Trīs tiesneses vienā saimē. Saruna ar Lauru Inesi Zemīti, Sindiju Zemīti un Agnesi Adgeri

– Kā Jūs katra nonācāt līdz tiesneša amatam?

Inese Laura: Doma, ka es varētu kļūt par juristi, man radās jau septītajā klasē, jo tajā laikā aizrāvos ar kriminālromānu lasīšanu un detektīvfilmām. Otra aizraušanās bija mūzika, jo Auces mūzikas skolā pabeidzu klavieru klasi. Pēc vidusskolas pabeigšanas vēlēšanās studēt Juridiskajā fakultātē tomēr ņēma virsroku pār studijām mūzikas virzienā. Varbūt tas bija neapzināts paaudzēs nodots gēns, jo arī mana vecāmamma bija mācījusies jurisprudenci universitātē, bet to es uzzināju stipri vēlāk, pētot savas dzimtas saknes.

Sevi uzskatu par mērķtiecīgu cilvēku. Universitātē stājos trīs reizes. Pirmoreiz – uzreiz pēc vidusskolas. Klātienē dienas nodaļā uzņēma 50 studentus, es paliku pirmā aiz svītras. Man bija tik skumji! Cerēju, ka mani var ieskaitīt studentu kandidātos, lai pēc tam kļūtu par īstu juridiskās fakultātes studenti, tāpēc devos pie rektora par to parunāt. Pēc šīs sarunas, kurā izskanēja viedoklis, ka sievietēm piemērotāka būtu kāda cita fakultāte, manī pamodās spīts. Kā tad tā? Man ir mērķis, un esmu pieradusi sasniegt to.

Nākamajā gadā vēlreiz „startēju” uz juristiem dienas nodaļā, bet atkal – nekā. Trešajā gadā iestājos vakara nodaļā, kurā mācības notika vakaros. Dienas – brīvas, tātad var strādāt topošajā specialitātē. Darba meklējumos devos kopā ar mammu. Pirmais bija policijas iecirknis Juglā, bet tur jaunus darbiniekus nevajadzēja. Ierodoties Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona (vēlākā Vidzemes priekšpilsētas) tiesā, tiesas priekšsēdētājs Juris Kaksītis novērtēja manu vēlmi strādāt, kā arī to, ka esmu uzsākusi jurisprudences studijas universitātē, pieņēma darbā par kancelejas sekretāri. Pēc daudziem gadiem kādā juristu ballē viņš mani atpazina un atcerējās, kā es kopā ar mammu nākusi pieteikties darbā. Tāds nebijis gadījums. Bet nu ko – man, meitenei no mazpilsētas, tā bija drošāk.

Sākumā strādāju par sekretāri kancelejā, bet man ļoti gribējās būt par tiesas sēžu sekretāri. Tobrīd tiesai bija piešķirtas divas tiesnešu štata vietas, un mēs gaidījām jaunos tiesnešus Aldoni Vrubļevski un Jāni Muižnieku. Tā nu es tiku norīkota strādāt par tiesas sēžu sekretāri pie tiesneša Vrubļevska. Tajā laikā vēl nebija tiesneša palīga amata, tiesas sēžu sekretārs daļēji darīja arī tos darbiņus, ko šobrīd dara palīgi. Primārais sekretāra uzdevums bija protokolēt tiesas sēdes. Man ļoti patika šis darbs. Viss, protams, bija jāpieraksta ar roku, un drīz iemanījos rakstīt bez melnraksta.

Trīs gadus strādāju par tiesas sēžu sekretāri, un tieši toreiz sapratu, ka nākotnē vēlos būt tiesnese. Tam pamudinājums bija mans pirmais tiesnesis. Man ļoti patika, cik profesionāli tiesnesis Vrubļevskis vadīja tiesas sēdes, kā izturējās zālē, kā organizēja savu darbu, kā rakstīja nolēmumus un kāda bija viņa saskarsme ar sekretāru. Kaut dzīve sākumā aizveda citur, tā doma, ka kādreiz būšu tiesnese, palika. Tikai jāpienāk īstajam brīdim.

Kādu laiku strādāju uzņēmumā kadru daļā, pēc tam namu pārvaldē, izpildkomitejā un Privatizācijas departamentā par juristi. Tas bija laiks, kad tikko sākās privatizācija, tikai kooperatīvi ļāva iedzīvotājiem privatizēt dzīvokļus. Pieņemtie likumi par privatizāciju bija kaut kas jauns tiesību sistēmā, tādēļ, lai tos piemērotu un pareizi organizētu kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju, man bija iespēja parādīt savas spējas tiesību normu tulkošanā un piemērošanā, kas mani arī ļoti aizrāva. Tajā laikā arī nodibināju ģimeni, piedzima divi dēli.

Kad 1995. gadā par tieslietu ministru kļuva mans kursabiedrs Dzintars Rasnačs, viņš mani aicināja savā komandā par palīdzi. Piekritu. Nodomāju: būs jauna pieredze. Tā tiešām bija ļoti laba, jauna un interesanta pieredze: pārvarēt savu biklumu un komunicēt ar visdažādākajiem cilvēkiem. Šī pieredze pēc tam dzīvē man ļoti noderēja.

Strādājot Tieslietu ministrijā, sapratu, ka ir pienācis brīdis kļūt par tiesnesi. Ministrijas valsts sekretārs Aivars Maldups mani pamudināja: kāpēc ne? Viņam bija zināms, ka Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā vajag tiesnesi, kas izskatītu tieši krimināllietas. Civillietas man neinteresēja. Nokārtoju eksāmenu uz tiesneša amata vietu un 1997.gadā savos 34 gados kļuvu par tiesnesi. Uz jauno darbu atnesu pašas ceptu torti un biju priecīga, ka visiem garšoja.

Tā nu astoņus gadus pirmajā instancē skatīju krimināllietas. Neliela pieredze bija arī civillietu izskatīšanā, taču praksē pārliecinājos, ka tas nav mans aicinājums. Emocionāli smagi bija tieši civillietās valdošās negācijas starp pusēm, īpaši laulības šķiršanas procesos, kur puses ar tiesas palīdzību dala mantu un bērnus.

Tad bija vakance Rīgas apgabaltiesā, un es pieņēmu jaunu izaicinājumu. Apelācijā bija mazliet citāds skatījums uz lietu, taču arī tur lietu skata pēc būtības, un tas man ļoti patika. Patika iet zālē, ar kolēģiem labi sastrādājāmies. Labs tiesneša palīgs ir zelta vērts, un man ir veicies ar labiem palīgiem visās instancēs. Ir nedaudz skumji, kad labs palīgs nolemj turpināt savu karjeras izaugsmi citā amatā, bet tāda ir normāla lietu kārtība. Dzirdot no viņa pateicību par iegūto pieredzi un labo sadarbību, ir gandarījums, ka esmu kaut ko labu paveikusi.

Pēc 15 gadiem apelācijas instancē, kad viss bija tik labi un pierasti, pieņēmu lēmumu piedalīties konkursā uz senatora vietu Augstākajā tiesā. Teikšu atklāti, ejot uz interviju Krimināllietu departamentā, biju nobijusies, kā nekad dzīvē. Stress bija milzīgs, jo apzinājos šī amata atbildību un nozīmīgumu, kā arī sapratu, ka tas ir liels kāpiens pa tiesnešu karjeras kāpnēm.

No 2020.gada marta esmu Krimināllietu departamenta senatore. Darbu Senātā daru ar patiku un lielu atbildības sajūtu, vienīgi nedaudz pietrūkst tiesas procesa tiesas sēžu zālē, jo darba specifika šajā amatā ir tāda, ka pārsvarā nolēmumi tiek pieņemti rakstveida procesā. Departamenta kolektīvs ir izcils – profesionāli kolēģi, ar kuriem iespēja pārspriest tiesību jautājumus, zinoši analītiskie padomnieki un tiesnešu palīgi.

Agnese: Pirmais bruģakmens manā ceļā uz tiesneša amatu tika ielikts 2003.gadā, kad saņēmu zvanu no Ineses Lauras, ka Zemgales priekšpilsētas tiesā ir sekretāres vakance. Tajā laikā biju vēl dekrēta atvaļinājumā, bet jau meklēju darbu. Sākumā mani šī vakance galīgi neuzrunāja, jo man bija priekšstats, ka jurista darbs ir ļoti garlaicīgs. Man interesēja kaut kas radošāks. Bet, strādājot tiesā, mans viedoklis par jurista darbu krasi mainījās.

Sākumā strādāju par sekretāri, bet drīz kļuvu par palīgu. Var teikt, ka pamazām jurista darbs mani „ievilka”. Sapratu, ka tas galīgi nav garlaicīgs un jurista profesija patiesībā ir ļoti radoša un ka man patīk šis radošums. Tā nu sanāca, ka man vispirms bija darbavieta un pēc tam vajadzīgā izglītība. Iestājos Policijas akadēmijā, mācījos neklātienē un vienlaikus strādāju.

Deviņus gadus nostrādāju Zemgales priekšpilsētas tiesā par palīgu. Tur man pamazām arī noformējās tā doma, ka gribu kādreiz kļūt par tiesnesi. Pat startēju vienreiz uz tiesneša vakanci, bet konkursu toreiz neizturēju. Par ko pēc tam biju ļoti pateicīga – tā izrādījās visvērtīgākā neveiksme manā dzīvē, jo tā mani atveda uz Augstāko tiesu.  Tieši tad, kad nenokārtoju tiesneša konkursu, parādījās tiesneša palīga vakance Augstākajā tiesā, un mans bijušais tiesas priekšsēdētājs Strazds pamudināja pieteikties. Esmu pateicīga viņam, jo pati nebūtu uzdrošinājusies pieteikties, bet viņš manī saskatīja potenciālu. Vakance bija Krimināllietu departamentā, es biju strādājusi ar krimināllietām, tādēļ nolēmu pieteikties. Sev par pārsteigumu izturēju konkursu.

Darbs Augstākajā tiesā bija ļoti interesants, pieredze vērtīga. Doma par tiesneša amatu pat uz laiku atkāpās, jo man ļoti iepatikās tieši Senāta darba specifika. Skaidrs, ka uzreiz par Augstākās tiesas tiesnesi nevar kļūt, man būtu jāsāk no pirmās instances, un es sāku domāt, varbūt tomēr palikt par palīgu šeit, kur man tik ļoti patīk. Man personīgi nav lielas nozīmes amata nosaukumiem, man ir svarīgi, vai man patīk, aizrauj, interesē un izdodas tas, ko es daru.

Laura teica, ka viņai ir paveicies ar palīgiem, bet es gribētu piebilst, ka man ir ļoti paveicies ar tiesnešiem. No katra sava tiesneša esmu kaut ko mācījusies. Rajona tiesā visilgāk strādāju ar tiesnesi Ilzi Vanagu. Kad pati kļuvu par tiesnesi un iegāju zālē, bija tā, ka brīžiem dzirdēju sevī viņu, tik ļoti daudz biju pārņēmusi no viņas. Savukārt Senātā man bija tiesnese Inguna Radzeviča, arī viņai esmu ļoti pateicīga par pieredzi, ko esmu guvusi tieši kopā ar viņu. Tā bija ļoti vērtīga pieredze, kas mani pamazām arī atveda uz tiesneša amatu.

Kad izsludināja pilnīgi jaunu tiesneša amata kandidātu atlases kārtību, man likās interesanti pamēģināt, kaut runāja, ka jaunā kārtība ir tik grūta, ka tai cauri tikt var tikai ģēniji. Biju diezgan pārliecināta, ka neizturēšu, bet izdomāju sev izaicinājumu – ja tikšu, tātad man tur ir jābūt. Konkursu izturēju, un nekas cits neatlika – man bija jākļūst par tiesnesi un jāiet prom no Augstākās tiesas. Biju nostrādājusi 9 gadus rajona tiesā un 9 gadus Augstākajā tiesā, kā smejos, sasniedzu pilngadību tiesu sistēmā kā darbinieks un biju gatava kļūt par tiesnesi.

Atvadīšanās no Augstākās tiesas bija sāpīga, jo man ļoti patika mani kolēģi un profesionālā vide, kurā strādāju. Te bija augstākās raudzes juristi, no kuriem man bija iespēja mācīties. Tas mani iedvesmoja. Man ļoti patika šis darbs, tā specifika, ka mēs pieņemam gala lēmumu un veidojam judikatūru. Likās, ka tas darbs ir ļoti nozīmīgs un es jutos kā ļoti svarīga procesa sastāvdaļa. Tas deva piepildījuma sajūtu. Bet gribu pateikt ļoti lielu paldies savai tiesnesei Radzevičai, kurai es pastāstīju savas bažas, ka eju uz mazāk nozīmīgu darbu. Viņa man teica, ka īsti tā nav, jo pirmās instances spriedums ir pamats visam. Tas ir pirmais akmens. Tālāk jau gan apelācijā, gan Senātā skata lietu ap šo pirmās instances spriedumu. Šie vārdi man ļoti aizķērās un sniedza mierinājumu.

Taču sirds tiešām asiņoja, kad izgāju pa Augstākās tiesas durvīm un sapratu, ka šī vairs nav mana darbavieta. Pēc trim dienām aizbraucu uz jauno darbavietu, kur viss bija jauns – jauni pienākumi un jauni kolēģi – nebija vairs laika domāt, kā es jūtos. Ik pa laikam tomēr mazliet atkritu nostaļģijā, man gribējās atpakaļ Senātā, risināt tos jautājumus un strādāt komandā, kurā mēs strādājām. Taču darbs pirmajā instancē ir tik dinamisks un intensīvs un prasa tādu atdevi, ka citas domas vienkārši ar laiku atkāpjas. Šodien, nākot pa Augstākās tiesas durvīm, testēju sevi – kā es jūtos? Pēc divarpus gadiem beidzot ir sajūta, ka manas mājas ir mana jaunā tiesa, savukārt uz Augstāko tiesu ir patīkami atnākt ciemos kā uz vietu, kur kādreiz bija tik labi.

Sindija: Mana pirmā saskarsme ar tiesu, tiesneša amatu un krimināllietām bija Ēnu dienā. Tas bija pirms 13 gadiem, kad mācījos 11.klasē un pirmo reizi piedalījos Ēnu dienā. Augstākās tiesas senators bija vienīgā vakance, kuru pieteicos ēnot. Tā nu sakrita, ka man bija iespēja ēnot senatoru Pēteri Dzalbi Krimināllietu departamentā. Ēnu dienai Augstākajā tiesā pieteicos, jo biju pārdomās, kādu dzīves ceļu izvēlēties pēc vidusskolas. Vai vairāk radošu – arhitektūru, dizainu –, jo man interesēja māksla un zīmēšana, vai doties juridiskajā virzienā. No Ēnu dienas spilgti atceros, kā sēdējām senatora kabinetā, skatījām lietu sējumus, runājām par darba ikdienu un par to, kā vispār sabalansēt darbu ar ikdienu.

Man bija palicis vēl viens gads vidusskolā. Izlēmu nākamajā Ēnu dienā pieteikties uz vakancēm citās jomās. Toreiz pieteicos uz kādām trim vakancēm, viena no tām bija Valsts prezidents. Saņēmu atbildi, ka, diemžēl, prezidenta ēnu vakances nokomplektētas, bet prezidenta juridiskais padomnieks Edgars Pastars piedāvāja ēnot viņu. Tajā brīdī, neslēpšu, man bija šoks, jo likās – tā, mans plāns par ne-juridiskās profesijas ēnošanu ir pilnīgi izgāzies. Bet, protams, tas vienlaikus bija neviltots prieks un, īpaši nedomājot, piekritu. Pēc šīs Ēnu dienas arī sapratu, ka nav citu variantu – studēšu tiesību zinātni. Sākot studēt Latvijas Universitātē, man bija stingra apņēmība iet izvēlētajā virzienā ar pilnu atdevi. Kad vajadzēja virzīties uz specializāciju, iespējams, nostrādāja mana tikšanās pirmajā Ēnu dienā – mani tiešām vairāk saistīja krimināltiesības. Piedaloties konkursā uz tiesneša amatu, atcerējos, ka, ēnojot prezidenta padomnieku, esmu piedalījusies arī tiesnešu zvēresta došanas svinīgajā ceremonijā. Un tagad esmu nonākusi līdz savam tiesneša zvērestam. Šobrīd esmu tādā kā Ēnu dienu déjà vu sajūtā. Var to saukt par sakritībām, par likteni, es nezinu, bet mani tas iedvesmoja. Neapzināti, bet kaut kā tas ceļš ir vedis noteiktā virzienā.

Vēl studējot, sāku skatīties, kur varētu strādāt krimināltiesību jomā. Rīgas apgabaltiesas Krimināltiesu tiesas kolēģijā bija tiesneša palīga vakance. Toreiz Augstākās tiesas tiesneši pēc Krimināllietu tiesu palātas likvidēšanas sāka strādāt Rīgas apgabaltiesā. Un es biju palīdze tiesnesei Ludmilai Poļakovai. Fantastiska pieredze un sadarbība. Tad arī sāku apsvērt, ka es varētu nākotnē būt tiesnese. Vēl nebija vajadzīgais vecums, bet sapratu, ka ir jāaudzē pieredze, zināšanas, lai virzītos uz to.

Vairāki mani apgabaltiesas kolēģi bija pārgājuši strādāt uz Augstāko tiesu, un tas man bija iedvesmas avots augt, attīstīties. Kad radās palīga vakance Krimināllietu departamentā, pieteicos. Biju senatora Aivara Uminska palīdze. Tas bija vēl viens bagātīgas, pozitīvas pieredzes posms, par kuru esmu ārkārtīgi pateicīga. Laika gaitā sapratu, ka manī ir pētnieciskā interese – pētīt, izzināt, analizēt padziļināti. Sāku apsvērt iespēju pieteikties uz zinātniski analītiskā padomnieka amatu. Kad šāda vakance radās, šķita, ka esmu uz izšķiršanās sliekšņa – vai turpmāk dzīvē strādāt tīri pētniecisko darbu, iespējams, studēt doktorantūrā, vai tomēr palikt pie praktiskām lietām. Izlēmu mēģināt.

Likās – ja izturēju konkursu uz padomnieka amatu, tātad iešu pētniecības un zinātnisko ceļu. Bet no šodienas skatu punkta raugoties – tā nebija izšķiršanās, jo pētnieciskais un praktiskais darbs viens otru neizslēdz, bet papildina. Strādājot padomnieka amatā, sapratu, ka man tomēr ļoti patīk arī darbs ar lietām – kad sagatavo nolēmumu projektus un redzi konkrētu rezultātu. Pētnieciskais darbs ir vairāk process, viedoklis, kaut kāda jautājuma atrisinājums. Atskārtu, ka man patīk šis balanss starp praktisko un pētniecisko un ka tā nebija izšķiršanās, bet vienkārši lieliska pieredze ceļā līdz nākamajam posmam manā dzīvē, kurš tagad sāksies.

– Tātad Inese Laura kopā ar Agnesi strādājāt jau pirms darba Senātā?

Inese Laura: Īsu brīdi strādājām kopā Zemgales priekšpilsētas tiesā. Es kā tiesnese, Agnese kā sekretāre.

Agnese: Laura savu misiju bija izpildījusi – pamudinājusi māsas meitu iekļauties tiesu sistēmā – un varēja droši doties tālāk uz apgabaltiesu.

Inese Laura: Precizēsim, gluži jau nemudināju, bet atvēru tev šīs profesijas skaistumu un nozīmību, ko varbūt nebūtu ieraudzījusi.

Agnese: Jā, es, tāpat kā Sindija, domāju, ka esmu sirdī māksliniece, bet diemžēl atšķirībā no Sindijas, es nebiju sev atklājusi nevienu talantu.

Sindija: Es pat sāku mācīties mākslas skolā, jo tiešām domāju, ka varētu studēt arhitektūru vai dizainu.

– Tas ir interesanti, bet nav retums, ka juristi, izrādās, ir radoši cilvēki.   

Agnese: Tiesnesis, spriežot lietu un rakstot spriedumu, dara radošu darbu. Faktiski katrs spriedums, kad tu izlem lietu, ir tavs mākslas darbs.

Inese Laura: Meitenes jau pareizi minēja, ka radošums juristam noteikti netraucē, bet tikai papildina katra personību un pilnīgi noteikti ir noderīgs un savienojams ar tiesneša amatu. Kā jau iepriekš minēju, es mācījos mūzikas skolā, padodas arī zīmēšana un nedaudz mēģinu uzrakstīt kādu dzejas rindu, kad nav jāraksta nolēmumi. Domāju, ka tiesnesim vēl ļoti noderētu ekonomiskā izglītība, kas tikai paplašinātu tiesneša redzeslauku.

Sindija: Interesanti, ka es vidusskolā biju izvēlējusies eksakto novirzienu. Man nebija, piemēram, politikas priekšmeta un humanitāro priekšmetu bija mazāk nekā eksakto. Tomēr man ļoti patika vēsture. Arī jurisprudencē vēsture ir ļoti nozīmīga.

Radošums jurista darbā ir – viennozīmīgi. Padomnieka amatā to sajutu „pa visām vīlēm”. Katrs pētījums ir kā jauns uzdevums, kuram jāizdomā īstā taktika, kā to novest līdz maksimāli efektīvākajam un labākajam rezultātam. Katrs pētījums ir pilnīgi atšķirīgs, un tas ir ļoti vilinoši un tik forši!

Iespējams, noslodzes dēļ man kā tiesnesei būs mazāk tāda laika, ko iepriekš varēju veltīt pētījumiem. To redzēšu, kad sākšu pildīt tiesneša pienākumus. Šobrīd man ir sajūta, ka tas viens otru neizslēdz. Ja resursi atļaus, iespējams, pētījumus varēšu veikt paralēli ikdienas darbam.

Agnese: Varbūt tavu gandarījumu palielinās tas, ka esi izskatījusi reālu lietu un atrisinājusi reālu situāciju ar spriedumu.

Sindija: Domāju, ka būs laba sajūta. Strādājot padomnieka amatā, darba pienākumi bija sabalansēti, bija gan pētnieciskie darbi, tīri tiesību jautājumi, gan arī darba uzdevumi konkrētās lietās. Varēju izbaudīt, ka redzu darba rezultātu, un tas dod gandarījumu.

– Bet kā radoši cilvēki reaģē uz sava darba kritiku? Ka Jūsu spriedumus pārsūdz un varbūt atceļ?

Agnese: Tā kā esmu šajā amatā jau divarpus gadus, varu pavērtēt, kā tad bija man ar to izaicinājumu jeb sāpi par atceltajiem nolēmumiem. Man šobrīd jau ir skaidra taktika, kā šo sāpi mazināt. Reizēm lietas pirmajā instancē tiek uzskatītas par mazāk nozīmīgām, kurās mazāk jāiedziļinās. Bet man nav mazsvarīgu lietu! Neatkarīgi, vai tā būtu soda izpildes lieta, sabiedriskā darba aizstāšana ar brīvības atņemšanu vai jebkādas kategorijas materiāls, kas ietilpst pirmās instances tiesas kompetencē, bet nav saistīts ar lietas iztiesāšanu pēc būtības, – es katrā lietā iedziļinos pēc būtības un par 100% izvērtēju visus aspektus, kam var būt nozīme un ietekme uz rezultātu. Kad esi detalizēti izvērtējis visus jautājumus, par kuriem pieņemams nolēmums, un pats esi drošs par rezultātu, tad tā sāpe par iespējamu atcelšanu ir mazāka. Nav pamata sev pārmest, ka vēl kaut ko varēji izdarīt, vēl nepadomāji, nepārvērtēji. Esi izdarījis visu labāko no sevis iespējamo, savukārt nolēmuma atcelšana var būt arī atšķirīga vērtējuma rezultāts.

Jā, tās ir reizēm negulētas naktis, tomēr es nekad neparakstīšu nolēmumu, kamēr nebūšu 100% pārliecināta, ka tas ir pareizs un visi būtiskie aspekti ir izvērtēti. Pirmajā instancē ir jāizlemj daudz jautājumu, ne tikai par personas vainīgumu un nevainīgumu un nosakāmo sodu. Katrā solī ir ļoti viegli kļūdīties darba intensitātes un dinamisma dēļ. Vienīgais veids, kā to mazināt, ir maksimāli visu izvērtēt. Man nesen bija situācija, kad visi spriedumā izlemjamie jautājumi jau bija izlemti, atlicis bija jautājums par rīcību ar lietisko pierādījumu – nazi. Situācija nebija vienkārša, nācās piedomāt, kāda būtu visatbilstošākā rīcība konkrētajā situācijā, jo likums daļā par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem nereglamentē katru dzīvē iespējamu situāciju. Tas tāds viens piemērs, bet secinājums: ja esi izgājis cauri visiem filtriem un visu rūpīgi izvērtējis, tad vari gulēt mierīgi. Ja arī spriedumu atcels, esi izdarījis visu uz to brīdi labāko iespējamo. Savukārt paviršība un steiga vienmēr atspēlējas, ļoti bieži beigās kāda kļūda atklājas tieši tajā jautājumā, kurš tev likās mazsvarīgs, salīdzinoši vienkāršs un tādēļ tajā pienācīgi neiedziļinājies.

– Vai tuviem cilvēkiem strādājot vienā darba vietā, nerodas apdraudējums ģimenes attiecībām? Vai problēmas darbā neietekmē Jūsu attiecības ģimenē?

Inese Laura: Varbūt mēs reizēm grēkojam, jo satiekoties sarunas mēdz nemanot pāriet uz juridiskām tēmām. Tā kā mūsu saimē ir ļoti daudz juristu, tad nu viņi cenšas ar izpratni pieiet šādam sarunu virzienam. Darba jautājumus uz mājām gan nenesu, ar tiem tieku galā darbā.

Agnese: Atceros no senākas pagātnes gadījumus, ka kādā ģimenes sanākšanā mēs ar Lauru pēkšņi attopamies, ka esam palikušas divas vien un aizrautīgi diskutējam par juridiskiem jautājumiem, savukārt visi pārējie kaut kur dara citas lietas.

Inese Laura: Pēdējā laikā savējie biežāk norāda, ka ir arī citas tēmas, par kurām diskutēt.

Agnese: Man jau liekas, ka tikšanās brīžos spējam sabalansēt juridisku jautājumu risināšanu ar citām ģimeniskām aktivitātēm tā, lai neviens nejustos pamests novārtā.

Sindija: Ja man jautā, kādu piemēru varu paņemt no savas vīramātes kā no tiesneses un cilvēka, tad tā ir prasme veltīt nedalītu laiku ģimenei.

Inese Laura: Mans princips vienmēr ir bijis, ka darbs ir darbā, mājas – mājās. Ģimene man noteikti ir prioritāte, tādēļ cenšos darbu padarīt darbā. Jā, tiesneša darbs reizēm prasa arī darbu ārpus darba laika. Bet tad es to cenšos darīt darba telpās un, vienalga cikos aizverot kabineta durvis, es darbu atstāju otrā pusē. Atnāku mājās un esmu ar ģimeni.

Tas man ir izdevies arī pie attālinātā darba, jo vienu istabu esmu pārvērtusi par savu darba kabinetu. Man ir ieplānoti konkrēti darbi dienai, un man tie ir jāpabeidz, jo nākamajā dienā būs citi darbi. Reizēm, protams, darba laiks mazliet ievelkas. Bet, kad esmu pabeigusi ieplānotos darbus, tad izslēdzu datoru, aizveru durvis un saku: „Vīrs, es esmu mājās no darba. Labvakar!” Tad ir laiks, ko veltu ģimenei.

Jāteic, visus šos gadus man tas ir diezgan veiksmīgi izdevies. Ir ļoti retas tās reizes, kad naktī pamostos no tā, ka ir kāds neatrisināts darba jautājums un zemapziņā tiek meklēta atbilde uz to. Jāteic, kad sāku strādāt Augstākajā tiesā, šādas atbildes pie sevis meklēju biežāk nekā agrāk. Varbūt tas ir saistīts ar milzīgo atbildības sajūtu, nezinu... Tas ir pretēji maniem iepriekšējiem principiem, un man reizēm burtiski sevi jāpiespiež nedomāt par darbu mājās.

Agnese: Šajā vietā es gribu pateikt lielu paldies Inesei par to, ka viņa, pretēji saviem principiem, ir gatava arī desmitos vai vienpadsmitos vakarā atbildēt uz manu zvanu un parunāt par juridiskiem risinājumiem.

Man būtu jāmācās šī darba un mājas dzīves nodalīšana. Kopš sākās attālinātais darbs un kopš kļuvu par tiesnesi, man tas neizdodas. Es sevi neizslēdzu pulksten tikos un tikos. Un laiks pazūd. Es daudz strādāju attālināti, bet tas nozīmē, ka darbs ir ne tikai astoņas vai desmit stundas, bet arī brīvdienās. Sākumā man likās – tas nekas, neviens no tā necieš, jo man nav tādu tuvinieku, kuriem nepieciešama mana nedalīta uzmanība. Ciešu tikai es, un tas likās normāli, jo esmu uzņēmusies pildīt šo amatu. Taču, kad pāris reizes biju ļoti tuvu izdegšanas robežai, tad aizdomājos: ja man šis darbs patīk, aizrauj un es vēlos to darīt ilgstoši, tad nevaru atļauties arī pati ilgstoši ciest. Atrast šo balansu man ir ļoti liels izaicinājums, un pie tā man jāstrādā.

Inese Laura: Katram jau ir savs darba ritms. Ja esmu noteikusi sev uzdevumu pabeigt kādu steidzamu darbu vai sapratusi, ka šobrīd ir iedvesma pabeigt iesākto, esmu strādājusi arī naktī. Esmu rakstījusi spriedumu līdz pieciem rītā. It kā divas stundiņas varētu pagulēt, bet nē – miegs nenāk. Aizej uz darbu, liekas, tūlīt miegs tev nāks virsū, bet nē, ir tāds adrenalīns!

Reizēm tā var gadīties, no tā nevajag baidīties. Bet tas ir izņēmums, tā nevar būt ilgstoši. Neviens darbs nav tā vērts, lai sevi sadedzinātu.

Agnese: Problēma ir tad, ja strādā pa nakti, paguli trīs stundas un atkal strādā. Patiesībā organisms jau ir sevi izsmēlis un strādā ārkārtas režīmā. Tā ir mana pagājušā gada grūtākā mācība, un es ļoti piestrādāju, lai to labotu.

Sindija: Centīšos mācīties no citu kļūdām.

Inese Laura: Svarīgi sajust to balansu starp amata un ģimenes pienākumiem, kā arī ne mazāk svarīgi, ka ģimene saprot tevi, motivē un atbalsta. Lai arī es neesmu bez grēka un darba dēļ ģimenei reizēm ir nācies iztikt bez mammas, tomēr ceru, ka manam vīram un dēliem tas nav bijis īpaši sāpīgi.

Sindija: Toties tagad man ir saprotošs vīrs, kurš ir izaudzināts šādā ģimenē.

Inese Laura: Bet man ir pati labākā vedekla pasaulē. Atklāti sakot, es ļoti ilgi „klauvējos” pie Sindijas, viņa bija noslēgta, bet man ļoti gribējās, lai man uzticas, lai esam savējās. Jūtu, ka man tas ir izdevies, tādēļ jokojot viņas mammai esmu teikusi, ka esmu „nedaudz atņēmusi” viņai meitu. Man ir divi dēli, bet, kopš viņi nodibināja savas ģimenes, man ir četri bērni – divi dēli un divas meitas. Abi dēli un abas vedeklas ir juristi. Otra vedekla Zane arī strādā tiesā – ir tiesneša palīdze Rīgas pilsētas tiesā.

Man ļoti svarīgas ir cilvēciskās attiecības, ko nedrīkst pazaudēt ne ģimenē, ne arī darbā. Vadot tiesas procesus tiesas zālē, ir nācies saskarties ar dažādu cilvēku uzvedību. Šādos gadījumos nepieciešama prasme nomierināt ar mierīgu balss toni, smaidu un ar saprotamu paskaidrojumu, kur persona atrodas un kādi uzvedības noteikumi jāievēro. Jā, reizēm arī ar pieklājīgu joku sakaitētu atmosfēru var padarīt mierīgāku un brīvāku. Ja tas izdodas, tad ir tik laba sajūta! Esmu svaru zīmē dzimusi, un, šķiet, ka horoskopā bija teikts, ka šajā zīmē dzimušajiem visās dzīves situācijās svarīgs miers. Strīdus es neciešu un cenšos tos atrisināt diplomātiskā ceļā. Varbūt reizēm ir jāpiekāpjas, varbūt tas nepatīk, bet mans virsuzdevums ir, lai visiem būtu labi un valdītu harmonija. Varbūt man vajadzēja kļūt par psihologu.

Agnese: Tiesnesim arī ir jābūt diezgan labam psihologam, jāsaprot cilvēku noskaņojums, jāatrod saskarsme ar katru procesa dalībnieku. Un ar Lauru vispār nav iespējams sastrīdēties. Tas vienkārši nestrādā. Arī es esmu tendēta visu izrunāt, lai nepaliek nekādas negatīvas sajūtas, bet ar viņu tas vispār nav iespējams. Viņas labsirdība atbruņo. Labsirdība ir tiešām ļoti labs veids, kā atvērt cilvēkus, arī tos, kas ir atnākuši negatīvi noskaņoti uz kādu iestādi vai tiesas sēdi. Labsirdība atver, un cilvēki sāk sadarboties. Laurai šī īpašība un prasme ir ļoti, ļoti izteikta.

– Ko senatore Inese Laura Zemīte novēlētu savām jaunajām kolēģēm Agnesei, kura nesen sākusi tiesneša darba gaitas, un Sindijai, kura ir pašā ceļa sākumā?

Inese Laura: Man ļoti patīk Vinnijs Pūks un viņa citāti. Un tas nebūs tikai par darbu, bet tāds vispārīgs novēlējums manām mīļajām meitenēm. Dzīve ir kā ceļojums, kas jāpiedzīvo, nevis problēma, kas jārisina! Šajā teikumā izteikta dziļa doma, padomājiet par to.

Agnese: Es teiktu ļoti labs un tieši mums ar Sindiju ļoti trāpīgs vēlējums.

Sindija: Tas sasaucas ar to aspektu, ko es no Lauras kā no cilvēka varētu paņemt. Tas ir dzīvesprieks un pozitīvais gars. Un tad tas padoms ir gluži atbilstošs. Paldies.