Juridiskā siloģisma struktūra

Ievads

Šis raksts ir paplašināts kopsavilkums pētījumam par juridiskā siloģisma struktūru. Tā kā juridisko siloģismu var skatīt kā instrukciju, kas palīdz tiesnešiem un citiem tiesību normu piemērotājiem veidot vismaz daļu no tiesību normu piemērošanas pamatojuma vai arī pārbaudīt šī pamatojuma pareizību, tad ir svarīgi pievērst uzmanību juridiskā siloģisma struktūras elementiem, lai šī instrukcija būtu pareiza, noderīga un pēc iespējas vienkāršāka.

Ņemot vērā raksta ierobežoto apjomu, autors pirmajā nodaļā, izlaižot padziļinātu polemiku un pamatojumu, akcentē juridisko siloģismu secinājumu un premisu saturisko daudzējādību un skaidro būtiskus nošķīrumus, kuri attiecībā uz juridisko siloģismu tiesību teorijas diskursā nav pietiekami iztirzāti. Pirmās nodaļas saturs var noderēt, ne tikai izvēloties jau radītus juridiskos siloģismus, bet arī lai izveidotu vai pielāgotu juridisko siloģismu konkrētas tiesiskās sistēmas vajadzībām.

Raksta otrā nodaļa satur lakonisku secinājumu pārstāstu par vairākiem jautājumiem, kas saistīti ar juridiskā siloģisma loģisko formu. Raksta trešā nodaļa satur:

1. secinājumus par juridiskā siloģisma izmantošanas shēmas jēdzienu un juridisko siloģismu izvēles kritērijiem;
2. divu juridisko siloģismu, kuri varētu būt piemēroti Latvijas tiesiskajai sistēmai, aprakstu.

1. Juridiskā siloģisma saturs

Šīs nodaļas pirmajā apakšnodaļā tiks raksturoti dažādie veidi, kā tiesiskās sekas var tikt konkretizētas, un izveidots pārskats par juridiskā siloģisma secinājuma satura variācijām. Otrajā apakšnodaļā līdzās pārskatam par juridiskā siloģisma premisu satura variācijām tiks izveidots nošķīrums starp dažādu kategoriju premisām un padziļināti iztirzātas normatīvās premisas attiecības ar tiesību normu.

1.1. Juridiskā siloģisma secinājuma saturs

Juridiskā siloģisma funkcija ir labs atskaites punkts, kas ļauj vērtēt, vai pārējie juridiskā siloģisma raksturojuma elementi (saturs un forma) ir ar to saskanīgi, jo, atbildot uz jautājumu „Ko ar juridisko siloģismu iecerēts panākt?”, atliek vien saprast, vai izvēlētā juridiskā siloģisma struktūra ļauj sasniegt iecerēto. Tādēļ pārskatu par juridiskā siloģisma saturu ir vērts sākt ar juridiskā siloģisma secinājumu, jo tam ir tieša saistība ar vienu no juridiskā siloģisma funkcijas kategorijām, respektīvi, ar loģisku nepieciešamību pamatot izteikumu ar noteiktu saturu, kas saistīts ar tiesību normu piemērošanu.

Tiesību teorijas diskursā var atrast vairākas norādes par juridisko siloģismu secinājumiem. Lai šos secinājums varētu pienācīgi raksturot, nepieciešams saprast dažādos veidus, kā tiesiskās sekas var tikt konkretizētas. Autors uzskata, ka jēdziens „konkretizēt” attiecībā uz tiesiskajām sekām tiek izmantots trīs veidos. Pirmkārt, tiesiskās sekas tiek konkretizētas, ja tās no vispārējām kļūst par konkrētām. Turpmāk šis konkretizēšanas paveids tiks apzīmēts ar jēdzienu „individualizēšana”. Individualizēšanas kontekstā ir svarīgi izšķirt divus apakšgadījumus:

1. tiesiskās sekas jāindividualizē uz vienu elementu;
2. tiesiskās sekas jāindividualizē uz vairākiem elementiem.

Piemēram, ja piemērojamās tiesību normas tiesisko seku struktūra nosaka, ka x ir pienākums samaksāt soda naudu 30 euro apmērā, tad šīs tiesiskās sekas jāindividualizē attiecībā uz vienu elementu – A.A. ir pienākums samaksāt soda naudu 30 euro apmērā. Savukārt, ja tiesisko seku struktūra nosaka, ka x ir pienākums personai y atlīdzināt zaudējumus z apmērā, tad tiesiskās sekas jāindividualizē attiecībā uz vairākiem elementiem – A.A. ir pienākums B.B. atlīdzināt zaudējumus 50 euro apmērā.

Otrkārt, tiesiskās sekas tiek konkretizētas, ja sākotnēji tās satur tiesisko seku alternatīvas, bet konkretizācijas rezultātā no šīm alternatīvām atbrīvojas. Šo konkretizēšanas paveidu autors apzīmēs ar jēdzienu „precizēšana”. Šīs alternatīvas var izpausties vairākos veidos:

1. dažādu tiesisko seku katalogs;
2. uzrādītas tiesisko seku robežas, kuras nosaka iespējamo tiesisko seku spektru;
3. tiesiskās sekas satur nenoteiktus tiesību jēdzienus.

Dažādu tiesisko seku katalogs saskatāms Ceļu satiksmes likuma 70.panta pirmajā daļā, kurā par pasažieriem noteikto pienākumu pārkāpšanu piemēro brīdinājumu vai naudas sodu triju naudas soda vienību apmērā. Savukārt 71.panta pirmajā daļā uzrādītas tiesisko seku robežas, kuras nosaka iespējamo tiesisko seku spektru, jo tās paredz naudas sodu no vienpadsmit līdz divdesmit četrām naudas soda vienībām. Tiesiskās sekas, kuras satur nenoteiktu tiesību jēdzienu, saskatāmas Pirotehnisko izstrādājumu aprites likuma 22.panta astotajā daļā, kurā noteikts, ka kontrolējošā institūcija noteiktos apstākļos „veic visus nepieciešamos pasākumus, lai attiecīgo pirotehnisko izstrādājumu piedāvāšana tirgū tiktu aizliegta vai ierobežota, lai tie tiktu izņemti no tirgus vai atsaukti vai, ja tas ir nepieciešams, iznīcināti piemērotos apstākļos”. Protams, tiesiskajās sekās vienlaikus var parādīties šie trīs varianti dažādās kombinācijās.

Treškārt, konkretizēt tiesiskās sekas var arī relatīvi vājā formā, proti, tās tikai piesaistot konkrētai dzīves situācijai. Jānorāda, ka visos gadījumos, kad tiesiskās sekas tiek individualizētas, tās vienlaikus tiek arī piesaistītas konkrētai dzīves situācijai. Konkrētai dzīves situācijai var piesaistīt precizētas vai arī neprecizētas tiesiskās sekas.

Tātad, lai varētu precīzi raksturot dažādās juridiskā siloģisma secinājuma variācijas, jāizdala vairāki veidi, kā tiek domāts par tiesisko seku konkretizēšanu. Autors izdala trīs konkretizācijas paveidus:

• individualizēšana, kurā tiesiskās sekas no vispārējām kļūst par konkrētām, proti, tādām, kuras attiecas uz konkrētiem tiesību subjektiem, naudas summām, lietām u.tml.;
• precizēšana, kas ļauj no tiesiskajām sekām, kuras satur alternatīvas, nonākt līdz tiesiskajām sekām, kuras nesatur alternatīvas;
• piesaistīšana konkrētai dzīves situācijai, piemēram, tiek tikai norādīts, ka konkrētajiem lietas apstākļiem ir saistošas tiesību normā norādītās tiesiskās sekas, bet netiek veikta individualizēšana.   

Tiesību teorijas diskursā autors ir atradis vairākas juridisko siloģismu secinājumu variācijas ar turpmāko saturu.

S1 Visi tiesību subjekti, kuri atbilst tiesiskajam sastāvam, ir tiesību subjekti, uz kuriem attiecas tiesiskās sekas.

Piemēram: visas personas, kuras izdara slepkavību vainu pastiprinošos apstākļos, ir personas, kuras soda ar mūža ieslodzījumu. S1 ir īpatnējs secinājuma veids, kurā juridiskā siloģisma secinājums ir tiesību norma. Šajā gadījumā tiesisko sastāvu un tiesiskās sekas var individualizēt tikai uz vienu elementu – tiesību subjektu.

S2 Individualizēta tiesiskā sastāva pazīme.

Piemēram: persona A ir izdarījusi laupīšanu. Šāds secinājums var parādīties individuālsubsumpcijas vai legāldefinīcijas piemērošanas kontekstā, piemēram, noziedzīga nodarījuma kvalifikācija.

S3 Konkretizētas tiesiskās sekas.

Piemēram: A ir pienākums B atlīdzināt zaudējumus 50 euro apmērā. Konkretizētas tiesiskās sekas ir tādas, kuras vienlaicīgi ir individualizētas uz vienu vai vairākiem elementiem un tās nevajag tālāk precizēt. Šāds secinājums ir juridiskajiem siloģismiem, kuri speciāli veidoti tā, lai tie ļautu atbrīvoties no tiesisko seku alternatīvām, un tie pieļauj iespēju tiesiskās sekas individualizēt uz vairākiem elementiem (tiesību subjektiem, lietām, naudas summām u.tml.).

S4 Individualizētas tiesiskās sekas.

Piemēram: A ir persona, kuru soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību. Tāpat kā S3, arī S4 tiesiskās sekas tiek individualizētas, bet attiecīgā juridiskā siloģisma premisas negarantē, ka tās vienlaicīgi būs arī precizētas. Tas nozīmē, ka var nākties izmantot citu juridisko siloģismu, lai tiesiskās sekas konkretizētu līdz galam.

S5 Vismaz daļēji individualizētas tiesiskās sekas.

Piemēram: A ir pienākums kompensēt B viņam nodarītos zaudējumus. Var pamanīt, ka piemērā nav līdz galam individualizēts zaudējumu apmērs. Autors uzskata, ka, izdarot nošķīrumu starp individualizēšanu un precizēšanu, svarīgi saprast, ka precizēšana tiek veikta tiesību normu piemērotāja rīcības brīvības ietvarā, bet individualizēšana ir atkarīga no dzīves situācijas faktu noskaidrošanas. Viens šāds fakts ir zaudējumu apmērs. Savukārt, ja tiesa pēc sava ieskata nosaka morālā kaitējuma apmēru, tad tā precizē tiesiskās sekas. Arī S5 gadījumā var nākties izmantot citu juridisko siloģismu, kas tiesiskās sekas konkretizē līdz galam, ja tās satur tiesisko seku alternatīvas.

S6 Uz tiesību subjektu attiecas tiesiskās sekas, kuras nevajag tālāk precizēt.

Piemēram: A ir persona, kuru jāsoda ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem. S6 var uzskatīt par S3 (konkretizētu tiesisko seku) apakšgadījumu, kurā tiek ierobežots to elementu skaits un veids, uz kuru attiecīgās tiesiskās sekas var tikt individualizētas, proti, uz vienu tiesību subjektu.

S7 Uz tiesību subjektu attiecas tiesiskās sekas.

Piemēram: A ir persona, kuru jāsoda ar brīvības atņemšanu līdz sešiem gadiem. Ja S6 ir secinājums juridiskajam siloģismam, kura premisas garantē, ka tiesiskās sekas tiks precizētas, tad ar S7 šādu garantiju nav.

S8 Uz situāciju, kura atbilst faktiskā sastāva pazīmēm, attiecas tiesiskās sekas.

Piemēram: situācija, kurā vieglās automašīnas (AA-1111) vadītājs A.B. (personas kods) 2023.gada 1.janvārī 13.00, ātri izbraucot no dzīvojamās mājas (Skolas ielā 1)
pagalma un veicot kreiso pagriezienu, nedeva ceļu autobusam (BB-2222), kura vadītājam nācās strauji nobremzēt, lai izvairītos no sadursmes, ir situācija, kurā transportlīdzekļa vadītājam piemēro sodu no trim līdz četrpadsmit naudas soda vienībām. Šajā gadījumā tiesiskās sekas nav precizētas un individualizētas, bet gan tikai piesaistītas konkrētai dzīves situācijai, kura tiek identificēta ar faktiskā sastāva pazīmēm.

S9 Uz situāciju attiecas tiesiskās sekas.

Piemēram: lietā izskatītā situācija ir situācija, kurā transportlīdzekļa vadītājam piemēro sodu no trim līdz četrpadsmit naudas soda vienībām. S9 no S8 atšķiras ar to, ka tā nesatur faktiskā sastāva pazīmes.

S10 Konkrētai dzīves situācijai nepiesaistītas tiesiskās sekas.

Piemēram: personas soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību. Šāds secinājums satur vispārējas tiesiskās sekas, jo netiek individualizēts vai piesaistīts konkrētai dzīves situācijai. S10 var saturēt arī tiesisko seku alternatīvas.

S11 Situācija ir tiesiskā sastāva gadījums.

Piemēram: lietā konstatētie apstākļi ir situācija, kura atbilst Civillikuma 2369.panta pirmās daļas priekšnoteikumiem. K.Larencs un K.V.Kanaris veido juridisko siloģismu, kura secinājumā noteikts, ka konkrētā situācija S ir T gadījums, kur „T” ir tiesību normā paredzētais priekšnosacījums, t.i., tiesiskais sastāvs. Starp S un T veidojas tādas attiecības, kurās tiesiskā sastāva T definējošās pazīmes piemīt arī dzīves situācijai S. Svarīgi pamanīt, ka šīs pazīmes netiek uzrādītas šajā secinājumā. Turklāt attiecīgā situācija netiek raksturota ar faktiskā sastāva pazīmēm.

1.2. Juridiskā siloģisma premisas

Premisas ir izteikumi, ar kuriem pamato citus izteikumus – secinājumus. Juridiskā siloģisma premisas pēc to satura var iedalīt trīs grupās, respektīvi, normatīvās, faktiskās un jauktās premisas.

1.2.1. Normatīvā premisa    

1.2.1.1. Normatīvās premisas jēdziens

Līdzās tiesību normai, kura sastāv no tiesiskā sastāva un tiesiskajām sekām, eksistē arī citi izteikumi, kurus var dēvēt par normatīvo premisu. Ar jēdzienu „normatīvā premisa” autors apzīmēs tādu premisu klāstu, kas atbilst diviem nosacījumiem, no kuriem pirmais ir pozitīvs, bet otrais – negatīvs.

1. Premisa satur tiesisko sastāvu, kuru veido abstraktas tiesiskās sekas, tiesiskā sastāva pazīmes vai atsauce uz tiesisko sastāvu.
2. Premisā uzrādītais izteikums nav individualizēts vai piesaistīts konkrētai dzīves situācijai un nesatur faktisko sastāvu, kuru veido faktiskā sastāva pazīmes, vai atsauci uz faktisko sastāvu.

Piemēram, par normatīvo premisu nevarētu uzskatīt tādu izteikumu, kurā noteikts, ka „ja normas sastāvs N ir īstenojies kādā faktiskajā sastāvā F, tad attiecībā uz F jāiestājas tiesību normā paredzētajām tiesiskajām sekām S”. Šis izteikums neatbilst otrajam kritērijam, jo tajā tiek pieminēts konkrēts faktiskais sastāvs F.

Pirmajā tuvinājumā apšaubāmi varētu šķist divi nošķīrumi, proti, pirmajā nosacījumā starp tiesisko sastāvu un atsauci uz tiesisko sastāvu, bet otrajā nosacījumā – faktisko sastāvu un atsauci uz faktisko sastāvu. Pirmā nosacījuma sakarā var norādīt, ka eksistē tādi juridiskie siloģismi, kuros šie divi elementi parādās atsevišķi.

Pirmā premisa: N ir raksturots ar pazīmēm N1, N2, N3...

Otrā premisa: F īsteno pazīmes N1, N2, N3...

Secinājums: tātad F ir N gadījums.

Šajā piemērā „N” ir atsauce uz tiesisko sastāvu (normas sastāvs), bet „N1”, „N2” un „N3” – tiesiskā sastāva pazīmes, kuras konstituē tiesisko sastāvu. Lai gan E.Kalniņš ar „N” apzīmē normas sastāvu, autors uzskata, ka formulējums „atsauce uz tiesisko sastāvu” ir precīzāks turpmāko apsvērumu dēļ. Lai iepriekš uzrādītais juridiskais siloģisms būtu pārliecinošs, pirmās premisas (N ir raksturots ar pazīmēm N1, N2, N3...) gadījumā ar simbolu „N” nevarētu apzīmēt normas sastāvu, jo atbilstoši E.Kalniņa normatīvā sastāva un tiesiskā sastāva pazīmju piemēriem tiesību normu piemērošanas pamatojumā pirmajai premisai vajadzētu būt ar turpmāko saturu.

Pirmā premisa: kad „kāds bez tiesiska pamata un tikai maldīgi uzskatīdams to par savu pienākumu kaut ko izdara otram par labu (normas sastāvs)" ir raksturots ar to, ka „tiesīgā persona izdarīja kaut ko par labu otrai" un „izpildījumam jābūt dotam bez tiesiska pamata”, un „tiesīgajai personai jābūt maldījušamies par pienākumu dot izpildījumu”.

No šī piemēra redzams, ka abas premisas daļas pēc būtības ir identiskas. Proti, precīzāka tās formālā reprezentācija paredzētu, ka „N” pirmajā premisas daļā tiktu aizvietots ar otro premisas daļu („N1, N2, N3..”) vai arī otrā daļa ar „N”. Šāds izteikums par identitāti starp normas sastāvu un tiesiskā sastāva pazīmēm ir problemātisks.

Teorētiski var izveidot tādu siloģismu, kurā visas trīs kategorijas denotē vienu un to pašu lietu. Pati par sevi tā nav problēma.

Pirmā premisa: Rīta zvaigzne (A) ir Venēra (B).

Otrā premisa: Vakara zvaigzne (C) ir Rīta zvaigzne (A).

Secinājums: Vakara zvaigzne (C) ir Venēra (B).

Problēma ir tad, kad pirmās premisas forma ir „visi A ir A”, jo iecerētais siloģisms satur tikai divas kategorijas, pirmā premisa ir lieka, bet otrā premisa ir identiska ar secinājumu. Lai gan šādiem argumentiem ir pareiza loģiskā forma, tomēr tie nav pārliecinoši.

Pirmā premisa: Rīta zvaigzne (A) ir Rīta zvaigzne (A).

Otrā premisa: Vakara zvaigzne (C) ir Rīta zvaigzne (A).

Secinājums: Vakara zvaigzne (C) ir Rīta zvaigzne (A).

Tātad jēgpilns risinājums nav prezumēt, ka pirmā premisa satur izteikumu, kurā normas sastāvu, kuru izsaka ar tiesiskā sastāva pazīmēm, raksturo ar tām pašām tiesiskā sastāva pazīmēm, jo šādi nākas veidot nepārliecinošu argumentu.  Alternatīvi var meklēt citus veidus, kā atsaukties uz tiesību normas tiesisko sastāvu, nenosaucot tiesiskā sastāva pazīmes. Divi varianti saskatāmi turpmākajos izteikumos no tiesu prakses.

• „Līdz ar to lietā konstatētie apstākļi pēc būtības atbilst Civillikuma 1772.panta tiesiskajam sastāvam."
• „Arī iestādes pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka nav strīda par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 21.panta priekšnosacījumu iestāšanos."

No šiem diviem piemēriem redzams, ka pirmajā premisā simbols „N” var apzīmēt kategoriju, kuru veido, vispārīgi atsaucoties uz normatīvā tiesību akta panta tiesisko sastāvu vai priekšnosacījumiem. Protams, šis nav izsmeļošs uzskaitījums. Lai gan šādā veidā ir iespējams uzturēt nošķīrumu starp tiesisko sastāvu un atsauci uz tiesisko sastāvu, tomēr jārod pamatojums šī nošķīruma praktiskajai vai teorētiskajai lietderībai.     

Ja prezumējam, ka apakšnodaļas sākumā uzrādītajā juridiskajā siloģismā ar simbolu „N” tiek domāta atsauce uz tiesisko sastāvu, bet ar simbolu „F” tiek domāta atsauce uz faktisko sastāvu (piemēram, „lietā konstatētie apstākļi”), tad jāsecina, ka E.Kalniņa juridisko siloģismu raksturojumi nav konsekventi. Aplūkotā siloģisma secinājumam (faktiskais sastāvs F ir tiesiskā sastāva N gadījums) vajadzētu būt identiskam ar cita juridiskā siloģisma mazo premisu, kuras piemērā noteikts, ka „šajā gadījumā jumiķis J bez tiesiska pamata (respektīvi, neesot Kalniņa kunga attiecīgajam pasūtītājam), turklāt maldīdamies par pasūtītāja personu (respektīvi, sajaucot Kalniņa kungu ar Kauliņa kungu), ir veicis Kalniņa kungam piederoša nama jumta remontu Ls 100 vērtībā”. Šajā piemērā saskatāmas faktiskā sastāva pazīmes (juridiski nozīmīgie fakti) un tiesiskā sastāva pazīmes, piemēram, tiesiskā pamata trūkums un maldīgs priekšstats par to, ka eksistē pienākums veikt kādas darbības. Abiem šiem elementiem nevajadzētu parādīties otrajā premisā, ja pieņem, ka „F” neizsaka  ar faktiskā sastāva pazīmēm un „N” neparedz tiesiskā sastāva pazīmju uzskaitījumu. Ja attiecīgie nošķīrumi tiktu uzturēti un veidots arguments atbilstoši kategoriskā siloģisma kārtulām, tad nāktos veidot turpmāko siloģismu.

Lielā premisa: visas situācijas, kuras atbilst Civillikuma 2369.panta pirmās daļas priekšnoteikumiem, ir situācijas, kurās var prasīt, lai atdod izpildījumu.

Mazā premisa: lietā konstatētie apstākļi ir situācija, kura atbilst Civillikuma 2369.panta pirmās daļas priekšnoteikumiem.

Secinājums: lietā konstatētie apstākļi ir situācija, kurā var prasīt, lai atdod izpildījumu.

Autors uzskata, ka šī nesaskaņa starp piemēra saturu un apgalvojumiem par attiecīgās premisas saturu mazina pārliecību par attiecīgā nošķīruma praktisko lietderību, jo var gadīties, ka secinājums S11 nemaz neiederas plašākā tiesību normu piemērošanas pamatojuma shēmā. Protams, tas nenozīmē, ka šāda veida izteikumiem, kuros tikai atsaucas uz tiesisko sastāvu vai faktisko sastāvu, nevar atrast vietu kādā jaunā, t.i., tiesību teorijas diskursā vēl neaprakstītā, juridiskā siloģismā. No iepriekš uzrādītajiem piemēriem no tiesu prakses var noprast, ka šādas atsauces tiek izmantotas. Tas nozīmē, ka tiem var atrast vietu pamatojuma teorētiskajā aprakstā, ja tiek saskatīta vajadzība pēc šādām atsaucēm.

Tātad nule uzrādītajiem nošķīrumiem jāparādās nosacījumos, kuriem jāizpildās, lai kādu premisu klasificētu kā normatīvo premisu. Proti, normatīvās premisas ir tās, kuras satur abstraktas tiesiskās sekas, tiesisko sastāvu vai atsauci uz to, bet nav individualizētas, piesaistītas konkrētai dzīves situācijai un nesatur faktisko sastāvu vai atsauci uz to.

1.2.1.2. Tiesību norma un normatīvā premisa

Pirms uzrādīt dažādās tiesību teorijas diskursā atrodamās normatīvās premisas, ir vērts pievērsties attiecībām starp tiesību normu un normatīvo premisu. Juridiskā siloģisma kontekstā ir svarīgi saprast, kādā mērā normatīvās premisas saturs pārklājas ar tiesību normas saturu. Viens no veidiem, kā saprast šīs attiecības, paredz, ka normatīvas premisas struktūra, ciktāl tā saistīta ar tiesiskā sastāva pazīmēm un tiesiskajām sekām, sakrīt ar tiesību normas struktūru. Līdz ar to, ja ar jēdzienu „tiesību norma” inter alia saprot normatīvu aktu (tā daļu), tad vairākas normatīvas premisas pilnībā vai daļēji iemanto visu to struktūras daudzējādību, kas atrodama normatīvajos tiesību aktos. Netiešas norādes par šāda veida uzskatu saskatāmas R.Aleksija pētījumā, no kura izriet, ka ar vienkāršu juridiskā siloģisma struktūru nepietiek, lai tiktu galā ar situācijām, kad:

1. normatīvā tiesību akta pantā atrodamais tiesiskais sastāvs satur alternatīvas;
2. tiesību normas piemērošana saistīta ar tiesību normām, kuras paskaidro, ierobežo vai atsaucas uz citiem normatīvā tiesību akta elementiem;
3. tiesību norma paredz tiesisko seku alternatīvas;
4. tiesību normu var interpretēt vairākos veidos.

Par attiecīgo uzskatu liecina pirmie trīs apgalvojumi. Pirmais un trešais apgalvojums vedina uz diviem būtiskiem secinājumiem. Pirmkārt, starp piemērojamās tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmēm eksistē dažādas loģiskās attiecības, kuras atbilst normatīvā tiesību akta (tā daļas) loģiskajai formai. Otrkārt, R.Aleksijam ir kazuistiska izpratne par juridiskā siloģisma struktūru, proti, var izdalīt vairākus unikālus juridiskā siloģisma paveidus, kuri atšķiras pēc tiesiskā sastāva vai tiesisko seku loģiskās formas. Ja pieņemam šādu izpratni, tad eksistē, piemēram, juridiskais siloģisms, kas jāizmanto tad, kad piemēro tiesību normas, kuras nesatur alternatīvus priekšnoteikumus. Piemēram, Krimināllikuma 169.pants, kurā norādīts, ka „par adopcijas noslēpuma izpaušanu pret adoptētāja gribu – soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu”. Starp visām tiesiskā sastāva pazīmēm eksistē „un” loģiskā attiecība. Savukārt tad, kad tiesiskais sastāvs satur alternatīvas, jāizmanto cits juridiskais siloģisms, kuram ir atšķirīga normatīvā premisa. Piemēram, Krimināllikuma 175.panta pirmā daļa, kurā norādīts, ka „par svešas kustamas mantas slepenu vai atklātu nolaupīšanu (zādzība) – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu”. Šajā gadījumā „vai” loģiskā attiecība eksistē starp pazīmēm „slepenu” un „atklātu”.

Otrais apgalvojums apstiprina vācu un latviešu tiesību zinātnieku pētījumos atrodamo nošķīrumu starp pilnīgām un nepilnīgām tiesību normām, respektīvi, legāldefinīcijām, norādes normām, fikcijām un atspēkojamiem vai neatspēkojamiem pieņēmumiem. Tātad juridiskā siloģisma struktūrai jāvar integrēt tādas normatīvās premisas, kuras atbilst nepilnīgām tiesību normām. Viens veids, kā nepilnīgas tiesību normas varētu parādīties tiesību normu piemērošanas pamatojumā, ir kā juridiskā siloģisma normatīvā premisa. Piemēram, legāldefinīcija var būt normatīvā premisa juridiskajam siloģismam, ar kuru iecerēts tvert tiesību normu piemērošanas pamatojuma daļu, kas nav nemainīgs pamatojuma kodols, bet kurā ar loģisku nepieciešamību pamato individualizētu tiesiskā sastāva pazīmi. Protams, ja normatīvajā tiesību aktā legāldefinīcija satur alternatīvus priekšnoteikumus, tad šīs struktūras nianses parādīsies normatīvajā premisā.

Otrā izpratne paredz, ka tiesību normas un attiecīgo normatīvo premisu struktūra var arī nesakrist. Šāds uzskats galvenokārt saskatāms tēzē, ka var pastāvēt trīs veidu attiecības starp normatīvo tiesību aktu un tiesību normu, proti:

1. normatīvā akta pants tver tikai daļu no piemērojamās tiesību normas;
2. normatīvā akta pantā ir vairākas piemērojamās tiesību normas;
3. normatīvā akta pants tver tikai vienu piemērojamo tiesību normu.

Šajā gadījumā visas piemērojamās tiesību normas pēc struktūras ir pilnīgas tiesību normas, kuru saturu veido divi elementi – tiesiskais sastāvs un tiesiskās sekas. Lai līdz galam saprastu attiecības starp normatīvo aktu un attiecīgo normatīvās premisas paveidu, var izmantot turpmāko piemēru.

(61) Par velorikšas vadīšanu, ja nav velosipēda vai jebkuras kategorijas transportlīdzekļu vadīšanas tiesību, piemēro naudas sodu velorikšas vadītājam piecu naudas soda vienību apmērā.

Ceļu satiksmes likuma 51.panta 6.¹ daļā norādīts: „Par velorikšas vadīšanu, ja nav velosipēda vai jebkuras kategorijas transportlīdzekļu vadīšanas tiesību, piemēro naudas sodu velorikšas vadītājam piecu naudas soda vienību apmērā”. Ja pieņem, ka eventuāli piemērojamā tiesību norma var tikt veidota no vairākām normatīvā tiesību akta daļām, tad principā ir iespējams attiecīgo normatīvā tiesību akta daļu izvērst, izmantojot citas normatīvā tiesību akta daļas, lai iegūtu pilnu tiesību normu. Šāda izvēršana var notikt vairākos veidos. Pirmkārt, attiecīgo tiesību normu varētu izvērst, lai tā nesaturētu tiesiskā sastāva pazīmes, kuras var skaidrot ar citām tiesiskā sastāva pazīmēm, un tiesiskās sekas nesaturētu elementus, kuri ir paskaidroti ar citām normatīvā tiesību akta daļām. Lai pilnībā izvērstu nule uzrādīto tiesību normu, jāņem vērā, ka vairākiem tās elementiem ir legāldefinīcijas, kuras var izvērst ar citām legāldefinīcijām. Tas nozīmē, ka beigu galā jāizmanto legāldefnīcijas pazīmes:

1. velorikša (1.panta 31.¹ daļa);
2. velosipēds (1.panta trīsdesmit otrā daļa);
3. transportlīdzeklis (1.panta divdesmit trešā daļa);
4. pasažieris (1.panta sešpadsmitā daļa);
5. transportlīdzekļa vadītājs (1.panta divdesmit astotā daļa).

Savukārt, lai pienācīgi izvērstu tiesiskās sekas, jāvēršas pie Administratīvās atbildības likuma 16.panta otrās daļas, kurā noteikta vienas naudas soda vienības apmērs euro.

Lai gan ir iespējams konstruēt pilnībā izvērstas piemērojamās tiesību normas, tomēr jāņem vērā, ka šādos gadījumos, kad tiesiskā sastāva pilns izvērsums apgrūtina pamatojuma uztveri, būtu nepraktiski šādu normu mēģināt ietvert tiesību normu piemērošanas pamatojumā. Vai tas nozīmē, ka jāatsakās no uzskata, ka piemērojamā tiesību norma tiek konstruēta no dažādām normatīvā tiesību akta daļām? Autors uzskata, ka atbilde uz šo jautājumu ir noraidoša, jo šo izpratni var pilnveidot trīs veidos.

1. Ņemt vērā dzīves gadījuma īpatnības, lai veidotu piemērojamo tiesību normu, kuras tiesiskais sastāvs vai tiesiskās sekas nesatur alternatīvas.
2. Ņemt vērā pušu argumentus, lai neizvērstu tādas tiesiskā sastāva pazīmes, par kurām starp pusēm nav strīda.
3. Pieņemt, ka pietiek, ka no tiesību normu piemērošanas pamatojuma varētu rekonstruēt attiecīgo piemērojamo tiesību normu.

Pirmais papildinājums tēzei, ka piemērojamā tiesību norma tiek konstruēta no normatīvā tiesību akta daļām, norāda uz to, ka attiecīgā tēze ļauj ne tikai palielināt tiesiskā sastāva pazīmju apjomu, izvēršot noteiktas tiesiskā sastāva pazīmes, bet arī samazināt tiesiskā sastāva pazīmju skaitu, akcentējot tikai daļu no normatīvā tiesību akta panta, daļas vai punkta elementiem. Piemēram, var ievērojami samazināt piemērojamās tiesību normas apjomu, ja konkrētā lietā konstatēts, ka:

1. velorikša darbināma, minot tikai pedāļus;
2. pārkāpums tika konstatēts tad, kad velorikšas vadītājs pārvadāja kasti;
3. velorikša ir veidota tā, lai ar to varētu pārvadāt kastes.

Modificēta piemērojamā tiesību norma: visas fiziskas personas, kuras bez velosipēda vai jebkuras kategorijas transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām vada speciāli kravas pārvadāšanai izgatavoto ierīci, kuras konstrukcijā paredzētais maksimālais ātrums pārsniedz 6 kilometrus stundā un kura pēc savas konstrukcijas paredzēta izmantošanai ceļu satiksmē bez motora, un kura tiek darbināta ar cilvēka muskuļu spēku, izmantojot pedāļus, un kuras platums pārsniedz vienu metru, ir personas, kurām piemēro naudas sodu 25 euro apmērā.

Arī tiesu praksē šādā veidā konstruē noziedzīga nodarījuma sastāvus. Piemēram, lietā, kurā konstatēts Krimināllikuma 132.¹ panta pirmajā daļā uzrādītais noziedzīgais nodarījums, t.i., par vairākkārtēju vai ilgstošu citas personas izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu šai personai vai nevēlamu saziņu ar šo personu, ja tai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību, aprakstošajā daļā norādīts, ka „apsūdzētais ilgstoši un vairākkārtēji veica citas personas novērošanu un nevēlamu saziņu ar personu, kurai bija pamats baidīties par savu drošību (vajāšana)”. Šajā piemērā redzams, ka vairākas objektīvās puses pazīmes (draudu izteikšana, izsekošana) neparādās attiecīgā noziedzīgā nodarījuma sastāva aprakstā, turklāt starp visām pārējām pazīmēm tiek veidotas „un” loģiskās attiecības.

Vai piemērojamās tiesību normas apjomu var samazināt, atbrīvojoties no tiesisko seku alternatīvām? Atbilde ir apstiprinoša, piemēram, tad, kad normatīvā tiesību akta panta atšķirīgas tiesiskās sekas tiek paredzētas dažādām tiesību subjektu grupām. Piemēram, Dzīvnieku aizsardzības likuma 54.panta otrajā daļā norādīts, ka par „mājas (istabas) dzīvnieku pārvadāšanas sabiedriskajā transportlīdzeklī prasību pārkāpumiem piemēro naudas sodu fiziskajai personai līdz piecdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai – no divdesmit divām līdz simt naudas soda vienībām." Tas nozīmē, ja konkrētajā lietā pārkāpumu izdarīja fiziska persona, tad, konstruējot piemērojamo tiesību normu, nav jānorāda sods, kas attiecas uz juridiskām personām.

Savukārt, ja piemērojamās tiesību normas tiesiskās sekas ir jāprecizē, attiecīgās tiesību normas tiesisko sastāvu var papildināt ar tādiem priekšnoteikumiem, kas ļauj precizēt tiesiskās sekas. Protams, visdrīzāk, ka šāds risinājums piemērojamās tiesību normas apjomu nesamazinās, jo tiesiskais sastāvs tiek palielināts.    

Nākamais veids, kā padarīt piemērojamo tiesību normu lakoniskāku, paredz neizvērst tās pazīmes, par kurām nav strīda. Piemēram, tiesu praksē atrodama lieta, kurā tiesību normu piemērotājs tiesību normu piemērošanas pamatojumā aplūkoja vienīgi pazīmes „velosipēds” legāldefinīciju, bet neuzskatīja par vajadzību tālāk izvērst šajā legāldefinīcijā uzrādīto pazīmi „transportlīdzeklis”. Autors pieņem, ka šāda izvēle ir pilnībā attaisnojama ar to, ka tiesību normu piemērotājam neradās šaubas par to, ka attiecīgā ierīce ir transportlīdzeklis, turklāt attiecīgā administratīvā pārkāpuma izdarītāji paši apgalvo, ka izmanto velosipēdu.

Līdz ar to, ja iepriekšējās situācijas piemērā strīds ir nevis par to, ka persona ir vadījusi velorikšu, bet gan tikai par to, vai kāds konkrēts dokuments apliecina tiesības, kuras subsumējamas pazīmēm „velosipēda vai jebkuras kategorijas transportlīdzekļu vadīšanas tiesības”, tad piemērojamo tiesību normu var konstruēt turpmākajā veidā.

Modificēta piemērojamā tiesību norma: visas fiziskas personas, kuras bez velosipēda vai jebkuras kategorijas transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām vada velorikšu, ir personas, kurām piemēro naudas sodu 25 euro apmērā.

Trešais paņēmiens ir vērsts nevis uz to, lai samazinātu piemērojamās tiesību normas apjomu, bet gan uzlabotu tiesību normu piemērošanas pamatojuma uztveramību, sadalot piemērojamo tiesību normu mazākos elementos. Pirmajā tuvinājumā šāda pieeja ir ļoti līdzīga tai, kura izriet no tēzes, ka normatīvā tiesību akta daļa satur pilnīgas un nepilnīgas tiesību normas, jo tā ļautu atsevišķi atsaukties uz legāldefinīcijām, nemēģinot tās kombinēt vienā piemērojamā tiesību normā. Protams, tēze, ka pietiek ar to, ka no pamatojuma var rekonstruēt piemērojamo tiesību normu, paver arī plašākas iespējas tiesību normu piemērotājam veidot skaidru pamatojumu.

Piemēram, Krimināllikuma 185.panta pirmajā daļā noteikts, ka par svešas mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu. Ja balstās uz postulātu, ka normatīvā tiesību akta daļa var saturēt pilnīgas un nepilnīgas tiesību normas, tad vajadzētu secināt, ka šajā Krimināllikuma pantā uzrādīta pilnīga tiesību norma un to var izmantot kā juridiskā siloģisma normatīvo premisu. Savukārt, ja pieņem, ka var būt atšķirība starp normatīvā tiesību akta daļu un piemērojamo tiesību normu un ka ir svarīgi, lai no pamatojuma varētu rekonstruēt piemērojamo tiesību normu, tad tiesību normu piemērošanas pamatojuma sākumā var atsevišķi pamatot, ka ir iestājies 185.pantā raksturotais noziedzīgais nodarījums, bet pēc tam citā nolēmuma daļā precizēt un individualizēt tiesiskās sekas, uzrādot arī citus normatīvos priekšnoteikumus.

No šajā apakšnodaļā rakstītā var secināt, ka tiesību teorijas diskursā var atrast vairākus veidus, kā saprast attiecības starp tiesību normu un normatīvo premisu, proti, noteiktu normatīvo premisu struktūra ir identiska ar tiesību normas (normatīvā tiesību akta daļas) struktūru vai arī nav. Pirmajā gadījumā juridiskā siloģisma normatīvā premisa jāveido tā, lai tā tvertu visus kumulatīvos un alternatīvos priekšnoteikumus, kas veido pilnīgās un nepilnīgās tiesību normas. Savukārt otrajā gadījumā no normatīvā tiesību akta daļām tiek konstruēta viena piemērojamā tiesību norma, kura var arī nesaturēt alternatīvas tiesiskajā sastāvā vai tiesiskajās sekās. Turklāt šīs piemērojamās tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmes, kurām ir legāldefinīcijas, var izvērst pēc vajadzības, t.i., atkarībā no tā, vai tiesību normu piemērošanas procesā ir konstatēts strīds par to, vai attiecīgā pazīme ir iestājusies. Pamatojuma uzskatāmību var nodrošināt ar pieņēmumu, ka pietiek, ka no šī pamatojuma attiecīgo piemērojamo tiesību normu var rekonstruēt.

1.2.1.3. Normatīvās premisas variācijas

Ņemot vērā iepriekšējā apakašnodaļā izdarīto nošķīrumu, tiesību teorijas diskursā atrodamās normatīvās premisas var iedalīt divās grupās. Pirmajā grupā (B1-3) ir normatīvās premisas, kuru struktūra var atšķirties no tiesību avotā uzrādītās. Otrajā grupā (B4-18) ir normatīvās premisas, kuru struktūrai obligāti jāsakrīt ar tiesību avotā uzrādīto struktūru.

B1 Neizvērsta, bet konkrētai dzīves situācijai pielāgota piemērojamā tiesību norma, kuras tiesisko sastāvu veido kumulatīvu priekšnoteikumu kopums, ar kuru pietiek, lai iestātos tiesiskās sekas.   

Piemēram: „ja kāds bez tiesiska pamata un tikai maldīgi uzskatīdams to par savu pienākumu kaut ko izdara otram par labu (normas sastāvs), tad viņš var prasīt, lai atdod izpildījumu (tiesiskās sekas).” Saistībā ar B1 jāpaskaidro vairāki elementi. Pirmkārt, ar jēdzienu „neizvērsta piemērojamā tiesību norma” tiek domātas tādas normatīvās premisas, kuras pamatā balstītas, piemēram, tikai uz vienu normatīvā tiesību akta pantu, to nepapildinot ar normatīvajiem priekšnosacījumiem, kas atrodami citos normatīvā tiesību akta elementos (pantos, daļās, punktos) vai citos tiesību avotos. Savukārt izvērstas piemērojamās tiesību normas ir tās, kuras šādus papildinājumus satur. Otrkārt, piemērojamā tiesību norma ir konkrētai dzīves situācijai pielāgota, ja tā nesatur alternatīvus priekšnoteikumus, bet tiesiskās sekas nesatur alternatīvas, ciktāl tas ir atkarīgs vienīgi no konkrētās situācijas īpatnībām, nevis citiem normatīvajiem priekšnoteikumiem, kas palīdz precizēt tiesiskās sekas. Treškārt, kumulatīvu priekšnoteikumu kopums nesatur tādus priekšnoteikumus, kuri ar citiem priekšnoteikumiem veido „vai” loģiskās attiecības.

B2 Izteikums, kurā atsauce uz tiesisko sastāvu raksturota ar konkrētai dzīves situācijai pielāgotu kumulatīvu priekšnoteikumu kopumu.

Piemēram: visas situācijas, kurās kāds bez tiesiska pamata un tikai maldīgi uzskatīdams to par savu pienākumu kaut ko izdara otram par labu, ir situācijas, kuras atbilst Civillikuma 2369.panta pirmās daļas priekšnoteikumiem. B2 atbilst iepriekš aplūkotajai premisai „N ir raksturots ar pazīmēm N1, N2, N3...”.

B3 Konkrētai dzīves situācijai pielāgota un atbilstoši strīda būtībai izvērsta piemērojamā tiesību norma, kuru veido kumulatīvu priekšnoteikumu kopums, ar kuru pietiek, lai iestātos tiesiskās sekas, kuras nevajag tālāk precizēt.

Ja prezumē lietas apstākļus un strīdus būtību, kura tika raksturota iepriekšējā apakšnodaļā, iztirzājot nošķīrumu starp dažāda veida normatīvajām premisām, tad kā piemērs B3 kalpo turpmākā norma. Visas fiziskas personas, kuras bez velosipēda vai jebkuras kategorijas transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām vada velorikšu, ir personas, kurām piemēro naudas sodu 25 euro apmērā. Lai gan citu autoru darbos B3 nav atrodama, tomēr autors uzskata, ka šādu normatīvo premisu var un ir vērts izveidot, jo tā ļauj izmantot visas iespējas, kuras izriet no tēzes, ka normatīvās premisas struktūrai nav jābūt identiskai ar to struktūru, kas parādās tiesību avotā.

B4 Visi tiesību subjekti, kuri atbilst tiesiskajam sastāvam, ir tiesību subjekti, uz kuriem attiecas tiesiskās sekas.

Normatīvā premisa B4 ir identiska ar iepriekšējā nodaļā aplūkoto secinājumu S1.

B5 Izteikums, kurā noteikts, ka ikviens tiesību subjekts atbilst noteiktam atomāram priekšnoteikumam tikai tad, ja tas atbilst citiem normatīviem priekšnoteikumiem.

Piemēram: visas personas, kuras slepkavību izdarījušas ar sevišķu cietsirdību vai apzināti noslepkavo personu bezpalīdzības stāvoklī, ir personas, kuras izdarījušas slepkavību pastiprinošos apstākļos. B5 faktiski iecerēta kā legāldefinīcija, kuru var individualizēt tikai uz vienu tiesību subjektu. Tas nozīmē, ka šī piemēra kontekstā jāpieņem, ka nav citu priekšnoteikumu, kuri definē attiecīgo atomāro priekšnoteikumu (tiesiskā sastāva pazīmi), bet kuriem ir atšķirīgs tvērums.

B6 Izteikums, kurā noteikts, ka ikviens tiesību subjekts atbilst noteiktiem normatīviem priekšnoteikumiem tikai tad, ja attiecīgais tiesību subjekts atbilst citiem normatīviem priekšnoteikumiem.

Piemēram: visas personas, kuras apzināti noslepkavo personu bezpalīdzības stāvoklī, ir personas, kuras apzināti izmanto cietušā stāvokli, kurā tas ir neaizsargāts vai arī nenojauš pret viņu vērsto darbību raksturu un nozīmi. B6 gadījumā vieni priekšnoteikumi tiek izteikti ar citiem priekšnoteikumiem, kuriem ir tāds pats tvērums. Šāda premisa varētu būt noderīga tad, kad šie citi normatīvie priekšnoteikumi palīdz veikt subsumpciju.

B7 Izteikums, kurā noteikts, ka ikviens tiesību subjekts, kas atbilst vispārinātam faktiskajam sastāvam, ir tiesību subjekts, kas atbilst noteiktiem normatīviem priekšnoteikumiem.

Piemēram: visas personas, kuras ar metāla stieni nosit savu guļošo sievu, ir personas, kuras noslepkavo personu, kura atrodas tādā fiziskā vai psihiskā stāvoklī, kas liedz tai iespēju saprast pret viņu vērsto darbību raksturu un nozīmi vai arī, saprotot to, nespēj sevi aizsargāt. Varētu rasties šaubas, vai gadījumā tas, ka B7 satur vispārinātu faktisko sastāvu, neļauj B7 uzskatīt par normatīvu premisu, jo neizpildās otrais nosacījums – premisā uzrādītais izteikums nav individualizēts un nesatur faktisko sastāvu, kuru veido faktiskā sastāva pazīmes, un atsauci uz faktisko sastāvu. Ja pieņem, ka faktiskais sastāvs ir tāds, kas tver unikālus faktiskos apstākļus, tad šādām šaubām ir pamats situācijās, kad ar faktiskā sastāva vispārināšanu nepietiek, lai ar vispārināto izteikumu netiktu raksturots unikāls tiesību subjekts. Atšķirību var saskatīt turpmākajos divos faktiskā sastāva formulējumos.

1)    A ir persona, kura nogalināja guļošu sievu.

2)    A ir persona, kura 2024.gada 1.janvārī pulksten 4.30 ar metāli stieni veica piecus sitienus pa personas B, kura uzbrukuma brīdī gulēja, galvu. Sitienu rezultātā iestājās personas B nāve.

B7 gadījumā iecerēts pirmā tipa faktiskā sastāva raksturojums, jo, to vispārinot, tas vairs netver unikālu tiesību subjektu.

B8 Izteikums, kurā noteikts, ka ikviens tiesību subjekts, kas atbilst normatīvajiem priekšnoteikumiem, ir tiesību subjekts, uz kuru attiecas tiesiskās sekas, kuras vajag tālāk precizēt.

Piemēram: visas personas, kuras draud izdarīt slepkavību vai nodarīt smagu miesas bojājumu, ja ir bijis pamats baidīties, ka šie draudi var tikt izpildīti, ir personas, kuras soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību. B8 izceļas ar to, ka tajā speciāli atrunāts, ka tiesību normai tiesiskās sekas obligāti satur alternatīvas.

B9 Ar normatīvajiem priekšnoteikumiem pietiek, lai iestātos tiesiskās sekas, kuras vajag tālāk precizēt.

Piemēram: ikviens, kurš nolaupa cita īpašumu, jāsoda ar brīvības atņemšanu no 3 mēnešiem līdz 5 gadiem. B9 obligāti satur tiesisko seku alternatīvas un pieļauj tādu tiesisko sastāvu un tiesiskās sekas, kuras var individualizēt attiecībā uz vairākiem elementiem.

B10 Ar vispārinātu faktisko sastāvu pietiek, lai iestātos normatīvi priekšnoteikumi.

Piemēram: ikviens, kurš nozog personas B velosipēdu, nolaupa cita īpašumu.

B11 Ja iestājas tiesiskās sekas, kuras vajag tālāk precizēt, un normatīvie priekšnoteikumi, kas ļauj taisnīgi noteikt tiesiskās sekas, kuras nevajag tālāk precizēt, tad iestājas tiesiskās sekas, kuras nevajag tālāk precizēt.

Piemēram: kad kādu jāsoda ar brīvības atņemšanu no 3 mēnešiem līdz 5 gadiem un ir apstākļi, kas pamato brīvības atņemšanu uz 2 gadiem, tad jāsoda ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem.

B12 Ja uz tiesību subjektu var attiecināt tiesiskās sekas, kuras vajag tālāk precizēt, un šis tiesību subjekts atbilst normatīviem priekšnoteikumiem, kas ļauj noteikt tiesiskās sekas, kuras nevajag tālāk precizēt, tad attiecībā uz šo tiesību subjektu iestājas tiesiskās sekas, kuras nevajag tālāk precizēt.     

B11 un B12 ir ļoti līdzīgas premisas, kuras galvenokārt atšķiras tikai tajā aspektā, ka B12 var individualizēt tikai uz vienu tiesību subjektu.

B13 Pietiek ar to, ka situācija atbilst noteiktiem normatīviem priekšnoteikumiem, lai attiecībā uz šo situāciju iestātos tiesiskās sekas.    

B14 Uz situāciju attiecas tiesiskās sekas tikai tad, ja attiecīgā situācija atbilst noteiktiem normatīviem priekšnoteikumiem.

B13 un B14 ir tiesību normas, kuras izteiktas caur jēdzienu „situācija”. Tās atšķiras ar to, ka B13 normatīvie priekšnoteikumi ir tikai pietiekami, lai iestātos tiesiskās sekas, bet B14 – pietiekami un nepieciešami.

B15 Neindividualizēts un konkrētai dzīves situācijai nepiesaistīts tiesiskais sastāvs.

Piemēram: „personai ir nepamatoti aizskartas tiesības”. Lai attiecīgais premisas piemērs tiešām tvertu konkrētai dzīves situācijai nepiesaistītu tiesisko sastāvu, vajadzētu precizēt, ka ikvienai personai ir nepamatoti aizskartas tiesības. Autors uzskata, ka juridiskos siloģismus, kas satur B15, nevar izmantot tiesību normu piemērošanas pamatojumā.

B16 Uz tiesisko sastāvu attiecas tiesiskās sekas.

Piemēram: „ja personai ir nepamatoti aizskartas tiesības, tad tai ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu”.

B17 Ar normatīviem priekšnoteikumiem pietiek, lai iestātos atomārs priekšnoteikums.

Šādu premisu var iegūt, ja abstrahē B5 tā, lai tā neattiektos vienīgi uz tiesību subjektiem. Papildus var nedaudz modificēt attiecīgās tiesību normas saturu, lai tā tvertu ne tikai lēgāldefinīcijas, bet arī jebkura cita veida normatīvo premisu, kura satur normatīvos priekšnoteikumus, ar kuriem pietiek, lai iestātos tiesiskā sastāva pazīme.

B18 Ja iestājas vismaz daļēji individualizētas tiesiskās sekas un normatīvie priekšnoteikumi, kas ļauj precizēt tiesiskās sekas, tad iestājas tiesiskās sekas, kuras nevajag tālāk precizēt.

B18 ir līdzīga B11 un B12. To jāievieš, lai gadījumos, kad pamatojumā nonāk līdz secinājumam S5, varētu tikt līdz konkretizētām tiesiskajām sekām.

1.2.2. Faktiskā premisa

Autors ar jēdzienu „faktiskā premisa” apzīmēs tādas juridiskā siloģisma premisas, kuras satur tikai lietas apstākļu juridiski nozīmīgo faktu aprakstu, kas pēc iespējas nav izteikts abstraktos juridiskos terminos. Ja izmanto Gata Bārdiņa piedāvāto būtisko faktisko apstākļu definīciju, kurā tie tiek raksturoti kā informācija, kurai var būt nozīme lietas risinājumā, izņemot faktisko apstākļu vērtējumu un tiesību jautājumus, ja tie nav pielīdzināmi faktiskajiem apstākļiem, tad faktiskās premisas saturu var raksturot, ierobežojot būtisko faktisko apstākļu definīciju. Juridiskā siloģisma faktiskajā premisā var iekļaut vienīgi tos būtiskos faktiskos apstākļus, kuriem ir nozīme, lai informētu par to, kā tiesību normu piemērotājs nonāca līdz pamatojuma gala secinājumam.

Lai pienācīgi analizētu tiesību teorijas diskursā atrodamās faktiskās premisas, svarīgi ir divi lietas būtisko faktu paveidi. Pirmkārt, ir tādi fakti, kuri subsumpcijas rezultātā tiek pakārtoti normatīviem priekšnoteikumiem, lai konstatētu, ka attiecīgie priekšnoteikumi ir iestājušies. Otrkārt, ir tādi fakti, kuri atbilst tiesību avotā norādītai kategorijai, bet tie nav vērsti uz to, lai konstatētu kādu priekšnoteikumu iestāšanos. Tātad abos paveidos fakti atbilst noteiktai kategorijai, bet pirmajā gadījumā šī kategorija vienlaikus ir arī priekšnosacījums, kas var izpildīties. Šo atšķirību var ilustrēt ar turpmākajiem piemēriem no tiesu prakses.

Pirmais piemērs. B izdarīja zādzību nelielā apmērā, proti: 2017.gada 9.augustā, precīzi nenoskaidrotā laikā no plkst. 12.00 līdz 16.00, B, būdams alkohola ietekmē, izmantojot apstākli, ka mājas durvis bija atvērtas, brīvi iekļuva mājā un slepeni nolaupīja gaitenī uz galda esošo C piederošo mobilo telefonu Samsung SM G313HN ar SIM karti, 50.00 euro vērtībā, un cigarešu paciņu „Winston”, 3.00 euro vērtībā, par kopējo summu 53.00 euro, pēc kā no notikuma vietas aizgāja.

Otrais piemērs. Aprakstot Krimināllikuma 46.panta otrajā daļā uzrādītos kritērijus piemērojamā soda veida noteikšanai, tiesa par vainīgā personību inter alia norādīja, ka personai „šobrīd ir 38 gadi, no kuriem vairāk nekā 20 gadus ir pavadījis ieslodzījumā”.

Pirmajā piemērā redzams, ka uzrādītie fakti ļauj nonākt līdz secinājumam, ka ir īstenojušies Krimināllikuma 180.pantā uzrādītie normatīvie priekšnoteikumi, proti, veikta zādzība nelielā apmērā. Savukārt otrajā piemērā tiek uzrādīti fakti, kuri atbilst kategorijai „vainīgā personība”, bet nav tā, ka šī faktu kategorija īstenojās tādā pat nozīmē kā pirmajā piemērā. Pēc otrā piemēra satura var spriest, ka šādam būtisko faktu paveidam var būt nozīme tiesisko seku precizēšanā.

No juridiskā siloģisma raksturojumiem, kurus autors līdz šim ir aplūkojis, vienīgi R.Aleksija un J.Stelmaha (Jerzy Stelmach) un B.Brozeka (Bartosz Brozek) pētījumos parādās faktiskā premisa.

1. A ir persona, kura nogalināja savu guļošo sievu.
2. Jānis ir persona, kura paņēma Ādama velosipēdu. Šādas premisas satur pirmo lietas būtisko faktu paveidu. J.Strlmaha un B.Brozeka pētījumā papildus saskatāma turpmākā premisa.
3. Jānis ir apstākļos, kas pamato brīvības atņemšanu uz 2 gadiem.

Interesanti, ka premisas (2) un (3) ir iecerētas kā tādas, kuras raksturo noteiktu situāciju (angļu val. state of affairs) un kuras ir ar empīrisku raksturu, jo tās tiek pamatotas ar pierādījumiem. Neskaitot iepriekš minēto kritiku par to, ka attiecīgie apstākļi (3) premisā nav uzrādīti, papildus var norādīt, ka, ja ar šo premisu iecerēts tvert otrā paveida lietas būtiskos faktus, kurus jāņem vērā, precizējot tiesiskās sekas, tad ir situācijas, kad attiecīgais juridiskais siloģisms būs nepilnīgs. Šīs nepilnības pamatā ir tas, ka (3) premisā iecerēts tvert tos faktus, kuri nav minēti (2) premisā, jo J.Strlmaha un B.Brozeka pie attiecīgās premisas norāda, ka tā ir tālāks situācijas apraksts. Tas nozīmē, ka situācijās, kad tiesisko seku precizēšana balstīta arī pirmā paveida lietas būtiskajos faktos, attiecīgais juridiskais siloģisms neļauj nonākt līdz tiesiskajām sekām, kuras nevajag tālāk precizēt.

Piemēram, personai tiek inkriminēts Krimināllikuma 222.panta (veterināro noteikumu pārkāpšana) otrajā daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums, kurā noteikts, ka par šā panta pirmajā daļā paredzētajām darbībām, ja tās izraisījušas divu vai vairāku cilvēku nāvi, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu. Lai veiktu juridisko kvalifikāciju saskaņā ar attiecīgo noziedzīgo nodarījumu inter alia pietiek, ka persona izraisīja divu personu nāvi, bet vienlaicīgi fakts, ka, piemēram, tika izraisīta desmit cilvēku nāve, varētu ietekmēt piemērojamā soda bardzību, jo Krimināllikuma 46.pantā pie soda veida noteikšanas ņem vērā radīto kaitējumu. Tātad viens fakts atbilst abiem paveidiem.

Problēmas eksistē arī tad, kad tiesisko seku precizēšana saistīta ar atbildību mīkstinošu un atbildību pastiprinošu apstākļu noskaidrošanu. No vienas puses, Krimināllikuma 47.pantā un 48.pantā uzrādītie apstākļi ir normatīvi priekšnoteikumi, kas atbilst būtisko lietas faktu pirmajam paveidam, bet no otras – tie arī tikai jāņem vērā, nosakot soda mēru. Tas nozīmē, ka (3) premisa nevarētu būt vienīgi empīriska rakstura, jo starp „apstākļiem”, kuri ietekmē piemērojamo sodu, ir arī noteiktu normatīvu priekšnoteikumu iestāšanās.

Protams, tas nenozīmē, ka (3) premisa un B11 nav izmantojamas. Tikai jāņem vērā, ka ar attiecīgo siloģismu, kurā šīs premisas parādās, nevar aptver noteiktas situācijas. Tā ir problēma tikai tad, ja kāds pretendē uz to, ka attiecīgais siloģisms ir derīgs visās situācijās, kad jāprecizē tiesiskās sekas.

Līdzšinējā faktisko premisu iztirzājuma rezultātā varētu rasties jautājums par juridiskā siloģisma faktiskās premisas saturu gadījumos, kad eksistē turpmākā situācija.

1. Tiesību norma satur tiesisko seku alternatīvas.
2. Tiesību avotos nav līdzekļu, kas ļauj „mehāniski” līdz galam precizēt tiesiskās sekas, bet ir norādītas faktu kategorijas un normatīvi standarti, kurus jāņem vērā, lai precizētu tiesiskās sekas.
3. Ir tādi fakti, kuriem vienlaikus ir nozīme, lai konstatētu, ka ir iestājušies normatīvi priekšnoteikumi, un šos faktus arī jāņem vērā, lai precizētu tiesiskās sekas.
4. Ir tādi normatīvi priekšnoteikumi, kurus jāņem vērā, precizējot tiesiskās sekas.

Ņemot vērā, ka retajos gadījumos, kad tiesību teorijas diskursā tiek izdarīti mēģinājumi veidot juridisko siloģismu, kas ļautu precizēt tiesiskās sekas, tas tiek veidots ar atsevišķām faktiskajām premisām, kurās nākas šķirot starp dažādu veidu faktiem, tad potenciāls risinājums izriet no adekvātas normatīvās premisas izvēles. Piemēram, ja juridiskā siloģisma normatīvā premisa ir konkrētai dzīves situācijai pielāgota un atbilstoši strīda būtībai izvērsta piemērojamā tiesību norma, kuru veido kumulatīvu priekšnoteikumu kopums, ar kuru pietiek, lai iestātos tiesiskās sekas, kuras nevajag tālāk precizēt (B3), tad faktiskā premisa ir faktu, kuriem ir nozīme, lai pamatotu individualizētas tiesiskās sekas, kuras nevajag tālāk precizēt, apraksts. Šāds formulējums ir pietiekami abstrakts, lai aptvertu tādus faktus, kurus pakārtot normatīviem priekšnoteikumiem un tādām kategorijām, kuras jāņem vērā, precizējot tiesiskās sekas. Svarīgi pamanīt, ka netiek atsevišķi izdalīti dažādu veidu fakti. Tas nozīmē, ka nerodas problēmas ar situācijām, kad vienam faktam ir vairākas funkcijas, piemēram, tad, kad to izmanto, lai noteiktu, ka izdarīts noziedzīgs nodarījums, un lai precizētu sodu. Turklāt attiecīgajā normatīvo priekšnoteikumu kopumā tiek iekļauti arī tie normatīvie priekšnoteikumi, kurus jāņem vērā, precizējot tiesiskās sekas.

Tātad nule uzrādītajām faktiskajām premisām ir turpmākais saturs.

• F1 Faktu, kuriem ir nozīme, lai pamatotu individualizētas tiesiskās sekas, kuras nevajag tālāk precizēt, apraksts.
• F2 Faktu, kuriem ir nozīme, lai pamatotu tiesiskās sekas, apraksts.
• F3 Uz tiesību subjektu attiecināts faktu, kuriem ir nozīme, lai pamatotu tiesiskās sekas, apraksts.
• F4 Faktu, kurus jāņem vērā, lai precizētu taisnīgas tiesiskās sekas, apraksts.

Faktiskā premisa F1 ir piemērota autora ieviestajai normatīvajai premisai B3. Faktiskā premisa F3 tver premisas (1) piemēru un to, ka R.Aleksija juridiskā siloģisma raksturojumā faktiskā premisa pēc būtības ir konkrēta tiesību subjekta raksturojums, kas tver juridiskos faktus, kuri pakārtojami normatīviem priekšnoteikumiem. Tā kā J.Strlmaha un B.Brozeka pētījumā parādās arī tādas tiesību normas, kuras tiek individualizētas uz vairākiem elementiem, jāsecina, ka premisa (2) nav viena tiesību subjekta raksturojums. Secīgi attiecīgās premisas saturu var izteikt vienkāršotā veidā ar F2. Ar faktisko premisu F4 tver tādus faktus, kas atbilst premisai (3), proti, faktus, kuri ļauj taisnīgi precizēt tiesiskās sekas. F4 sakarā jāpamana, ka atšķirībā no F1 tajā ir tikai fakti, kuri palīdz precizēt tiesiskās sekas, nevis visi fakti, kuriem ir nozīme, lai pamatotu tiesiskās sekas, kuras nevajag tālāk precizēt.

Papildus var ieviest tādu faktisko premisu, kuru var izmanto tad, kad iecerēts no normatīvās premisas, kura tver, piemēram, legāldefinīciju vai vienkārši normatīvos priekšnoteikumus, ar kuriem pietiek, lai iestātos atomārs priekšnoteikums (B17), pamatot individualizētu tiesiskā sastāva pazīmi (S2).

• F5 Faktu, kuriem ir nozīme, lai pamatotu, ka iestājies atomārs priekšnoteikums, apraksts.

Pie S2 var nokļūt arī ar citu juridisko siloģismu, ar kuru atveido individuālsubsumpciju. Šādam argumentam varētu noderēt faktiskā premisa ar turpmāko saturu.

• F6 Faktiskā sastāva pazīme.

Faktisko premisu klāsts jāpapildina arī ar tādu premisu, kas ļauj tikt galā ar K.Larenca un K.V.Kanarisa uzrādīto situāciju, kad jāizmanto juridiskais siloģisms, ar kuru vismaz daļēji individualizētas tiesiskās sekas tiek precizētas un līdz galam individualizētas. Attiecīgi nepieciešams noformulēt faktisko premisu ar turpmāko saturu.

• F7 Faktu, kurus jāņem vērā, lai līdz galam individualizētu un precizētu tiesiskās sekas, apraksts.

1.2.3. Jauktās premisas

Juridisko siloģismu raksturojumos līdzās normatīvām premisām un faktiskām premisām mēdz parādīties tādi izteikumi, kuros saskatāmi abu šo premisu elementi. Secīgi jauktās premisas ir tās, kuras satur:

1)    kādu no normatīvās premisas elementiem: tiesiskā sastāva pazīmes, atsauces uz tiesisko sastāvu vai tiesiskās sekas;

2)    kādu no faktiskās premisas elementiem: piesaisti konkrētai dzīves situācijai, individualizētus elementus (konkrētus tiesību subjektus, naudas summas, priekšmetus u.tml.), satur faktisko sastāvu vai atsauci uz faktisko sastāvu.

Tiesību teorijas diskursā var atrast vairāku veidu jauktās premisas. Pirmais variants ir individualizēts tiesiskais sastāvs un tā paveids – uz tiesību subjektu individualizēts tiesiskais sastāvs. Ja autors juridiskā siloģisma raksturojumā izmanto predikātu loģiku, tad šo premisu ir relatīvi viegli pamanīt. Ja tiesību normā izmanto simbolus „Tx”, lai apzīmētu vispārēju tiesisko sastāvu, tad individualizētā tiesiskā sastāvā tiek izmantots „Ta”, kur „a” nu jau ir, piemēram, konkrēts tiesību subjekts. Protams, šādas premisas eksistē arī citās loģikās.

Lai gan šādas premisas nesatur faktiskā sastāva pazīmes, kuras tiek subsumētas zem normatīviem priekšnoteikumiem, tomēr nereti tiek apgalvots, ka ar šādām premisām tiek tverts faktiskais dzīves gadījums. Piemēram, tiek apgalvots, ka mazā premisa tver konkrētu dzīves situāciju, bet attiecīgās premisas piemērā norādīts, ka „A ir izdarījis zādzību”. Protams, ir arī autori, kuri eksplicīti apgalvo, ka tie iecerējuši veidot premisas, kurās lietas fakti ir izteikti tiesību normās atrodamajos terminos.

• C1 Individualizēts tiesiskais sastāvs.
• C2 Uz tiesību subjektu individualizēts tiesiskais sastāvs.

Otrais variants ir līdzīgs pirmajam, bet tā vietā, lai tiesiskais sastāvs būtu individualizēts, tas tiek piesaistīts konkrētai dzīves situācijai. Piemēram, lietā aplūkotā situācija ir tāda, kurā tika izdarīta citas personas tīša prettiesiska nonāvēšana. Arī šajā gadījumā attiecīgais izteikums nesatur faktiskā sastāva pazīmes, bet tas arī nav individualizēts.

• C3 Konkrētai dzīves situācijai piesaistīts tiesiskais sastāvs.

Trešais variants ir individualizēta tiesību norma. Šāda premisa saskatāma turpmākajā juridiskā siloģisma loģiskās formas piemērā.

• Pirmā premisa: visiem x, ja Nx, tad Sx – (B4).
• Otrā premisa: ja Na, tad Sa – uz tiesību subjektu individualizēta tiesību norma.
• Trešā premisa: Na – (C1).
• Secinājums: Sa – (S7).

R.Aleksijs atpazīst, ka otrā premisa, kura tver uz tiesību subjektu individualizētu tiesību normu, ir attiecīgā juridiskā siloģisma premisa, bet, mēģinot vienkāršot juridisko siloģismu, šo starpsecinājumu neeksplicē juridiskā siloģisma loģiskajā formā. Arī šīs juridiskā siloģisma premisas gadījumā var atrast abstraktāku un konkrētāku jauktās premisas variāciju, kas atbilst R.Aleksija juridiskā siloģisma raksturojuma īpatnībām.

• C4 Individualizēta tiesību norma.
• C5 Uz tiesību subjektu individualizēta tiesību norma.

Ceturtais variants ir saistīts ar subsumpciju, bet ar to neaprobežojas. Lai gan vairāki autori noteiktus juridiskos siloģismus saista ar subsumpciju, tomēr šīs attiecības nav vienkāršas vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, ir skaidrs, ka juridiskais siloģisms ir deduktīvs arguments, bet to mēģina sasaistīt ar subsumpcijas procesu, kurā faktisko sastāvu (šaurāka satura jēdzienu) pakārto tiesiskajam sastāvam (plašāka satura jēdzienam). Varētu piekrist tam, ka ar noteikta veida juridisko siloģismu var pamatot, kāpēc konkrētajā gadījumā varēja veikt subsumpciju.

• Pirmā premisa: ikviens, kurš nolaupa citas personas īpašumu, ir persona, kura izdarījusi zādzību.
• Otrā premisa: A, kurš 2024.gada 1.martā piesavinājās personas B velosipēdu, ir persona, kura nolaupa citas personas īpašumu.
• Secinājums: A, kurš 2024.gada 1.martā piesavinājās personas B velosipēdu, ir persona, kura izdarījusi zādzību.

Šajā piemērā persona, kura izdarījusi noteiktas darbības, tiek pakārtota to personu jēdzienam, kuras ir izdarījušas zādzību. Papildus var pamanīt, ka piemēra otrā premisa arī ir subsumpcijas procesa rezultāts, kuru varētu pamatot ar citu juridisko siloģismu, kurā papildus tiktu skaidrots, piemēram, „nolaupa” jēdziens. K.Larencs un K.V.Kanaris norāda, ka šāda subsumpcijas pamatošana nevar turpināties mūžīgi, jo vienā brīdī jānonāk pie tādiem vienkāršiem apgalvojumiem, kurus tālāk nepamato, bet gan atzīst par patiesiem, balstoties uz empīrisko vai sociālo pieredzi. Otrkārt, ja tiesiskais sastāvs satur, piemēram, ģenerālklauzulas, tad jāveic vērtējošā pakārtošana. Tas nozīmē, ka ir gadījumi, kad attiecīgās jauktās premisas saturu nevarētu raksturot vienīgi kā subsumpcijas rezultātu. Šo apsvērumu dēļ autors izvairīsies no jēdziena „subsumpcija”, lai raksturotu turpmāko premisu saturu.     

• C6 Izteikums, kurā noteikts, ka, ja iestājas noteikts faktiskais sastāvs, tad iestājas individualizēts tiesiskais sastāvs.

C6 nevajag jaukt ar B7, kas tver izteikumu, kurā noteikts, ka ikviens tiesību subjekts, kas atbilst vispārinātam faktiskajam sastāvam, ir tiesību subjekts, kas atbilst noteiktiem normatīviem priekšnoteikumiem. B7 gadījumā svarīgi pamanīt, ka vārds „ikviens” norāda uz to, ka premisā netiek nosaukts kāds konkrēts tiesību subjekts.

C6 sakarā varētu jautāt, kāpēc jānorāda, ka tiesiskais sastāvs ir individualizēts. Šādas piebildes nepieciešamas gadījumos, kad juridiskais siloģisms balstīts predikātu loģikā, jo bez tās tiktu izdarīti absurdi secinājumi.

Pirmais piemērs:

• Pirmā premisa: ja A ir persona, kura 2024.gada 1.martā piesavinājās personas B velosipēdu, tad A ir persona, kura nolaupīja cita īpašumu. (ja Na, tad Sa)
• Otrā premisa: A ir persona, kura 2024.gada 1.martā piesavinājās personas B velosipēdu. (Na)
• Secinājums: A ir persona, kura nolaupīja cita īpašumu. (Sa)

Otrais piemērs:

• Pirmā premisa: ja A ir persona, kura 2024.gada 1.martā piesavinājās personas B velosipēdu, tad ikviens ir persona, kura nolaupīja cita īpašumu. (Ja Na, tad Sx)
• Otrā premisa: A ir persona, kura 2024.gada 1.martā piesavinājās personas B velosipēdu. (Na)
• Secinājums: ikviens ir persona, kura nolaupīja cita īpašumu. (Sx)

Acīmredzami otrā piemēra secinājums ir nepieņemams, jo šādi tiktu apgalvots, ka ikviena fiziska persona ir izdarījusi darbības, kuras atbilst attiecīgajam noziedzīga nodarījuma sastāvam. Secīgi nevar pieņemt, ka C6 tiesiskais sastāvs nebūtu individualizēts. Šāda problēma nav, ja izmanto kategorisko siloģismu, jo tajā pirmo premisu varētu formulēt turpmākajā veidā.

A, t.i., persona, kura 2024.gada 1.martā nozaga personas B velosipēdu (C), ir persona, kura nolaupīja cita īpašumu (D) (Visi C ir D).

    Secīgi var arī noformulēt tādu jauktās premisas variantu, kas balstīts siloģistikā.

• C7 Tas, kas atbilst faktiskā sastāva pazīmēm, ir tas, kas atbilst tiesiskā sastāva pazīmēm.

C7 saturu autors jau iztirzāja saistībā ar nošķīrumiem starp:
1)    atsauci uz tiesisko sastāvu un tiesisko sastāvu;
2)    atsauci uz faktisko sastāvu un faktisko sastāvu.

Papildus jānorāda, ka C7 atšķiras no S11 (situācija, kura ir tiesiskā sastāva gadījums), jo S11 pēc būtības ir norādīta tikai atsauce uz faktisko sastāvu (konkrētu situāciju), nevis juridisko faktu (faktiskā sastāva pazīmju) apraksts, kas veido faktisko sastāvu. S11 nav norādītas arī tiesiskā sastāva pazīmes, jo S11 tver vienīgi atsauci uz tiesisko sastāvu.

A.Nīcgaļa pētījumā saskatāma tāda jauktās premisas variācija, kurā noteikts, ka faktiskā sastāva pazīme F1 atbilst tiesiskā sastāva pazīmei N1. Lai gan A.Nīcgalis vienā premisā ievieto vairākus šādus tiesiskā un faktiskā sastāva pazīmju pārus, tomēr pēc būtības tos var aplūkot atsevišķi. Šāds izteikums pēc būtības ir C6 apakšgadījums, kas izsaka individuālsubsumpciju. Secīgi var izveidot jaukto premisu ar turpmāko saturu.

• C8 Ar faktiskā sastāva pazīmi pietiek, lai iestātos individualizēta tiesiskā sastāva pazīme.

Ja salīdzina C1 ar C2 un C3, tad var redzēt, ka C2 un C3 ir C1 apakšgadījumi, kuros ņemts vērā tas, ka daži autori sašaurina to, uz ko var attiecināt tiesisko sastāvu. Tā kā starp C4 un C5 ir līdzīgas attiecības, bet līdz šim nav uzrādīts C3 analogs, kurā tiesību norma būtu piesaistīta konkrētai dzīves situācijai, tad šādu analogu vajadzētu izveidot, jo šāda premisa varētu parādīties kā starpsecinājums juridiskā siloģisma loģiskās formas raksturojumā.

• C9 Tiesību norma, kura ir piesaistīta konkrētai dzīves situācijai.

Ņemot vērā, ka normatīvās premisas B11 un B12 ir vērstas uz to, lai precizētu tādas tiesiskās sekas, kuras ir attiecinātas uz tiesību subjektu vai individualizētas, bet attiecīgais secinājums ir starpsecinājums plašākā argumentā, tad ir jāievieš vēl divas jauktās premisas.

• C10 Uz tiesību subjektu individualizētas tiesiskās sekas, kuras vajag tālāk precizēt.
• C11 Individualizētas tiesiskās sekas, kuras vajag tālāk precizēt.

2. Juridiskā siloģisma forma

Dažādās loģikas, kuras var izmantot, lai raksturotu juridiskā siloģisma loģisko formu (siloģistika, izteikumu loģika, predikātu loģika), ir ar atšķirīgu sarežģītības pakāpi un spēju tvert noteiktus juridiskā siloģisma struktūras elementus. Izvēle par labu kādai no loģikām ir atkarīga no tā, vai, ņemot vērā noteiktus teorētiskus postulātus un tiesiskās sistēmas īpatnības, attiecīgie loģikas trūkumi nav svarīgi, bet pozitīviem aspektiem ir teorētiska vai praktiska nozīme.

Autors izšķir divus veidus, kādos juridiskā siloģisma formas varētu parādīties nolēmuma tekstā. Pirmkārt, pamatojums tiek veidots tā, lai uzskatāmi redzami būtiski juridiskā siloģisma loģiskās formas elementi. Otrkārt, pamatojums tiek veidots tā, lai tas būtu pēc iespējas uzskatāmāks un no tā varētu rekonstruēt tiesību teorijā raksturoto juridisko siloģismu. Autors atbalsta otro pieeju, jo tad teorētiķiem ir svarīgi pamatot, ka juridiskajam siloģismam ir pareiza forma, bet praktiķiem, lai pamatojums saturētu juridisko siloģismu ar pareizu loģisko formu.

Ja pamatojums tiek veidots tā, lai uzskatāmi redzami būtiski juridiskā siloģisma loģiskās formas elementi, tad būtu svarīgi izvēlēties pēc iespējas vienkāršāku loģiku (piemēram, siloģistiku), ar kuru tvert juridiskā siloģisma loģisko formu. Savukārt, ja pamatojums tiek veidots tā, lai tas būtu pēc iespējas uzskatāmāks un no tā varētu rekonstruēt tiesību teorijā raksturoto juridisko siloģismu, tad nav tik liela nozīme tam, ka izvēlētā loģika ir sarežģīta.

Eksistē relatīvi neliels skaits ar pareizām domāšanas formām, kurām varētu būt nozīme, lai raksturotu juridiskā siloģisma loģisko formu, kas balstīts uz iepriekšējā nodaļā uzrādītajām premisu un secinājumu variācijām.

1. Siloģistikā pietiek ar tām loģiskajām formām, kuras sastāv vienīgi no vispārējiem apgalvojumiem (visi A ir B), proti, pamatā tas ir modus barbara, šīs formas saīsinātā versija vai arī polisiloģisms, kas satur vairāk kā trīs vispārējus apgalvojumus.
2. Predikātu loģikā pietiek ar universālo instanciāciju, modus ponens, ekvivalences izvēršanu, hipotētisko siloģismu, konjunkcijas ieviešanu, konjunkcijas vienkāršošanu un disjunkcijas ieviešanu, lai uzrādītu pareizu loģisko struktūru ikvienam juridiskajam siloģismam.
3. Izteikumu loģikā var izmantot visas tās pareizās domāšanas formas, kuras uzskaitītas predikātu loģikā, izņemot universālo instanciāciju.

Zināšanas par juridiskā siloģisma premisu saturu un pareizām domāšanas formām ļauj ikvienam izveidot vai pielāgot esošos juridiskos siloģismus tā, lai attiecīgā juridiskā siloģisma teorētiskajā aprakstā premisu un secinājuma saturs tiktu izteikts pareiza deduktīva argumenta formā.

 3. Juridiskā siloģisma izmantošanas shēma

Ja pietiek ar to, ka juridisko siloģismu jāvar rekonstruēt no nolēmuma pamatojuma, tad var veidot juridiskā siloģisma izmantošanas shēmas, t.i., instrukcijas, kas vienkāršotā veidā apraksta to, ko jāiekļauj tiesību normu piemērošanas pamatojumā, lai tas saturētu konkrētu juridisko siloģismu. Ar „vienkāršotā veidā” tiek domāts tas, ka šādas juridiskā siloģisma izmantošanas shēmas nesatur loģikas žargonu vai simboliskās loģikas elementus. Šādām izmantošanas shēmām jābūt ar pēc iespējas lakoniskāku satura izklāstu. To var panākt, piemēram, izlaižot starpsecinājumus, raksturojot tikai entimēmu saturu vai izmantojot to, ka pietiek, ka no pamatojuma var rekonstruēt visu juridisko siloģismu.

Juridiskā siloģisma izmantošanas shēmu izvēlē liela nozīme ir diviem faktoriem, proti, no juridisko siloģismu realizēšanas priekšnosacījumiem un tiesību normu piemērošanas pamatojuma veidošanas standartiem. Pirmā faktora kontekstā svarīga ir saderība ar juridiskās argumentācijas racionalitātes kritērijiem, tiesību sistēmas īpatnībām un citām juridiskajām metodēm. Savukārt otrā faktora kontekstā jāņem vērā vēlamais tiesību normu piemērošanas pamatojuma apjoms un vēlamā struktūras detalizācijas pakāpe.

Latvijas tiesiskajai sistēmai piemērota juridiskā siloģisma izpratne paredz, ka jābūt vienam juridiskajam siloģismam, kas ir:

1. pietiekami abstrakts (ar zemu vai vidēju detalizācijas pakāpi), lai dotu tiesību normu piemērotājam iespēju izveidot lakonisku, bet pilnīgu pamatojumu;
2. ar mazu premisu skaitu, kas aptver tiesību normu, lietas faktus un to juridisko vērtējumu;
3. ar pietiekami plašu tvērumu, lai līdzās citām juridiskajām metodēm tiktu aptverts viss potenciālais pamatojuma tvērums;
4. ar premisām un secinājumu, kuru var individualizēt uz vairākiem elementiem;
5. ar tādu struktūru, kas ļauj nonākt līdz konkretizētām tiesiskajām sekām, ņemot vērā, ka Latvijas tiesību sistēmā ir normatīvie priekšnoteikumi, kurus jāņem vērā tad, kad tiesiskās sekas tiek precizētas.

Pētījumā kopā tika pilnveidota vai izveidota un raksturota struktūra (premisu un secinājumu saturs un loģiskā forma), funkcija un izmantošanas shēma 21 juridiskajam siloģismam. Ierobežotā apjoma dēļ autors raksturos tikai divus juridiskos siloģismus.

Autors uzskata, ka Latvijas tiesiskās sistēmas kontekstā piemērota ir juridiskā siloģisma izmantošanas shēma J.1., kura paredz, ka no ikviena tiesību normu piemērošanas pamatojuma jāvar rekonstruēt:

1. konkrētai dzīves situācijai pielāgotu un atbilstoši strīdus būtībai izvērstu piemērojamo tiesību normu, kuru veido kumulatīvu priekšnoteikumu kopums, ar kuru pietiek, lai iestātos tiesiskās sekas, kuras nevajag tālāk precizēt;
2. faktu, kuriem ir nozīme, lai pamatotu tiesiskās sekas, kuras nevajag tālāk precizēt, aprakstu;
3. izteikumu, ka ar attiecīgiem faktiem pietiek, lai iestātos piemērojamajā tiesību normā noteiktie, bet individualizētie kumulatīvie normatīvie priekšnoteikumi;
4. secinājumu par to, ka tiek noteiktas konkretizētas tiesiskās sekas, kuras ir attiecīgā tiesību normu piemērošanas pamatojuma galīgais secinājums.

Juridiskā siloģisma J.1. funkcija: tverot pamatojuma daļu, kas ir nemainīgs tiesību normu piemērošanas pamatojuma kodols, ar loģisku nepieciešamību pamatot konkretizētas tiesiskās sekas.

Administratīvo pārkāpumu lietu un krimināllietu juridiskās argumentācijas teorētiskā pamatojuma aprakstu var papildināt ar juridiskā siloģisma izmantošanas shēmu J.5.1., kura akcentē administratīvā pārkāpuma vai noziedzīga nodarījuma juridisko kvalifikāciju. Šī shēma paredz, ka no pamatojuma var rekonstruēt:

1. izteikumu, kas sastāv no atomāra priekšnoteikuma, kas tiek izteikts ar citiem normatīviem priekšnoteikumiem;
2. faktu, kuriem ir nozīme, lai pamatotu, ka iestājies attiecīgais atomārais priekšnoteikums, aprakstu;
3. izteikumu par to, ka ar attiecīgajiem faktiem pietiek, lai iestātos individualizēti normatīvie priekšnoteikumi;
4. secinājumu, kurā noteikts, ka ir iestājusies individualizēta tiesiskā sastāva pazīme.

Juridiskā siloģisma J.5.1. funkcija: tverot pamatojuma daļu, kas nav nemainīgs tiesību normu piemērošanas pamatojuma kodols, ar loģisku nepieciešamību pamatot izteikumu, kas satur individualizētu tiesiskā sastāva pazīmi.

Jānorāda, ka J.1. un J.5.1. ir ar vidēju detalizācijas pakāpi attiecībā pret potenciālo pamatojuma tvērumu. Pie viena un tā paša gala secinājuma var nonākt ar dažādām premisām un starpsecinājumiem. Tas nozīmē, ka attiecīgo argumenta sastāvdaļu izvēle var būt atkarīga no juridiskā siloģisma veidotāja uzskatiem par to, ko jāiekļauj tiesību normu piemērošanas pamatojumā. Juridiskie siloģismi ar augstu detalizācijas pakāpi, t.i., ar ļoti daudz premisām un starpsecinājumiem, kas detalizēti apraksta tiesību normu piemērošanas pamatojuma saturu, varētu panākt vienveidīgu argumentāciju, bet vienlaicīgi tie samazinātu tiesību normu piemērotāja iespējas, pielāgojoties konkrētās lietas īpatnībām, veidot kvalitatīvāku argumentāciju. Piemēram, ja juridisko metožu klāstā iekļauj juridisko siloģismu, kuru jāizmanto katru reizi, kad jāveic individuālsubsumpcija, tad tiesību normu piemērotājs civillietā nevarētu izlaist daļu no pamatojuma, norādot, ka starp pusēm nav strīda par to, ka attiecīgā tiesiskā sastāva pazīme ir realizējusies. Savukārt juridiskie siloģismi ar pārāk zemu detalizācijas pakāpi varētu nebūt pietiekami noderīgi, lai tos iekļautu juridisko metožu klāstā, jo tie var nesaturēt būtiskas norādes par vēlamo pamatojuma saturu.