas Savienība ievēro dalībvalstu nacionālās identitātes. Un tas ir būtisks pamata priekšnosacījums.
Kā LES 4.pants ietekmē pārējās Eiropas tiesības? Manā skatījumā ir vismaz trīs veidi, kā šis pants ietekmē Eiropas Savienības tiesību interpretācijas rezultātu.
Pirmkārt, tas var ietekmēt Eiropas Savienības tiesību tvēruma vai konkrēta Eiropas Savienības tiesību akta tvēruma definīciju. Viena no lietām, ko minēšu, ir Dory, kas arī ir saistīta ar Vāciju un kurā lēmums pieņemts pirms Lisabonas līguma. Jautājums bija vienkāršs, proti, vai Vācijas konstitūcija, ar kuru ir noteikts obligātais militārais dienests tikai vīriešiem, taču ne sievietēm, ir pretrunā Eiropas Savienības tiesībām, jo ir direktīva par vienādu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm darba attiecībās. Problēma bija tā, ka pirms tam izskatītajā Kreil lietā tiesa bija norādījusi, ka profesionālā militārā dienesta kontekstā šī direktīva ir piemērojama. Taču šajā gadījumā jautājums attiecās uz obligāto militāro dienestu un bija par to, vai direktīva ir vai nav piemērojama. Kā redzams no tiesas atbildes, tā ir noliedzoša. Valsts pati izvēlas, kā organizēt aizsardzības sistēmu, tas ir, valsts militāro sistēmu, un pieņem patstāvīgu lēmumu par to. Līdzīgi 2021.gadā Slovēnijas lietā Ministrstvo za obrambo bija jautājums, kādā mērā direktīva par darba laiku ir attiecināma uz profesionāliem kareivjiem. Kā redzams, tiesa precīzāk formulēja savu nostāju, norādot, ka vispārīgi, tā kā šī ir harmonizētā joma, tas nav izslēgts, taču noteiktos apstākļos, tā kā pastāv LES 4.pants, šīs attiecības nav iekļautas direktīvas piemērošanas tvērumā.
Otrs, manā skatījumā visizplatītākais aspekts ir plašas rīcības brīvības piešķiršana dalībvalstīm. Kāpēc tas ir svarīgi? Iekšējā tirgus brīvību kontekstā tiesa parasti norādītu, ka šis ir stingrs samērīguma tests. Šajā gadījumā pieeja ir atšķirīga. Nevaru nepieminēt jau iepriekš minēto Latvijas lietu Boriss Cilevičs u.c. Tiesa šajā lietā norāda, un Latvijas Satversmes tiesa arī ir ļoti labi sapratusi kontekstu, ka dalībvalstij ir plaša rīcības brīvība.
Par trešo aspektu. Kā redzams no jaunākās judikatūras, LES 4.pants var ietekmēt Eiropas Savienības tiesību saturu un interpretāciju. Manā skatījumā šajā sakarā labs piemērs ir 2020.gada 6.oktobra spriedums lietā La Quadrature du Net. Direktīvā ir noteikts, ka dalībvalstis drīkst pieņemt noteikumus, atkāpjoties no saziņas slepenības noteikumiem, lai nodrošinātu četru tajā uzskaitīto mērķu sasniegšanu. Tiesa norādījusi: lai gan direktīvā nav noteikta šo mērķu hierarhija, tiesas ieskatā nacionālā drošība ir ar augstāku prioritāti nekā citi mērķi, un tāpēc tā ir svarīgāka saskaņā ar LES 4.pantu. Tādēļ dalībvalstis var noteikt stingrākus noteikumus. Šādas atšķirīgas hierarhijas noteikšanas rezultātā dalībvalstīm ir tiesības saglabāt pārvietošanās un atrašanās vietas informāciju.
Par nacionālā tiesneša lomu
Noslēgumā par nacionālo tiesu lomu, jo šodien runājam par mūsu visu atbildību. Pamatā visas manis pieminētās lietas, izņemot lietu par Nosacītības regulu, ir ierosinājušas nacionālās tiesas. Tātad visas šīs problēmas konstatēja nacionālās tiesas, tās tika nosūtītas Eiropas Savienības Tiesai, iekļaujot argumentāciju. Tas ir veids, kā funkcionē šī tiesa. Jūsu kā nacionālo tiesnešu, kas piemēro Eiropas Savienības tiesības, loma ir konstatēt problēmas, sniegt argumentus, kāpēc situācija Latvijā ir atšķirīga, kāpēc Latvijas, Lietuvas vai citu valstu vēsture ir atšķirīga, kāpēc pastāv šie atšķirīgie noteikumi. Ļoti labs piemērs ir Sayn-Wittgenstein lieta, kurā Austrija norādīja, ka valstī ir aizliegti aristokrātijas tituli, jo agrāk valsts pastāvēja kā impērija, bet tad ar likumu tika noteikts visu cilvēku vienlīdzības princips. Tāpēc, lai gan aristokrātijas tituli, iespējams, ir atļauti citās dalībvalstīs, Austrijā tie nav atļauti.
QR
