Nejūtot un neredzot taisnīgumu, cilvēks nejūtas drošs

Godājamie kolēģi!

Valsts dibināšanas diena ir kopīgi svētki visiem tās pilsoņiem un visiem tajā dzīvojošiem labas gribas iedzīvotājiem. Taču tiesnešiem tie zināmā mērā ir arī darba svētki.

Protams, drošība un valsts labklājība ir atkarīga no ikviena valsts pilsoņa, taču tiesām ir īpaša loma. Tiesas spriešana ir valsts pamatfunkcija, no kuras kvalitatīvas un efektīvas veikšanas vistiešākā veidā atkarīgs, cik stipra un droša ir sabiedrība un valsts.

Tiesnesis izšķir juridiskus strīdus starp privātpersonām. Tiesnesis soda noziedzniekus. Tiesnesis aizsargā sabiedrību pret valsts patvaļu nepieciešamības gadījumā. Tiesnesis būtībā nodrošina svarīgāko, ko sabiedrība gaida no valsts, – drošību un TAISNĪGUMU. Nejūtot un neredzot taisnīgumu, cilvēks nejūtas drošs.

„Taisnība tautu paaugstina” – šos Grāmatu Grāmatā jeb Bībelē rakstītos vārdus kā vadmotīvu Tiesu pils atklāšanā 1938.gadā citēja toreizējais Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs Aleksandrs Gubens.

Viņš poētiski salīdzināja: „Ja tiesības ir ikvienas valsts formālais pamats, tad taisnīgas tiesības ir veldze, kas dod šim formālam pamatam dzīvinošu spēku, bet taisnīga tiesa savā darbībā ir kā kristālskaidrs tekošs ūdens, kas tiek novirzīts tur, kur taisnība ir apdraudēta netaisnprātības kaltējošos vējos.”

Šie gudrības vārdi par taisnīgām tiesībām tika likti Latvijas tiesu sistēmas pamatos pirms
106 gadiem. Varam novērtēt, cik pamatīgi bijuši šie mūsu priekšteču ieliktie pamati, ko nespēja iznīcināt pat 50 okupācijas gadi. Latvijas valsts tiesiskuma ideja tika uzturēta gan ar desmitiem Sibīrijā nošauto vai bojā gājušo tiesnešu asinīm, gan ar trimdā mūžu nodzīvojošo tiesnešu Latvijas idejas nesavtīgu uzturēšanu.

Kad 1990.gadā Latvijas valsts tika atjaunota, tiesu sistēmu nevajadzēja būvēt no jauna, jo bija pamati, uz kā tai veidoties. Nozīmīga loma bija tā laika tiesnešu atbalstam neatkarīgās Latvijas atdzimšanai.

Process nebija vienkāršs un viegls. Padomju sistēmā skolotajiem juristiem nācās patstāvīgi pilnīgi no jauna apgūt jaunas tiesību jomas – privātās tiesības un publiskās tiesības, arī cilvēktiesības un Eiropas tiesības. Daudzi tā laika tiesneši vairs nav šaisaulē, daudzi beiguši un tieši šobrīd beidz tiesneša amata gaitas. Domāju, viņi var būt gandarīti par savu iespēju būt klāt valstij tik nozīmīgos procesos, un mēs šodien novērtējam viņu nostāju un darbu.

Bet katram sabiedrības dzīves posmam ir savi izaicinājumi un savi uzdevumi. Lai gan tiesneša pamatpienākums – sargāt tiesības un aizstāvēt taisnīgumu – ir tas pats, tiesa šodien ļoti būtiski atšķiras no tiesas 25–35 gadus atpakaļ. Mainījusies izpratne par tiesvedības principiem. Nāk aizvien jaunu kategoriju lietas. Procesa dalībnieki kļūst gudrāki un izmanīgāki. Aizvien lielāku lomu spēlē pārnacionālie un starptautiskie tiesību akti un struktūras. Attīstās tehnoloģijas, par kurām pirms 5–10 gadiem pat iedomāties nevarējām.

Mainās tiesneša darbības mērogs. Šodien Latvijas tiesnesis ir arī Eiropas tiesnesis. Šogad maijā Augstākās tiesas konferencē, kas bija veltīta 20 gadiem, kopš Latvija pievienojusies Eiropas Savienībai, Eiropas Savienības Tiesas prezidents Kūns Lēnartss teica, ka nevis Eiropas Savienības Tiesa, bet nacionālās tiesas ir galvenās Eiropas Savienības tiesību piemērotājas un Eiropas tiesisko vērtību uzturētājas.

Mainās arī sabiedrība, un tiesai jāspēj nodrošināt to, ko no tās gaida – ne tikai taisnīgumu, bet arī efektivitāti, ātrumu, kvalitāti, saprotamību. No tā ir atkarīga sabiedrības uzticēšanās tiesai.

Nav šaubu, ka tiesas spriešanā tiesnesis nedrīkst pakļauties sabiedrības viedoklim. Tiesnesis pakļaujas tikai tiesībām. Vienlaikus tiesnesis nedrīkst ignorēt sabiedrības leģitīmās gaidas pēc drošības un taisnīguma. Ja cilvēks nejūtas drošs, ja neredz sev apkārt taisnīgumu, ja nesaprot, ko dara tiesa, zūd uzticēšanās tiesai un valstij kopumā. Tas nozīmē, ka valsts nav spējusi veikt savu centrālo funkciju – taisnīguma un drošības nodrošināšanu.

Ar gandarījumu jāatzīst, ka ejam pareizā virzienā. Cilvēku uzticēšanās tiesām aug. Ja pirms 10–20 gadiem tiesām uzticējās 26–38%, pirms diviem gadiem – 45%, tad šogad Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) veiktais pētījums parāda, ka tiesai uzticas jau 48% sabiedrības. Tas ir visu mūsu darba rezultāts. Kolēģi, paldies par to!

Mainās arī pasaule. Nekad vēl mums nav nācies dzīvot tik tuvu reāliem kara draudiem, kā tas ir šodien. Nekad vēl tik ļoti neesam novērtējuši, ko nozīmē dzīvot drošā un tiesiskā valstī. Tādēļ īpaši uzmundrinājumi mūsu kolēģiem Latgalē, kas ir vistuvāk robežai ar to pasauli, no kuras nāk šis apdraudējums. Uz viņu darba galdiem arvien intensīvāk gulst lietas, kas saistītas ar valsts drošību – par robežpārkāpumiem, bēgļu nelegālu pārvietošanu, citām pretvalstiskām darbībām, un viņiem jābūt modriem pirmajiem reaģēt uz vēl nebijušām situācijām.

Tādēļ noslēguma vēlējums gan kolēģiem Latgalē, gan Rīgā, Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē lai ir Latvijas Senāta senatora Jāņa Skudres vārdi, ko viņš 1935.gadā teica, aiziedams  no Latgales apgabaltiesas priekšsēdētāja amata, kļūstot par senatoru un aizbraucot no Daugavpils:

„Es atrodu, ka visskaistākā ideja ir mana valsts, un no šādas redzes viedokļa es izgāju arī visā savā dzīvē ar visiem darbiniekiem. [..] Lūdzu jūs palikt pie manas atziņas – kalpot valstij.”

Piebildīšu tikai, ka valsts nav tikai institūcijas. Valsts ir arī sabiedrība un ikviens cilvēks.

Kolēģi, sveicu Latvijas Republikas proklamēšanas 106.gadadienā un novēlu turpināt dzīvot savā neatkarīgajā Latvijā, kur cilvēki ir droši un tic tiesu varai un tiesiskai un taisnīgai valstij! Diemžēl, tas nav garantēts, tas ir jāuztur ikdienā katram Latvijas iedzīvotājam un mums jo īpaši.

Sveicieni svētkos!