Atgriežas Senātā, bet jau citā statusā

Ievads

Vai vecāki ir priecīgi, ka meita gājusi viņu pēdās – ir juriste, lai gan citā ceļā – kļuvusi par tiesnesi, un nu jau augstākajā tiesneša amatā – ir senatore? Tāds ir pirmais jautājums, ko vaicāju mūsu sarunā. „Šaubu nav, ka mēs esam priecīgi. Kurš vecāks nepriecājas, ka bērniem labi klājas? Galvenais ir pajautāt, vai bērns pats ir apmierināts. Ja jā, tad vecākiem mierīga sirds,” atbild Inese. Bet Dainis tālāk sarunā atklāti teiks, ka neuzlūko meitu kā augstākajā juristu postenī esošu senatori – viņiem Indra ir un paliek pirmām kārtām meita. „Absolūti nodalītas kategorijas. Man viņa nav ne senatore, ne tiesnese, ne kas cits. Viņa ir mana meita pirmām kārtām. Pārējais ir pēc tam,” saka Indras tētis.

Tas, ka Indra izvēlējās studēt juristos, vecākiem nebija pārsteigums, jo tā taču bija viņu profesija. Jaunākā meita Laura gan nav gājusi viņu pēdās, bet ieguvusi augstāko izglītību un maģistra grādu ekonomikā, strādā tūrisma nozarē Kolumbijā.

Indrai, skolā mācoties, interesēja arī bioloģija. Taču vidusskolā bija izvēlēts humanitārais virziens, un bez ķīmijas šis sapnis vairs nebija reāls. Mammai gan likās, ka Indra vienu gadu pēc vidusskolas izlaidīs, mācīsies ķīmiju un tad studēs medicīnu, tomēr nē – viņa izvēlējās vidi, ko jau zināja, un iestājās Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.

Kādu Indra no savas bērnības atceras to juristu pasauli, kur strādāja mamma un tētis? Indra atbildi dala divās daļās. Pirmā daļa bija agrā bērnība, kad viņai kā bērnam izpratnes, ko dara vecāki, nebija. Viņi rītos gāja uz darbu, vakaros atgriezās. Mājās bija plaukti ar daudz grāmatām, uz kurām bija rakstīts „kodekss”, Indra tās pašķirstīja – nekā interesanta – garlaicīgi virsraksti un katra rindkopa ar ciparu. Cik neinteresantas grāmatas vecāki lasa! Mājās bija arī rakstāmmašīna – tas jau bija interesantāk, un viņai arī ļāva ar to parakstīt. Vēl no bērnības Indra atceras svētkus vecāku darbavietā – ar dziedāšanu, dejošanu, ziemā eglīti mežā. Cilvēki prata sabalansēt darbu ar atpūtu.

Vēlāk skolas gados nāca sapratne, cik nozīmīgs un atbildīgs ir jurista darbs. Redzēja, kā vecāki ļoti rūpīgi gatavojās katrai lietai, redzēja viņu lielo atbildību, viņu prieku par to, ja ir labi izdevies, un arī kādu sarūgtinājuma brīdi, ja kaut kas nebija tā, kā cerēts.

Indras mamma Inese par advokāti strādājusi kopš pirmās dienas pēc universitātes beigšanas. Toreiz bija obligātā sadale, tādēļ pāri, kas draudzējās, steidza apprecēties, lai sadale viņus neizšķirtu. Tā Inese sekoja Dainim uz Jēkabpili, kur viņš jau gadu strādāja par izmeklētāju prokuratūrā (Dainis gan ar joku iestarpina, ka bijusi jau arī patikšana, ne tikai augstskolas sadale). Šopavasar, sasniedzot 71 gadu, Inese nolēma beigt zvērināta advokāta amatu.

Savukārt Daiņa karjera bija virzījusies dažādākos virzienos: izmeklētājs prokuratūrā Jēkabpilī, Jēkabpils rajona prokurora vietnieks, rajona prokurors (tagad teiktu – virsprokurors), Rīgas reģiona prokuratūra. Tas bija Atmodas laiks, Latvijas neatkarības atgūšanas laiks, un Dainis Lūsis bija pie neatkarīgās Latvijas Republikas prokuratūras veidošanas sākuma, izmeklēja interesantas, arī ļoti smagas lietas. Taču tad, kad deputātu amatos nāca tādi politiķi, kuri atļāvās zvanīt prokuroram un pieprasīt, lai rīkojas, jo kaimiņš durvju priekšā ber atkritumus, Dainis saprata, ka viņam vajag neatkarību un pašnoteikšanos, un aizgāja no prokuratūras. Sākumā bija jurists, tad – zvērināts advokāts. Nu jau aktīvi virzās uz došanos pensijā.

Pieņemt visas iespējas

Indra negāja vecāku pēdās līdz galam un nekļuva par advokāti, kaut gan arī advokatūra bijusi viņas redzeslokā. Mācoties Universitātē, izvēle nosvērās par labu darbam tiesā. Pēdējā kursā studiju prakse bija Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā pie tiesneses Ivetas Brimerbergas, kurai bija interese jaunajai studentei kaut ko iemācīt. „Viņa patiešām ļāva darīt. Izstāstīja, kā notiek process, ko dara tiesnesis, ko dara lietas dalībnieki, un ļāva man mēģināt. Pirmajā dienā ar roku pildīju un izsūtīju pavēstes, bet vēlāk tiesnese man ļāva rakstīt arī tiesas sēdes protokolu, dažreiz kādam spriedumam arī motīvus. Tiešām sajutu, ka es to varu. Tālākais jau bija ceļš, par ko esmu teikusi – pieņēmu tās iespējas, kas ir nākušas pašas pretī,” stāsta Indra.

Tā viņa pieņēma iespēju strādāt Satversmes tiesā par palīgu. Tad ceļš tālāk turpinājās kopā ar tiesnesi Ilzi Skultāni uz Senātu par viņas palīdzi. Tās ir bijušas izvēles, kas palīdzējušas nonākt uz tiesneša ceļa. Likumsakarīgi, ka tās bija administratīvās tiesības, jo šis ceļš bija jau sākts, strādājot Satversmes tiesā un Senāta Administratīvo lietu departamentā. Studiju laikā bijusi praksē arī prokuratūrā, kas bijis kā nakts pret dienu, salīdzinot ar praksi tiesā. Sapratusi, ka krimināltiesības nebūs viņas joma.

Kad saku, ka Indras karjera tiesneša amatā bijusi strauja – 14 gados no pirmās instances līdz senatora amatam, viņa iebilst, ka Administratīvo lietu departamentā viņai noteikti nav straujākais karjeras kāpums. Ir kolēģi, kas Senātā nonākuši vēl ātrāk. Viņa Administratīvajā rajona tiesā nostrādājusi aptuveni divus gadus, Administratīvajā apgabaltiesā – 11. Jā, posms starp pirmo un otro instanci bijis straujāks, un to, iespējams, ietekmējusi viņas iepriekšējā pieredze senatora palīga amatā.

Var teikt, ka Senātā Indra ir ienākusi divas reizes. Senatora palīga laiku viņa atceras kā ļoti interesantu – toreiz, 2004.gadā, veidojās administratīvās tiesas un arī Senāta Administratīvo lietu departaments. Jaunajā departamentā bija jauni senatori – gan ar tiesneša pieredzi, gan senatori, tā teikt, „no malas” ar citu pieredzi. Tāpat arī senatoru palīgi. Indra atceras: „Bija ļoti interesanti veidot to visu pilnīgi no sākuma, ienest jaunas vēsmas tajā, kā tiesu sprieda jau pieredzējuši tiesneši civillietās un krimināllietās.”

Interesanti bijis arī atgriezties Augstākajā tiesā: „No brīža, kad aizgāju no palīga amata, bija pagājuši 14 gadi. Tas bija interesanti – tiesa tā pati, bet tu esi cits cilvēks ar citu pieredzi, citu statusu. Esmu dažiem stāstījusi, ka esmu bijusi šeit kā palīgs, un zinu, kas ir palīga darbs, kā es to toreiz darīju. Man ir sapratne, ko palīgs dara un ko var darīt, un ko es varu sagaidīt no palīga.” Indra savulaik bija palīdze senatorei Ilzei Skultānei, par kuru viņa saka: ļoti nosvērts un gudrs cilvēks. Patikusi senatores attieksme pret viņu kā pret palīgu – tiesnese bijusi kā mentors, kuram interesē palīga izaugsme. Faktiski senatore ievadīja Indru tiesneša darbā. No Ilzes Skultānes viņa mācījās, kā tiesnesim strādāt, kā organizēt savu darbu.

Laika plānošanas māksla

Pa laiku, kamēr Indra ir tiesneses amatā, izauguši arī viņas bērni: Oskaram jau 18 gadi, Lindai – 15, Evelīnai – 10. Kā bijis savienot šos divus lielos pienākumus – būt tiesnesei un mammai? „Viņiem ir noveicies ar vecvecākiem – bērniem ir divas vecmāmiņas un divi vectētiņi, kas ir palīdzējuši, cik vien iespējams,” saka Indras mamma. Indras vecāki ir priecīgi sagaidīt mazbērnus pie sevis Jēkabpils laukos, vīra vecāki – Alūksnē. Ja vajadzīgs, vecāki braukuši pie mazbērniem uz Rīgu.

Indra atzīst, ka laiks, kad bērni bija mazi, bija ļoti izaicinošs tiesneša darbā. Tad viņa strādāja rajona tiesā un apgabaltiesā, un tiesas sēdes notika teju vai katru dienu un klātienē. Kad bērns saslima, bija jādomā, ko darīt, un bija labi, ka viņas un vīra vecāki varēja iesaistīties. Vecāki vienmēr atrada iespēju kaut ko pārkārtot, sakombinēt, lai tikai Indra varētu normāli strādāt. Paši būdami tiesu sistēmā, viņi labi saprata, kas ir tiesneša darbs un ko nozīmē, ja nenotiek kāda tiesas sēde. Jo īpaši, ja lieta tiek skatīta koleģiālā sastāvā, kas neskar tikai pašu, bet vēl divus citus tiesnešus.

Indra paldies saka ne tikai vecākiem, bet arī saviem darba kolēģiem, it īpaši Administratīvajā apgabaltiesā, kuri vienmēr bija ļoti atbalstoši. Tagad ir attālinātā darba iespējas, kas ļoti palīdz tikt ar visu galā. Ja bērns apslimis, var strādāt no mājām, jo viss ir izdarāms elektroniski.

Vai bērni ir sapratuši, ko mamma strādā? Jā, kad bērni bija mazi, viņi spēlējoties „lasīja” spriedumus – ar smaidu mamma un omīte stāsta, kā meita Linda trīs gadu vecumā turējusi priekšā baltu papīra lapu un ar nopietnu ģīmi „lasījusi spriedumu”.
Viņa bija redzējusi, kā mamma pa vakariem raksta spriedumus vai gatavojas nākamās dienas sēdei.

Inese bijusi ļoti stingra mamma savām meitām. Likusi daudz strādāt. Indrai bez mācībām bijusi arī mūzikas skola, dejošana, koris. Visu vajadzēja paspēt, jo, kas sākts, tas jāpabeidz – tāds bijis obligātais princips. Sestdienās, svētdienās un brīvdienās savukārt bija jābrauc uz laukiem un jāstrādā tur – ogas, dārzs, pagalms. Lai nopelnītu toreiz modē nākušās ķīniešu krāsainās mugursomiņas un kurpītes, meitenes ravējušas garas biešu vagas. Bet ne jau somiņa bija tas lielākais ieguvums, bet tas, ka mamma iemācīja disciplinēti saplānot savu laiku. Ja zināja, ka nebūs laika mācīties brīvdienās, tad jāmācās darbdienu vakaros. Laikus jāsaplāno, kurā vakarā ko mācīsies, lai nav pēdējā brīža skriešana un paviršība. Pie šī principa Indra mēģina turēties joprojām.

Vaicāju, vai Indra vēl spēlē klavieres, ko mācījusies Jāzepa Mediņa bērnu mūzikas skolā? Klavieres mājās ir, bet Indra tās spēlē ļoti reti. Lai gan vienu brīdi skolas gados bijusi pat doma, vai neiet mūzikas virzienā, jo klavierspēle Indrai padevās labi, tāpat kā solfedžo un mūzikas literatūra. Taču satraukums pirms katras uzstāšanās vai ieskaites bijis tik liels, ka bija skaidrs, ka nevajag mocīties. Vai publiskās uzstāšanās bailes pārvarējusi, vadot tiesas sēdes? Indra atzīstas, ka arī pirmajās tiesas sēdēs viņai roka drebējusi un veicās dažādi. Tomēr ar laiku tas pāriet, jo tiesas sēdei ir iespējams gan sagatavoties, gan uz vietas apdomāt, kā rīkoties konkrētā brīdī.

Vaicāti, kas Indrā vēl ir tāds, kas viņai ļāvis sasniegt senatora amatu, vecāki saka – viss viņas īpašību kopums. Cītīgums un atbildība. Šobrīd juristu rindās, diemžēl, jau kļūst par deficītu spēja atbildēt par to, ko dari.

Kā vecāka gadagājuma cilvēkiem Inesei un Dainim ir grūti saprast jaunās paaudzes komunikāciju, kas nevēlas tiešo acu kontaktu un tiešu sarunu ar cilvēku. Viņi secina, ka diemžēl arī tiesu sistēmu ir skārusi šī nelaime – attālinātās lietas, rakstveida process un video konferences. Zūd tiešais kontakts, kas ļauj izprast cilvēku. Nākotnē līdz ar mākslīgo intelektu nāks arī citas problēmas.

Savējo plecs

Vai tad, kad Indra tiekas ar vecākiem, viņu sarunas pāriet juristu sarunās? Dainis saka – noteikti nē: „Mēs nometam uzvalkus un kļūstam par vienkāršiem cilvēkiem. Ejam ravēt dobes, pļaujam zāli. Reizēm aizbraucam pie kaimiņa paskatīt viņa suņus Baltijā lielākajā suņu audzētavā.” Tomēr pēc mirkļa piebilst, ka reizēm tomēr pajautājot Indrai, kā viņa vērtējot vienu vai otru notikumu vai problēmu. Taču nekad tās nav sarunas par tiesu lietām, turklāt vecāki, kā paši saka, nemaz tik labi neorientējoties administratīvajā procesā. Indra dažkārt mēdzot vecākiem pajautāt, kā viņu redzējumā izskatās viens vai otrs jautājums civilprocesā vai kriminālprocesā – tas dod plašāku skatījumu uz lietām, ļauj ieraudzīt kādu niansi. Tēta joma ir krimināltiesības, savukārt mamma specializējusies darba lietās.

Tomēr viņi cenšas neaizrauties ar juridiskām sarunām, tad jau labāk par pasaules problēmām un politiku. Vecāki aktīvi seko notikumiem Latvijā un pasaulē un, protams, viņiem ir viedoklis par notiekošo, ko grib pārspriest arī ar meitu un znotu.

Indras vīrs Intars ir praktiskā darba darītājs, kuram ar jurisprudenci nav nekāda sakara. Labs cilvēks, kuram ir svarīgas dzīves pamatvērtības, pirmām kārtām ģimene. Viņš saviem spēkiem būvē māju ģimenei, strādājot tur no rīta līdz vēlam vakaram. Indra apbrīno vīra disciplīnu – neesot pienākumam strādāt noteiktu darba laiku, viņš pats to organizē un nekad nedod sev nekādas atlaides. Ja ir nolēmis, tad izdara. Pastāvīgi pilnveido savas prasmes, meklē, ko var izdarīt modernāk un vieglāk, bet vienmēr – kvalitatīvi.

Nākamgad Indras vecāki, tāpat kā vīra vecāki, svinēs kāzu 50 gadu jubileju. Bet Indra un Intars – 20 gadu svētkus. „Man blakus ir labi cilvēki,” nobeidz Indra.

Savējo stiprais plecs dod mieru ikdienā un ļauj koncentrēties tiesneša smagajam darbam. Tas ir tik daudz!