Kā dzīvē neiet kā pret kalnu

– Pirmais jautājums viennozīmīgi – kā Jums izdevies saglabāt spēku un enerģiju strādāt tik ilgi? Kā esat pratusi neizdegt kā daudzi, kas strādā tiesneša amatā?

– Tur noteikti ir simts un viens aspekts, un katram tas būs citādāk. Domāju, ka manā gadījumā ir tas, ka man tiesneša darbā bija pārrāvums. Septiņus gadus es biju Jelgavas rajona tiesas tiesnese un priekšsēdētāja, bet tad strādāju valsts pārvaldē. Pēc 12 gadiem atgriezos tiesneša amatā Administratīvajā tiesā, pēc tam pārgāju civiltiesībās vispirms Tiesu palātā, pēc tam Senātā. Tā man ir bijušas daudzas pārmaiņas, nemitīga attīstība. Un laiks valsts pārvaldē bija ļoti vērtīgs – pirmkārt, tas norūdīja, otrkārt, tā ir pavisam citāda nodarbe, atšķirīga no tiesneša darba.

Tiesneša darbs psiholoģiski ir ļoti smags, īpaši krimināllietās. Vienmēr būs kāds, kuru notiesās vai kurš zaudēs. Tas vienmēr zemapziņā uztur sajūtu, cik ļoti pareizi, likumīgi un taisnīgi jābūt izspriestai katrai lietai. Un vēl – strādājot šo darbu, nav padarīta darba efekta. Darbs valsts pārvaldē ir daudzveidīgāks – ir uzdevums, kas jāizpilda, vai situācija, kas jāatrisina, izdari to, nāk cita veida uzdevums. Tiesneša darbā tā nav. Paraksti spriedumu, bet vietā jau stāv nākamā lieta. Darbs nekad nav pilnīgi padarīts. Tāpēc, domāju, 30 gadi tiesneša amatā ir par traku. Vairāki kolēģi, kuri aizgāja pensijā, nesagaidot maksimālo iespējamo vecumu, ir teikuši, ka viņiem jau tajā brīdī bija sajūta, ka viņi iet uz darbu kā pret kalnu.

Man nav tāda sajūta. Domāju, ka tieši tāpēc, ka es biju prom no tiesas. Kad pēc 12 gadu pārtraukuma atsāku, tas bija gandrīz kā no jauna. Līdz ar to man interese nebija ne zudusi, ne mazinājusies. Man vienmēr ir paticis meklēt pareizo risinājumu un darīt.

Protams, tas nenozīmē, ka katru dienu man ir absolūta eiforijas sajūta. Tā nav. Ir dienas, kad spriedums patiešām rakstās tā, it kā kāds tev diktētu. Un ir dienas, kad raksti un raksti, nepatīk un nepatīk, labo un atkal labo, un vēlreiz labo. Tad vajag pārslēgties uz kaut ko citu, piemēram, gatavot lietas rīcības sēdēm. Zinu, ka arī kolēģiem ir līdzīgi.

– Kāpēc 1994.gadā aizgājāt no tiesas? Tiesneši to reti dara.

– Toreiz tiesnešus vēlēja uz termiņu, un 1994.gadā beidzās mans termiņš. Lai ievēlētu no jauna, prasība bija Latvijas pilsonība. Toreiz man tā vēl nebija, jo man pilsonība nepienācās pēctecības ceļā. Mani vecāki ir ukraiņi, dzimtas stāsts ir skarbs kā daudziem: Golodomors, kulaki, apcietināšana, nošaušana… katrs no viņiem Latvijā bija nonācis savā ceļā, bet te viņi satikās un apprecējās, un mēs ar māsu piedzimām un uzaugām Latvijā. Taču izglītību es nebiju ieguvusi latviešu valodā, arī Juridiskajā fakultātē biju mācījusies krievu plūsmā. Tieslietu ministrija gan centās meklēt risinājumu, lai es varu turpināt strādāt. Taču variantu nebija, tiesneša amatu vajadzēja atstāt. Man tas bija ārkārtīgi dziļš un smags zaudējums.

Strādāju līdz pēdējai pilnvaru dienai, un nebiju sagatavojusi sev platformu, kur tālāk doties. Biju viena ar meitu, iekrājumu nekādu nebija, jo toreiz tiesnešu algas bija tādas – no rokas mutē. Tas patiešām bija šoks palikt bez darba. Man tiesā bija brīnišķīga piesēdētāja Regīna Knabe, kura strādāja Jelgavas rajona izpildkomitejā un zināja, ka tur Juridiskajā daļā vajag vadītāju. Pašvaldībā biju īsu brīdi, visai drīz nāca piedāvājums strādāt muitā. Savukārt Regīna kļuva par tiesnesi Talsos, pēc tam Zemgales apgabaltiesā.

Kļuvu par Valsts ieņēmumu dienesta Zemgales reģionālās iestādes muitas priekšnieka vietnieci. Manā pārziņā bija kontrolējošās struktūrvienības un atbildēju gan par pārkāpumiem, gan par kontrabandu, pirātiskām precēm, par visu. Faktiski strādāju gan kā vietnieks, gan kā jurists, kurš visus šos jautājumus risina. To vajag piedzīvot! To juridisko problēmu daudzumu, sarežģītību un ātrumu, kādā tās jārisina! Te un tūlīt! Nebija tādu atrunu kā brīvdienas, svētki vai atvaļinājums. Nevarēja teikt, ziniet, paskatīšos grāmatā vai datorā, padomāšu. Tur bija nepārtraukta kravu kustība un mantu kustība pāri robežai 24 stundas diennaktī abos virzienos. Lielie muitas punkti Grenctāle, Meitene, Jelgavas dzelzceļš, iekšējie muitas punkti Dobelē, Tukumā, Aizkrauklē, Jēkabpilī – katram ik pa brīdim radās jautājumi. Tas bija ļoti saspringts darbs, lēmumus vajadzēja pieņemt ļoti ātri. Bet arī interesants darbs un laba pieredze.

Tad nāca pārmaiņas. Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, savienības ietvaros notika brīva preču kustība, un principā muitas kontroles punkti zaudēja savu nozīmi. Notika reformas, un man piedāvāja vadīt VID Zemgales reģionālās iestādes Juridisko pārvaldi. Piekritu, jo mani aicināja iestādes direktors Juris Zaharovs – cilvēks, kurš man šķiet viens no labākajiem administratoriem, kādu zinu. Viņš nebija eksperts muitas un nodokļu jomā, bet mācēja sameklēt pareizos cilvēkus un ielikt pareizajās vietās. Viņš absolūti nebaidījās no tā, ka citi ir zinošāki un kaut kādās lietās pārāki par viņu, bet mācēja novērtēt šo cilvēku pievienoto vērtību. Prata tvert lietas globāli un saprast, kas konkrētā brīdī ir aktuāls. Strādāt kopā ar šādu vadītāju bija bauda.

Kad Juris Zaharovs aizgāja no darba, sāka mainīties vadītāji, un man ar viņiem nesakrita uzskati par to, kādi ir iestādes uzdevumi, kā tie īstenojami, kādiem ir jābūt lēmumiem utt. Tās bija stresa pilnas situācijas. Es to negribēju.

Man dzīvē bijis daudz sakritību, kad notiek kaut kas smags, nepatīkams, bet vēlāk saproti, ka labi vien bija, ka tā notika, jo tas pamudināja uz kaut ko vai ievirzīja citā ceļā, kas izrādījās labs un pareizs.

Darba pieredze ārpus tiesu sistēmas ir vērtīgs pienesums tiesneša amatam – citas zināšanas, pieredze, plašāks redzesloks, prasmes un izpratne. Bet neatsverama tiesneša amata priekšrocība un vērtība ir neatkarība, ko pienācīgi spēj novērtēt tie, kas ēduši jurista maizi citās sfērās.

– Un atgriezāties tiesneses amatā. Kāpēc administratīvajā tiesā?

– Toreiz, 2006.gadā, meita jau bija tiesnese Administratīvajā rajona tiesā un, šķiet, viņa arī man ieminējās par konkursu uz tiesneša amatu. Startēju parastajā konkursā kā visi citi, un uz administratīvo tiesu jau toreiz bija nopietns konkurss vairākās atlasēs. Uz administratīvo tiesu gāju tādēļ, ka uz vispārējo tiesu tikt vispār bija sarežģīti, atklātu konkursu tur nebija. Starp citu, no VID Zemgales reģionālās iestādes kādi pieci juristi kļuvuši par tiesnešiem.

Kaut gan biju jau par tiesnesi strādājusi, arī man bija stažēšanās laiks – gan tikai trīs mēneši, citiem seši. Diezgan ātri – pēc diviem gadiem – jau biju Administratīvajā apgabaltiesā.

Apgabaltiesā strādāju vienā sastāvā ar Māri Vīgantu un Līviju Slicu. Māri uzaicināja uz Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātu, un pēc laika uzaicināja arī mani, ne bez viņa ieteikuma. Nācu parunāties pie palātas priekšsēdētāja Gunāra Aigara, un pēc sarunas padomāju – kad pirmajā posmā strādāju tiesā, pamatā skatīju civillietas, un tas ir tas, kam es neapšaubāmi tiesneša darbā pati dodu priekšroku. Tad kāpēc nemēģināt? Turklāt Augstākā tiesa – tas ir arī novērtējums un prestižs.   

Gunārs Aigars bija otrs brīnišķīgs vadītājs manā dzīvē. Kā tiesnešu virsvadītājs viņš, manuprāt, ir unikāla parādība. Tiesneši ir ļoti smaga publika, viņi nemitīgi pieņem lēmumus, un viņiem ir apziņa, ka viņu lēmums ir pareizais. Tur veidojas, manuprāt, zināma profesionālā deformācija, kas, starp citu, atstāj iespaidu arī ārpus darba. Tiesneši, tāpat kā skolotāji, vienmēr labāk par visiem citiem zina, kā ir pareizi. Arī mūsu tuvinieki saka, ka tas arī mums abām ar meitu piemīt. Visi ir personības, kas, man šķiet, ir ļoti normāli un pamatoti, jo tiesnesim pašapziņai jābūt pietiekami augstā līmenī.

Vadīt tiesnešu kolektīvu ir smags un atbildīgs darbs. Tur jābūt lietpratējam. Gunārs Aigars to mācēja ar tādu veselīgu attieksmi, ar zināmu humoru un šarmu. Pat nezinu, kā viņa metodi varētu raksturot, bet Tiesu palātas kuģis veiksmīgi peldēja uz priekšu. Viņš arī gāja tiesas sastāvā, un, ja tas sastāvs gāja zālē, viņš arī vadīja tiesas procesu. Tas bija veselīgi pamācoši. Nekad, pat visskandalozākajās lietās, viņš nezaudēja savaldību, nepavilkās uz emocijām, neuzķērās ne uz kādiem āķiem. Mierīgi ar dažām frāzēm prata visus apklusināt, un lieta virzījās uz priekšu.

Tāpat viņš vadīja palātas tiesnešu sapulces. Pat nevaru pateikt, ko viņš tādu īpašu darīja vai sacīja, bet viss virzījās uz priekšu. Nebija nekādu kašķu, viņš mācēja tos nolīdzināt jau iedīglī, nepieļaut situācijas eskalāciju.

Man vispār laimējās ar priekšsēdētājiem visās tiesās, kur strādāju: ar Ilzi Freimani Administratīvajā rajona tiesā, Zitu Kupci Administratīvajā apgabaltiesā, Ivaru Bičkoviču Augstākās tiesas vadībā un Civillietu departamenta priekšsēdētājiem Aigaru Strupišu,  Edīti Vernušu un Normundu Salenieku. Visur man bija un ir labi kolēģi. Zinoši, gudri, atbalstoši. Tie, kurus nosaucu vārdā, atstājuši spilgtāku iespaidu vai arī vairāk ietekmējos no viņiem.  

– Savukārt Jūsu pēdās gājusi meita – studējusi juristos, strādājusi Valsts ieņēmumu dienestā, pēc tam Administratīvajā rajona tiesā un Administratīvajā apgabaltiesā. Jūs viņu virzījāt šajā ceļā?

– Cilvēku atmiņas atšķiras – vienus un tos pašus dzīves notikumus katrs atceras atšķirīgi. Ne velti mēdz teikt, ka liecinieku liecība esot visnedrošākais pierādījums. Ne jau tāpēc, ka cilvēki melo, bet tāpēc, ka mūsu smadzenes ļoti interesanti strādā. Nu tad lūk, par to, kā meita izvēlējās tiesneša profesiju, es stāstu pēc savām atmiņām. Vismaz man stāv prātā, ka es viņu neesmu vedinājusi uz to, lai viņa studē Juridiskajā fakultātē, vēlāk lai pamēģina jurista maizi prokuratūrā, finanšu policijā, tad juridiskajā pārvaldē. Man šķiet, viņa pilnīgi patstāvīgi izvēlējās gan fakultāti, gan turpmāko. Zināmā mērā es biju pat izbrīnīta par viņas izvēli. Varbūt tāpēc, ka tad, kad es pirmajā posmā strādāju tiesā, viņa bija vēl bērns un viņai ne tik ļoti palika atmiņā tās rakstīšanas, kas bija vakaros, brīvdienās, atvaļinājumos. Toreiz jau bija tā, ka šodien izskatīja lietu, un šodien ir jābūt spriedumam. Dienā izskatīja ne vienu, bet piecas, sešas lietas, ar nopietniem strīdiem un daudziem lieciniekiem. Spriedumus rakstījām ar roku, un sekretāre tad pārdrukāja ar rakstāmmašīnu. Bet meita kā bērns droši vien to nesaprata.

Vasarās meita daudz dzīvoja laukos manas māsas ģimenē, kur arī mani vecāki dzīvoja. Palīdzēja lauku darbos, arī es braucu, kad vien varēju. Mēs abas esam radinātas pie darba un atbildības.

Šķiet, mums abām ir spēcīga analītiskā domāšana, manuprāt, meitai pat spēcīgāka nekā man, jo viņa fizmatu klasē mācījās. Kad kādreiz pārrunājam kādas lietas, mums ir līdzīgs domu gājiens, argumentācija iet apmēram vienādu ceļu. Tādēļ nav brīnums, ka mūsu profesionālās dzīves ceļi veidojušies līdzīgi. Bet kopā gan neesam strādājušas.

Meita, vēl strādājot Valsts ieņēmumu dienestā, ieguva profesionālo izglītību nodokļu jomā divu gadu studijās. Tiesneša darbā viņai viena no specializācijām ir VID lietas, viņa ar cipariem ir labos draugos. Strādājot par tiesnesi, Karīna ieguva arī tiesību maģistra grādu Latvijas Universitātē, un tas viss paralēli ar bērniem, kas nāca pasaulē. Es ļoti lepojos ar viņu un viņas bērniem.   

– Jums ir pieci mazbērni. Kāda esat kā vecmāmiņa?

– Karīna man ir vienīgais bērns, bet viņai ir pieci bērni. Man bija viens pret vienu, un tas nozīmē, ka man bija jāiesaistās itin visā. Kad ģimenē ir vairāk bērnu, viņiem notiek tāda kā pašregulācija, daudz tiek atrisināts viņu pašu ietvaros. Un meita vienmēr spējusi pati menedžēt bērnu gaitas. Es varēju būt vecmāmiņa, kas palutina ar saldumiem vai skaistām kleitām.

Mazbērni izauga nemanāmi un ļoti ātri. Vecākajam mazdēlam ir 29 gadi, jaunākajai mazmeitai – 12. Viņi mācās, studē, veido savas dzīves un ir ļoti patstāvīgi. Tas lielā mērā ir meitas ģimenes, it īpaši viņas pašas nopelns.

Studēt juristos neizvēlējās neviens no vecākajiem mazbērniem. Man arī tāda doma nav bijusi, ka gribētu, lai viņi studē juristos. Klusībā cerēju, ka kāds par mediķi izmācīsies – tas jau tāds katras ģimenes klusais sapnis.

– Kad tiesneša amata laiks tuvojas nobeigumam, vai ir kāda lieta vai spriedums, kas īpaši paliks atmiņā?

– Kāds konkrēts spriedums – nē. Bet sajūtas, kuras spilgti atceros, ir saistītas ar pirmo laiku tiesneša amatā. Pats sākums un pirmā lieta. Iepriekšējā dienā esmu ievēlēta, top rīkojums. Ierodos darbā tiesā, un priekšsēdētāja man ir nozīmējusi izskatīšanai krimināllietu, kur apsūdzēti vairāki nepilngadīgie ar neskaitāmām zādzību epizodēm, prokurors, vairāki advokāti, cietušie puse zāles, nepilngadīgo vecāki. Un šī ir mana pirmā lieta, es pirmo reizi eju zālē kā tiesnese. Tas bija izaicinājums. Man palīdzēja tas, ka biju pastrādājusi par palīgu prokuroram, kam bija tiesu uzraudzība, līdz ar to es biju redzējusi tiesas procesu. Un man bija sagatavoti špikeri! Process pa punktiem sarakstīts, kas pēc kā ir darāms. Nolēmumu paraugi visiem dzīves gadījumiem.

Vēl atceros sajūtas kādā krimināllietā, kur noteicu sodu brīvības atņemšanu. Tur bija dažādi noziegumi, laupīšanu ieskaitot, un sodīts atkārtoti, līdz ar to noteicām ļoti garu cietumsodu. Kad lasīju to spriedumu, man elpa trūka un domāju, ka sirds apstāsies, jo šķita, ka tā ir tik smaga uzņemšanās: tu liec parakstu, un tas cilvēks gadu gadiem būs cietumā. Sapratu, ka negribu skatīt krimināllietas, labāk civillietas, kur, kā sacīja Gunārs Aigars, visa pamatā ir nauda.

Nekad neesmu kavējusi spriedumu termiņus. Un vienmēr esmu rūpīgi izlasījusi lietas un sagatavojusies, pirms iet zālē. Vienīgais gadījums, kad es vispār nezināju lietas materiālus, bija kāda lieta Civillietu tiesu palātas laikā. Bija noticis kaut kāds organizatorisks pārpratums, un es tikai no rīta uzzināju, ka man jāiet zālē, visi cilvēki ir sanākuši, un šajā lietā esmu referente. Tā nebija laba sajūta, tāpēc to atceros.

– Kā plānosiet savas dienas, kad vairs nebūs no Ozolniekiem katru rītu jābrauc uz darbu tiesā?

– Piekrītu atziņām, ko citi jau sen ir formulējuši un pateikuši. Dzīve sastāv no pārmaiņām. Tur neko nevar darīt. Katru brīdi kaut kas mainās, ir dažādi dzīves etapi. Izdzīvo tas, kurš spēj pielāgoties. Ja to saproti, tad tu esi izdzīvotājs. Ņemot vērā visas savas dzīves peripetijas, es ceru, ka spēšu izdzīvot.

Skubinu savu palīdzi Līvu, lai taču viņa iet konkursā uz tiesneša amatu, pietiek sēdēt palīgos, ir jāattīstās. Es piesakos viņai par bezmaksas palīgu. Un mēs abas smejamies par to. Bet, ja nopietni, protams, būs jādomā par barību smadzenēm. Lai tās labi funkcionētu arī vecumā, vajag, lai būtu, par ko domāt un par ko spriest. Tā nopietni, ne tikai krustvārdu mīklu līmenī.

Otra lieta – ceļošana. Braucot ar tiesnešu grupām, esmu noskatījusies, ka ir izveidojies tāds kodols, kas parasti brauc ceļojumos, un ceļo ne tikai ar šo grupu, bet arī individuāli vai ar citām grupām. Ceļo arī tad, kad ir jau pensijā. Ņemot vērā, ka man ceļot patīk ļoti, ļoti, tā varētu būt lieta, ko turpināšu. Starp citu, ceļošana noteikti ir viens no faktoriem, kas man ir palīdzējis neizdegt un neiet uz darbu kā pret kalnu, par ko runājām sarunas sākumā. Kad iekāpju autobusā vai lidmašīnā, man pilnīgi atslēdzas viss, kas ir mājās un darbā. Ja es atvaļinājumu vadu tepat uz vietas, tad man nekad neizdodas, tā teikt, atslēgties, vienmēr būs kaut kādas mājas, ģimenes vajadzības, problēmas, darba jautājumi. Arī lietas neizzūd no prāta – kaut arī es negribētu par tām domāt, bet domājas. Kad izdodas pilnībā atslēgties no visa, tad prāts atgūstas un enerģija atjaunojas.

Bet paļaujos, ka jaunajā dzīves posmā viss notiks tā, kā jānotiek. Citi to sauc par sargeņģeli, citi vēl par kaut ko, bet es savā dzīvē tiešām esmu piedzīvojusi, ka ir situācijas, kurās mani kāds spēks aizved pie pareizā cilvēka un pareizajā virzienā. Jau sākot ar pareizo augstskolu un fakultāti. Kāda man, vienkāršam lauku bērnam Iecavas vidusskolā, varēja būt izpratne par jurisprudenci un citām smalkām būšanām? Bet kaut kas mani aizveda līdz Juridiskajai fakultātei. Un dzīvē ir bijušas daudz tādas situācijas, kad, man pašai pat neapzinoties vajadzību, es patiešām tieku tur, kur būtu jānonāk, un satieku cilvēkus, ar kuriem būtu jāsatiekas.