Mūsdienu tiesnesim ir jāiet līdzi laikam

Ievads

Pagājušajā gadā tiesnešu konferencē runājām par tiesu efektivitātes problēmām. Izvirzīju tēzi, ka konkrētajos apstākļos, kādos šobrīd atrodamies, ir jāpāriet no ekstensīvā attīstības modeļa uz iekšējo resursu aktivizāciju un lietderīgāku izmantošanu. Šogad ejam tālāk, attīstot šo virzienu.

Efektivizācija nozīmē, pirmkārt, ka resursi ir jāapzina, un, otrkārt, tie jāmobilizē.

Runa nav tikai par materiālajiem resursiem, bet par plašāku resursu loku. Efektivizācija prasa arī iekšēju mobilizāciju – ne vien no sistēmas, bet arī no tiesneša individuālā skatu punkta. Tā prasa zināmu pārgrupēšanos un attīstību no katra tiesneša, jo šodien mēs nedzīvojam tajā pasaulē, kādā dzīvojām 5, 10, 20, 30 gadus atpakaļ. Pārgrupēšanās ir absolūti nepieciešama. Tādēļ šīgada konferences tēma ir „Tiesnesis 21.gadsimta sabiedrībā” – paskatīties, kā mainījusies tiesu sistēma, kā mainījusies sabiedrība un ko tā sagaida no tiesu sistēmas.

Efektivizācijas būtība bieži vien tiek pārprasta, visbiežāk tieši no individuālā skatupunkta. Efektivizācija nenozīmē, ka jāstrādā vairāk, smagāk. Efektivizācija nenozīmē, ka jāstrādā uz brīvā laika, ģimenes vai veselības rēķina.

Efektivizācija nozīmē, ka jāattīsta jaunas, mūsdienu apstākļiem atbilstošas prasmes un adekvātas metodes. Jāizmanto mūsdienīgi rīki, mūsdienīgas pieejas, lai izdarītu darbu ātrāk, nezaudējot kvalitāti. Liekas ļoti vienkārši, bet kā to panākt?

Arī no sistēmas skatupunkta efektivizācija ir absolūti nepieciešama. Tas nozīmē atbilstošu materiālo priekšnoteikumu radīšanu, lai tiesnesis varētu savu darbu veikt efektīvi. Runa ir par mūsdienīgām informācijas tehnoloģijām, normāli darbojošos TIS, starp citu, par ko pēdējā laikā atkal ir ienācis ļoti daudz sūdzību. Runa ir arī par materiāltehnisko nodrošinājumu. Protams, arī par Tieslietu akadēmiju, jo tiesnešu apmācības jautājumi ir viens no sistēmiskās mobilizēšanās instrumentiem. Tieslietu akadēmijai es saskatu ļoti lielu potenciālu, kas atrisinātu ļoti daudzas mūsu problēmas.     

Par izmaiņām tiesu sistēmā likumdošanas ceļā – tas ir atsevišķs stāsts, kam gribētu pieskarties sīkāk. Problēma ir tā, ka šis aspekts nereti tiek izmantots nevis reāli pastāvošu problēmu risināšanai, bet darbības imitācijai. Tautas valodā sakot – dūmu pūšanai acīs. Nav noslēpums, ka visus šos gadu desmitus kopš neatkarības atgūšanas valdošā pieeja ir bijusi: ir problēma – grozām likumu!

Protams, ir gadījumi, kad tas ir pamatoti un absolūti nepieciešami, jo ir lietas, kuras nevar atrisināt bez likuma grozījumiem. Bet, kolēģi, ir jāatzīst, ka liela daļa likumu grozījumu ir kā nabadzības apliecība tiesību piemērotājiem. Tie ir mani vērojumi gadu desmitu garumā. Ar lielu daļu problēmu ir iespējams tikt galā, adekvāti piemērojot juridisko tehniku – iztulkojot un tālāk veidojot tiesību normas. Cilvēciski saprotams – ir nesalīdzināmi vienkāršāk neuzņemties atbildību, neapgūt juridisko metodi, neapgūt Eiropas Savienības tiesības, sekot likuma burtam, kas dod iespēju visu norakstīt uz „slikto likumu” un dzīvot ilūzijās, ka kaut kur Jurisprudences Universumā dzīvo Ideālais Likums, kurš vienā jaukā dienā tiks nonests mums un tad mūsu dzīve kļūs laba, pienāks tā diena, kad jebkuru lietu varēs atrisināt  ātri un vienkārši…

Tā nebūs, kolēģi. Nekad nav bijis. Un nebūs nekad. Tas jāsaprot un jāpieņem kā aksioma jebkuram tiesību piemērotājam. It īpaši tiesnesim.

Iespējams, 100–200 gadus atpakaļ, juridiskā pozitīvisma un jēdzienu jurisprudences laikā šāda pieeja tika pieņemta kā pašsaprotama. Šodien tas neder. Šodien lielākoties vaina nav likumos, bet gan cilvēkos, izglītībā, apmācībā. Šodien risinājums primāri ir jāmeklē tiesību piemērošanā, apmācībā, prasmju attīstīšanā, nevis papīros un procedūrās. Jūs ziniet, ar kādu intensitāti tiek grozīti likumi, kaut vai procesuālie likumi, ar kuriem mēs strādājam ikdienā, – brīžiem vairs nav iespējams izsekot, kurā brīdī kāds grozījums ir noticis. Protams, ir gadījumi, kad grozījums ir nepieciešams, un tādi gadījumi šobrīd ir identificēti, tiek analizēti vairāki aspekti, kur procesuālās normas var tikt uzlabotas. Piemēram, pirmās instances sprieduma atstāšana spēkā. Bet, kolēģi, mēs vēl neesam iemācījušies pilnvērtīgi izmantot tās iespējas, ko mums dod pašreizējā likuma regulācija. Par to mēs runājām pagājušā gada konferencē.

Šā gada konference ir par tiesnesi 21.gadsimtā. Nerunāsim par Ideālā Likuma meklēšanu. Parunāsim par tiesnesi kā cilvēku, 21.gadsimta cilvēku, uz kura pleciem gulstas milzīga atbildība. Par to, kādam viņam būtu jābūt ideālā pasaulē, kādas ir viņam iespējas tādam būt mūsu realitātē, un kāds viņš varētu būt, ja mēs mobilizētos. Juridiskus jautājumus mēs varam apspriest citos formātos, bet tiesnešu konferences mērķis, kad reizi gadā sanāk kopā visi Latvijas tiesneši, ir parunāt par jautājumiem, kas aizķeras sirdī un liek padomāt, kā mēs dzīvosim un darbosimies tālāk.

Par lietu termiņiem

Par visām aizvadītā gada aktualitātēm nerunāšu – ir publicēts Tieslietu padomes gada pārskats, kur tas izlasāms. Koncentrēšos uz tiem aspektiem, kurus uzskatu par ļoti svarīgiem un kas mums šodien visiem kopā būtu jāizrunā. Galvenais no tiem – termiņi.

Kolēģi, lietu izskatīšanas termiņi ir kļuvuši par ļoti komplicētu problēmu, un tā radusies vairāku apstākļu dēļ. Gan faktisku, gan emocionālu.

No vienas puses, ir zināms, ka vidējie termiņi Latvijas tiesās ir labi vai pat ļoti labi visas Eiropas Savienības kontekstā. No otras puses, mēs regulāri saņemam pārmetumus par ilgajiem lietu izskatīšanas termiņiem – no sabiedrības, no politiķiem, no prokuratūras. Tas var novest pie kognitīvās disonanses – viss ir kārtībā, bet tevi visu laiku par to kritizē. Tas tiesnešus noved stresā un neizpratnē, kas notiek.

Ir laiks šajā situācijā ieviest skaidrību. Mēģināšu to darīt no sava skatu punkta. Tieslietu padomes darba grupa šobrīd strādā pie termiņu izpētes un vadlīniju izstrādes. Bet diskusijas rosināšanai izteikšu savus vērojumus un secinājumus. Vispirms fakti.

Pirmkārt, atkārtošu: vidējie lietu izskatīšanas termiņi Latvijā ir ļoti labi.

Otrkārt, nav noslēpums, ka daudzās tiesās dažādu iemeslu dēļ ir uzkrājušās vecās lietas – vecākas par pieciem gadiem, daudzas pat vēl krietni vecākas. Atslēgas vārdi – dažās tiesās dažas lietas. Lai gan šis lietu skaits procentuāli nav nemaz tik liels, negatīvais iespaids par visu tiesu sistēmu ir radīts. Šo problēmu vēl dziļāku padara tas, ka daudzas no šīm lietām ir krimināllietas ar sabiedrisku rezonansi, kur sabiedrības interese ir visaugstākajā pakāpē. Tas rada iespaidu, ka tiesas nav ieinteresētas šīs lietas skatīt. Bet mēs zinām, ka ilgajiem termiņiem var būt dažādi apstākļi, tai skaitā daudzi attaisnojoši, par kuriem nevar neko pārmest, taču vienalga tas izskatās slikti. Un tieši šis aspekts ir pārmetumu pamatā – konkrētās lietas konkrētās tiesās.

Treškārt, politiķi, redzot šo kavēšanos ar sabiedriski nozīmīgo lietu iztiesāšanu, reaģē un izsaka priekšlikumus, kas arī ir saprotami, jo tāds ir viņu darbs. Sabiedrība prasa, politiķi reaģē, pārmest nevienam neko nevar.

Ceturtkārt, tiesneši šos pārmetumus uztver tādējādi, ka visi šie pārmetumi ir nevis par konkrētām lietām, bet ka tie ir adresēti kolektīvi visiem tiesnešiem, norādot uz viņu katra slikto darbu. Tādēļ tiesneši, apzinoties savu atbildību, cenšas visu skatīt ātrāk, ātrāk, nereti ziedojot privāto dzīvi, atpūtu, laiku ģimenei un pat veselību. Diemžēl, reizēm arī kvalitāti. Jūs ziniet dzelzs likumu – kvalitāte, izmaksas, ātrums. Izvēlies divus no tiem, jo visi trīs nav iespējami. Mēs cenšamies ātrāk, jo termiņi mūs spiež, un mēs tos termiņus pieņemam kā tādu bubuli. Vienreiz tam jāpieliek punkts! Jāpasaka, kas ir kas.

Bet kā to izdarīt? Jo vaimanāt par problēmām ir vienkārši. Jautājums – vai mēs spējam tās risināt? Mans šā brīža redzējums ir šāds.

Pirmkārt, ir jāatver acis un jāsaprot viena elementāra patiesība: nevienam tiesnesim netiek pārmests, ka lieta tiek izskatīta 8 mēnešos 6 mēnešu vietā vai gada laikā deviņu mēnešu vietā. Tie ir normāli izskatīšanas termiņi – gan četri, gan seši, gan 10 mēneši – atkarībā no konkrētās tiesas resursiem. Pārmetumi ir par lietām, kuras tiek skatītas 3–5–10–15 gadus. Tur ir problēma, ne jau mūsu ikdienas darbā. Tas ir jāsaprot. Lai kaut ko izdarītu, vajag apstāties un saprast.

Otrkārt, attiecīgo tiesu priekšsēdētājiem katram savā tiesā ir jānosaka prioritāte tieši veco lietu izskatīšanai, nepieciešamības gadījumā izmantojot likumā „Par tiesu varu” noteikto mehānismu, tai skaitā uzdodot tiesnesim noteikt procesuālo darbību veikšanas termiņus konkrētās lietās.

Treškārt, ir jāatslogo tās tiesas, kurās ir lielākais veco lietu uzkrājums. Tā, protams, pirmām kārtām ir Rīgas pilsētas tiesa. Tas darāms ar lietu pārsūtīšanu.

Ceturtkārt, uz citām tiesām jāpārsūta jaunienākušās lietas, lai dotu tiesai iespēju koncentrēt resursus uz veco lietu pabeigšanu. Šīs vecās lietas ir tas darvas piliens medus mucā, kas mums visiem gandē dzīvi, tādēļ viss akcents jāliek uz tām. Nevajag domāt – mana tiesa, cita tiesa, svešā tiesa – mēs visi esam vienas sistēmas tiesneši, mums ir viena valsts un viena tiesu sistēma. Tas, ka vienā tiesā palielinās, citā samazinās slodze, ir jautājumi, ko risina Tieslietu padome. Slodzes izlīdzināšana ir viens no virzieniem, kurā strādājam.

Piektkārt, katram tiesas priekšsēdētājam savā tiesā jānodrošina Kriminālprocesa likuma 14.panta trešās daļas reāla darbība. Runa ir par prioritārajām lietām. No ģenerālprokurora regulāri dzirdu, ka šis pants netiek izmantots, netiek piemērots tā, kā vajadzētu būt.

Sestkārt, ir jāanalizē, vai pastāv tiesiskas iespējas izvairīties no šķēršļiem, kas kavē lietu izskatīšanu. Piemēram, skatīt lietu bez lietas dalībnieka klātbūtnes. Ja ir iespējams, tas jāizmanto, jo zinām, ka viens no galvenajiem lietu atlikšanas iemesliem ir tas, ka dalībnieki nenāk uz tiesu.   

Septītkārt, tas ir ļoti svarīgi un attiecas nevis uz tiesnešiem, bet uz politiskajām amatpersonām, kurām būtu jāatturas no abstraktiem pārmetumiem „par garajiem termiņiem Latvijas tiesās”. Nav tādu abstraktu garu termiņu Latvijas tiesās, termiņi ir normāli. Ja ir jautājumi par termiņiem konkrētās lietās, tas tā arī ir jāsaka. Tādus pārmetumus es varu pieņemt, pārbaudīt un vērtēt. Bet vispārinātie pieņēmumi vienkārši indē sabiedrību, tie kaitē valstij, radot iespaidu, ka mēs nespējam risināt problēmas. Mēs spējam risināt problēmas, piemēram, koncentrējot resursus uz vecajām lietām.

Un astotkārt, ir jāatkārto „pirmkārt” un jāsaprot, ka katrai lietai nepieciešams tik ilgs laiks, cik tas objektīvi nepieciešams. Nav nevienam nekāda pamata uzskatīt, ka tiesneši nestrādā vai strādā lēni, ir jābeidz kultivēt stereotipu par slinkajiem tiesnešiem. Tas pirmām kārtām attiecas uz politiķiem, kas, vispārinot un pārmetot, cenšas izcelties uz šī fona. Šī vispārināšana arī valstij nodara lielu kaitējumu, jo rada priekšstatu par valsts bezspēcību, lai gan īstenībā tā nav. Ja kāds tiesnesis arī neveic darba pienākumus, tam ir citi mehānismi. Ejam likumā noteikto ceļu – ir Tiesnešu disciplinārkolēģija, tiek ierosinātas disciplinārlietas, tiesneši ir saņēmušu disciplinārsodus par darba pienākumu nepildīšanu. Tas strādā. Bet tas ir par konkrētām lietām, nevis vispārīgi pārmetumi.    

Lai mani nepārprastu – kā tas dažam labam mēdz gadīties – precizēšu: es neaicinu skatīt lietas lēnāk vai pagarināt termiņus. Es aicinu strādāt atbildīgi, kvalitatīvi un efektīvi, un vienlaikus atbilstoši savām spējām un resursiem, neriskējot ar savu veselību. Ja resursu trūkuma dēļ termiņi objektīvi pagarinās, tad tie pagarinās. Tieslietu padomē, saņemot ikgadējos termiņu standartus, redzam, kā tiesa ir strādājusi iepriekšējā gadā un kādi faktori ietekmē nākamo periodu. Iemesli ir dažādi, un termiņi nav akmenī iecirsti. Bet, kā jau teicu, problēma nav šajās maznozīmīgajās svārstībās dažu mēnešu robežās, problēma ir salīdzinoši nelielā īpaši ieilgušo lietu skaitā.

Protams, papildus tam jāpilnveido arī darba efektivitāte, metodes, darba organizācija, jārisina jautājums par advokātu kalendāra ietekmi, specializāciju, apmācību, utt. Bet tie jau ir tehniskie risinājumi. Vispirms ir jāsaprot galvenais, tad varam risināt detaļas.

Par valsts drošības jautājumiem

Pēdējā gada notikumi sāpīgi parādīja, ka tiesu sistēma ir kritisks un centrāls valsts drošības elements. Turklāt ne tikai iekšējās, bet arī ārējās drošības. Jā, tiesa neiet karot, bet tiesas darbs ietekmē arī ārējo drošību.  Nekas neparāda šādas nošķirtības starp iekšējo un ārējo drošību naivumu tā, kā dzīvošana blakus aktīvai kara zonai. To jāsaprot un jāpieņem visiem – gan tiesnešiem, gan politiķiem, gan ierēdņiem, gan arī sabiedrībai kopumā. Te nav katram sava pasaule, mēs visi dzīvojam vienā pasaulē. Un tiesnešiem jāsaprot – jo profesionālāka, paredzamāka un saprotamāka būs tiesas darbība, jo lielāks būs sabiedrības respekts, jo lielāka būs mūsu drošība.

Ir jāsaprot, ka ne visi noziegumi ir vienādi no sabiedrības drošības viedokļa. Zādzība nodara kaitējumu vienam cilvēkam, bet spiegošana apdraud mūs visus. Zādzība nevar novest pie simtiem vai tūkstošiem, vai pat simtiem tūkstošu cilvēku upuriem, bet spiegošana var. Tas ir jāsaprot, nosakot sodus, jāņem vērā, nosakot drošības līdzekļus. It kā nevainīgas informācijas nodošana ārvalstu izlūkdienestiem – tilta izmēri, dzelzceļa mezglu fotogrāfijas utt. – tas viss noder militārās taktikas plānošanai karam pret Latviju: kādu tehniku, pa kādiem ceļiem, pa kādiem tiltiem virzīt. Jāsaprot, ka it kā vienkāršu fotogrāfiju nosūtīšanai var būt milzīgas sekas – upuri būs mērāmi desmitos un simtos tūkstošos.

Atsevišķs jautājums ir tas, ka mums nav izstrādāta vienota metodoloģija šajos jautājumos. Mēs pie tā strādājam.

Pēdējā Tieslietu padomes sēdē apspriedām tiesu varas atbildi uz sabiedrības reakciju jautājumā par tiesnešu lojalitātes apšaubīšanu. Tieslietu padomes locekļi konsekventi atbalstīja viedokli par skaidru sarkano līniju novilkšanu šajā jautājumā. Ir nepieņemama tiesnešu kolektīvās vai individuālās lojalitātes hipotētiska apšaubīšana bez pierādījumiem vai pamatojot šīs šaubas ar tiesneša radinieku vēsturi vai radinieku politiskajām simpātijām, kā tas bija konkrētā gadījumā. Demokrātiskā tiesiskā valstī katrs atbild par sevi, nepastāv kolektīvā atbildība. Ja ir ziņas par konkrētu tiesnesi, lūdzu, likumā noteiktajā kārtībā ir mehānismi, kā šo lojalitātes vai atbildības jautājumu risināt. Bet šādi publiski pārmetumi nav pieļaujami. Tiesnesis ir uzskatāms par profesionālu un lojālu, kamēr likumā paredzētajā kārtībā netiek pierādīts pretējais. Pretējā gadījumā mēs nonākam pie veciem laikiem, kad par viena ģimenes locekļa „grēkiem” tika izsūtīta visa ģimene.

Jaunais izaicinājums – mākslīgais intelekts

Mākslīgais intelekts ir kļuvis par tādu kā modes terminu, par kuru visi runā, bet praktiskas jēgas pagaidām nav daudz. Jābeidz runāt un jāsāk apgūt un izmantot.

Tāpēc mēs Augstākajā tiesā esam sākuši izstrādāt virzienus, kādos izmantot mākslīgā intelekta rīkus tieši Augstākās tiesas darbā. Runa ir par liela apjoma informācijas apkopošanu un analīzi. Tas prasa laiku, lai mēs saprastu, pirmkārt, kas mums ir nepieciešams, ko tas var dot un kā to var pielāgot mūsu vajadzībām. Šobrīd mēs pie tā strādājam, iesim soli pa solim. Sākotnējās investīcijas, ko plānojam veikt Augstākajā tiesā, jāveic gudri, lai tām būtu atdeve nākotnē un lai tās varētu pārnest plašākai izmantošanai visā tiesu sistēmā.

Pateicos par uzmanību un novēlu jēgpilnu diskusiju un dziļas pārdomas par šodienas tēmu, kurai būtu jābūt aktuālai ikvienam 21.gadsimta tiesnesim!