Tiesnesis reālais: kāds ir 21. gadsimta tiesnesis un kādi ir tiesneša profesijas izaicinājumi?

Labdien, cienījamie klātesošie, cienījamie kolēģi!

Pēc tam, kad esam pakavējušies pie ideāla, es gribētu ielūkoties tajā, kāds ir reālais Latvijas tiesnesis 21.gadsimtā.

Pirms sāku dalīties ar savām pārdomām, atgādinu, ka arī es esmu tiesnese, nevis psihologs vai sociālantropologs, tādēļ pieņemiet šos no manas tiesneses pieredzes un Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas darba nākušos vērojumus kā manu subjektīvo skatījumu par to, kādi esam. Varbūt kaut kas no tā jūs rosinās uz pārdomām.

I.

Mēs esam dažādi.

Tiesnešu saime ir raiba kā dzeņa vēders un kā pati Latvijas tauta.

Mūsu zināšanas, vērtības, uzskati ir veidojušies ļoti atšķirīgos apstākļos.

Mūsu kolektīvā ir tiesneši, kuri šajā amatā ir jau no Latvijas neatkarības atjaunošanas un pieredzēja kardinālas tiesiskās sistēmas izmaiņas, Latvijai atgriežoties Rietumu tiesību lokā. Šādas izmaiņas nav pieredzējuši un nepieredzēs lielākā daļa mūsu līdzgaitnieku citās Eiropas valstīs.

Tiesnešu kolektīvs apvieno dažādas paaudzes. Kad daļa jau sāka strādāt par tiesnešiem, citi vēl tikai dzima. Jauno tiesnešu zināšanas ir krātas un pasaules uzskats ir veidojies ļoti atšķirīgā realitātē, viņu izglītība ir Eiropas Savienības juristu izglītība, viņi jau no savu darba gaitu sākuma ir Eiropas Savienības tiesneši.

Bet lietu izskatīšanā visiem dažādajiem tiesnešiem jāspēj nemitīgi pielīdzināties un pielāgoties visām izmaiņām.

Mēs esam ļoti dažādi arī kā personības.

Tādēļ jāsaka – nav „tipiska” Latvijas tiesneša. Vismaz Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā man nav izdevies tādu tēlu izveidot.

Dažādībā ir tomēr saskatāmas iezīmes, kuras var mēģināt saukt par Latvijas tiesnešiem kopumā parasti piemītošām, pat ja atsevišķos gadījumos ir izņēmumi.

II.

„Reālais tiesnesis” veidojas visupirms uz vērtībām, kuras tas pieņēmis par savām un kuras, lai kā mainītos rakstītās un nerakstītās tiesības, vienmēr būs avots tiesneša attieksmei pret sava amata pildīšanu un atspoguļosies arī tiesneša profesionālajās prasmēs.

Es gribētu nosaukt dažas tās vērtības, kuras saskatu, sastopoties ar tiesnešiem kolēģijā, un par kurām varētu domāt, ka tās ir vispār atbalstītas. Tās var saskatīt gan dokumentos, ko mēs par tiesneša darbu lasām kolēģijā, gan sarunās ar tiesnešiem, gan arī mūsu pašu – kolēģijas locekļu – viedokļos un lēmumos. Nosaukšu tās, kas nāk prātā pirmās, bet tās, protams, nav vienīgās.

• Darbs ir vērtība Latvijas tiesnešiem. Augsti tiek vērtēta tiesneša spēja izskatīt lietas pēc iespējas efektīvāk, neuzkrājot rindu, nekavējot termiņus. Manuprāt, nav tiesneša, kas nelepotos, ja spēj izskatīt daudz lietu un tikt galā ar lielu darba daudzumu, un nav tiesneša, kas nenovērtētu to, ka cits kolēģis spēj labi tikt galā ar lietu izskatīšanu. Izskatītās lietas ir goda jautājums, spēja strādāt efektīvi pašam un efektīvi organizēt sastāva darbu, ar saviem resursiem pēc iespējas tikt galā ar grūtībām, ko rada ienākošo lietu skaits, reizēm nepilnīgie digitalizācijas risinājumi vai vienmēr klātesošais kvalificēta personāla trūkums.
• Taisnīgums ir vērtība. Tiesnesis mēģinās atrast rezultātu, kas atbilst iekšējai taisnīguma sajūtai. Iespējams, kādreiz tas netiks atrasts metodoloģiski pareizi, un iespējams, ka kādreiz īstais pamatojums tam, kāpēc lietā ir tieši tāds un ne citāds rezultāts, būs drīzāk izlasāms starp rindiņām, nevis spriedumā tiešā tekstā; vājā puse reizēm ir neprasme tik galā ar likuma burtu, nevis vienaldzība pret rezultātu.
• Patstāvība un neatkarība ir vērtība. Tiesneši augstu vērtē spēju spriest tā, kā uzskata par pareizu, pat ja sastopas ar sabiedrības spiedienu vai citām grūtībām. Arī spēja patstāvīgi tikt galā ar pienākumiem, uzņemties atbildību par sava darba rezultātu ir atbalstīta iezīme.
• Ētiskums ir vērtība. Tiesneši nebūt nav sajūsmā, ja kādam kolēģim gadās rīcība, ko nevar nosaukt par ētisku. Pat ja reizēm no ārpuses sabiedrībai izveidojas cits priekšstats, tiesnešu kolektīvā ar cunftes godu rēķinās visupirms kā ar nepieciešamību tiesnešiem rīkoties ētiski.
• Koleģialitāte ir vērtība. Nav labais tonis domāt tikai par savām problēmām, kā pozitīvais tiek saskatīta spēja būt atbalstošam un no savas puses nebūt par nastu citiem kolēģiem, spēja solidāri uzņemties tiesas slodzei atbilstošu darba apjomu, jo īpaši lielas slodzes apstākļos. Tiesneši arī iebilst, ja kādam kolēģim nākas saskarties ar nepamatotiem pārmetumiem.
• Cilvēcība ir vērtība. Gan savstarpējās attiecībās, gan attiecībās ar procesa dalībniekiem. Gadījumi ir dažādi, un lietas dalībnieki ir dažādi, bet kopumā būt tiesnesim nozīmē būt cilvēcīgam.
• Un vēl es tikai iezīmēšu sākumu atvērtam sarakstam ar daudzām citām pozitīvām personības iezīmēm, ko tiesneši novērtē. Kopumā – un tas ir pilnīgi dabiski un nepieciešami šajā profesijā – Latvijas tiesnešiem ir ļoti labs cilvēcisko īpašību kompass: tiesneši novērtē godīgumu savstarpējās attiecībās, draudzīgumu, dzīvesprieku, spēju saglabāt mieru un daudzas citas īpašības, kas ļauj visiem vienā kolektīvā veiksmīgi strādāt un būt apmierinātiem ar darbu.

Kā redzat, visas manis nosauktās vērtības ir universālas. Tās nav īpašas 21.gadsimta vērtības, jo cilvēkam, kas savā būtībā ir tiesnesis, šīs vērtības būtu jānēsā sevī jebkurā laikmetā.

III.

Par tiesnešiem var būt tikai cilvēki, kas šīs vērtības spēj apvienot ar atbilstošām profesionālajām zināšanām un prasmēm.

Pievēršoties realitātei, jāteic, ka profesionalitātes līmenis tiesnešiem ir dažāds, un tas attiecas uz visām parasti vērtējamām profesionālajām prasmēm: gan lēmumu pieņemšanas prasmi, kas ietver arī tiesību pārzināšanu un juridiskās metodoloģijas pareizu izmantošanu, gan nolēmumu argumentēšanas prasmi, gan tiesas procesu vadības prasmi, gan darba organizācijas prasmi.

Es patiešām ceru, ka tiesneši, kas jau saņēmuši augstākas instances tiesnešu atsauksmes atbilstoši jaunajam atsauksmju saturam, atrod tajās gan avotu pārliecībai par savām profesionālajām prasmēm, gan arī iedvesmu aizpildīt robus zināšanās un prasmēs.

Es arī ceru, ka, rakstot savas profesionālās darbības pašnovērtējumu, tiesneši dziļāk pārdomā, kur vēl ir vieta izaugsmei.

Tāpat es ceru, ka augstākas instances tiesneši par spīti darba apjomam atradīs kapacitāti patiesi iedziļināties vērtējamā tiesneša darba kvalitātē un objektīvi un prasmīgi norādīt gan uz to, kas uzteicams, gan uz trūkumiem.

Tiesnešu profesionālās darbības novērtēšanas sistēmai būtu jāspēj palīdzēt ikvienam tiesnesim sasniegt to profesionalitātes līmeni, kādu cilvēki sagaida. Kā tas izdodas?

Pavisam noteikti varu teikt, ka tiesnešu korpuss kopumā patiešām profesionālajā ziņā aug, un ne jau kvalifikācijas kolēģijas dēļ, bet visupirms tāpēc, ka tiesneši apzinās, ka profesionāli jābūt līmenī. Ne visos aspektos un ne vienmēr ātri, bet kopumā profesionalitāte aug.

Paskatoties mikrolīmenī, nevaru tomēr apgalvot, ka ikviens individuāls tiesnesis savas karjeras laikā aug un ka izaug līdz tam 21.gadsimta tiesnesim, kādu ikvienam lietas dalībniekam būtu tiesības sagaidīt kā savas lietas izšķīrēju. Nereti ir gadījumi, kad arī būtiskas kļūdas lietas izskatīšanā mani nepārsteidz, jo tās ir likumsakarīgas sekas tiem trūkumiem, ko es redzu profesionalitātē. Ja ir būtiski robi zināšanās un metodoloģijā, agrāk vai vēlāk būs lieta, kurā tas novedīs pie kļūdām. Vai tā būs cilvēka notiesāšana pēc likuma burta, kad pēc likuma jēgas nav bijis apdraudējuma ar likumu aizsargājamām interesēm. Vai tas būs noignorēts izšķirošs arguments, kura būtību tiesnesis nesaprata tikai tādēļ, ka neuzskatīja par nepieciešamu pārzināt Eiropas Savienības regulējumu.

IV.

Nav šaubu, ka tiesnesis nereti ir spiests samierināties ar tādiem apstākļiem, ka ir jārisina dilemma starp ātrumu, daudzumu un kvalitāti. Tas nereti burtiski spiež atmest kaut ko no izglītošanās, kaut ko no kvalitātes. Arī Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija dzīvo realitātē un šīs praktiskās grūtības apzinās.

Bet resursi un faktiskās iespējas nav vienīgie, kas kavē izaugsmi.

Pēc maniem vērojumiem, robežas izaugsmei bieži nosaka paša tiesneša personība.

Būtisks profesionalitātes priekšnoteikums ir cilvēka atvērtība jaunajam: gatavība uzzināt jauno, pieņemt jauno, sadūšoties to pirmoreiz izmantot praksē, spert soli nezināmajā.

Tiesneši šajā ziņā ir dažādi, turklāt interesanti, ka tam nav korelācijas ar tiesneša vecumu vai pieredzi. Ir tiesneši ar 30 gadu stāžu, kas profesionāli attīstās un elastīgi apgūst gan izmaiņas tiesiskajā sistēmā, gan jaunus principus darba organizācijā vai nolēmumu rakstīšanā. Un otrādi: gadās, ka arī jauns tiesnesis iecementē to profesionalitātes līmeni, kāds bijis, ienākot tiesu sistēmā.

Reizēm man šķiet, ka tiesnesis sev apkārt ir uzaudzējis tādu kā kapsulu, kurā viņš dzīvo, un kurai cauri nespēs izklauvēties nedz kvalifikācijas kolēģija, nedz pats 21.gadsimts. Tas ir:

• turēšanās pie agrāk pazītā, šaurā, vienkāršā;
• tieksme uz vienkāršām receptēm, vienkāršiem paņēmieniem, šauras tiesību telpas;
• tieksme noraidīt jauno, noraidīt tiesības, kas ir augstāk vai sarežģītāk par tieši piemērojamām;
• jaunā pieņemšana pēc formas, bet ne pēc satura.

Tiesnešiem ir virkne dažādu atrunu, ar ko tiek aizstāvēta šī iekapsulēšanās. Minēšu piemērus. Daļā no tiem ir savs grauds patiesības, bet tikai grauds.

• „Galvenais ir pareizi piemērot nacionālo likumu.”
• „Eiropas Savienības tiesības parastajās civillietās un krimināllietās nemaz nav nepieciešamas.”
• „Jāskatās, kā ir rakstīts dzeltenajā grāmatā (vai zaļajā, atkarībā no specializācijas). Kas nav Civilprocesa likumā, tas uz mums neattiecas.”
• „Tiesību teorija ir tuvāka tiem, kam tuva ir akadēmiskā domāšana.”
• „Pirmajā instancē tam nav laika.”
• „Galvenais, lai lieta pareizi izskatīta.”
• „Ar mūsu slodzi tas nav iespējams.”
• „Neredzu jēgu nolēmuma strukturēšanai. Tas, ka numurē katru teikumu, nekādi neuzlabo uztveršanu. Kad būs vadlīnijas, tad strukturēšu. Strukturēšana neļauj brīvi plūst domām.”
• „Par šo vēl nebija izveidojusies Senāta judikatūra.”
• „Likumdošana ir nesakārtota. Likumi bieži tiek grozīti.”
• Bet viscietākā atruna ir likums: „Tur tā ir rakstīts” vai „Diemžēl likums to neparedz.”

Ir vērojams arī, ka līdzīgi domājošie viens otru atbalsta pārliecībā, ka tās augstās lietas, par ko runā kvalifikācijas kolēģija, ir tas, kam var pievērsties, ja tiek galā ar lietu izskatīšanu, respektīvi, ar īsto darbu.

Es daudz esmu domājusi par to, kas liek tiesnesim šo kapsulu uzaudzēt.

Iespējams, tas ir vienīgais izturamais darbošanās modelis, lai spētu ilgstoši pildīt amatu spriedzē, ko rada visai augstās kolēģu un sabiedrības gaidas un paša uzstādītie mērķi, bet reizē arī justos cilvēcīgi normāli un neizdegtu. Varbūt vieglāk ir atrasties zonā, kurā ir zināmi un droši rīcības modeļi, zināms tiesiskais regulējums, zināms process, zināma tiesas iekšējā kārtība, zināms, ko no tiesneša sagaida.

Kādam varbūt tas ir vienkārši ērti.

Bet daļa aiz tā varbūt paslēpj savu nedrošību par savu profesionālo varēšanu. Sperot soli jaunajā, cilvēks riskē kļūdīties, riskē izskatīties nekompetents. Tas jo īpaši tiesneša statusā var būt atturošs apstāklis, jo sabiedrība vienmēr grib redzēt visu varošo, nevainojamo, nekļūdīgo tiesnesi. Arī zemākas instances tiesa grib redzēt visu varošo un nekļūdīgo augstākas instances tiesu. Vieglāk var izrādīties pamācīt jaunos kolēģus par pareizo lietu kārtību, nevis savā vecumā vai amatā atklāt savu nezināšanu.

Piemērs no dzīves par to, kāda nozīme ir šauram skatījumam.

Pirms 6 gadiem – 2018.gadā – stājās spēkā jaunais Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums.

Kaitējuma atlīdzināšanas sistēma ir uzbūvēta tādā veidā, ka atlīdzinājuma prasījumus izskata administratīvā tiesa, bet administratīvajai tiesai ir jābalstās uz kompetentās iestādes vai tiesas nolēmumu, ar kuru konkrētā rīcība ir atzīta par prettiesisku. Tas nozīmē, ka tiesai, kas izskata sūdzību par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtu lēmumu – tātad vispārējās jurisdikcijas tiesai, atkarībā no sūdzībā norādītā var būt jālemj par to, vai administratīvā pārkāpuma procesā pret personu ir pieļauts pārkāpums, piemēram, nepamatoti izņemta manta, pārkāpts pieļaujamais aizturēšanas termiņš, pieļauts cieņas aizskārums vai fizisks aizskārums. Pārkāpumi, kuri mēdz nonākt arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas redzeslokā.

Praksē ir tā, ka administratīvā tiesa konstatē, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa, izskatot administratīvo pārkāpumu lietas, nevērtē un nespriež par to, vai ir pieļauts pārkāpums, pat ja sodītā persona par to sūdzas.

Redzot šādu praksi, administratīvā tiesa, lai garantētu tiesību aizsardzību, atsevišķos gadījumos ir uzņēmusies likumā neparedzētu kompetenci pati pārbaudīt pārkāpumu esību, lai varētu izlemt prasījumu par kaitējuma atlīdzināšanu.

Es dažiem vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnešiem esmu jautājusi, vai administratīvo pārkāpumu lietās tiek vērtēts tas, vai ir pieļauts pārkāpums. Tradicionāla atbilde ir – tikai tiktāl, ciktāl tas ietekmē sodu. Jo tajā pantā, kas nosaka, kāds lēmums tiesai jāpieņem administratīvā pārkāpuma lietā, ir runa tikai par sodu un nav tieši pateikts, ka būtu jāizlemj arī par pārkāpuma esību. Tas, ka pastāv vēl viens likums, kas attiecas uz administratīvo pārkāpumu lietām, ir palicis nepamanīts.

2021.gadā Senāts rakstīja blakus lēmumu, vēršot Tieslietu ministrijas uzmanību uz to, ka likuma teksts veicina to, ka kompetentā tiesa neizskata tās kompetencē esošas lietas un tādējādi valsts nenodrošina efektīvu tiesību aizsardzību. Šobrīd izskatīšanā Ministru kabinetā ir grozījumi Administratīvās atbildības likumā, lai šo problēmu novērstu.

Bet vai problēma ir tikai likumā? Tie vispārējās jurisdikcijas tiesneši, kam es jautāju par to, vai šāda kompetence – papildus soda jautājumam pārbaudīt un konstatēt pārkāpumus – ir atpazīta, to neapstiprināja. Tai skaitā tiesnesis, kas izskata vienīgi šīs kategorijas lietas.

Visu šo gadu laikā tiesnešiem, šķiet, nav radušies jautājumi par to, kāda vispār ir tiesību aizsardzības sistēma valstī attiecībā uz kaitējumu, kas varētu būt nodarīts lietās, ko viņi izskata, un vai vispār pastāv tiesību aizsardzības iespēja personām, kuras norāda uz pārkāpumiem. Vai tiesneši patur prātā Satversmes 92.pantā paredzētās tiesības uz atlīdzinājumu par nepamatotu tiesību aizskārumu? Vai Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 13.pantu, kas paredz tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību? Vai apzinās, ka viņi ir valsts tiesību aizsardzības sistēmas posms?

Bet es gribu noslēgt ar pozitīvu secinājumu. Sekojot līdzi praksei, var redzēt, ka arvien vairojas to tiesnešu skaits, kuri orientējas cilvēktiesību un Eiropas Savienības tiesību dimensijā un kuri spēj rakstīt brīnišķīgus spriedumus.

Piemēram, vakar ielūkojos civillietās, lai pavērotu, kā tiek piemērota Vispārējā datu aizsardzības regula, kuras piemērošanā Eiropas Savienības Tiesā šobrīd intensīvi veidojas judikatūra, pamatojoties uz dalībvalstu tiesu uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

Neilga laikposma ietvaros atradu spriedumu, kurā bija acīmredzami noignorēta regula un regulā paredzētā iespēja tiesā prasīt kompensāciju par datu apstrādes pārkāpumu – ar īsu norādi, ka ar šāda veida iebildumiem persona var doties uz Datu valsts inspekciju.

Bet vairāk bija spriedumu, kurā regulas normas bija prasmīgi piemērotas, tostarp pētot arī Eiropas Savienības Tiesas praksi.

Esmu pārliecināta, ka drīz būs brīdis, kad mantra „manas lietas tas neskar” būs izgājusi no modes.

V.

Mēs dzīvojam tiesneša profesijai brīnišķīgā laikmetā.

Rietumu sabiedrība gadu tūkstošiem ir gājusi uz to, lai radītu tādu valsts iekārtu, kurā cilvēki savā valstī saņemtu patiesu taisnīgumu. Lai tas tā būtu, mums, 21.gadsimta Eiropas tiesnešiem, ir vesels klāsts instrumentu un brīvību. Mums ir

• neatkarība lēmumu pieņemšanā;
• valdošā tiesību skola ļauj ņemt vērā tiesību normu hierarhiju, visaugstākajā vietā liekot tautas pašnoteikšanās ceļā definētās un Satversmē ierakstītās tiesības;
• veidi, kā iekļauties vienotos attīstīto Eiropas valstu tiesību principos;
• iespēja izslēgt no tiesību sistēmas normas, kas nav taisnīgas;
• iespēja lasīt ne tikai likuma burtu, bet likuma jēgu;
• brīvā pierādījumu vērtēšana;
• gana labi attīstītas tehnoloģijas, kas ļauj gan atklāt faktus, gan izskatīt lietu dažādos veidos, ne tikai klātienes sarunā.

Lielais jautājums, ko uzdot reālajam tiesnesim, ir – cik no tā viņš patiešām spēj izmantot un izmanto, lai šo taisnīgo risinājumu vienmēr atrastu? Vai tiesnesis apzinās to, ka viss iepriekš nosauktais šajā laikmetā pieejamais tiesiskuma instrumentu klāsts ir ne tikai iespēja, bet arī pienākums ikvienā lietā?

Mēs patiesi esam dažādi, un arī profesionālā varēšana ir dažāda, un ceļš, kas jānoiet līdz 21.gadsimta ideālajam tiesnesim, mums katram ir savs.

Novēlu, neskatoties visiem šķēršļiem, iekšējiem un ārējiem, rast spēku tajās vērtībās, ko sevī nesam, un visiem ieaugt tajās 21.gadsimta tiesneša kurpēs, kuras esam uzāvuši.