KRIMINĀLLIETU DEPARTAMENTS
Piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošana juridiskajai personai
SKK-54/2024. Senāts lietā skaidroja, kas ir pamats piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanai juridiskajai personai.
Senāts norādīja, ka, lai juridiskajai personai piemērotu piespiedu ietekmēšanas līdzekli, ir jākonstatē divu veidu apstākļi: 1) apstākļi, kas raksturo juridiskās personas saistību ar noziedzīgo nodarījumu: a) nodarījums izdarīts juridiskās personas interesēs; b) nodarījums izdarīts juridiskās personas labā;
c) nodarījums izdarīts juridiskās personas nepienācīgas pārraudzības vai kontroles rezultātā; 2) apstākļi, kas raksturo noziedzīgo nodarījumu izdarījušās fiziskās personas tiesisko saikni ar juridisko personu, proti, tā ir fiziskā persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, rīkodamās individuāli vai kā attiecīgās juridiskās personas koleģiālās institūcijas loceklis: a) balstoties uz tiesībām pārstāvēt juridisko personu vai darboties tās uzdevumā; b) balstoties uz tiesībām pieņemt lēmumus juridiskās personas vārdā; c) īstenojot kontroli juridiskās personas ietvaros.
Ja nav juridiskās personas saiknes ar noziedzīgu nodarījumu vai ar noziedzīgo nodarījumu izdarījušo fizisko personu, piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanai juridiskajai personai nav pamata.
Senāts lietā konstatēja, ka apelācijas instances tiesa, atzīstot, ka apsūdzētie – juridiskās personas, kas nodarbojās ar kravu pārvadājumiem (sabiedrība ar ierobežotu atbildību (turpmāk arī – SIA)), darbinieki – viņiem inkriminētos noziedzīgos nodarījumus, kas saistīti ar kukuļošanu, ir izdarījuši juridiskās personas interesēs, nav izvērtējusi vairākus apstākļus, kuriem ir nozīme lietas taisnīgā izspriešanā. Proti, tiesa nav izvērtējusi tās konstatēto faktu, ka SIA, atklājot savas intereses saistībā ar valsts autoceļu lietošanu, tās direktoram, kas lietā ir viens no apsūdzētajiem, bija uzdevusi konkrētu un viennozīmīgi interpretējamu darba pienākumu – samaksāt autoceļu lietošanas nodevu (iegādāties vinjeti) SIA iznomātajām automašīnām, ja automašīnas iznomātājs to nebija samaksājis. Tāpat tiesa nav izvērtējusi SIA direktora kriminālprocesa ietvaros sniegtās liecības par kukuļa došanas iemesliem, proti, par to, ka lēmumu dot kukuli viņš ir pieņēmis patstāvīgi, jo nav gribējis, lai viņam būtu problēmas ar priekšniecību sakarā ar to, ka viņš ir aizmirsis samaksāt valsts autoceļu lietošanas nodevu saistībā ar konkrēto automašīnu, kuru apturēja policijas darbinieki.
Turklāt apelācijas instances tiesa, norādot, ka noziedzīgos nodarījumus SIA interesēs ir izdarījuši trīs apsūdzētie – SIA direktors, tās sagādnieks un kravas automašīnas vadītājs –, nav pamatojusi apsūdzēto – kravas automašīnas vadītāja un SIA sagādnieka – saikni ar juridisko personu Krimināllikuma 70.1 panta izpratnē, proti, nav norādījusi pierādījumus, kas apstiprina, ka šīs personas ir izdarījušas inkriminētos noziedzīgos nodarījumus, balstoties uz tiesībām pārstāvēt SIA vai darboties tās uzdevumā. Tiesas norāde par to, ka SIA ir apsūdzētā automašīnas vadītāja un SIA sagādnieka darbavieta, nav atzīstama par pietiekamu, lai secinātu, ka tiesas nolēmums šajā daļā ir pienācīgi pamatots.
Tiesības uz pēdējo vārdu procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu juridiskajai personai
SKK-78/2024. Senāts sniedza atbildi uz jautājumu, vai juridiskajai personai ir tiesības uz pēdējo vārdu procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu. Šo lietu Senāts skatīja paplašinātā – piecu senatoru sastāvā.
Senāts atzina, ka juridiskai personai procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu nepiemīt tiesības uz pēdējo vārdu. Tās ir īpaši personiskās tiesības (iura personalissima), kas pēc savas būtības nav īstenojamas ne ar aizstāvja, ne pārstāvja starpniecību.
Senāts atzina par kļūdainu apelācijas instances tiesas secinājumu, ka juridiskās personas pārstāvim pirmās instances un apelācijas instances tiesā ir tiesības teikt pēdējo vārdu, jo šādas tiesības ir apsūdzētajam, bet juridiskās personas pārstāvja tiesības tiesā ir pielīdzinātas apsūdzētā tiesībām.
Lai arī Kriminālprocesa likuma 86.panta otrās daļas 3.punkts, kurā ietverta pēdējā vārda jēga un būtība, proti, ka pēdējā vārdā tiek pausts subjektīvais viedoklis, bet tāds viedoklis tiek tik cieši saistīts ar tiesību subjektu, ka tiesības to paust nav nošķiramas no paša tiesību subjekta, expressis verbis nosaka, ka aizstāvim nav tiesības teikt pēdējo vārdu, šī tiesību norma atklāj, ka pēdējā vārda tiesības ir iura personalissima, proti, īpaši personiskas tiesības, kuras pēc savas būtības nav īstenojamas arī ar pārstāvja starpniecību.
Juridiskai personai ir tiesības uz aizstāvību, un tiesas pienākums ir šīs tiesības ievērot, tomēr šīs tiesības īstenojamas bez pēdējā vārda tiesībām un šīs tiesības ir vienīgi pašam apsūdzētajam, kurš ir fiziska, nevis juridiska persona.
Apelācijas instances tiesas kompetence krimināllietas nosūtīšanā jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā
SKK-167/2024. Senāts skaidroja apelācijas instances tiesas lēmuma par pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanu un lietas nosūtīšanu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā būtību un norādīja uz apstākļiem, kas izvērtējami, pieņemot šo lēmumu.
Vispirms Senāts lietā sniedza atbildi uz jautājumu, vai pierādījumu vērtēšanas prasību neievērošana pirmās instances tiesā var būt par pamatu, lai apelācijas instances tiesa krimināllietu nosūtītu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā.
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa ir pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 561.panta pirmās daļas pārkāpumu, jo ir pieņēmusi lēmumu atcelt pirmās instances tiesas spriedumu un lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai apstākļos, kad pašas apelācijas instances tiesas kompetencē, konstatējot pirmās instances tiesas pieļautos pārkāpumus pierādījumu vērtēšanā, bija tos novērst.
Senāts uzsvēra, ka atbilstoši Senāta judikatūrā nostiprinātajai atziņai, kā arī Kriminālprocesa likuma 564.panta ceturtajai daļai apelācijas instances tiesas kā tiesas, kas lietu atkārtoti izskata pēc būtības, kompetencē ietilpst pierādījumu ticamības, attiecināmības un pieļaujamības novērtēšana. Tāpat apelācijas instances tiesas kompetencē ir izvērtēt, vai lietā esošie pierādījumi ir vai nav pietiekami apsūdzētā vainīguma konstatēšanai.
Ja apelācijas protesta vai cietušā apelācijas sūdzības, kuru atbalsta prokurors, izskatīšanas rezultātā apelācijas instances tiesa atceļ attaisnojošu pirmās instances tiesas spriedumu un taisa notiesājošu spriedumu, tai nav saistošs pirmās instances tiesas sniegtais pierādījumu novērtējums un tiesas izdarītie secinājumi. Apelācijas instances tiesa ir tiesīga sniegt citādu – no pirmās instances tiesas atšķirīgu – pierādījumu novērtējumu un izdarīt citādus atzinumus arī tajā gadījumā, ja papildu pierādījumi apelācijas instances tiesā nav iegūti.
Senāts arī atzina, ka apelācijas instances tiesa ir pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 566.panta pārkāpumu, jo nav uzklausījusi lietas dalībnieku viedokļus par lietas nosūtīšanu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai.
Kriminālprocesa likuma 566.pantā iekļauti nosacījumi, kādi apelācijas instances tiesai jāievēro, lietu nosūtot jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā. Tajā skaitā tiesai ir pienākums lietas dalībniekiem dot iespēju izteikt viedokli par pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā un lietas nosūtīšanu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā, ņemot vērā Kriminālprocesa likuma pārkāpumu būtiskumu, apsūdzētā tiesību uz aizstāvību nodrošināšanu un citus apstākļus.
Lietas dalībnieku viedokļi ietilpst to apstākļu kopumā, kuri tiesai jāizvērtē, pieņemot Kriminālprocesa likuma 566.pantā paredzēto lēmumu.
Apelācijas instances tiesas lēmums par pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanu un lietas nosūtīšanu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 566.pantu nav personas vainīgumu konstatējošs lēmums. Tas ir pamats pirmās instances tiesai lietu pilnībā vai kādā tā daļā atkārtoti izskatīt pēc būtības, nodrošinot krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu. Apelācijas instances tiesa, nosūtot lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā, savā lēmumā nenorāda, kāds nolēmums jāpieņem, izskatot lietu no jauna.
SKK-326/2024. Senāts sniedza atbildi uz jautājumu, vai pretrunīgs pirmās instances tiesas spriedums daļā par kompensācijas apmēru ir pamats apelācijas instances tiesai lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā.
Atzīmējams, ka Senāts šajā lietā, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 584.panta otro daļu, atzina par nepieciešamu pārsniegt kasācijas protesta apjomu, jo konstatēja, ka apelācijas instances tiesa pieļāvusi tādu Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu, kas nebija norādīts kasācijas protestā.
Apelācijas instances tiesa atcēlusi pirmās instances tiesas spriedumu daļā par cietušās labā noteiktā morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu no apsūdzētā un lietu šajā daļā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 566.pantu nosūtījusi jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā, jo konstatējusi, ka pirmās instances tiesa taisījusi pretrunīgu nolēmumu, proti, sprieduma motīvu daļā norādījusi, ka cietušās labā morālā kaitējuma kompensācija nosakāma 500 euro un pārējā daļā nav nosakāma, savukārt rezolutīvajā daļā noteikusi, ka no apsūdzētā cietušās labā piedzenama morālā kaitējuma kompensācija 745 euro. Pēc apelācijas instances tiesas ieskatiem, pirmās instances tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu šā likuma 575.panta trešās daļas izpratnē, un šo pārkāpumu nevar novērst apelācijas instances tiesā, nepārkāpjot apsūdzētā un cietušās tiesības, tādēļ lieta daļā par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu nosūtāma jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai.
Kriminālprocesa likuma 566.pants noteic, ka tad, ja apelācijas instances tiesa, izskatot lietu, konstatē Kriminālprocesa likuma pārkāpumu, kas katrā ziņā izraisa sprieduma atcelšanu vai kādu citu būtisku Kriminālprocesa likuma pārkāpumu, kuru tā pati nevar novērst, nepārkāpjot apsūdzētā tiesības uz aizstāvību, tā pieņem lēmumu par pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā un lietas nosūtīšanu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā. Proti, Kriminālprocesa likuma 566.pants paredz divus tiesiskus pamatus, kad apelācijas instances tiesai lieta jānosūta jaunai skatīšanai pirmās instances tiesā: 1) kad tā konstatē Kriminālprocesa likuma pārkāpumu, kas katrā ziņā izraisa sprieduma atcelšanu; 2) kad tā konstatē kādu citu Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu, kuru tā pati nevar novērst, nepārkāpjot apsūdzētā tiesības uz aizstāvību.
Senāts norādīja, ka apelācijas instances tiesa, tāpat kā pirmās instances tiesa, lietu izskata pēc būtības, līdz ar to apelācijas instances tiesas kompetencē ietilpst arī jautājuma izlemšana par kaitējuma kompensāciju, kas ir būtisks apstāklis krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam.
Kriminālprocesa likuma pārkāpumi, kas katrā ziņā izraisa sprieduma atcelšanu, minēti Kriminālprocesa likuma 575.panta pirmajā daļā. Kriminālprocesa likuma 566.pantā paredzēto gadījumu, kad lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā, likums tieši nepaskaidro, taču jābūt konstatētam Kriminālprocesa likuma būtiskam pārkāpumam, kuru nav iespējams novērst apelācijas instances tiesā, nepārkāpjot apsūdzētā tiesības uz aizstāvību.
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa spriedumā nav norādījusi tādus apstākļus, kas atbilstoši Kriminālprocesa likuma 566.pantam varētu būt par pamatu pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanai un lietas nosūtīšanai jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā. Tiesa nav pamatojusi, kādēļ apelācijas instances tiesas konstatētais pārkāpums ir tāds, kuru nav iespējams novērst apelācijas instances tiesā, turklāt kaitējuma kompensācijas apmēra samazinājums ir apsūdzētajam labvēlīgs.
Apkopojumu sagatavoja Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomniece Kristīne IVULĀNE
QR
