Kuras iestādes ir patstāvīgas civiltiesisko attiecību dalībnieces?

Ievads

Virsrakstā liktais jautājums ir izraisījis debates un strīdus vairāku apstākļu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka iestādes ir daudzveidīgas, galvenokārt nodarbojas ar valsts pārvaldes jautājumu risināšanu, šajā jomā defi nētas kā publisko personu struktūrvienības, un tādēļ ir grūtības noformulēt, kas vispār ir iestāde. Valsts pārvaldes iekārtas likums ir ieviesis zināmu skaidrību pārvaldes institūciju hierarhijā, bet nav izslēdzis termina „iestāde” lietošanu šaurākā un plašākā nozīmē. otrkārt, jaunu likumu pieņemšanas dēļ sarežģītāk kļuvis nošķirt attiecības un līdz ar to atbildību civiltiesību, cilvēktiesību un valsts pārvaldes jomās. Treškārt, tiesu praksē vērojamas atšķirības procesā pielaisto vai pieaicināto institūciju juridiskā statusa aspektā. Ceturtkārt, kopš gadsimta sākuma pieņemti vairāki likumi, kas maina ierasto lietu kārtību.

Pēc tam, kad „Jurista Vārdā” bija publicēts un nedaudz komentēts raksts „Mantiskā atbildība privātajās un publiskajās tiesībās”, šo rindu autors tika aicināts vēlreiz izteikties par rakstā skartajiem jautājumiem. Tāpēc šajā rakstā, daļēji atkārtojot jau teikto, tiek mēģināts pateikt, ka valsts pārvaldē, iespējams, nav svarīgi noskaidrot, vai tiesiska konfl ikta dalībnieks ir vai nav juridiska persona, jo katrs pārvaldes posms pārstāv valsts iekārtu, bet, tiklīdz konfl ikts skar civiltiesiskas attiecības, svarīgi ir noskaidrot to juridisko personu, kas atbilstoši civiltiesību pamatpostulātiem spēj uzņemties saistības un nest atbildību. Administratīvo tiesību ieskatā ministrijas nav juridiskas personas, nemaz nerunājot par zemāka ranga iestādēm. Prakse rāda ko citu. Tiesu informācijas sistēmā (TIS) pavisam viegli iegūstam informāciju, ka 2011. gada 11 mēnešos ir skatītas 59 civillietas, kurās viens no dalībniekiem ir ministrija, 2010. gadā ir skatīta 41 tāda lieta, bet 2009. gadā – 29 lietas. Prasības pret dažādām ministrijām celtas gan par īpašuma strīdiem, gan darba attiecībām, gan mantiska un morāla kaitējuma atlīdzību (dažas gan ir droši nošķiramas kā strīdi, kas izriet no administratīvajām attiecībām, tātad nav civiltiesiski). Taču pārējo skaits ir pietiekami liels, lai jautātu, vai spriedumi un lēmumi apmēram 120 civillietās, vairums no kurām bijušas arī Senāta izskatīšanā, ir kļūdaini pieņemti un labākajā gadījumā caurskatāmi no jauna administratīvajā tiesā, vai arī tie uztverami kā pierādījumi, ka īsto subjektu atrašana civilstrīdos notiek pretēji administratīvo tiesību doktrīnai par juridiskām personām, vai samierinoši deklarēt, ka Valsts pārvaldes iekārtas likums neregulē detaļās valstisko veidojumu dalību privātajās attiecībās un tāpēc tiesām ir tiesības pielietot arī civiltiesisko doktrīnu. Tātad, vai blakus svarīgajam un svētīgajam darbam administratīvo attiecību laukā vismaz dažas valsts vai pašvaldības iestādes piedalās arī civiltiesiskajās attiecībās, tostarp nes civiltiesisku atbildību. Ja tā būtu, vai piemērojami kritēriji, pēc kuriem klasifi cē institūcijas valsts pārvaldes hierarhijā, vai varbūt tās jāšķiro pēc civiltiesībās pieņemtajiem kritērijiem.

Diskusija nav par subjektu klasifi kāciju pēc kompetences lemt pārvaldes jautājumus.

Cilvēka pamattiesību, kā arī citu mantisko un nemantisko tiesību aizsardzībai tiek pielietoti gan civiltiesiski, gan administratīvi un krimināltiesiski līdzekļi, attiecīgi arī tiesu instances izskata trīs dažādu kategoriju lietas. Šajā rakstā iecerēts noskaidrot civiltiesisko aizsardzības līdzekļu pielietojumu valsts pārvaldes jomā. Sākotnēji tāds mērķis var izraisīt šaubas – vai ir vispār kāds pamats uzskatīt, ka privāto tiesību regulējuma institūtus pielieto publiskajās tiesībās? Jau kopš romiešu tiesībām ir atzīta publisko tiesību nošķiršana no privātajām, kaut gan nav noliegta nepieciešamība pētīt šo divu nozaru mijiedarbību, kā arī lietoto terminu izpratni. Civilists kā viesis administratīvo tiesību lauciņā var priecāties un interesēties: „Ak, jums arī ir tāds termins kā juridiska persona? Terminu iestāde civilisti gan laikam pārņēmuši no pārvaldes attiecību regulējuma? Kā jūs definējat juridisku personu, kā iestādi?” Atklājas, ka juridiskas personas definīciju administratīvo tiesību publikācijās neizdodas atrast un, iespējamo atbildīgo meklējot, ir svarīgāk noskaidrot, vai attiecīga institūcija ir sākotnējā vai atvasinātā publiskā persona, vai varbūt tikai iestāde, kas darbojas publiskas personas vārdā. Un vēl esot svarīgi noskaidrot, vai tā iestāde esot tiešās vai pastarpinātās pārvaldes iestāde. Un civilisti jau arī nezinot, vai Civillikuma (turpmāk - CL) 1407.pantā rakstīts par visām iestādēm, vai tikai kādā šaurā nozīmē.

Tiesu prakse un daži samērā nesen izdoti likumi mudina pētīt dziļāk. 1998.gada 28.maijā pieņemts likums „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”, tam 2005.gada 2.jūnijā sekoja Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums. Tie nosaka zaudējumu atlīdzības, kas ilgstoši uzskatīta par civiltiesisku atbildību, pielietošanu kā valsts pārvaldes iestāžu vai valsts kopumā atbildības izpausmi. Arī citi uz valsts pārvaldes sakārtošanu vērsti likumi, kā Administratīvā procesa likums (turpmāk - APL), Valsts pārvaldes iekārtas likums, skar mantisko atbildību, kas ilgstoši tikusi uzskatīta par civiltiesību jomu (izņemot, protams, administratīvos sodus un kriminālprocesā regulēto mantas konfiskāciju un mantiskas kompensācijas noteikšanu (agrāk – civilprasības apmierināšanu) cietušajam). Iepriekš minētie likumi rāda, ka Latvijā ir notikušas būtiskas pārmaiņas valsts pārvaldes tiesiskajā regulējumā, kas liek apgalvot, ka nākotnē jautājumi par kaitējuma atlīdzību publisko tiesību un attiecību novadā risināmi citādi, nekā noteica likumi, piemēram, 1997.gadā, kad notika Talsu traģēdija, kurai sekoja 16 prasības tiesā par kaitējuma atlīdzību, kas nonākušas līdz Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentam un varētu radīt iespaidu, ka civilprocesuālais ceļš ir vienīgais ceļš, kādā risināmi kaitējuma atlīdzības jautājumi gadījumos, kad par prasījumu pamatu norādīta valsts pārvaldes institūciju nepienācīga savu uzdevumu pildīšana sabiedriskās kārtības un drošības garantēšanai. Šis iespaids ir maldīgs, kaut gan vēl 1997.gadā (kad radās pamats prasībām sakarā ar minēto Talsu traģēdiju) tas bija atbilstošs tā laika likumiem. Tātad citās tiesu lietās par kaitējuma nodarīšanu daudzas atbildes jau būs meklējamas norādītajos likumos un judikatūra veidosies šo likumu ietekmē. Ir izveidotas administratīvās tiesas, kas citu lietu starpā izskata lietas par kaitējuma atlīdzību.

Taču nevar apgalvot, ka ir pilnīga skaidrība par mantiskās atbildības regulējumu un tiesas lietu sadalījumu starp civilprocesā un administratīvajā procesā skatāmajām.

Varam konstatēt šādas patiesības un problēmas:

1. Atlīdzība par zaudējumiem un morālo kaitējumu paredzēta gan civiltiesībās, gan administratīvajās tiesībās.

2. Šādi prasījumi virzāmi attiecīgi civilprocesa vai administratīvā procesa kārtībā.

3. Ir jāatrod droši kritēriji šo divu veidu prasījumu nošķiršanai, lai neradītu jucekli vai patvaļu. Nevar būt tā, ka vienveidīga satura prasības pirmdienās uzskata par civiltiesiskām, bet otrdienās par administratīvi tiesiskām.

4. Jānoskaidro, kādi ir tie subjekti, pret kuriem var vērst prasījumus vienā un otrā gadījumā, tostarp, kādas ir atšķirības starp juridisku personu civiltiesībās un publisku personu valsts pārvaldes attiecībās.

Būtu pārsteidzīgi apgalvot, ka jaunie 2002. un 2005.gada likumi nosaka visu strīdu, kuros ir valststiesību (administratīvi tiesiskais) elements, nodošanu administratīvā procesa jomai un pilnībā izslēdz civiltiesiskus strīdus starp fizisku personu un valsts institūciju, tostarp cilvēktiesību aizsardzības jomā. Jāpatur vērā arī attiecības, kas saistās ar valsts iestāžu saimniecisko palīgfunkciju veikšanu.

Valsts kā vienots organisms pārvaldē un saimnieciskajā darbībā

Nav šaubu, ka valsts funkcionēšana izpaužas vismaz divās atšķirīgās jomās. Viena ir valsts pārvaldes joma (publiski tiesiskās attiecības) un otra saimnieciskā joma (civiltiesiskās attiecības). Zinātāji vēl, protams, nosauks kultūrizglītojošo, aizsardzības un citas jomas. Taču pievērsīsimies pirmajām divām nosauktajām. Katrs salīdzinājums ir nosacīts. Paturot to vērā, uzdrošināsimies valsti salīdzināt ar dzīvu organismu, piemēram, cilvēku. Valsts varas īstenošana notiek ar dažādu publisko personu un iestāžu palīdzību. Nosacīti tās var uzskatīt par rokām, kuru valstij ir, iespējams, tikpat, cik ministriju, ar attiecīgi elkoņiem, plaukstām, pirkstiem. Visiem locekļiem jādarbojas noteiktā disciplīnā, pakļaujoties centra gribai, kaut gan katram pirkstiņam ir sava funkcija un atbildība (administratīva). Varētu iet vēl tālāk un salīdzināt šo organismu ar pianistu, kas atskaņo simfoniju „Laba pārvaldība”. Ja kāds pirkstiņš nospiedīs nepareizu taustiņu vai izjauks ritmu, vainos pianistu (jo valsts aparāta visi posmi visu dara valsts vārdā). Vainīgo pirkstu neizslēgs no spēles, kaut dažkārt dara arī tā (aparāta optimizācija).

Citādi ir privāttiesiskajās attiecībās. Valstij pieder lielas bagātības un, kaut arī valsts saimniecisko funkciju jācenšas pēc iespējas sašaurināt, tā tomēr pastāv. Arī šajā jomā visu var pakļaut vienota centra gribai un kontrolei (administratīvi birokrātiskā sistēma). Taču efektīvāka un auglīgāka ir tāda saimniekošana, kurā dažādām saimnieciskām vienībām ir liela patstāvība un ieinteresētība. Lai valsts ar savu mantu spētu sekmīgi konkurēt ar privātajiem komersantiem un panāktu valsts bagātības pieaugumu, tiek veidotas valsts akciju sabiedrības, sabiedrības ar ierobežotu atbildību, arī valsts kopumā darbojas kā civiltiesisko attiecību subjekts, respektīvi, juridiska persona. Lai to raksturotu, ir jāmeklē cits salīdzinājums. Piemēram, varētu iztēloties, ka valsts palaiž laimes meklējumos (preču naudas attiecībās) milzīgu kuģu (juridisku personu) armādu, cerot, ka visi atgriezīsies ar bagātu guvumu, bet pieļaujot arī, ka kāds kuģis nogrimst. Tad žēl, bet neko darīt, ja vien kuģis nav tik svarīgs, ka jāveic glābšanas darbi. Komplicēts kļūst jautājums tādēļ, ka preču naudas attiecības veidojas ne tikai peļņas gūšanai, bet arī valsts pārvaldes institūcijām – to darbības nodrošināšanai (telpas, transports, remonti, datori, kancelejas preces). Te neder formula „valsts veidojumi preču naudas attiecībās visu dara valsts vārdā”. To saprotot, valsts samērā dāsni dala juridiskas personas statusu dažādām iestādēm, piemēram, Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, Finanšu un kapitāla tirgus komisijai, augstskolām, arī pašvaldībām. Ja nevar tā, tad pārvaldi un saimnieciskas funkcijas veicošas iestādes pārveido par akciju sabiedrībām, kā a/s „Latvijas valsts meži”, „Valsts nekustamie īpašumi”, „Elektronisko sakaru direkcija”, „Latvijas Garantiju aģentūra”, vai ministriju sistēmā veido dažādu nosaukumu struktūras, taču ļoti sargās atzīt saimniecisku funkciju veikšanu vadošajās, stratēģiskajās, vai kā nu labāk nosaukt, valsts pārvaldes institūcijās, piemēram, ministrijās. Pat ne minimālā apjomā! Turpinās apgalvojumi, ka pēdējās nekad un nekur neko civiltiesisku nevar darīt savā vārdā un ka tām nav absolūti nekādas nošķirtas naudas vai mantas. Vai nav savādi, ka ministrija nav juridiska persona, bet tās sistēmā gan var atrast šādas tiesīgākas par pašu ministriju iestādes? Juridiski skan nepārliecinoši, ka valsts iestāde visu un jebko dara kā valsts pārstāvis. Var jau nekonkrētu pilnvarojumu saskatīt nolikumā, bet arī tad jāatceras, ka pilnvarnieks tikai pārstāv pilnvaru devēju un tāpēc par visiem mantiskiem grēkiem, piemēram, nemaksāšanu par remonta darbiem, darba piespiedu kavējumu, prasība būtu ceļama pret Latvijas Republiku. Iespējams, ka likumu veidotāji ir kļuvuši pārāk piesardzīgi pēc daudzajām prasībām, kas pieteiktas sakarā ar Talsu traģēdiju. Jautājums par deliktu valsts pārvaldē un tā nošķiršanu no civiltiesiska delikta ir risināms un par to nedaudz ir arī šajā rakstā. Bet ir svarīgi pārvarēt aizspriedumus vai neizpratni un atzīt, ka vismaz nelielā diapazonā valsts iestādes piedalās civiltiesiskās attiecībās. Mierinājumam jāpiebilst, ka ir jau viņām arī iespēja saukt palīgā valsts budžeta rezerves „Glābiet, mūsu kuģis grimst!”

Jauns atbildības veids administratīvajās tiesībās

K. Dišlers norādījis, ka valsts pārvaldes novadā pastāv dažādas attiecības starp valsti un pašvaldībām, valsti un tās orgāniem, taču vislielākais daudzums publiski tiesisku attiecību konstatējams starp valsts un pašvaldību orgāniem vienā pusē un indivīdiem kā publisko pienākumu un publisko subjektīvo tiesību subjektiem otrā pusē. Administratīvo tiesību zinātnē atbildības aspektā visvairāk uzmanības veltīts tieši indivīdu administratīvajai atbildībai. Taču, kā atzīst citi autori, maz uzmanības veltīts pārvaldes attiecību tiesīgās (administrējošās) puses atbildībai. “Atbildība ir elements, kuram valsts pārvaldes iestādes kompetences aktā parasti netiek veltīta vajadzīgā uzmanība”.

Vēsturiski šajā jomā ir notikušas milzīgas izmaiņas, ko izteiksmīgi aprakstījis K.Dišlers, atgādinot laikus, kad indivīdi bija absolūti un bez kādām ierunām pakļauti valsts (vai pat viena monarha) gribai un iegribām ne tikai valsts pārvaldes, bet arī civiltiesiskajā sfērā, un ne tikai vergi vai dzimtcilvēki, bet arī brīvie pilsoņi. Valsts pārvaldē pati valsts bija vienīgais tiesīgais subjekts, turpretim indivīdi bija atkarīgi no valsts žēlastības, garantēta tiesiska statusa nebija nevienam. Tikai ar 19.gs. otro pusi par valdošo un vēlāk vienīgo kultūras valsts pamatprincipu kļuva tiesiska valsts. Tātad valsts pakāpeniski pati ierobežoja savu varu pret pilsoņiem un to apvienībām (R.Jeringa un G. Jellineka valsts labprātīgas pašierobežošanās teorija), sākotnēji atzīstot sevi civiltiesībās par tādu pat subjektu kā citi, bet vēlāk publisko tiesību novadā nosakot, ka valsts rīcība ir padota likumiem un tiesām.

Latvijā 2001.gadā esam nonākuši pie APL, kura 92.pants nosaka:

„Ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.”

Nedaudz vēlāk tika pieņemts Valsts pārvaldes iekārtas likums, kurā raksturotas tās institūcijas, kas īsteno valsts kā sākotnējās publiskās personas (un vienlaicīgi civiltiesiskas juridiskās personas) funkcijas, un darbojas vai nu valsts vārdā, vai kā autonomas kompetences personas. Bet šie likumi nedeva skaidru atbildi par to, kā nošķirt atbildību valsts pārvaldē no civiltiesiskās.

Zināmu skaidrību gūt ļauj 1998.gada 28.maija likums „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” un 2005.gada 2.jūnija Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums.

Pirmais nosauktais likums attiecas tikai uz justīcijas iestāžu darbu, precīzāk – kļūdām darbā. Tas nenosaka, ka atbild pašas iestādes, bet satur uzdevumu valstij kopumā rast līdzekļus zaudējumu atlīdzināšanai. Otrais aptver visu valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu un personiskā (arī morālā) kaitējuma atlīdzināšanu. Tā mērķis ir nodrošināt privātpersonām Satversmē un APL noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par pārvaldes iestāžu nodarītu kaitējumu. APL 4.pantā ir skaidri norādījumi, ka iestāde zaudējumu var nodarīt ar darbību, izdodot prettiesisku administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar bezdarbību, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies. Tieši šī 4.panta beigu daļa dod plašas iespējas fiziskām personām izvirzīt prasījumus, apgalvojot, ka valsts iestādes un amatpersonas nav pildījušas valstiskās funkcijas pietiekami efektīvi, lai novērstu veselības vai mantas apdraudējumus masu pasākumos, demonstrāciju laikā, plūdos vai noziedzības apkarošanā. To, ka apskatāmais likums aptver arī pārvaldes iestādes darbības vai bezdarbības izraisītu cilvēka nāvi, skaidri pauž šāds likumā ietverts norādījums: iestādes prettiesiskas rīcības rezultātā bojā gājušas fiziskās personas tuvinieks arī var būt cietušais.

APL 22., 23. un 94.pants pietiekami skaidri nosaka Latvijas Republikas, atvasināto publisko tiesību personu (pašvaldību u.c.) spēju un pienākumu atlīdzināt kaitējumu, tostarp Latvijas Republikas atbildību par tiešās un pastarpinātās pārvaldes iestādes izraisītu kaitējumu. Taču neskaidrības izraisa APL 22.panta otrajā daļā un 94.panta pirmās daļas 4. punktā norādīto citu publisko tiesību subjektu loks, respektīvi, kuri ir tie subjekti, kuriem ir savs patstāvīgs budžets kaitējuma kompensēšanai. Var noprast, ka pie tādiem pieskaitāmas tādas ministrijām padotas institūcijas kā valsts akciju sabiedrība “Ceļu satiksmes drošības direkcija”, Iekšlietu ministrijas Nodrošinājuma valsts aģentūra, valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Iekšlietu ministrijas poliklīnika”. Bet tām valsts pārvaldē tik tiešām ir maza loma. Par SIA un AS arī nerodas šaubas, dīvaini tikai, ka šādas SIA un AS Valsts tiešās pārvaldes iestāžu datu bāzē sauc par iestādēm. Daudz nozīmīgāks ir jautājums par to, vai nākotnē arī ministrija kādā strīdā varēs būt atbildētāja, vai tikai pārstāvēt valsti?

Atbildības mehānisma un būtības izpratnei aplūkosim tikai prasījumus par tiešās pārvaldes iestādes nodarīta zaudējuma atlīdzinājumu (Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 18.pants):

(1) Tiešās pārvaldes iestāde, kas saņem privātpersonas iesniegumu par zaudējuma atlīdzinājumu, nekavējoties pārsūta to augstākai iestādei vai citai normatīvajos aktos noteiktajai iestādei (lēmējiestādei). Ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets un normatīvajos aktos nav noteikta cita iestāde, iesniegumu izskata attiecīgā tiešās pārvaldes iestāde.

(2) Lēmējiestāde mēneša laikā pēc iesnieguma saņemšanas izvērtē zaudējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu un pieņem lēmumu par zaudējuma atlīdzinājuma piešķiršanu un atlīdzinājuma apmēru vai arī par iesnieguma noraidīšanu.

Likuma 20.pantā teikts: Ja privātpersonas iesniegumu par zaudējuma atlīdzinājumu saņem pastarpinātās pārvaldes iestāde, kas ar savu rīcību, pildot citas atvasinātas publisko tiesību juridiskās personas funkcijas vai uzdevumus, nodarījusi zaudējumu, tā nekavējoties pārsūta iesniegumu piekritīgajam atvasinātas publisko tiesību juridiskās personas orgānam, bet iesnieguma kopiju nosūta ministrijai, kurai attiecīgā atvasināta publisko tiesību juridiskā persona ir padota.

Skaidri redzams, ka šis nav civiltiesiska strīda risināšanas ceļš. Turklāt izskatīšanai tiek virzīts nevis prasības pieteikums, bet gan iesniegums par zaudējuma atlīdzību. Tā pamats ir tiesību aizskārums nevis civiltiesiskajās, bet valsts pārvaldes attiecībās. Pieteicējs lūdz nevis piedzīt, bet vēlas panākt sev labvēlīga akta izdošanu, kas gala rezultātā tomēr novestu pie atlīdzības samaksas. To, kā administratīvās tiesas risina zaudējumu (kaitējuma) atlīdzības jautājumus, var nedaudz iepazīt Augstākās tiesas mājas lapā. Jāsecina, ka reāli pastāv atbildības veids, kura pamats ir APL un citi likumi par valsts pārvaldi, kurus skata administratīvā procesā, bet kas beigās noved pie kaitējuma atlīdzības tāpat kā prasības tiesvedībā civilprocesā.

Plašāka iepazīšanās ar tiesu praksi rāda, ka civiltiesisko strīdu nošķiršana no administratīvā procesā skatāmajiem nebūt nav viegla un skaidra.

Likums nenorobežo atbildību pēc nodarītāja statusa (ir vai nav juridiska persona), kaut gan nosaka atšķirīgas jautājumu risināšanas procedūras attiecībā uz dažādām pārvaldes iestādēm atbilstoši to dalījumam Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Attiecīgi saskaņā ar likums 3.pantu (Zaudējuma atlīdzinājuma finansēšanas avoti) zaudējumu atlīdzina no:

1) valsts pamatbudžeta;

2) pašvaldības budžeta;

3) citas atvasinātas publisko tiesību juridiskās personas budžeta;

4) publiskās aģentūras patstāvīgā budžeta līdzekļiem, ja aģentūrai piemīt procesuālā tiesībspēja un šie līdzekļi neietilpst nevienas šā panta 1., 2. vai 3.punktā minētās publisko tiesību juridiskās personas budžetā, un aģentūra ir nodarījusi zaudējumu jomā, kurā tā darbojas sava budžeta ietvaros.

Var teikt, ka valsts pārvaldē nodarīto zaudējumu atlīdzināšana ir noregulēta, nerisinot jautājumu par to, kuras iestādes ir juridiskas personas civiltiesiskā izpratnē, bet gan operējot ar nozarē definētiem jēdzieniem, tostarp tādiem kā subjekts, ja tam piemīt procesuālā tiesībspēja, juridiskas personas orgāns, piekritīga iestāde, patstāvīgs budžets, darbība tā ietvaros. Taču ir arī formulējumi, kuros parādās termins „juridiska persona”. Piemēram, „zaudējumu atlīdzina no valsts pamatbudžeta, ja to radījusi pastarpinātās pārvaldes iestādes rīcība, pildot tiešās pārvaldes funkcijas vai uzdevumus. Zaudējumu atlīdzina no attiecīgās atvasinātas publisko tiesību juridiskās personas budžeta, ja to radījusi pastarpinātās pārvaldes iestādes rīcība, pildot atvasinātas publisko tiesību juridiskās personas autonomās funkcijas vai uzdevumus”. Administratīvajām tiesām nāksies precizēt vēl daudzas lietas, bet cerēsim, ka tās tiks galā. Jāuzsver, ka atbildība par valsts pārvaldes iestāžu nodarītu zaudējumu (kaitējumu), neraugoties uz tās ekonomisko līdzību ar atbildību par kaitējumu civiltiesībās, ir atsevišķs un jauns atbildības veids administratīvajās tiesībās. To paredz īpašs likums, kas strīdu izskatīšanai nosaka administratīvo ceļu un procedūru, APL 97.pantā kā palīgavotu atbildības priekšnosacījumu un apmēra noteikšanai norādot civiltiesību principus.

Liekas, ka ne tiesām, kas skata civiltiesiskus strīdus, kuros prasības celtas pret valsts institūcijām, ne civiltiesību zinātnei nevajadzētu satraukties par termina juridiska persona lietošanu administratīvajās tiesībās. Taču īstenība ir tāda, ka valsts iestādes parādās arī civiltiesiskos līgumu un deliktu strīdos, un tad apskatītais iespējamo atbildīgo personu dalījums Valsts pārvaldes iekārtas likumā un APL nav piemērojams. Nepārmetīsim Valsts pārvaldes iekārtas likuma radītājiem, ka tas tikai dažos pantos regulē administratīvo tiesību subjektu palīgfunkciju īstenošanu, tostarp civiltiesisku līgumu slēgšanu, likuma galvenais mērķis ir regulēt pamatfunkcijas – valsts pārvaldes veikšanu. Taču nekļūsim smieklīgi kategoriski apgalvojot, ka par iestāžu rīcību un nodarītiem zaudējumiem vienmēr atbild Latvijas Republika. Iedomāsimies valsts iestādes vadītāju, kas sakarā ar bojātām iestādes ieejas durvīm vēršas pie remontdarbu SIA ar šādu piedāvājumu: „Latvijas Republikas vārdā lūdzu salabot mums durvis un tās vārdā apsolu samaksāt remontdarbu izdevumus! Parakstīsim līgumu.” Vai: „Latvijas Republikas vārdā es piedāvāju Jums kļūt par nodaļas lietvedi mūsu iestādē, slēgsim ar Latvijas Republiku darba līgumu.”

Izplatīts ir arguments, ka valsts iestādēm nav savas mantas, visa manta, ieskaitot budžeta asignējumus, ir valsts manta. Un valsts varot jebkurā brīdī to, ko devusi, arī atņemt. Tāpēc par nošķirtu mantu neesot pamata runāt. Valsts iestādi atšķirībā no akciju sabiedrības (juridiskas personas) varot jebkurā brīdī likvidēt. Var jau gan! Bet arī akciju sabiedrību tās akcionāri var nolemt likvidēt. Pārspīlēts ir uzskats, ka tikai īpašuma tiesības dod pietiekamu stabilitāti, kas ļauj piedalīties naudas preču attiecībās. Valsts budžetu ar samērā detalizētu līdzekļu saņēmēju norādījumiem kā nekā apstiprina Saeima. Iestāžu likvidāciju vai apvienošanu, sadalīšanu arī nelemj kā ikdienas sīkumu. Tāpēc budžeta līdzekļi ar sadaļām, piemēram, saimnieciskajam nodrošinājumam, rada zināmu mantisku patstāvību, pietiekamu, lai uzņemtos savā, nevis Latvijas Republikas vārdā samaksāt par durvju labošanu un maksāt darba algas darbiniekiem. Tā ir mantiskā nošķirtība, kas raksturīga juridiskai personai civiltiesiskajās attiecībās. Tiesai, nelasot iestādes nolikumu un nemeklējot tur vārdus „ir juridiska persona”, jāapsver, vai šī iestāde ir rīkojusies ar saviem šādi nošķirtiem līdzekļiem.

Krietni piesardzīgākiem jābūt gadījumos, kad kāda persona prasa atlīdzināt tai nodarītus zaudējumus. Tad iespējami divi varianti: atbild valsts kopumā vai atbild kāda valsts pārvaldes sistēmā ietilpstoša institūcija, kurai ir spēja atbildēt par pašas nepamatotu rīcību (te pirmkārt nosaucamas atvasinātās publiskās personas, bet vai tikai?).

Dažkārt jautājums par iestādes piedalīšanos civiltiesiskajās saistībās tiek apspriests civiltiesiskās atbildības robežu un iespējamās maksātnespējas aspektā. Ir dzirdēts nostāsts par pārcentīgu tiesu izpildītāju, kas piedziņas īstenošanai, draudot ar drīzu izsoli, aprakstījis iestādes datorus un citu mantu. Civilprocesa likuma 572.pants satur vienīgi norādi, ka piedziņu pēc izpildu dokumentiem tiesu izpildītājs vispirms vērš uz juridiskas personas naudas līdzekļiem, kuri atrodas kredītiestādēs. Nekādu atrunu par ierobežojumiem attiecībā uz iestādēm Civilprocesa likumā nav. Piedziņas vēršana pret iestādi nedrīkst novest pie valsts funkciju izpildes paralīzes. Tāpēc acīmredzot ir vajadzīgi ierobežojumi vai arī jānosaka citas publiskas personas subsidiāra atbildība aprakstītajā situācijā. Likumu papildināt ar šādiem ierobežojumiem būtu gudrāk nekā noliegt iestāžu dalību civiltiesiskajās attiecībās.

Apzīmējums persona privātajās un publiskajās tiesībās

Likumos un jurisprudencē vispār tiesisko attiecību dalībnieku apzīmēšanai lieto dažādus terminus, kuru vienveidīga izpratne ir priekšnoteikums skaidrībai un noteiktībai likumu piemērošanā, tiesas spriešanā un tiesiskās sistēmas izpratnei kopumā. Visās tiesību nozarēs pieņemts lietot divus vispārinošus apzīmējumus – subjekts un persona, pēc tam katrā nozarē konkretizējot, kādi ir šo personu (subjektu) veidi. Ar terminu „persona” var tikt apzīmēts indivīds vai sociāls veidojums, kas ir spējīgs būt par tiesību un pienākumu nesēju attiecīgajā tiesību nozarē. Attiecībā uz to, kādi sociāli veidojumi var būt par tiesību un pienākumu nesējiem, dažādās tiesību nozarēs ir atšķirīgas prasības, dažādi priekšnoteikumi. Civiltiesībās (vai plašāk – privāttiesībās) personu apakšgrupas ir: 1) fiziskas personas, 2) juridiskas personas, un par to pazīmēm un tiesībsubjektību lielu strīdu nav, kaut gan attiecībā uz juridisku personu pastāv diskusijas par labāku definīciju, pazīmju skaitu, rīcībspēju. Bet nav apstrīdams, ka privāttiesiskās atbildības laukā abas grupas ir īstie un vienīgie atbildētāji. Turpretim administratīvajās (vai plašāk – publiskajās) tiesībās jautājums par personām ir krietni sarežģītāks, jo sarežģīta ir valsts institūciju hierarhija, līdz ar to grūtāk nošķirt katras institūcijas tiesības, pienākumus un atbildību, it sevišķi tad, ja prasījumi tiek izvirzīti (vienlaicīgi vai drošības pēc) arī pret Latvijas Republiku. Likumos un citos tiesību aktos tiek lietoti termini iestāde, publiska persona, publisko tiesību juridiska persona, atvasināta publiska persona, publiskas personas orgāns (iestāde vai amatpersona), tiešās pārvaldes iestāde, pastarpinātās pārvaldes iestāde (Valsts pārvaldes iekārtas likumā), publisko tiesību subjekts, iestāde (tiesību subjekts vai tā struktūrvienība), augstāka iestāde, cits publisko tiesību subjekts, ja tam piemīt procesuālā tiesībspēja un ir patstāvīgs budžets (APL). Nav viegli noskaidrot, ko kurš tiesīgs lemt un darīt, bet vēl jo grūtāk noskaidrot jautājumu – kurš ir mantiski atbildīgs par nodarītu kaitējumu.

Pārvaldes (administratīvajās) attiecībās, kas balstās uz varas un pakļautības principiem, veidojumiem, kuriem tiek dotas tiesības lemt valstiskus pārvaldes jautājumus, nav nozīmīgs tam piederošās (nošķirtās) mantas apjoms un tiesības rīkoties ar to, bet gan kompetence, respektīvi, tas administratīvi kārtojamo jautājumu kopums, kurā šis veidojums (iestāde) ir saņēmusi valsts deleģējumu patstāvīgi izdot saistošus nolēmumus, risināt strīdus, veikt organizatoriskus pasākumus. Klāt nācis arī pienākums mantiski atbildēt par zaudējumiem, kas tomēr neattiecas uz visām pārvaldes institūcijām, taču apgrūtina vienotas definīcijas izstrādāšanu visiem pārvaldes attiecību subjektiem. Ir skaidrs, ka visus nevar saukt par publisko tiesību juridiskām personām. Varētu domāt, ka pilnīgi pietiek ar terminu, kas pārsvarā lietots Valsts pārvaldes iekārtas likumā, proti, publiska persona. Taču gribas pielikt vēl klāt šo apzīmējumu juridiska, uzsvērt, ka runa ir par mākslīgu, īpaši juridiskām attiecībām atzītu personu. Iespējams, tādēļ, ka tautas valodā par publisku personu sauc arī publiski plaši pazīstamus māksliniekus, politiķus, bet pavisam slikti skan publiskais nams. Angļu valodā nesaka juridical person, bet gan legal person, legal entity, kas pauž niansi. Tātad pareizi būtu teikt juridiski atzīta vai legalizēta persona, taču tas ir pārāk gari un neērti.

Taču apskatīsim jautājumu, vai dalījumam ir praktiska nozīme. Kas mainās, salīdzinot subjektus divās nozarēs?

Salīdzinājums: civiltiesiskas juridiskas personas un publiskas personas atbildības izpausmes

Gan juridiska persona, gan publiska persona ir tiesību subjekti, tikai katra savā nozarē:

- Juridiska persona ir privāto (civiltiesisko attiecību) subjekts un atbild saskaņā ar CL un Civilprocesa likumu;

- Publiska persona ir publisko (administratīvo) tiesību subjekts un atbild saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu un APL. No tā izriet būtiskas atšķirības.

• Civiltiesībās atbildība balstās uz tiesībās vienlīdzīgu subjektu attiecībām. Publiskajās tiesībās vadās no varas un padotības (subordinācijas) noteikumiem.

• Ja strīdu skata pēc civilprocesa normām, tad procesā dominē sacīkstes princips, ja administratīvajā procesā, - tad objektīvās izmeklēšanas princips.

• Ja pieteikta civilprasība, tad tā vērsta uz atbildētāja mantu, turpretim administratīvajā procesā jautājums ir atklāts, atlīdzība var būt no kādas iestādes budžetā esošiem līdzekļiem, no īpaši izveidota fonda vai valsts budžeta kopumā.

• Civillietās tiesa balstās uz CL noteikto zaudējumu pilnas atlīdzības un kaitējuma taisnīgas kompensēšanas noteikumiem, bet administratīvajās attiecībās noteikti atlīdzības “griesti” (varianti 100 vai 50 procenti no zaudējumiem, kaitējuma atlīdzinājumam – līdz 3000, 5000, 7000 vai 20000 latiem).

• Civiltiesiskos strīdos tikai dažos likumā noteiktos gadījumos vispirms jāizpilda pirmstiesas strīda noregulēšanas procedūra, turpretim valsts iestādes nodarīta kaitējuma atlīdzināšanas prasījumos ārpustiesas noregulējums ir galvenais veids.

• Civilprasību skata pret prasītāja norādīto atbildētāju, administratīvajā procesā pieteikumu saņēmusī iestāde pati konstatē attiecīgo publisko tiesību subjektu, ja tas norādīts kļūdaini.

• Atšķiras pārkāpēja ietekmēšanas līdzekļu veidi.

Tāpēc ir svarīgi praksē nošķirt personas civiltiesiskajā attiecībās no personām publiskajās tiesiskajās attiecībās.

Jau pieminētajās Talsu traģēdijas lietās prasības civilprocesuālā kārtībā ir celtas dažādos variantos: gan tikai pret Latvijas Republiku kopumā, gan pret valsti un autopacēlēja valdītāju, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (turpmāk VUGD) un Iekšlietu ministriju (turpmāk IeM), gan pret Latvijas Republiku IeM un VUGD personā. Tiesas instanču spriedumi šajās lietās rāda, ka prasību izskatīšanas gaitā gan VUGD, gan IeM norāda, ka nav juridiskas personas, tāpēc nevar būt atbildētāji un no viņiem neko nevar piedzīt. Atbildētāju pārstāvji izvirza argumentus, ka pārvaldes laukā atbildība nav saistāma ar civiltiesisku kategoriju – juridisku personu, ka tiesai jānoskaidro atbildīgā iestāde, publiskā persona, kas noteikti neesot ne ministrija, ne VUGD.

Lai gan minētajās lietās prasības celtas kā no civiltiesiska delikta izrietošas, tiesas aizgāja pa to līniju, ka pamats ir valsts darbība sabiedriskās drošības jomā un par notiesāto un nenotiesāto valsts amatpersonu rīcību ir atbildīga Latvijas valsts. Raugoties uz līdzīga rakstura lietu iespējamību nākotnē, joprojām pastāv jautājums par to, vai atbildētājam jābūt juridiskai personai civiltiesiskā izpratnē, vai arī publiskai personai administratīvo tiesību izpratnē un vai pēdējā gadījumā lietojams termins publisko tiesību juridiska persona.

2002. gada 2. jūnija Valsts pārvaldes iekārtas likums ļoti labi raksturo dažādu institūciju statusu tajā jomā, kurai likums izdots, taču par mantisko atbildību šajā jomā pilnīgu skaidrību nedod. Minētā likuma sagatavošanas laikā Linards Muciņš, tolaik Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, samērā plaši un skaidri žurnālā „Likums un Tiesības” izklāstīja publisko iestāžu klasifikāciju. Raksta autors ir uzsvēris, ka tajā aplūkoti tikai publisko tiesību subjekti un tāpēc nav vajadzības aprakstīt arī privātās institūcijas. Taču rakstā ir dažas rindas, kas apskatāmā temata aspektā pelna sevišķu analīzi un varbūt arī precizējumus. Citēsim: „Ņemot vērā iepriekšminēto, jebkādu nozīmi zaudē diskusija par to, vai, piemēram, Ministru kabinets ir vai nav juridiska persona. Ministru kabinets ir valsts konstitucionāla iestāde, kura valsts vārdā kā tās institūcija pilda savas publiskās funkcijas, bet privāttiesiskajā jomā juridiska persona, kuras vārdā Ministru kabinets vai tās pilnvarota persona uzņemas saistības un iegūst tiesības, ir tikai viena - valsts”. Par publisko tiesību jomu nav šaubu, visas institūcijas pilda savas publiskās funkcijas kā valsts sastāvdaļa. Un publisko funkciju pildīšanai patiešām nav svarīgi, vai Ministru kabinets ir vai nav juridiska persona. Taču par to privāttiesisko palīgfunkciju veikšanu viedoklis neliekas tik pārliecinošs, it sevišķi, ja pakāpjamies nedaudz zemāk par Ministru kabinetu. Tad atrodam veselu rindu no publiskās varas ķermeņa zināmā mērā atdalītās publiskās autonomās iestādes, kas iedalītas pilntiesīgās iestādēs un iestādēs ar ierobežotu (?) tiesībspēju. Atrodam arī tādas iestādes, kas var būt civiltiesisku attiecību dalībnieces un nest civiltiesisku atbildību, nemaz nerunājot par tā saukto saimniecisko palīgfunkciju veikšanu.

Rakstā minēto valsts pārvaldi regulējošo likumu un CL analīze ļauj secināt, ka mantiskās atbildības jomā ir nošķiramas: a) civiltiesiskas juridiskas personas, tostarp tādas, kurām valsts deleģējusi konkrētas pārvaldes funkcijas, b) daži publisko tiesību personu veidi, kas ir patstāvīgi mantiskās atbildības subjekti (valsts, atvasinātas publiskas personas) gan administratīvās, gan civiltiesiskajās attiecībās, un c) dažas no valsts iestādēm, kas nav publisko tiesību personas Valsts pārvaldes iekārtas likuma izpratnē, bet var būt civiltiesisku darījumu dalībnieces un nest civiltiesisku atbildību. Apgalvojuma beigu daļa var izsaukt iebildumus, tāpēc jautājums apskatāms sīkāk, skarot arī jēdziena iestāde dažādās nozīmes.

Iestādes (dažas) kā civiltiesiskas juridiskas personas

Pārvaldes iestādes veic ne tikai administratīvas funkcijas, bet savas darbības nodrošināšanai arī saimnieciskas, civiltiesiska rakstura funkcijas, pie nosacījuma, ka to veikšana nav uzdota kādai augstāk stāvošai iestādei vai speciāli izveidotai kapitālsabiedrībai. Jau K.Dišlers ir norādījis, ka pat valstij kā tiesību subjektam ir divi dažādi statusi – privāttiesiskais un publiski tiesiskais. Neapšaubāmi tiesību subjekta īpašības ir tām valsts institūcijām, kas ar likumu vai nolikumu atzītas par atvasinātu publisku personu. Taču, ja kāda valsts vai pašvaldības iestāde nav nolikumā nosaukta par juridisku personu, tad tā var būt plašas (autonoma) vai šauras kompetences persona publisko tiesību (pārvaldes) jomā un tātad šīs iestādes pamatdarbībā. Tā var sekmīgi veikt pārvaldes darbības savas kompetences ietvaros, bet pēc citiem kritērijiem nosakāms tās statuss privāttiesisko attiecību jomā, un tur viņa var izrādīties galīgi nespējīga. Kā norāda Augstākās tiesas senatore Dr.iur. Jautrīte Briede, iestādēm ir zināma neatkarības (patstāvības) pakāpe, un tas, vai attiecīgajā gadījumā iestāde rīkojas kā privāto vai publisko tiesību subjekts, ir atkarīgs nevis no iestādes vēlmes, bet gan no funkcijas, ko tā īsteno, un veida, kādā tas tiek darīts. APL terminu skaidrojumā (1.pantā) atrodam norādi par to, ka iestāde var taisīt lēmumus un veikt cita veida darbību privāto tiesību jomā. Nav vienīgi pateikts izsmeļoši, kuras iestādes var, kuras nevar. Pārsteidzīgs būtu apgalvojums, ka var visas, tikai ne kā publisko tiesību subjekts, bet valsts vārdā. Tad dažādas iestādes, atsaucoties uz saimniecisko funkciju pildīšanu, noslēgtu tādus līgumus un sabūvētu tādas dienesta pilis, ka valsts nespētu samaksāt! Un sāktos tiesāšanās, sākumā par to, vai darbība bija kompetences ietvaros. Valstij uz īpašuma tiesību pamata pieder kustama un nekustama manta, tā rīkojas ar šo mantu, slēdz līgumus, uzņemas saistības ar savu institūciju starpniecību. No šīm institūcijām vienai daļai ir juridiskas personas statuss, citām nav. Civiltiesiskos strīdos, kā jau norādīts, par pusi nevar būt nekas cits, kā tikai fiziskas un juridiskas personas.

Lasot Valsts pārvaldes iekārtas likumu, jāsecina, ka ministrija nav juridiska persona. No minētā likuma 1.panta 3. un 4.punkta izriet, ka tā ir tikai iestāde, kas darbojas publiskas personas vārdā. Līdz ar to, piemēram, Ekonomikas ministrijas nolikumā 6.7.punktā noteikts, ka ministrija valsts vārdā veic privāttiesiskus darījumus, kas nepieciešami ministrijas darbības nodrošināšanai; tāds pat noteikums ir Iekšlietu ministrijas nolikuma 6.7.punktā. Šie nolikumi izdoti saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 16.panta pirmo daļu. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 5.pants „Publiskas personas atbildība par savām iestādēm” strikti nosaka, ka tiešās pārvaldes iestādes pārstāv Latvijas Republiku. Pati Latvijas Republika ir sākotnējā publiska persona. Atvasināta publiska persona ir pašvaldība vai cita ar likumu vai uz likuma pamata izveidota publiska persona. Tai ar likumu piešķirta sava autonoma kompetence, kas ietver arī sava budžeta veidošanu un apstiprināšanu. Tai var būt sava manta. Turpretim iestāde likuma 1.pantā definēta kā institūcija, kura darbojas publiskas personas vārdā un kurai ar normatīvo aktu noteikta kompetence valsts pārvaldē, piešķirti finansu līdzekļi tās darbības īstenošanai un ir savs personāls.

Tātad ministrija kā iestāde, darbojoties jomā, kas ar likumu nodota tās autonomā kompetencē, pārstāv publisko personu. Par tiešās pārvaldes iestāžu darbību ir atbildīga Latvijas Republika. Atvasinātā publiskā persona ir atbildīga par pastarpinātās pārvaldes iestāžu darbību. Vai šajā likumā nav domāta tikai atbildība par pārvaldes funkciju veikšanu, kļūdām un bezdarbību pārvaldē? Domājams, ka tā. Pretējā gadījumā būtu jāatzīst, ka ministrija nevar savā vārdā noslēgt ne pirkuma līgumu par rakstāmpiederumu iegādi par Ls 500, ne līgumu par telpu remontu, ne atbildēt par šādu līgumu nepildīšanu.

Skaidri zinām, ka dzīvē tā tas nav. Kā jau norādīts ievadā, dažādas ministrijas laiku pa laikam ir bijušas gan atbildētājas, gan prasītājas tiesā mantiskos un darba strīdos. Piemēram, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 2011.gada 22.jūnijā izskatīja civillietu sakarā ar atbildētājas Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010. gada 29.novembra spriedumu J.D. prasībā pret Latvijas Republikas Aizsardzības ministriju par darba līguma uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu un par atlīdzības par darba piespiedu kavējumu izmaksāšanu. Ja ministrija šajā strīdā nav juridiska persona civiltiesiskā izpratnē, tad Senāts uz to būtu norādījis un nebūtu skatījis kasācijas sūdzību pēc tās būtības. Te neder primitīvi kategoriskais uzstādījums, kādu „Jurista Vārdā” pauž anonīmais zinātājs Ni: „Jebkurā gadījumā atbildētāja ir mūsu Latvijas Republika”, ne arguments, ka tādā gadījumā var iestāties iestādes maksātnespēja, jo pastāv robežas, kādās skata šādus civiltiesiskus strīdus, un mehānisms, kas pasargā iestādes no bankrota.

Kur ir kļūmes? Tādas atrodamas gan normatīvos aktos, gan to interpretācijā, un, lai tās atrastu, nepieciešams pievērsties juridiskas personas izcelsmei un būtībai.

Juridiskas personas veidošanās pirmsākumi rodami Senajā Romā. Romiešu civiltiesībās blakus atsevišķiem indivīdiem (fiziskām personām) tiesības piedalīties mantiskajās attiecībās pakāpeniski ieguva arī cilvēku radīti sociāli veidojumi (biedrības, labdarības fondi u.c.), kuriem bija nošķirta manta un mērķis piedalīties preču naudas attiecībās. Par galvenajām juridiskas personas pazīmēm atzītas divas: pirmkārt, civiltiesiskajā apgrozībā nepieciešamā mantas nošķirtība tādā līmenī, kas ļauj ar to rīkoties kā saimniekam, otrkārt, organizatoriskā vienotība un skaidrība par to, kas tiesīgs pieņemt lēmumus par darījumu slēgšanu un citiem civiltiesiskās apgrozības jautājumiem.

Sazarojoties tiesību nozarēm, respektīvi, patstāvīgu tiesību nozaru veidolu iegūstot civilprocesuālajām tiesībām, administratīvajām tiesībām un citām, terminu „juridiska persona” sāka pielietot arī ārpus civiltiesībām. Tas radīja sarežģījumus, jo administratīvajās tiesībās šai jēdzienā cenšas ielikt citādu saturu, ko rāda citētie ministriju nolikumi un Valsts pārvaldes iekārtas likums. Minētajā likumā samērā konsekventi lietots termins „publiska persona”, vienīgi terminu skaidrojumā Latvijas Republika nosaukta par sākotnējo publisko tiesību juridisko personu. Diemžēl definīciju, kas ir publisko tiesību juridiska persona, neatrodam. APL 34.pants nosaka, ka par atbildētājiem administratīvajā procesā var būt Latvijas Republika, pašvaldība, cita atvasināta publisko tiesību juridiska persona, vai cits tiesību subjekts 22.panta otrajā daļā minētajā gadījumā, kuram tātad ir nepilna apjoma tiesībsubjektība (jomā, kurā tas darbojas sava patstāvīgā budžeta ietvaros). Taču tas vēl nav viss. Likuma 34.panta otrā daļa rāda, ka atbildētāja pusē var pieaicināt iestādi, no kuras prasa attiecīgu rīcību, vai citu institūciju. Šādu pieaicināto iestādi nevar uzskatīt par līdzatbildētāju, jo atbildību nes sākotnējā vai atvasinātā juridiskā persona. Nav tā arī trešā persona, jo tā vispār nav persona. Cenšoties noregulēt valstij piederošās mantas pārzināšanu, radās formula „īpašuma tiesības nostiprina valstij XX aģentūras vai ministrijas personā”, no tās vēlāk ir radusies ne visai veiksmīga formula: „lūdz piedzīt no Latvijas Republikas xx ministrijas un yy dienesta personā”. Ja īpašumu vēl varētu atdot kādam citam valdījumā, tad nekādai loģikai neatbilst formula kaut ko piedzīt no viena, bet cita personā, turklāt ja šis cits nemaz nav persona tiesību subjekta nozīmē. Uzskatāmībai ņemsim formulu ar fiziskām personām: „piedzīt no Jāņa V. Pētera L. personā”. Attiecībā uz valsti pastāv iespēja teikt, ka atbild valsts kopumā, bet ar to naudu, kas nodota kādas struktūrvienības pārziņā. Ierosinājums ir prasību formulēt atbilstoši APL 34.pantā teiktajam, respektīvi, prasību celt pret Latvijas Republiku, pieaicinot lietā ministriju vai citu institūciju, bet nesakot, ka atbildību prasa no Latvijas Republikas kāda cita personā.

Problēmas īstā atbildētāja noskaidrošanā var rasties arī pašvaldības institūciju struktūras dēļ. Augstākās tiesas Senāts 2011.gada 19.janvāra spriedumā lietā Nr.SKC-473, nepieļaujot likumu burtisku (formālu) iztulkošanu, atzinis, ka Rīgas Kurzemes rajona izpilddirekcija (nevis Rīgas pašvaldība) kvalificējama kā darba devēja Darba likuma 4.panta izpratnē.

Publiskas personas darbības privātajās attiecībās

Valsts pārvaldes iekārtas likuma XI nodaļā „Publiskas personas darbība privāto tiesību jomā” 87.pantā noteikts:

(1) Publiska persona privāto tiesību jomā darbojas šādos gadījumos:

1) veicot darījumus, kas nepieciešami tās darbības nodrošināšanai;

2) sniedzot pakalpojumus;

3) veicot komercdarbību (88.pants).

(2) Ja publiska persona darbojas privāto tiesību jomā, uz to attiecas likumi, kas reglamentē privāttiesiskus darījumus vispār, ciktāl šo darbību neierobežo citi normatīvie akti.

(3) Atvasinātas publiskas personas, izveidojot privāto tiesību juridiskās personas, arī tādas, kurām nav peļņas gūšanas rakstura, nevar izvairīties no šajā likumā noteiktās atbildības un izvirzīt tām citus mērķus, kas neizriet no attiecīgās publiskās personas funkcijām. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.06.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

Citētā norma dod skaidru atbildi, ka uz publisku personu, tai veicot darījumus, kas nepieciešami tās darbības nodrošināšanai, attiecas likumi, kas reglamentē privāttiesiskus darījumus vispār, ciktāl šo darbību neierobežo citi normatīvie akti.

Ne tik skaidra ir atbilde attiecībā uz deliktiem, kas notikuši publiskās personas darbības jomā. Jāuzsver, ka tādi var izrietēt gan no administratīvām, gan civiltiesiskām attiecībām. Nav arī pietiekamas skaidrības par mantu, ar kuru atbild publiska persona. Likuma 91.pants nosaka: „Publiskas personas manta atrodas iestādes valdījumā (turpmāk - iestādes manta)”. Likumos, piemēram, APL 94.panta pirmās daļas 4) punktā, ir lietoti visai savdabīgi, Likumam par budžetu un finanšu vadību neatbilstoši formulējumi: „cits publisko tiesību subjekts, ja tam piemīt procesuālā tiesībspēja un ir patstāvīgs budžets” (procesuālo tiesībspēju nedāvina katram, kam ienāk prātā, tā rodas atkarībā no mantiskās patstāvības, tostarp atkarībā no budžeta patstāvības pakāpes), „nodarījis kaitējumu jomā, kurā tas darbojas sava budžeta ietvaros” (nevienai iestādei budžets neparedz naudu kaitējumu nodarīšanas jomai, Tieslietu ministrijai gan tiek iedalīti un dažkārt ar Ministru kabineta rīkojumu papildināti līdzekļi atlīdzības izmaksām nepamatoti aizturētajām, arestētajām un notiesātajām personām, tas ir, likumā noteiktas funkcijas izpildei). Likums par budžetu un finanšu vadību nedala budžetus savos un svešos, bet nosaka, ka pastāv a) budžeta finansētas, un b) nefinansētas institūcijas, sīkāk dalot, tātad budžeta iestādes, no valsts budžeta daļēji finansētas atvasinātas publiskas personas, visi pilnīgi vai daļēji tieši no valsts budžeta finansēti komersanti, biedrības vai nodibinājumi, kā arī budžeta nefinansētas iestādes. Vēl jāpiebilst, ka Valsts pārvaldes likuma 1.panta 3) punktā kā iestādes pazīme norādīta „ir savs personāls”, nepaskaidrojot, ko nozīmē „savs” šādam veidojumam. Ir lielas šaubas par to, vai kā pazīmi bija vajadzība nosaukt personāla esamību, jo tas neietekmē spēju atbildēt par iestādes darbību vai bezdarbību. Taču „savs” mudina atzīt, ka iestāde slēdz darba līgumus.

Nav izslēgti strīdi, kuros tā vai cita iestāde ceļ prasību vai pret viņu tiek celta prasība ārpus iestādes pārvaldes funkciju veikšanas. Šai sakarā neliels precizējums ir vajadzīgs vienai no tēzēm, ar kādu tika publicēts Augstākās tiesas Senāta 2010.gada 24.novembra sprieduma lietā Nr.SKC-226: „Par iestādi Civillikuma 1407.panta izpratnē atzīstama patstāvīga jeb autonoma valsts iestāde. Tiešās pārvaldes iestādes nav iestādes Civillikuma 1407.panta izpratnē, un tām nav juridiskas personas statuss, jo tās savā darbībā pārstāv valsti. Privāttiesiskās saistības tiešās pārvaldes iestādes iegūst nevis patstāvīgi, bet gan valsts vārdā.” Vai Senāts nav taisījis kļūdainu spriedumu? Jāsaka tūliņ, ka publicētā tēze nav izraisījusi sprieduma nepareizumu. Lieta bija izspriežama, neatkarīgi no tā, vai ministriju un dienestu atzīst vai neatzīst par juridisku personu. Taču komentārs un paskaidrojums ir nepieciešams. 

Prasība bija celta sakarā ar kaitējumu valsts pārvaldes jomā. Lai noteiktu iestādes, kas īsteno kādu no valsts varas funkcijām, tiesisko statusu, vispirms ir jāpiemēro publisko tiesību principi, kas ietverti Satversmes 1.pantā, kā arī nostiprināti Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Lai efektīvāk varētu veikt valsts pārvaldes funkciju, valsts kā sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona var izveidot jaunu – no valsts atvasinātu – publisko tiesību juridisko personu, un nodot tās pārvaldībā daļu no saviem valsts pārvaldes uzdevumiem. Ministrija un VUGD nav atvasināta publiska persona. No tā izriet, ka šīs iestādes nav atbildības subjekti pārvaldes attiecībās, taču šajās attiecībās nav arī jāvadās no CL 1407.panta. To arī vajadzēja pateikt. Var piekrist, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1.panta izpratnē ne IeM, ne arī VUGD nav atvasinātas publiskas personas (autonomas valsts iestādes), bet nevar piekrist, ka tieši tāpēc tās nav uzskatāmas par iestādēm CL 1407.panta izpratnē. Taču konkrētajā „pārejas laikā” tas nav svarīgi, jo Talsu traģēdijas lietās valsts pārvaldes aparāts jau ir nodemonstrējis savu pakļaušanos tiesas spriedumiem, kas satur skaidrojumu, ka, lai gan tiesa ir rakstījusi „piedzīt no VUGD”, no motīvu daļas izriet, ka tas interpretējams kā zaudējumu piedziņa no Latvijas Republikas, „jo VUGD juridiski ir tikai valsts struktūrvienība”.

Pārejas laika grūtības

Nepieciešams paskaidrot, kādā nozīmē šeit rakstīts par pārejas periodu. Pašlaik cilvēktiesību aizsardzības jomā vēl tikai veidojas divi strīdu risināšanas ceļi: civiltiesiskais un administratīvi tiesiskais. Tiesās arī pēc iepriekš norādīto likumu pieņemšanas lietas, kurās tiek vērtēti cilvēktiesību aizskārumi, tiek izskatītas gan administratīvajā tiesā, gan vispārējās jurisdikcijas tiesā. Vienos gadījumos tas vērtējams kā agrākās prakses turpinājums, ko zināmā mērā veicina administratīvo tiesu nelielais skaits un tātad ierobežota pieejamība, citos – grūtības strīda priekšmeta kvalifikācijā. It sevišķi tas sakāms par tādu personu tiesību aizsardzību, kas cietušas masu pasākumos vai masu nemieros. Iezīmējušās trīs izvēles:

• par kaitējumu atbildīgas fiziskas personas, kas personiski veikušas prettiesisku rīcību,

• par kaitējumu atbild iestāde, kurai bija jānodrošina kārtība un jānovērš jebkādi cilvēku apdraudējumi,

• par kaitējumu atbild valsts kopumā, ja tai konkrētajos apstākļos bija pienākums nodrošināt personu veselības un dzīvības aizsardzību.

No Eiropas Cilvēktiesību konvencijas viedokļa, kā raksta prof. Ineta Ziemele, valsts uzņemas atbildību par to, lai masu pasākumi būtu droši. Nevar, protams, pilnīgi izslēgt negadījumus, bet valstij ir vismaz jāspēj pierādīt, ka tā ir darījusi visu iespējamo, lai negadījumu risku samazinātu. Prasības pieņemšanai tiesā ne vienmēr palīdz klasiskais dalījums publiski tiesiskajās un civiltiesiskajās attiecībās, it īpaši modernajā tiesību sistēmā, kura balstās uz cilvēktiesību ievērošanas principu. Ir izmantojami gan civiltiesiskie, gan publiski tiesiskie līdzekļi. Vajadzīgs laiks, lai praksē noskaidrotu, kā šos līdzekļus saskaņoti un efektīvi piemērot. Nevar noliegt, ka Latvijas Republika ir darījusi daudz, lai Talsu traģēdijas sakarā mazinātu tās sekas. Jau 1997.gada 29.jūnijā Ministru kabinets nolēma piešķirt Ls 100 000 traģēdijas seku likvidēšanai, pabalstu izmaksai cietušo un bojāgājušo tuviniekiem, vēlāk piešķīra vēl līdzekļus ārstēšanās izdevumiem, medikamentiem, rehabilitācijai. Talsu pašvaldība dažādai palīdzībai atvēlēja vairāk kā Ls 62 000. To gan grūti salīdzināt ar tiesā iesniegtajās 16 prasībās izteiktajiem prasījumiem kopsummā par 12 804 613 latiem. Kā nojaušams, prasītāji, pieprasot miljonu vai vairāku simtu tūkstošu apmērā, dažkārt vadījušies no ārzemju presē publicētām ziņām par milzīga apmēra prasījumiem, kādi izvirzīti bagātajās valstīs un par kuru izskatīšanas gala rezultātiem ziņu parasti nav. Pēc ziņu portālā apkopotās informācijas Latvijā jau galīgi izspriestajās piecās lietās cietušajiem par labu piespriesti Ls 198 800. Valsts izrāda izpratni un pakļaušanos tiesu varai, ar Ministru kabineta rīkojumiem veicot attiecīgu naudas summu pārskaitīšanu, lai VUGD varētu izpildīt tiesas spriedumus, kas, kā jau teikts, pagaidām tiek kvalificēti kā Latvijas Republikas atbildība VUGD personā. Pilnīgāka atlīdzības apmēra metodikas un kritēriju noteikšana ir viens no pārejas laika uzdevumiem. Taču jārisina arī jautājumi par atbildības subjektiem, tostarp par valsts iestāžu statusu. Raugoties nākotnē, atgriezīsimies pie iestādes jēdziena Civillikumā.

Par kādu iestādi rakstīts Civillikumā?

CL 1407.pants nedefinē juridiskās personas, tikai dod to uzskaitījumu, ietverot tur atsevišķi definējamus un pēc tam vēl šķirojamus veidojumus, kā personu apvienības, iestādes, nodibinājumi, lietu kopības. No panta neizriet, ka katra lietu kopība vai personu apvienība būtu atzīstama par juridisku personu. Kafijas servīzi vai kuģi ar glābšanas laivām uzskata par lietu kopību, bet tāpēc tās nekļūst par juridiskām personām. Pirmā kursa studentu J-4 grupa ir personu apvienība, bet nav juridiska persona. Lai kādu veidojumu atzītu par juridisku personu, ir nepieciešamas vismaz divas pazīmes: 1) organizatoriska vienotība (skaidrība par dibinātājiem vai personisko substrātu veidojošajiem cilvēkiem un amatpersonu, kas tiesīga paust gribu) un 2) mantiska nošķirtība (tādā pakāpē, ka gribu paust tiesīgais spēj ar to rīkoties). Ja tādas ir, tad dažkārt nosauc vēl divas pazīmes, jo no pirmajām var izsecināt, ka šis veidojums 3) spēj patstāvīgi iegūt tiesības un uzņemties pienākumus, kā arī 4) būt par prasītāju vai atbildētāju tiesā. Kādā iestādē un ar kādiem dibināšanas dokumentiem parasti fiksē jaunas juridiskas personas rašanos, ir risināts dažādi. Komercsabiedrībām, piemēram, jāizstrādā statūti un jāreģistrējas Komercreģistrā. Jāreģistrējas arī biedrībām un nodibinājumiem. Valsts un pašvaldības iestādēm turpretim nav jāreģistrējas. Tāpat varianti iespējami attiecībā uz mantas nošķirtību. Aplūkojot valsts iestādes, kas nav atvasinātas publiskās personas, jākonstatē, ka arī to rīcībā (valdījumā, pārziņā) var būt gan naudas līdzekļi, gan cita manta, piemēram, mēbeles, datori. Blakus budžetu iedalījumam valsts mērogā katrai iestādei uz kārtējo gadu ir zināms iedalīto vai apropriēto līdzekļu apmērs un izmantošanas mērķi. Iestādes vadītājs likumā noteiktos ietvaros var ar tiem rīkoties, tostarp slēdzot civiltiesiskus līgumus. Manta var būt īpašumā vai nodota valdījumā, tā var būt iegūta komercdarbībā, dāvināta vai no valsts budžeta iedalīta. Iestādes sakarā būtisks ir jautājums par to, vai tādai iestādei, kas nav atvasināta publiska persona, ir savs konts bankā un kaut kādi līdzekļi, ar kuriem tiesīgs rīkoties šīs iestādes vadītājs. Ja atbilde ir pozitīva, tad esam konstatējuši divas galvenās juridiskas personas pazīmes, protams, ar atrunu, ka šādas iestādes rīcības brīvība tiek stingri kontrolēta, līdzekļi piešķirti konkrētiem mērķiem, bet tomēr tie ir. Un tad tiesām ir jāizvēlas, vai uzskatīt, ka iestāde ir bijusi pilnvarota Latvijas Republikas vārdā slēgt darījumu un tāpēc piedalīties lietā kā valsts pārstāve, un gatavoties rakstīt „piedzīt no Latvijas Republikas konkrētās iestādes personā” prasītos 300 latus, vai izturēties pret iestādi kā tādu, kurai vismaz ierobežotā jomā ir civiltiesiskas juridiskas personas īpašības. Tiesas izvēlas šo otro ceļu.

Par iestādi CL 1407.panta izpratnē bez šaubīšanās atzīstama ar likumu vai uz likuma pamata izveidota patstāvīga jeb autonoma valsts iestāde. Taču, pieņemot šo tēzi kā vispārīgu, citas izslēdzošu patiesību, ministriju un citu tiešās pārvaldes iestāžu piedalīšanās civilprocesā prasītāja vai atbildētāja statusā būtu kategoriski izslēgta, jo saskaņā ar Civilprocesa likuma 71.pantu par pusēm civilprocesā var būt vienīgi fiziskas vai juridiskas personas. Tās nevar būt par atbildētājām APL izpratnē, bet kā pamatots turpmāk, var būt civiltiesisku attiecību un strīdu dalībnieces. Līgumu strīdos un arī dažādās no deliktiem izrietošu prasījumu lietās tiesām nerodas problēmas vai jautājumi par dalību procesā.

Izskaidrojums šādam paradoksam meklējams apstāklī, ka tiek jaukti jautājumi par valsts vai pašvaldības iestādes tiesisko statusu pārvaldes (administratīvajās) attiecībās un statusu civiltiesiskajās attiecībās. Tiek jaukti arī jēdzieni “publisko tiesību juridiska persona” un “privāttiesiska juridiska persona”. Terminu izcelsmes meklējumi pagātnē dažkārt ir noderīgi. Latvijā ir pazīstami dažādi apzīmējumi tam, ko vispārināti šodien sauc par veidojumiem vai valstisku veidojumu gadījumā par institūcijām. Vārdu iestāde lieto apzīmējot gan tiesu, prokuratūras, gan mācību un bērnu pirmsskolas, gan drošības un kultūras iestādes. Ej nu saproti, kurā gadījumā runa ir par civiltiesisku, kurā par administratīvi tiesisku veidojumu. Ir lietoti apzīmējumi iestādījums, anštalte, kontora, nodibinājums u. c. Svešvalodu terminu Amt, Anstalt un Establishment satura meklēšana diez’ vai ļaus noskaidrot iestādes būtību pēc CL, bet varētu mudināt meklēt labu terminu, kas nedublējot vārdus juridiska persona lietojams publiskas personas apzīmēšanai. Taču jāorientējas uz mūsdienu realitātēm. Piemēram, nodibinājums no vispārēja apzīmējuma kļuvis par visai konkrētu jēdzienu Biedrību un nodibinājumu likumā. Zīmīgi, ka savairojušās kapitālsabiedrības, kurām uzticētas atsevišķas pārvaldes funkcijas. Iestāžu klāstu papildinājušas valsts aģentūras, kuru darbību nosaka Publisko aģentūru likums. Tas var izraisīt pārsteidzīgus apgalvojumus, piemēram, ka no valsts akciju sabiedrības „Ceļu satiksmes drošības direkcijas” vai valsts aģentūras neko nevar prasīt, par visu atbild Latvijas Republika. Palasīsim kopīgi Publisko aģentūru likumu, kura nelasīšanu anonīmais eksperts APL94 pārmet šo rindu autoram. No likuma otrā panta izriet, ka valsts aģentūra ir iestāde, no trešā panta – ka tā sniedz pakalpojumus valsts pārvaldes uzdevumu īstenošanā, no piektā panta – ka pakalpojumi var būt par maksu, no desmitā panta – ka aģentūrai ir savi darbinieki, kuriem maksā algu (tātad arī darba līgumi, sk. arī 20. un 22.p.), no divpadsmitā panta – ka aģentūra iegādājas savai darbībai vajadzīgo kustamo mantu, no trīspadsmitā panta – ka tās budžetu veido ieņēmumi par pakalpojumiem un citi līdzekļi. Visbeidzot, piecpadsmitais pants rāda, ka aģentūra sastāda gada saimniecisko pārskatu un dod to vērtēšanai zvērinātam revidentam. Tātad dara daudz ko tādu, kas raksturīgs civiltiesiskai juridiskai personai, bet nekur nav pateikts, ka aģentūra ir juridiska persona. Secinājumi jāizdara pašiem. Atslodzei mīkla: vai VAS „Privatizācijas aģentūra” ir aģentūra vai akciju sabiedrība? Vai SIA „Latvijas Garantiju aģentūra” ir aģentūra vai SIA? Aģentūrā itin spilgti izpaužas tas, par ko jau rakstīja senatore J.Briede, proti, tā var veikt gan pārvaldes, gan civiltiesisku darbību. Un tātad kļūdaini ir secināt, ka neviena atvasinātas publiskas personas izveidota iestāde nevar darboties kā juridiska persona CL 1047.panta izpratnē. Par valsts akciju sabiedrībām, kurām deleģētas atsevišķas pārvaldes funkcijas, nav ne mazāko šaubu – tās pēc Komerclikuma ir juridiskas personas.

Rezumējot garo izklāstu, varam teikt, ka CL 1407.panta izpratnē par iestādi uzskatāma tāda valsts iestāde, kura atbilstoši Valsts pārvaldes likuma XI nodaļai darbojas privāto tiesību jomā, kurai ir atbilstošā pakāpē nošķirti līdzekļi šādai darbībai un pret kuru prasība celta šādas darbības sakarā. Lai tā varētu uzņemties saistības un atbildēt privāttiesiskajā jomā, tai bez jau esošās organizatoriskās vienotības ir vajadzīga manta, respektīvi, naudas līdzekļi, ko tā kontrolē.

Tāpēc līgumu strīdos tiesām nerodas problēmas vai jautājumi par aģentūras, pārvaldes funkcijas pildošas valsts akciju sabiedrības vai ministrijas dalību procesā.

Piesardzīgiem jābūt deliktu lietās, izpētot, vai kaitējums nav nodarīts valsts pārvaldes jomā.

Kaut arī dalījumu publiskās un privātās juridiskās personās vispār plaši pazīst pasaulē un par tādu rakstījuši arī K.Čakste, E.Levits, J.Briede, jāapsver, vai šim dalījumam nav vairāk akadēmiska nozīme un vai pie tāda atzīšanas drīkst kādu uzrādīt par juridisku personu bez piebildes par tās piederību privātajām vai publiskajām juridiskajām personām.

Pārvaldes institūcijām ir katrai noteikta kompetence, tas ir tiesību un pienākumu apjoms, kas ļauj pieņemt pārvaldes lēmumus! Kompetence nav atkarīga no mantiskās nošķirtības pakāpes, bet ir pazīme, pēc kuras konstatē administratīvo tiesību un pienākumu nesēja pastāvēšanu. Nosaucot iespējamās par zaudējumiem atbildīgās institūcijas, likumdevējs ir (šķiet, intuitīvi, jo nav skaidri norādīts uz mantisko nošķirtību) nosaucis tikai tās institūcijas, kurām ir „sava” manta, tātad tās, kas vienlaicīgi ir juridiskas personas privāttiesiskā izpratnē.

Tāpēc ir jālabo daži jēdzienu skaidrojumi, respektīvi, subjektu pazīmes. Publiskas personas definīcijas pamatā liekama kompetences nošķirtība. Tiek izvirzīts priekšlikums: par publisku personu atzīstama valsts pārvaldes institūcija, kurai ir noteikta organizatoriska nošķirtība, lēmumus pieņemt tiesīga amatpersona un kurai ir noteikta kompetence publiski tiesiskajās attiecībās.

Kopsavilkums

1. Latvijas tiesiskās sistēmas ilgtspējīgai attīstībai ir nepieciešama pilnīga skaidrība par tiesību un pienākumu nesējiem (subjektiem) un atšķirībām to atbildībā.

2. XXI gadsimta sākumā Latvijā ir notikušas būtiskas pārmaiņas valsts pārvaldes tiesiskajā regulējumā, kas ievieš jaunu kārtību atbildības īstenošanā par kaitējuma atlīdzību publisko tiesību laukā. Taču apgalvot, ka jaunie likumi pilnībā izslēdz civiltiesiskus strīdus starp fizisku personu un valsts institūciju, būtu pārsteidzīgi, it īpaši cilvēktiesību aizsardzībā.

3. Valsts un tās iestādes mantiska atbildība par zaudējumiem (kaitējumu) publisko attiecību laukā, kaut arī atgādina civiltiesisko atbildību, pēc atbildības pamata un likumā noteiktās strīdu izšķiršanas kārtības ir uzskatāma par jaunu atbildības veidu administratīvo tiesību nozarē, kur civiltiesisko principu piemērošanai ir tikai subsidiāra loma.

4. Lai nerastos pārpratumi, publisko tiesību laukā būtu lietojams Valsts pārvaldes iekārtas likumā dominējošais termins publiska persona, atstājot terminu juridiska persona privāttiesiskajām attiecībām, kur tas vēsturiski radies. Katrā ziņā, ja arī publiskajās tiesībās vēlas pēdējo lietot, tad obligāti norādāms pilns termins publisko tiesību juridiska persona. Nepieciešams izstrādāt atsevišķu publiskas personas (vai publisko tiesību juridiskas personas) definīciju.

5. Ja kāda valsts vai pašvaldības iestāde, piemēram, ministrija, nav nolikumā nosaukta par juridisku personu, tad tā ir attiecīgas kompetences subjekts publisko tiesību (pārvaldes) jomā un tātad šīs iestādes pamatdarbībā, bet jautājums par tās statusu palīgfunkciju īstenošanā (veicot privāttiesiskus darījumus, kas nepieciešami ministrijas darbības nodrošināšanai), tātad civiltiesiskas juridiskas personas statusu, noskaidrojams pēc citiem, civiltiesībās atzītajiem kritērijiem.

6. Civillikuma 1407.panta izpratnē par iestādi uzskatāma tāda valsts iestāde, kura atbilstoši Valsts pārvaldes likuma XI nodaļai darbojas privāto tiesību jomā, kurai ir atbilstošā pakāpē nošķirti līdzekļi šādai darbībai un pret kuru prasība celta šādas darbības sakarā.