Tiesiska valsts: modeļi, kritēriji un īstenošana

Ziņojums

Man ir liels gods uzrunāt šo ļoti reprezentatīvo auditoriju, un es mēģināšu izdarīt neiespējamo – 20 minūtēs pastāstīt par sevi un saviem būtiskākajiem pētījumiem.

Vairāk nekā 30 gadus es strādāju Latvijas Universitātē un nodarbojos ar zinātnisko pētniecību, no tiem teju 20 gadus esmu profesora amatā. Pa šo laiku ir tapušas 173 publikācijas, no kurām 85 ir zinātniskas, anonīmi recenzētas. Uzskatu, ka zinātniekam ir ne tikai jācīnās un jātiecas pēc indeksiem un datubāzēm, bet, tieši otrādi, ir jāveic tādi pētījumi, kas zinātni tālāk nestu sabiedrībā. Tāpēc, kopš ir izveidota Nacionālā enciklopēdija, katru vasaru es rakstu tai šķirkļus. Esmu uzrakstījusi jau 35 šķirkļus. Pēdējais bija par tiesisku valsti, ko arī šodien prezentēju. Man ir iznākušas astoņas monogrāfijas. Tās ir rakstītas kā zinātniski pētījumi, bet ar domu, lai varētu tikt izmantotas arī mācību procesā. Pēdējais būtiskākais sasniegums bija 2021.gadā, kad par rakstu krājumu „Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu” saņēmu Arveda Švābes vārdabalvu par pētījumu Latvijas vēsturē. Būtiskākā pēdējā gada publikācija ir grāmata „Publiskās tiesības”, kam zinātniskās redaktores bijām mēs ar profesori Ziemeli – pirmoreiz Latvijas vēsturē vienā biezā grāmatā ir apkopotas visas publisko tiesību nozares un būtiskākie jēdzieni.

Aktīvi darbojos zinātnieku sadarbības organizācijās. Profesora Kārļa Dišlera fondā ir apvienojušies praktiķi un zinātnieki, lai atbalstītu jaunos zinātniekus un dotu stipendijas attīstībai. Kopš 2017.gada darbojos Eiropas salīdzināmās tiesību vēstures biedrībā, un pagājušajā gadā mani uzņēma Starptautiskajā tiesību socioloģijas pētnieku komitejā.

Tiesisko valsti esmu pētījusi no dažādiem aspektiem – no tiesību vēstures, no tiesību socioloģijas, no ētikas, arī no juristu ētikas, kā arī no konstitucionālo tiesību skatupunkta. Tiesiskas valsts jēdziens ir ļoti komplekss – tas ir gan zinātnisks, gan ar praktisku pielietojamību, jo daļa no pētījumiem ir diskutēti Saeimā un ir palīdzējuši reformēt tiesu sistēmu, izveidojot tādu trīspakāpju tiesu sistēmu, kāda tā ir šobrīd. Uz daļu publikāciju atsaucas tiesas – tātad zinātnes atziņas tiek īstenotas arī dzīvē. Proti, jurisprudence kā zinātne ir arī praktiski pielietojama. Tas, ko juristi zinātnieki izstrādā, maina mūsu visu dzīvi, jo tiek iestrādāts likumos un valsts uzbūvē un to ņem vērā tiesību normu piemērotāji. Tātad zinātnieku atziņas var sakārtot dzīvi ikvienam no mums.

Enciklopēdijas šķirkli veidojot, es definēju pavisam īsi un sausi, kas ir tiesiska valsts. Tā ir valsts, kurā ikviens cilvēks ir pakļauts tiesībām, bet visupirms pati valsts ir saistīta ar tiesību normatīvo spēku un ievēro cilvēka pamattiesības. Ļoti ilgi – līdz pat 19.gadsimtam un 20.gadsimta sākumam – valsts bija ārpus tiesību tvēruma. Tas, kurš bija pie varas, nebija pakļauts tiesībām. Arī tagad tas tā ir nedemokrātiskās valstīs, kas nerespektē „likuma varu” (Rule of Law).

Tiesiskas valsts veidošanās process Rietumu kultūrā ir bijis ļoti garš. Eiropā vēsturiski ir izveidojušies trīs dažādi tiesiskas valsts koncepti. Senākais no tiem ir angļu Rule of Law jeb tiesiskuma koncepts, kurš sāka veidoties 1215.gadā ar Lielās brīvības hartas pieņemšanu. Kāpēc tas ir nozīmīgs? Pirmo reizi monarhs parakstīja dokumentu, ar kuru viņš apņēmās, ka viņš rīkosies tiesību ietvarā un viņam ir saistošas iedzīvotāju pamattiesības, proti, tiesības tika noliktas virs monarha.

Otrs modelis ir franču État de droit, kas sāka veidoties līdz ar Franču revolūciju 1789.gadā, kad tika pieņemta Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija. Ja angļu modelis „tiesiskums pāri monarham”  visupirms tika vērsts uz personas aizsardzību krimināltiesību jomā, tad franču tiesiskā valsts veidojās no koncepta, ka ikvienam pilsonim ir pamattiesības.

Savukārt trešais modelis, kurš izveidojās tikai 19.gadsimta vidū, ir vācu Rechtsstaat modelis, kurš pieprasa rakstītu konstitūciju un neatkarīgu tiesu varu, jo tieši neatkarīga un kompetenta tiesu vara ir tā, kas garantē iedzīvotāju tiesību ievērošanu. Kā papildu garanti pēc tam parādās arī administratīvais process un konstitucionālā tiesa – tiesas, kur iedzīvotāji var tiesāties pret valsti un pieprasīt to, lai valsts ievēro tiesības.

Šie trīs modeļi ir atšķirīgi detaļās. Tai pašā laikā, kopš veidojās Eiropas Savienība un izveidojās Eiropas Savienības Tiesa, visām Eiropas valstīm, kuras pieder Savienībai, tiek izvirzītas vienotas prasības pēc tiesiskuma garantijām, jo viens no mērķiem un viena no vērtībām, kāpēc tika veidota Eiropas Savienība, bija arī iedzīvotāju pamattiesību nodrošināšana, garantējot tiesības uz taisnīgu tiesu, garantējot, ka valsts vara tiek īstenota caurspīdīgi un valstī nav korupcijas. Demokrātija un tiesiska valsts ir modelis, uz ko tiecas Eiropas Savienība.

Latvija jau kopš dibināšanas tikusi veidota kā tiesiska valsts. Tūlīt pēc valsts dibināšanas pieņemti likumi, lai liktu pamatus parlamentārai demokrātijai, sasauktu Satversmes sapulci un izstrādātu konstitūciju. Jau Tautas padomes politiskajā platformā ir iedzīvotāju pamattiesības: vēlēšanu tiesības, mazākumtautību tiesības, dzimumu līdztiesība. Tātad kopš 1918.gada Latvija tika veidota pēc vācu Rechtsstaat modeļa ar konstitucionālismu, ar neatkarīgu tiesu, ar iedzīvotāju pamattiesībām. Lai gan 1922.gadā, pieņemot Satversmi, neizdevās tajā iekļaut pamattiesību sadaļu, taču tas nenozīmē, ka iedzīvotāju pamattiesības nebija. Kā jau minēju, dibinot valsti ar Tautas padomes politiskās platformas pieņemšanu un vēlākiem likumiem, šīs pamattiesības tika noteiktas. Turklāt arī Satversmē 1922. gada redakcijā viena būtiska pamattiesība, bez visu pilsoņu politiskajām pamattiesībām vēlēt un tikt ievēlētiem, tomēr bija iekļauta. Tā bija noteikta VI nodaļā „Tiesa” – kā tiesības uz taisnīgu tiesu un visu personu vienlīdzība tiesas priekšā. Tiktāl par vēsturi.

Ja vērtējam to, kā darbojas Latvijas Republika, vai varam teikt, ka atjaunotā Latvijas Republika tajos vairāk nekā 30 gados, ko jau esam tajā nodzīvojuši, ir tiesiska valsts?

Ļoti daudz tika darīts uz brīdi, kad mēs vēlējāmies iestāties Eiropas Savienībā. No Eiropas Savienības saņēmām dažādas norādes, pie mums brauca mācīt un mēs ieguldījām milzīgu darbu. Izveidojām Satversmes tiesu un Tiesībsarga institūciju. Pieņēmām Administratīvā procesa likumu un izveidojām administratīvās tiesas. Ja skatāmies pēc tiem kritērijiem, kuri tiek izvirzīti tiesiskai valstij, varam teikt, ka mums ir Satversme, tajā ir iekļautas personas pamattiesības un mūsu pamattiesību katalogs atbilst visiem starptautiskajiem standartiem. Satversme garantē varas dalīšanu, kas arī ir viena no prasībām, lai būtu tiesiska valsts. Mūsu valstī vara neatrodas vienas personas vai personu grupas rokās. Valstī pastāv reāla varas dalīšana, ir izveidota neatkarīga tiesu vara, tiesībām ir pakļauti visi, ieskaitot pašu valsti. Droši varam teikt, ka, vērtējot juridisko uzbūvi jeb to, ko tiesiski esam ielikuši valsts uzbūvē, mums ir tiesiska valsts. Bet vai realitātē esam sasnieguši tiesisku valsti? Proti, vai ikviens pilsonis apzinās, ka viņš ir pakļauts tiesībām? Vai tie, kas tiek ievēlēti pašvaldībās vai Saeimā, jūtas pietiekami atbildīgi, jo viņi noteiks pārējiem tiesības, vai viņi jūtas, ka arī pašiem, pildot amata pienākumus, ir saistošas tiesības un pienākumi? Vai mēs esam izskauduši korupciju un vai pie mums netiek runāts par valsts nozagšanu, kā tas bija pirms pārdesmit gadiem?

No vienas puses, manos pētījumos ir analīze par valsts normatīvo struktūru, normatīvajiem aktiem un institūcijām, kas valstī ir izveidotas. No šī aspekta mana atbilde ir: jā, mēs esam izveidojuši tiesisku valsti. Vienmēr var uzlabot, vienmēr var papildināt, bet, ja valsts strādātu tā, kā tā ir izveidota, mums būtu tiesiska valsts. Lai saprastu, kā valsts strādā, ir tiesību socioloģijas metodes un ir vēsturiskie pētījumi. Tāpēc šeit nonākam līdz nācijas juridiskajai kultūrai.

Pirms pāris gadiem es rakstīju nodaļu par nācijas juridisko kultūru vairāku sējumu grāmatā „Latvieši un Latvija”, kas bija Zinātņu akadēmijas projekts. Es pētīju dainas un daudzus citus avotus. Pamata jautājums bija – kāds ir taisnīguma tikums mūsu nācijā? Kāda ir mūsu mentalitāte attiecībā uz juridisko kultūru? Kāda ir mūsu tiesiskā apziņa? Tie ir raksturlielumi, ko var atrast gan mūsu kultūras mantojumā, proti, folklorā, gan mūsu literārajos darbos – tas parādās gan Blaumaņa, gan Jaunsudrabiņa darbos, gan daudzos citos. Pamata koncepti, ar kuriem tiek operēts, lai izprastu, vai mums ir tiesiska valsts, ir nācijas kopumā un atsevišķu indivīdu likumpaklausība un tiesiskais nihilisms.

Pagājušajā vasarā Nacionālajai enciklopēdijai uzrakstīju divus šķirkļus – viens bija „likumpaklausība”, otrs – „tiesiskais nihilisms”. Nācās secināt, ka nevienā Latvijas juridiskajā vārdnīcā jēdziens „likumpaklausība” līdz šim nav bijis iekļauts. Kaut gan tas ir ļoti būtisks jēdziens, jo normāla sabiedrība un normāla valsts balstās uz tiesiskumu un uz likumpaklausīgiem pilsoņiem. Vienalga, kādā amatā tas cilvēks ir vai nav nevienā amatā, viņam ir jābūt likumpaklausīgam. Ko nozīmē likumpaklausība? Tā ir personas cieņa pret tiesību prasībām. Cilvēks neliek sevi gudrāku par tiesībām. Cilvēks neliek sevi pārāku par citiem, kuri pakļaujas tiesībām. Cilvēks ievēro tiesības aiz cieņas pret savu valsti un līdzpilsoņiem.

Demokrātiskā valstī cilvēks ievēro tiesības tāpēc, ka tā ir mūsu kopējā griba un viņš ciena līdzpilsoņus. Likumpaklausību, likumpaklausīgu pilsoni sabiedrībā veido, sākot ar bērna audzināšanu ģimenē un turpmāk izglītības procesā. Likumpaklausība būtu jāstimulē arī valstij. Valsts to var darīt ar sabiedrības izglītošanu, var darīt arī ar sodiem, proti, tam, kas tiesības negrib ievērot aiz cieņas pret tiesībām, liek to darīt aiz bailēm no soda vai kauna, ka viņš tiek saukts pie atbildības.

Pēdējos gados redzam tendences, ka ar likumpaklausību ir slikti, un valsts izdomā arvien bargākus sodus un arvien jaunus nodarījumus, par ko sodīt. Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu sabiedrība nedzīvo tik harmoniski, kā mēs gribētu, lai mēs dzīvojam. Vecāki ne vienmēr rūpējas par bērniem. Kāds saka naida runu, aizskar citus. Un, protams, lielais sāpīgais jautājums Latvijā ir dzērājšoferi. Sākumā bija kriminālatbildība par atkārtotu braukšanas dzērumā ar lielām promilēm, tad atņēma tiesības un nolika automašīnu maksas stāvvietā, šobrīd jau pie zināmiem nosacījumiem dzērājšoferiem automašīnas tiek konfiscētas un ziedotas Ukrainai. Bet, piedodiet, dzērājšoferi ir joprojām.

Tad kāpēc šī valsts stimulētā likumpaklausība ar sodiem nedarbojas? Te ir darba lauks pētniekiem. Un mēs nonākam pie tā otrā jēdziena – tiesiskais nihilisms, kad persona vai, nedod Dievs, sabiedrības grupa vai liela sabiedrības grupa neciena tiesības, neredz tās kā jēgpilnu sabiedrisko attiecību regulatoru. Tas nozīmē, ka cilvēks vērtē, vai viņš pakļausies vai nepakļausies tiesībām, un mēs nevaram prognozēt, kā mūsu apkārtējie pilsoņi uzvedīsies. Šajā jautājumā ir vēl ļoti daudz ko pētīt. To dara sociologi, bet sociologi parasti konstatē faktu, kur mēs esam. Tālāk jau ir starpdisciplināri pētījumi, kuros iesaistās arī juristi. Arī es iesaistos, meklējot atbildi uz jautājumu, ko darīt, lai Latvija kļūtu par labāku vietu, kur dzīvot?

Atbildes uz jautājumiem

Ivars Kalviņš: Paldies, Osipovas kundze, Jūs ļoti kodolīgi un ļoti izsmeļoši pastāstījāt par saviem pētījumiem, zināmā mērā arī raksturojot to situāciju, kādā mēs šobrīd mūsu valstī esam ar tiesību normu īstenošanu un piemērošanu. Paldies!

Andrejs Siliņš: Paldies. Ļoti interesanti un saturīgi! Vai varam teikt, ka Zinātņu akadēmija darbojas atbilstoši tiesiskas valsts principiem?

Sanita Osipova: Manuprāt, Zinātņu akadēmija ir ekselento prātu biedrība, kuru valsts respektē. Būtiski ir tas, kā tiek uzņemti jaunie biedri – ka par to balso vecie biedri. Bet man drīzāk gribas uzsvērt to demokrātiju, kas ir iebūvēta akadēmijas pašā būtībā. Zinātņu akadēmija ir ļoti demokrātiska platforma, kur zinātniekiem satikties un diskutēt. Tas arī sekmē starpdisciplināros pētījumus, jo šobrīd dzīve ir tik sarežģīta un zinātņu nozaru ir tik daudz! Es kādreiz lasīju par zinātniekiem 18.–19.gadsimtā un biju pārsteigta. Viņš bija biologs, viņš bija filozofs, viņš bija matemātiķis, viņš bija mediķis, viņš bija ģeogrāfs. Kā viens cilvēks to visu varēja aptvert?! Pirmkārt, zināšanu apjoms bija mazāks un specializācija nebija tik šaura. Domāju, ka šobrīd neviens no mums savā jomā nevar gūt panākumus, ja nesadarbojamies ar radniecīgajām zinātņu nozarēm, ja nepastāv starpdisciplināra diskusija. Demokrātisku diskusiju tiesiskā rāmī nodrošina Zinātņu akadēmija.

Andris Šternbergs: Vai nav tā, ka tad, kad cilvēki izvirza prasības pret Latvijas valsti un sūdzas Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ka pārkāptas viņu tiesības, valsts arī daudzreiz zaudē? Vai notiek kādi uzlabojumi?

Sanita Osipova: Tas ir tieši tiesiskās apziņas jautājums. Mēs vispār stāstām sliktu par savu valsti. Kaut gan no maniem pētījumiem izriet, ka tik labi, kā mēs dzīvojam šobrīd, mēs neesam dzīvojuši nekad latviešu tautas vēsturē. Es nerunāju tikai par ekonomiku, bet arī par tiesiskumu. Ja runājam par labajiem Ulmaņlaikiem, paskatieties mākslas filmu „Bille” – tur var ļoti labi redzēt, kā dzīvoja cilvēki Rīgas strādnieku rajonos.
Bet šodien mūsu cilvēki, pat daļa no tiem, kas sevi uzskata par trūcīgiem, brauc atpūtā uz ārzemēm. Arī šobrīd ne katrs vācietis no laukiem katru gadu aizbrauc uz ārzemēm slēpot vai atpūsties uz Turcijas kūrortiem.

Savukārt ja par to, kā mēs ejam tiesāties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu, tad – mūsu statistika nav sliktākā starp citām valstīm. Turklāt te nav runa par to, ka cilvēki noliedz savu valsti, bet par to, ka valsts ne vienmēr pamana, kur ir pārkāpusi kāda cilvēka tiesības. To gan varu pateikt – cik mūsu cietumnieki aiziet uz Eiropu vai uz Satversmes tiesu, tik viņi gandrīz vienmēr vinnē prāvas, jo mums joprojām ir diezgan necilvēcīga cietumu sistēma.

Ir arī cita kategorija cilvēku, kuri dodas gan uz Satversmes tiesu, gan raksta Valsts prezidentam, gan sūdzas Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo grib dabūt to, kas viņiem nepienākas. Tā ir viena no tiesiskas valsts blaknēm. Ikvienai iestādei noteiktā laikā ir jāatbild uz ikvienu iesniegumu. Kaut daļa no iesniegumiem ir bezkaunīgi un atkārtoti, pat maniakāli un vajājoši, ir jāatbild šiem cilvēkiem, jo pēc likuma visi ir vienlīdzīgi. Tātad tiesiska valsts ir dārga, jo valsts uzņemas funkcijas, kuras tā nevar nepildīt. Bet ja kāds ierēdnis filtrētu – šim atbildu, bet tam neatbildu – tad viņam būtu iedota nesamērīga vara. Tātad tā ir tiesiskas valsts blakne, tostarp, ka tiesas ir pārslogotas, arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pārslogota, un arī Satversmes tiesā nāk ļoti daudz iesniegumu. Dīvainākais pieteikums Satversmes tiesā, ko saņēmu, bija no cilvēka, kurš ir nodibinājis viņaprāt reliģisku organizāciju, kurai pieder viņš un viņa ģimenes locekļi. Viņš lūdza, lai Satversmes tiesa liek Saeimai ar likumu noteikt, lai baušļus visas kristīgās konfesijas tulkotu vienā veidā. Tātad tiesiskā valstī cilvēkam rodas ilūzija, ka viņš no valsts var prasīt jebko, kas viņam ienāk prātā.

Donāts Erts: Man jautājums saistībā ar mūžīgo diskusiju par Hirša indeksiem, ko teicāt, nevajag ņemt vērā. Protams, Latvijas zinātne Latvijas problēmu pētīšanā ir laba. Bet lai to izplatītu starptautiski un līdz ar to gūtu plašāku atzinību, vajadzīgs starptautisku ekspertu vērtējums. Kāpēc juristi un visi pārējie neizveido kaut kādu kritēriju sistēmu, kā novērtēt tās publikācijas, kas ir publicētas Latvijā? Lai starptautiskie eksperti var novērtēt publikācijas, kas ir saistītas ar Latvijas tēmu, bet nav publicētas ārzemēs.

Sanita Osipova: Es neesmu pret Hirša indeksiem. Teicu, ka es nestrādāju tikai uz indeksiem, ka man ir ļoti svarīgi publicēt mācību grāmatas, kas Latvijā īsti netiek novērtētas. Man ir ļoti svarīgi, lai savā jomā augsti kvalificēti cilvēki raksta, piemēram, Nacionālajai enciklopēdijai. Es neteicu, ka esmu pret indeksētajām datubāzēm, bet mēs nevaram strādāt tikai šīm datubāzēm, jo vispirms mums ir jāattīsta latviešu valoda visās zinātnes nozarēs. Un mums šī zinātne vienkāršā valodā ir jāpaskaidro tautai, lai celtu tās apziņu un zināšanas, jo ar zinošiem cilvēkiem, kuriem ir kritiskā domāšana, piemēram, pirms vēlēšanām nevarēs manipulēt. Manuprāt, mēs šajā ziņā esam mazliet iebraukuši „auzās”. No vienas puses, ir nepieciešama starptautiskā zinātne, no otras puses, mums ir jābūt arī nacionālajā valodā attīstītai zinātnei. Līdz ar ieguldījumu zinātnē mums ir jānolaižas līdz populārzinātniskām publikācijām, metot to tiltiņu starp zinātni un sabiedrību, sasniedzot ikvienu ieinteresētu lasītāju.

Vai juristi necīnās par to, lai prasības profesūrai un zinātniekiem vispār nebūtu tādas, kādas tās ir – birokrātiskas un akadēmisko brīvību ierobežojošas? Es cīnos sešus gadus, un mana lieta par Latvijas Zinātnes padomes eksperta tiesībām bija iestrēgusi apgabaltiesā četrus gadus bez virzības.  Es uztraucos un tā ir mana lielā sāpe, ka, ja vadāmies tikai pēc šīm Ministru kabineta noteikumos profesūrai izvirzītajām prasībām, mēs apdraudam valsts valodu – latviešu valodu – zinātnē. Mēs nesamērīgi ierobežojam zinātnieka akadēmiskās izpētes brīvību. Man kā juristam ļoti svarīga ir akadēmiskā brīvība, zinātnieka pētniecības brīvība. Ja vadāmies pēc starptautiskiem standartiem, tad zinātniskās pētniecības brīvība nozīmē, ka es publicēju savus pētījumus tādā formā, kā es gribu, un tādā valodā, kā es gribu. Tātad mana izvēle kā zinātniekam ir arī tas, kādā valodā es publicējos. Šobrīd mums to izvēli arvien sašaurina, un man kā latviešu valodas entuziastam tas ļoti sāp.

Donāts Erts: Kāpēc jūs neizmantojiet kaut kādu vērtēšanas sistēmu, atgriezenisko saiti, pēc kā varētu novērtēt publikācijas, kas ir orientētas uz vietējo auditoriju? Ārzemju publikāciju Hirša indeksu skatot, var redzēt – lasa, nelasa. Kā novērtēt to, ko jūs publicējat šeit?

Sanita Osipova: Es kā cilvēks to nevaru izdarīt. Un mēs kā juristi arī to nevaram izdarīt, jo Izglītības un zinātnes ministrija mūs ne vienmēr uzklausa. Savā laikā, esot Satversmes tiesas priekšsēdētāja, pat aizgāju uz personisku tikšanos ar tā laika izglītības ministri un izvirzīju vairākus problēmjautājumus. Ministri mainās. Risinājumu patiesībā atrod ierēdņi, nevis ministri vai zinātnieki. Diemžēl. Es tiešām šajā jautājumā esmu cīnījusies, bet, teikšu atklāti, man sāk nolaisties rokas.

Ivars Kalviņš: Paldies! Es gribēju pievienot arī savu neizpratni par to, kāda patiesībā ir reakcija. Kamēr biju universitātes padomes priekšsēdētājs, es universitātes sapulcēs teicu, ka ir jāpievērš uzmanība, ka mums ir eksaktās zinātnes un zinātnes, kas vērstas uz mūsu nacionālajām vajadzībām, valodu, vēsturi, kultūru, un ka tās nevar vērtēt ar vienu mērauklu. Jo ir šī specifika, kas mums ir vajadzīga, bet ko mēs nevaram nopublicēt ārvalstīs tāpēc, ka tur tas nevienu neinteresē. Bet mums tas ir svarīgi. Tas tāpat ir arī ar tiesību sistēmu – jūs nevarat Latvijas tiesības pārcelt kādā citā vidē, citā valstī un tradīcijās. Bet kāda bija reakcija? Tā man vienkārši izraisīja neizpratni. Pret mani uzstājās humanitārais sociālo zinātņu bloks, ka es samazinot viņu pētījumu vērtību. Gluži otrādi – es pasvītroju, ka ir nepieciešamas divas pieejas, jo mums ir vienlīdz svarīgi gan tas, gan tas. Bet iznāca, ka padomes priekšsēdētājs noniecina šo zinātņu nozīmi. Tad pāriet vēlēšanās cīnīties par šo vērtējumu sistēmu pielāgošanu adekvātai novērtēšanai.

Bet Osipovas kundzes ieguldījums ir ļoti augstu vērtējams un viņai ir pilnīga taisnība, ka mēs nedrīkstam šo uzticēt ekspertiem, kam nav saprašanas par to, kas mums ir svarīgi šobrīd nācijas attīstībai.

Guntis Zemītis: Paldies Osipovas kundzei par ziņojumu. Visus šos gadus viņa ir darbojusies ne tikai kā juriste, bet arī kā zinātnes politikas veidotāja. Sanitas Osipovas ievēlēšana par īsteno locekli, domāju, būtu ļoti vērtīgs pienesums akadēmijai, jo viņa būtu cilvēks, kas aizstāv zinātnes, īpaši humanitāro zinātņu, intereses. Relatīvi īsajā laikā, kopš Sanita Osipova ir Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle, viņa tiešām ir sevi apliecinājusi un bijusi ļoti aktīva – gan apmeklējusi sēdes, gan publicējusi rakstus „Zinātņu Akadēmijas Vēstīs”. Paraugs tam, kā akadēmijas loceklim būtu jāizturas pret savu akadēmiju. Tāpēc vēlu veiksmi un lūdzu atbalstīt viņu tālāk.

Ivars Kalviņš: Es visnotaļ pievienojos Zemīša kungam un aicinu Senāta locekļus atbalstīt Sanitas Osipovas kandidatūras virzīšanu balsošanai par Zinātņu akadēmijas īsteno locekli.