Franča Trasuna konstitucionālais mantojums: tiesiskās idejas Latvijas valsts pamatos

I

Francis Trasuns (1864–1926) ir viens no lielajiem Latvijas valsts pamatu licējiem un Satversmes tēviem. Viņa aicinājums un mūža darbs bija etnogrāfiskās robežās apvienota Latvija.

Ja katram no Satversmes tēviem vajadzētu atrast kādu Satversmes pantu, kas visciešāk izsaka viņu devumu un lomu Latvijas valsts tapšanā, Francim Trasunam tas būtu Satversmes 3.pants: „Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale."

Satversmes 3.pants, kas paredz latviešu vēsturisko zemju vienotības principu, neapšaubāmi ir viņa pants. Ne velti pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste par Franci Trasunu ir teicis: „Francis Trasuns ielika mūsu Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni – Latgali." Bez Franča Trasuna Latvijas valsts un tautas vēstures ritējums varēja būt krietni citādāks. Visu latviešu vēsturisko zemju un tautas apvienošanās vienā valstī bija viņa izdomāta un īstenota.

Vizuāli spilgti to atspoguļo Franča Trasuna piemineklis Rēzeknē, pie Jāņa Ivanova mūzikas vidusskolas. Tajā Francis Trasuns atveidots kā ābeļdārza stādītājs, kurš Latgali kā ābelīti nes piestādīt klāt jau iestādītajām Vidzemes un lielās Kurzemes ābelītēm, lai taptu krāšņs un skaists ābeļdārzs – apvienota Latvija.

II

Līdzīgi kā Jānim Čakstem Francim Trasunam bija parlamentārā darba pieredze pirms Latvijas valsts. Francis Trasuns bija ievēlēts no Vitebskas guberņas Krievijas impērijas I Valsts domē.

Satversmes sapulces un Saeimas darbā Franci Trasunu caur viņa runām, starpsaucieniem un priekšlikumiem mēs varam redzēt kā pašapzinīgu un pieredzējušu parlamentārieti, kurš labi pārzina parlamentārā darba smalkumus. To bieži piemirstam, bet tādā veidā viņš sekmēja parlamentārās tradīcijas veidošanos un nostiprināšanos Latvijā.

Francim Trasunam bija svarīga parlamenta autoritāte un darba prestižs. Viņš asi vērsās pret jebkādiem mēģinājumiem graut parlamenta un reizē arī valsts prestižu, pārdzīvoja par huligāniskiem parlamentāriešu izlēcieniem un daudzkārt bija gana pedagoģisks attiecībās ar jaunākajiem kolēģiem no citiem politiskajiem spēkiem.

III

Lai cik dīvaini nešķistu, Franča Trasuna aizstāvētā Latvijas valsts attīstības vīzija varētu būt pietiekami laikmetīga arī šodienas Latvijai.

Viņš iebilda pret pārmērīgu valsts centralizāciju un reģionu vienādošanu. Viņam tuva bija decentralizācijas un subsidiaritātes ideja, jo īpaši attiecībā uz dzimto Latgali.

Diskutējot par cilvēka tiesībām un pienākumiem, viņš uzsvēra sagatavotās Satversmes II daļas vienpusīgumu, jo tā deklarējot tikai tiesības, bet aizmirstot par pienākumiem, kuri pilsoņiem jāpilda pret valsti.

IV

Francim Trasunam nebija nekādu ilūziju par Kremļa politiku un interesēm attiecībā pret Latvijas valsti un tautu. Viņš bija kritisks kā pret veco Krievijas impērijas politiku, tā arī pret lieliniekiem.

Latgales un visas Latvijas nākotni viņš redzēja ģeopolitiskajā piederībā Eiropai. Latgales latviešu kongresā Rēzeknē Latvijas apvienošanās nepieciešamību viņš spilgti raksturoja ar ģeopolitisku argumentu: „Mani kungi! Mums reiz jāizšķiras: vai iet kopā ar barbariem uz Austrumiem jeb ar kultūru uz Rietumiem!"

V

Esot apvienotās Latvijas idejas aizstāvim un ideologam, Francim Trasunam vienlīdz nozīmīga un svarīga bija latgaliskās identitātes saglabāšana un atzīšana Latvijā.

Leģendas vēstot, ka Latgalē Francis Trasuns mēdzis runāt Baltijas latviešu izloksnē, bet Rīgā un citviet pārējā Latvijā – tikai latgaliski, uzskatot, ka katram latvietim ir brīvi jāzina un jāprot lietot abas latviešu valodas formas.

Viņa balsī latgaliešu valoda tolaik skanēja arī Satversmes sapulces un Saeimas debatēs no parlamenta tribīnes.

VI

Kā garīdzniekam un valstsvīram Francim Trasunam mūžs pagāja starp baznīcu un parlamentu. Un tas ir vēl viens Franča Trasuna mūža veikums Latvijai – ticības brīvības un katoļu baznīcas statusa kārtošana jaunajā Latvijas valstī.

Tolaik ceļš uz apvienotu Latviju no Rēzeknes uz Rīgu veda caur Romu. Latgaliešiem kā katoļiem bija svarīgi ticības un katoļu baznīcas jautājumi. To sakārtošana bija būtiska valsts un tautas apvienošanas ceļā. Konkordāts, Rīgas bīskapijas atjaunošana un baznīcu piešķiršana katoļiem blakus parlamentam – tas sekmēja Latvijas apvienošanos un kalpoja valsts un tautas vienotībai.

VII

Vēstures gaitu bieži vien spēj virzīt arī viens cilvēks ar savu pārliecību un ticību, ar savu darbu un aizrautību. Latvijas valsts mūžā tāds bijis Francis Trasuns, kura 160 gadu jubileju atzīmējam.

Apvienota Latvijas valsts un tauta – kur kopā vienoti esam visi Vidzemē, Latgalē un lielajā Kurzemē – ir Franča Trasuna domas spēks un mūža kalpojums. Godinot Franci Trasunu, mēs apzināmies apvienotās Latvijas lielumu un pārlaicīgumu. Gan toreiz, kad Francis Trasuns veda kopā vēsturē sašķeltās tautas daļas, gan šodien un nākotnē.