Pieļaujamās kritikas robežas valsts amatpersonu darbam

Mēs dzīvojam trauksmainā laikā. Nu jau gandrīz desmit gadu garumā Eiropu ir piemeklējuši dažādi apdraudējumi un nelaimes, kas licis arī valstīm no jauna pārskatīt iepriekš pašsaprotamas lietas un pārvērtēt vērtības, par kurām mēs nemainīgi iestājamies. Viena no tādām pamatbrīvībām, kuru robežas šobrīd nākas pārvērtēt, ir vārda brīvība (freedom of expression). No vienas puses, tā ir nozīmīga indivīdam, jo ļauj tam izpaust savu personību un iekļauties sabiedrībā. No otras puses, ikvienas personas vārda brīvība ir demokrātijas pastāvēšanas priekšnoteikums, bet tās ierobežojumi ir tiešs apdraudējums pašai demokrātijai.

Demokrātijai atbilstoša komunikācija ir iespējama vienīgi tad, ja ikviena persona bauda vārda brīvību. Ciešā saikne starp vārda brīvību un demokrātiju ir tikusi uzsvērta virknē spriedumu, kas pieņemti dažādu Eiropas Savienības valstu konstitucionālajās tiesās. Itālijas Konstitucionālā tiesa atkārtoti ir uzsvērusi, ka demokrātiskas sabiedrības pamatā ir efektīva vārda brīvība. Vācijā federālā konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka vārda brīvība un informācijas brīvība ir neapšaubāma konstitucionāla vērtība, kuras īstenošanai būtu nepieciešama konstitucionāla aizsardzība. Spānijas Konstitucionālais tribunāls ir uzsvēris, ka vārda un informācijas brīvība ir pamats plašsaziņas līdzekļu brīvībai un neatkarībai un kopā ar viedokļu plurālismu ir konstitucionāla vērtība. Latvijas Satversmes tiesa atzina, ka: „uzskatu brīvība un brīvība tos paust bieži tiek uzsvērta kā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām kodols un citu paktā nostiprināto tiesību mēraukla. Šīs brīvības apvieno pilsoniskās un politiskās tiesības harmoniskā veselumā."

Tomēr XXI gadsimtā mēs esam sapratuši, ka demokrātija var tikt apdraudēta arī no antidemokrātiskām kustībām pašā nācijā. Tāpēc šobrīd mēs veidojam aizsargāties spējīgas demokrātijas modeli, vienlaikus risinot jautājumu, kā demokrātiskā veidā, nepamatoti neierobežojot personu pamattiesības, aizsargāt kolektīvās vērtības: cilvēka cieņu, demokrātiju, tiesiskumu.

Manuprāt, amatpersonu, tostarp tiesnešu, darba kritika ir vērtējams no diviem aspektiem:

1. Cilvēka tiesības uz vārda brīvību, kas ļauj īstenot arī politisko līdzdalību demokrātijā, tostarp publiski paužot viedokli par valstī pieņemtajiem lēmumiem un to īstenošanu, kas ir cieši saistīts ar amatpersonu darbības vērtēšanu. Šeit īpaša nozīme ir žurnālistu tiesībām iegūt un izplatīt informāciju.
2. Jāvērtē pašu valsts orgānu, t.i., amatpersonu, savstarpējā komunikācija, kas bieži satur pārmetumus un kritiku, tostarp nepamatotu, saistībā ar citu amatpersonu darbību. Īpaši sensitīvs jautājums ir tiesnešu darba nepamatota kritika, kas grauj sabiedrības uzticēšanos ne tikai tiesai, bet tiesiskumam valstī vispār.

Vispirms par cilvēka tiesībām uz vārda brīvību. Latvijas Republikas Satversmes tiesa ir atzinusi, ka: „Pamattiesību uz vārda brīvību ierobežojuma mērķis atzīstams par leģitīmu tikai tad, ja tas atbilst ne vien Satversmes 116.pantā, bet arī Konvencijas 10.pantā minētajiem mērķiem, kuru labad var ierobežot vārda brīvību." Argumenti ir izvērsti citā spriedumā 2015.gadā, nosakot, ka „Satversme iespējamus vārda brīvības ierobežojumus noteikusi vispārīgi, savukārt Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija dod konkrētus kritērijus. Konvencijas 10.panta otrajā daļā norādītie leģitīmie mērķi, kuru dēļ vārda brīvība var tikt pakļauta ierobežojumiem, ir šādi: valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses; nekārtību vai noziegumu nepieļaušana; veselības, morāles, citu cilvēku reputācijas vai tiesību aizsardzība; konfidenciālas informācijas izpaušanas nepieļaušana; tiesas autoritātes un objektivitātes saglabāšana. Tātad tiesību uz vārda brīvību ierobežojuma mērķis atzīstams par leģitīmu tad, ja tas atbilst Satversmes 116.pantā norādītajiem mērķiem, kas vērtējami kopsakarā ar konvencijas 10.panta otrajā daļā norādītajiem mērķiem." Turklāt, kā 2022.gadā atzinusi Satversmes tiesa, „vārda brīvības ierobežojumus var noteikt tikai gadījumos, kad vārda brīvība rada nepārprotamus un tiešus draudus sabiedrībai."

Jebkuriem pasākumiem, kas ierobežo vārda brīvību, jābūt izdiskutētiem un izlemtiem parlamentā un skaidri noteiktiem likumā. Tie ir pieļaujami tikai pamatotu iemeslu jeb leģitīma mērķa dēļ, bet galvenais – tiem jābūt izņēmumam, pamatojoties uz individuālo situāciju.

Taču šobrīd dzīvojam dīvainā laikā, kad lēmumi ir jāpieņem ātri, bet tiesiskums prasa lēnu un izsvērtu procesu. Sabiedrība jau vairākus gadus ir nemainīgos stresa apstākļos. Šāds laiks vienmēr sabiedrībai liek ciešāk saslēgt savas rindas, norobežoties no „nepareizā”, izolēt un aizliegt savādāko, jo tas it kā var apdraudēt sabiedrības pastāvēšanu, vienotību, valdošās vērtības.

Tā ir demokrātijas vārīgā vieta – kamēr ir miers un labklājība, sabiedrība ir iecietīga pret viedokļu dažādību, bet apdraudējuma apstākļos vairākums apvienojas un pasludina vienīgo patiesību, vienīgās patiesās vērtības un vēršas pret to apstrīdētājiem. Ja amatpersonas, tostarp tiesa, aizstāv liberālās vērtības, ko nosaka pamattiesības, tad kritiku izpelnās arī tas, kas uzstāj uz tiesiskumu. Protams, sabiedrības locekļu izglītība un humānisma tradīcija rietumu kultūrā šo tendenci mīkstina, taču ne izslēdz.

Valsts amatpersonu kritika ir daļa no personas tiesībām uz vārda brīvību. Amatpersonu kritika palīdz valstij pašattīrīties, ja atklājas korupcijas gadījumi vai neprofesionāla rīcība, kuras dēļ valsts ir cietusi zaudējumus. Tātad šāda kritika ir ne tikai pieļaujama, bet pat vēlama. Taču vienlaikus, kritizējot amatpersonas, tiek grauta uzticība valstij, kuru tās pārstāv. Turklāt konkrētā amatpersona, kura tiek pakļauta nepamatotai kritikai, kas bieži robežojas ar vajāšanu, tiek kavēta normāli veikt savus darba pienākumus. Kur lai novelk robežu starp pamatotu, pieļaujamu, vēlamu sabiedrības locekļu kritiku un nepieļaujamu, sodāmu kritiku?

Tas ir lielais uzdevums likumdevējam un tiesām. Šos jautājumus palīdz risināt tiesību normas, kuras nosaka, ka personai ir tiesības un pienākums informēt sabiedrību par faktiem par tādu amatpersonas darbību, kas ir amorāla vai prettiesiska. Latvijā, piemēram, pieņemts „Trauksmes celšanas likums”, kurā noteikts, ka „trauksmes cēlējs – fiziskā persona, kura sniedz informāciju par iespējamu pārkāpumu, kas var kaitēt sabiedrības interesēm, ja persona šo informāciju uzskata par patiesu [..].”

Savukārt amatpersonu aizskarošas piebildes (lai gan ECT ir atzinusi, ka amatpersonu privātā dzīve arī ir sabiedrības interešu lokā un tās aizsardzība tiek vērtēta pēc citiem standartiem nekā privātpersonu gadījumā), nepatiesas ziņas, amatpersonas personiskās dzīves traucēšana ir nepieļaujama „vārda brīvības” izpratne, proti, tas neiet aizsargātās pamattiesības tvērumā.

Īpaši nozīmīga ir vārda brīvības nodrošināšana žurnālistiem. Piemēram, Latvijas tiesās jau ir vērtēts gadījums, kad tiesnese cēla prasību pret žurnālistu. Senāts saistībā ar prasītājas kasācijas sūdzību norādīja, ka uz atbildētājiem – žurnālisti un preses izdevumu – attiecas plašas vārda brīvības un preses brīvības kā vārda brīvības neatņemamas sastāvdaļas garantijas (SKC-13/2022). Vērtējot vārda brīvības ierobežojuma samērīgumu, ir jāņem vērā arī piemērotās sankcijas raksturs un bardzība. Sankcijas nedrīkstētu būt tādas, kas masu informācijas līdzekļus atturētu no iesaistes sabiedrības debatēs par jautājumiem, kas izraisa pamatotas bažas sabiedrībā.

Liekas, ka visu kritiku amatpersonas, tostarp tiesneši, saņem no privātpersonām, visupirms žurnālistiem. Taču tas īsti neatbilst patiesībai. Katru reizi, kad valstī gadās kāds skaļāks skandāls, kurā kaut vienu lēmumu ir pieņēmusi tiesa, citu valsts konstitucionālo orgānu pārstāvji publiski kritizē ne tikai konkrēto tiesnesi, bet parasti to vispārina uz tiesām vispār. Taču tiesnesis, tiesa sabiedrību uzrunā ar saviem spriedumiem, spriedumu preses relīzēm, kas balstītas sprieduma atziņās. Skaidrojot spriedumu, ir jāņem vērā arī tiesnešu apspriedes istabas noslēpums. Tie ir tikai daži faktori, kas liedz tiesnesim aizstāvēties, publiski atbildēt uz nepamatotiem pārmetumiem.

Manuprāt, Latvijā spilgtākais gadījums, kas sākās ar tiesneša nepārdomātu, kaut juridiski pilnīgi korektu komunikāciju, bija 2015.gadā. Liepājas pilsētas tiesā par netiklām darbībām ar mazgadīgu meiteni tika tiesāti divi pedofili. Viņi atzina savu vainu, tāpēc bija „vienkāršots” kriminālprocess, proti, bez pierādījumu pārbaudes. Tiesnese piesprieda pedofiliem piespiedu darbu un probācijas uzraudzību. Spriedums izraisīja ažiotāžu sabiedrībā, jo tika uzskatīts, ka sods ir nesamērīgs nodarījumam. Gadījumu sāka plaši atspoguļot masu mediji, uzsverot, ka tiesnese ir rīkojusies neadekvāti. Pret tiesnesi vērsās ne tikai sabiedriskā doma, bet arī citi valsts orgāni: ministru prezidente un valsts prezidents kopīgā uzrunā publiski nosodīja tiesnesi, Saeimas deputāti rakstīja vēstuli tieslietu ministram, lai viņš atceļ tiesas spriedumu. Ar laiku tika noskaidrots, ka tiesnese rīkojusies tiesiski, proti, piespriedusi sodu, ko nosaka atbilstošā Krimināllikuma norma, turklāt rīkojusies atbilstoši tiesu praksei, proti, ar līdzīgu vāju pierādījumu bāzi arī citas tiesas vienojās ar apsūdzētajiem, kuri atzina savu vainu un saņēma sodu, ko likumdevējs kā vieglāko sodu ietvēris likumā. Kad izskanēja šie argumenti, proti, ka tiesnese ir rīkojusies atbilstoši likumam un visas tiesas dara tāpat, tātad nesamērīgo sodu ir noteicis pats likumdevējs, parlamenta spīkere komentēja, ka visas tiesas nepareizi piemēro šo normu...

Minētā situācija ir spilgta savā netaisnīgumā, kritizējot tiesas darbu gadījumā, kurā tiesa darbojusies tiesiski. Taču diemžēl situācija ir diezgan tipiska. Arī citos gadījumos tiesas tiek vainotas, ja kaut kas pēc sabiedrības ieskata galarezultātā ir netaisnīgi vai aplami. Šādā situācijā ir būtiski, lai kāds uzstātos tiesu varas vārdā, profesionāli un reizē cilvēkiem saprotami skaidrojot situāciju. Šobrīd Latvijā tā ir Tieslietu padome, kas nepamatotas kritikas gadījumā iestājas gan par konkrēto tiesnesi, gan tiesu varu kopumā. Tomēr tas nerisina situāciju. Ļaunums jau ir nodarīts, graujot tiesu varas prestižu, ko dara pati valsts. Politiķiem šāda kritika, tostarp nepamatota un klaji aplama,  ir cīņa par vēlētāju simpātijām, taču tiesneši un prokurori šādās „spēlītēs” piedalīties nedrīkst. Valstī ir jāveido, jāstiprina izpratne, ka demokrātija pastāv konstitucionālo orgānu, valsts iestāžu un nācijai piederīgo personu cieņpilnā sadarbībā, kopīgās rūpēs un atbildībā par valsti un vienam par otru. Sadarbības pamatā ir cieņpilna komunikācija. Satversmes tiesa savos spriedumos ir minējusi „konstitucionālo orgānu savstarpējās lojalitātes principu” kā pamatu demokrātiskas valsts pastāvēšanai.

Noslēgumā vēlos uzsvērt Satversmes tiesas atziņas:

„Demokrātiskai valstij nevajadzētu baidīties no debatēm pat par visšokējošākajām un antidemokrātiskām idejām. Šādas idejas ir jāatspēko un demokrātisku vērtību pārākums jāpierāda atklātās debatēs. Pārliecināšana atklātu debašu gaitā, nevis aizliegumi un represijas ir visdemokrātiskākais pamatvērtību aizsardzības līdzeklis."

„Pat nelielu sodu noteikšana vārda brīvības jomā gan uz indivīdu, gan visu sabiedrību atstāj negatīvu ietekmi (chilling effect) un tāpēc pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos."

Esot krīzē, mēs šobrīd ierobežojam daudzas brīvības, tostarp vārda brīvību, lai pasargātu demokrātiju un nācijas suverenitāti. Taču ir jāatceras, ka ar šīm „zālēm”, kuras lietojam, lai pasargātu demokrātiju, mēs ilgtermiņā varam arī to iznīcināt, ja pēc krīzes vārda brīvības ierobežojumu rezultātā mums paliks tikai viens pareizais viedoklis.