Bioloģiskā tēva tiesības apstrīdēt citas personas brīvprātīgi atzītu paternitāti

Ievads

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 2012. gada maijā paplašinātā sastāvā izskatīja bioloģiskā tēva kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru noraidīta bioloģiskā tēva prasība lietā pret bērna māti un juridisko tēvu par brīvprātīgi atzītās paternitātes apstrīdēšanu un paternitātes noteikšanu. Ievērojot prasību aizsargāt fizisko personu datus, no vienas puses, un nepieciešamību informēt sabiedrību par nozīmīgiem tiesību jautājumiem, no otras puses, ir sagatavots lietas atreferējums, kurā apkopotas Senāta atziņas par Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā (turpmāk arī – Konvencija) 4. panta, kā arī Civillikuma 155. un 156. panta interpretāciju. Tas, iespējams, palīdzēs risināt citas līdzīgas lietas, kā arī rosinās diskusiju par atsevišķu normatīvo aktu regulējuma uzlabošanu.

Īss lietas apstākļu izklāsts

2005. gadā prasītājam un atbildētājai izveidojās tuvas attiecības. 2006. gada sākumā atbildētāja paziņoja prasītājam par grūtniecību, kā arī to, ka viņš ir gaidāmā bērna tēvs. Tuvojoties dzemdībām, pušu attiecības pasliktinājās. 2006. gadā atbildētājai piedzima dēls. Prasītājs gribēja, lai viņu reģistrē kā bērna tēvu, kas atbilst faktiskajai situācijai, taču atbildētāja atteicās to darīt. 2007. gada janvārī prasītājs uzzināja, ka, pamatojoties uz brīvprātīgas paternitātes atzīšanas iesniegumu, par bērna tēvu reģistrēts cits vīrietis, ar kuru atbildētājai pastāv partnerattiecības (faktiskā kopdzīve). Prasītājs cēla tiesā prasību pret bērna māti, kā arī personu, kura brīvprātīgi atzina paternitāti, lūdzot anulēt dzimšanas reģistrā ierakstu par tēvu, noteikt bērnam paternitāti un papildināt dzimšanas reģistra ziņas, ka bērna tēvs ir prasītājs, kā arī piešķirt bērnam prasītāja uzvārdu.

Pirmās instances tiesa, kā arī apelācijas instances tiesa, secinot, ka prasītājam nav tiesības apstrīdēt citas personas brīvprātīgi atzītu paternitāti, prasību noraidīja.

Prasītāja kasācijas sūdzības argumenti

[1] Apelācijas instances tiesa nepareizi iztulkojusi un piemērojusi Civilprocesa likuma 5.pantu, aprobežojot sprieduma secinājumus tikai ar nacionālajām tiesību normām, lai gan uz lietā konstatētajiem apstākļiem bija jāattiecina starptautisko normatīvo aktu tiesību normas, kurām ir augstāks juridiskais spēks. Tādējādi tiesa nepamatoti atzinusi, ka prasītājam nav prasījuma tiesību apstrīdēt brīvprātīgi atzītu paternitāti. Šādi likuma pārkāpumi pieļauti, nepareizi interpretējot Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra spriedumu lietā Nr. 2004-02-0106, saskaņā ar kuru Civillikuma 155. panta sestajā daļā noteiktais ierobežojums apstrīdēt paternitāti bērna tēvam bez laulātās piekrišanas, ja viņš sastāv citā laulībā, atzīts par neatbilstošu Konvencijas 4. pantam. Satversmes tiesa šajā spriedumā ir nevis secinājusi, ka paternitātes apstrīdēšana ir apspriežama tikai atbilstoši Latvijas tiesību normām, bet gan ka Latvijas tiesību normās reglamentētā paternitātes apstrīdēšana, tostarp personu loks, kuras drīkst apstrīdēt paternitātes atzīšanu, neatbilst Konvencijā noteiktajam. Līdz ar to, interpretējot Civillikuma 156. pantu, tiesai bija jāvadās gan no Konvencijas 4. pantā noteiktā regulējuma, gan no Satversmes tiesas spriedumā norādītajiem principiem.

[2] Atbilstoši Eiropas Padomes 2006. gada 23. oktobra Ziņojuma par principiem, kas attiecas uz paternitātes noteikšanu, 11. punktam tiesības apstrīdēt noteiktu paternitāti jo īpaši jāpiešķir personām, kuras uzskata sevi par bērna tēvu (Strasbourg, 23 October 2006, CJ-FA (2006), Committee of experts on family law (CJ-FA) report on principles concerning the establishment and legal consequences of parentage - The White paper).

[3] Tiesa rīkojusies pretēji taisnīgumam un no morāles izrietošajiem vispārējiem tiesību principiem, kas nosaka katra bērna tiesības zināt savus īstos vecākus. Liegums bērna tēvam rūpēties par savu bērnu kopš bērna piedzimšanas dienas ir diskriminējošs, prettiesisks un neatbilst vispārējai izpratnei par taisnīgumu. Šāds liegums ir pretējs normālai lietu dabiskajai kārtībai un ir cilvēktiesību pārkāpums.

[4] Civillikuma ģimenes tiesību normas, kuras joprojām tiek piemērotas nacionālā līmenī, izstrādātas 1937. gadā, lai gan cilvēka tiesību un brīvību jomā ir notikušas būtiskas pārmaiņas, kas nacionālajā likumā nav iestrādātas. Par nacionālo normu neatbilstību starptautiskajam tiesiskajam regulējumam un nepieciešamību veikt attiecīgas izmaiņas Civillikumā norādījusi arī Latvijas Republikas Tieslietu ministrija, kas savā pētījumā par Civillikuma Ģimenes tiesību daļas modernizāciju konstatējusi, ka bērna bioloģiskā tēva tiesības nacionālajos tiesību aktos ir nepamatoti ierobežotas.

[5] Absurds ir tiesas spriedumā norādītais apgalvojums, ka “bērna bioloģiskā izcelšanās nav būtiska, svarīgāka ir personas griba atzīt paternitāti ne tikai bioloģiskā, bet daudz plašākā izpratnē – audzināt bērnu kā savu, realizējot ikdienas aizgādību. Bioloģiskai radniecībai nav izšķirošas nozīmes un ietekmes paternitātes atzīšanai”. Šāds secinājums ir pretējs ANO Konvencijas par bērnu tiesībām 7. pantam, turklāt šāda tiesu prakse sniedz iespēju negodprātīgām sievietēm, piemēram, mantisku vai kādu citu interešu vadītām, veikt dažādas manipulācijas ar bērnu, savstarpēji vienojoties ar svešu vīrieti, ierakstīt viņu par bērna tēvu. Valstij ir pienākums nodrošināt tiesisku iespēju arī bērna bioloģiskajam tēvam pieteikt savas tiesības uz bērnu un apstrīdēt nepatiesu brīvprātīgas paternitātes atzīšanu. Īpaši tas ir svarīgi gadījumā, kad paternitāte noteikta izskata pēc, lai liegtu prasītājam izlietot savas tiesības.

Senāta argumentācija

[1] Veicot tiesību normu interpretāciju, tiesām ir jāievēro valsts pamatlikumā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk arī – Cilvēktiesību konvencija) ietvertās vērtības. To iespējams nodrošināt ar tiesību normu interpretāciju saskaņā ar valsts pamatlikumu un cilvēktiesībām, proti, ja tiesību normu ir iespējams tulkot vairākos veidos, no kuriem viens ir tāds, kura rezultāts nonāk pretrunā ar pamatlikumu un cilvēktiesībām, bet otrs ir saskanīgs, tad jāpiemēro pēdējais.

Senāta ieskatā, tulkojot Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, 4. pantu kopsakarā ar Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu, ir pamats atzīt, ka bērna tiesību un interešu nodrošināšanas nolūkā bioloģiskajam tēvam ir tiesības apstrīdēt citas personas brīvprātīgi atzītu paternitāti.

[2] Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk arī – Tiesa) spriedumos lietās Schneider v. Germany (pieteikums Nr. 17080/07) un Anayo v. Germany (pieteikums Nr. 20578/07) ir atzinusi, ka Cilvēktiesību konvencijas 8. pants nodrošina bioloģiskā tēva tiesības uz ģimenes dzīvi aizsardzību, ja pastāv apstākļi, kas pamato ciešu personisko attiecību pastāvēšanu starp tēvu un bērnu. Šādu attiecību pastāvēšanu var apliecināt gan kopdzīves esamība, gan arī citādas de facto ģimenes saites, kas konstatējamas, novērtējot bērna bioloģisko vecāku starpā pastāvošās attiecības, kā arī tēva interesi un pieķeršanos bērnam gan pirms, gan pēc dzimšanas. Taču apstāklis, ka vēl nebija paspējušas izveidoties attiecības starp bērnu un bioloģisko tēvu, nevar tikt vērsts pret pēdējo. Lietā Anayo v. Germany secināts, ka tiesām vispirmām kārtām jāņem vērā tēva izrādītā interese un pieķeršanās bērnam.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Schneider v. Germany atzinusi, ka gadījumos, kad bioloģiskajam tēvam nekad nav bijis kontakta ar bērnu tā iemesla dēļ, ka bērna juridiskie vecāki saskaņā ar likumā noteiktajām tiesībām to bija lieguši, bioloģisko tēvu nevar vainot ģimenes saišu nenodibināšanā. Minētajā lietā, kurā Vācijas tiesa liedza pieteicējam sazināšanās tiesības ar bērnu un informācijas iegūšanu par viņu, Tiesa atzina, ka pieteicējam bija liegts izmantot viņa tiesības uz privāto dzīvi. Proti, pat tad, ja starp bioloģisko tēvu un bērnu nebija nodibinājusies ģimenes dzīve (nepastāvēja ciešas personiskas attiecības), pieteicējam ir tiesības zināt savu bioloģisko bērnu un ar viņu saistīto informāciju, jo tā satur būtisku daļu no prasītāja identitātes apziņas, kas veido viņa privātās dzīves saturu Cilvēktiesību konvencijas 8. panta izpratnē.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa abās norādītajās lietās ir konstatējusi, ka, liedzot pieteicējam saskarsmes tiesības, kā arī tiesības saņemt informāciju par bērnu, ir aizskartas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā pieteicējam paredzētās tiesības uz ģimenes, kā arī privāto dzīvi. Tiesa ir vērtējusi, vai minēto tiesību aizskārums katrā no minētajiem gadījumiem ir attaisnojams. Šajā sakarā Tiesa ir uzsvērusi, ka bērna intereses jebkurā līdzīgā lietā ņemamas vērā vispirmām kārtām un tās stāv pāri vecāku tiesībām.

Tā kā Vācijas tiesas nevērtēja, vai bioloģiskā tēva saskarsmes tiesību un tiesību saņemt informāciju par bērnu īstenošana atbilst bērna interesēm, bet pieteicēju prasības par saskarsmes tiesībām un informācijas iegūšanu par bērnu noraidīja tikai tāpēc, ka nacionālie normatīvie tiesību akti neparedz tādas tiesības bioloģiskajam tēvam gadījumā, kad bērnam ir atzīta paternitāte, Tiesa secinājusi, ka abos gadījumos pieteicēja cilvēktiesību aizskārums nav attaisnojams.

[3] Norādītie apsvērumi liecina, ka katrā konkrētā gadījumā nacionālajām tiesām ir jānoskaidro, vai iejaukšanās bioloģiskā tēva tiesībās ir uzskatāma par nepieciešamu demokrātiskā sabiedrībā un vai tiesību ierobežojuma iemesli ir attaisnojami un atbilst Cilvēktiesību konvencijas 8. panta 2. punktā minētajiem mērķiem. Izskatāmajā lietā strīds nepārprotami ir saistīts ar Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā paredzētajām prasītāja kā bērna bioloģiskā tēva tiesībām gan uz ģimenes dzīvi (atbilstoši prasības pieteikumā norādītajam prasītājs ir rūpējies par bērnu, palīdzējis viņu uzturēt, rūpējies par bērna māti viņas dzīvesvietā), gan arī uz privāto dzīvi (tās ietver arī tiesības identificēt sevi ar savu bioloģisko bērnu), tāpēc minētajos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos ietvertās atziņas, lai arī izteiktas lietās par saskarsmes tiesību īstenošanu, ir attiecināmas uz izskatāmo lietu.

[4] Apelācijas instances tiesa, secinot, ka Konvencijas 4. pants neparedz noteiktas personas vai varas iestādes, kas var pārsūdzēt vai apstrīdēt brīvprātīgi atzītu paternitāti, atzinusi, ka personu loks, kas var apstrīdēt paternitāti, nosakāms, piemērojot nacionālos normatīvos aktus. Šajā sakarā tiesa atsaukusies uz Civillikuma 156. pantu, norādot, ka minētā tiesību norma neparedz bērna bioloģiskajam tēvam tiesības apstrīdēt citas personas brīvprātīgi atzītu paternitāti. Senāta ieskatā, šāds Konvencijas 4. panta un Civillikuma 156. panta tulkojums nav pamatots, turklāt, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos lietās Schneider v. Germany un Anayo v. Germany izteiktās atziņas, tas var novest pie Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā paredzēto tiesību aizskāruma, proti, neesot tiesībām apstrīdēt paternitāti, bērna bioloģiskā tēva prasība nebūs pieļaujama, bet, ja tā būs iesākta, tiesvedība būs izbeidzama saskaņā ar Civilprocesa likuma 223. panta 2. punktu, nevērtējot pēc būtības, vai viņa tiesību uz ģimenes un privāto dzīvi aizskārums ir objektīvi attaisnojams.

[5] Noskaidrojot Civillikuma 156. panta tvērumu, ir jāņem vērā Civillikuma 155. panta pirmā daļa, kas paredz paternitātes atzīšanas kārtību (paternitātes atzīšana notiek, bērna tēvam un mātei personiski iesniedzot kopīgu iesniegumu dzimtsarakstu nodaļai vai pie notāra publiski apliecinātu iesniegumu). Norādītās normas saturs liecina, ka likumdevējs paternitātes atzīšanas tiesības ir paredzējis bērna tēvam. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka, iesniedzot paternitātes atzīšanas iesniegumu, radniecība nav jāpierāda, tāpēc var veidoties situācijas, ka paternitāti atzīst persona, kura sevi uzskata par bērna miesīgo tēvu, taču realitātē bērna tēvs ir cita persona. Tieši šādiem gadījumiem ir paredzēts Civillikuma 156. pants, kas paredz, ka paternitātes atzīšanu tiesa var atzīt par spēkā neesošu tikai tad, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa miesīgais tēvs un bērnu atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu rezultātā.

Izskatāmajā lietā juridiskais tēvs brīvprātīgi atzinis paternitāti, zinot, ka nav bērna miesīgais tēvs. Šādu paternitātes atzīšanu likums neaizliedz, taču ir jāņem vērā, ka to nebūs iespējams atzīt par spēkā neesošu saskaņā ar Civillikuma 156. pantu, proti, gadījumā, kad persona ir atzinusi paternitāti, apzinoties, ka nav bērna tēvs, nebūs iespējams konstatēt pazīmi   – persona bērnu atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu rezultātā. Taisni tāpēc Senātam ir pamats atzīt, ka Civillikuma 156. pants nav piemērojams tādiem gadījumiem, kad persona atzinusi paternitāti, apzinoties, ka nav bērna miesīgais tēvs.

[6] Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, 4. pants noteic, ka brīvprātīgas paternitātes noteikšana nav pārsūdzama un apstrīdama, ja iekšējie likumi neparedz šādas procedūras, izņemot gadījumus, kad persona, kas vēlas atzīt vai ir atzinusi bērnu, nav viņa bioloģiskais tēvs. Senāts 2008. gada 5. marta lēmumā lietā Nr. SPC-22, kā arī 2009. gada 13. maija spriedumā lietā Nr. SKC-107 ir atzinis, ka Konvencijas 4. pants paredz bērna bioloģiskajam tēvam tiesības apstrīdēt ārlaulībā dzimuša bērna paternitāti. Šāds Konvencijas 4. panta tulkojums ir saskanīgs gan ar Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu, gan ar Latvijas Republikas Satversmes 110. pantu, kā arī tas aizpilda Civillikuma regulējuma trūkumu attiecībā uz brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanu gadījumos, kad persona atzinusi paternitāti, apzinoties, ka nav bērna miesīgais tēvs.

Paredzot tiesības apstrīdēt citas personas brīvprātīgi atzītu paternitāti, tiek nodrošināta iespēja ne vien bērna bioloģiskajam tēvam aizsargāt savas tiesības uz ģimenes un privāto dzīvi, bet arī nodrošināt bērna interešu ievērošanu, kas ir valsts pienākums atbilstoši Satversmes 110. panta, ANO Konvencijas par bērna tiesībām 3. panta, kā arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta noteikumiem. Jāņem vērā, ka bērna intereses var būt daudzveidīgas. Piemēram, kā tas norādīts Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra spriedumā lietā Nr.2004-02-0106, bērna interesēs nepārprotami ir noteikt paternitāti ar dzimšanas brīdi un piešķirt tai stabilitāti uz turpmāko laiku (sk. 12. punktu). Tajā pašā laikā atbilstoši ANO Konvencijas par bērna tiesībām 7. panta noteikumiem bērnam kopš piedzimšanas brīža ir tiesības, ciktāl tas iespējams, zināt savus vecākus un būt viņu aizgādībā.

[7] Tādējādi apstāklis, ka saskaņā ar Konvencijas 4. pantu bērna bioloģiskajam tēvam ir atzīstamas tiesības apstrīdēt citas personas brīvprātīgi atzītu paternitāti, nebūt nenozīmē, ka šāda prasība ir automātiski apmierināma, jo, kā tas jau norādīts iepriekš minētajos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos, katrā atsevišķā gadījumā primāri ir jāvērtē bērna intereses, kas var prevalēt pār bioloģiskā tēva tiesībām.

[8] Konkrētajā gadījumā Senāts konstatēja, ka, lai arī apelācijas instances tiesa pretēji Konvencijas 4. pantam nav atzinusi bioloģiskajam tēvam tiesības apstrīdēt juridiskā tēva brīvprātīgi atzīto paternitāti, tā tomēr prasību ir izskatījusi pēc būtības, jo ir veikusi bērna interešu izvērtējumu.

Piekrītot bāriņtiesas pārstāves paskaidrojumiem, ka bērns dzīvo ģimenē, drošā, stabilā vidē un apstākļu izmaiņas neatbildīs bērna interesēm, tiesa secināja, ka juridiskā tēva brīvprātīgi atzītā paternitāte nav atzīstama par spēkā neesošu. No apelācijas instances tiesas sprieduma satura izrietēja, ka tiesa ir vērtējusi bērna intereses kā Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā paredzēto bioloģiskā tēva tiesību aizskāruma attaisnojošu apstākli. Līdz ar to spriedums attiecībā uz bērna interešu izvērtējumu un to prioritāro nozīmi tika atzīts par atbilstošu gan Satversmes 110. pantam, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai līdzīgās lietās. Neraugoties uz to, ka spriedums pēc satura bija pretrunīgs (atzīstot, ka prasītājam nav tiesības apstrīdēt paternitāti, tiesvedība būtu izbeidzama un citi apstākļi vairs nebūtu vērtējami), Senāts, ņemot vērā nesamērīgi ilgo tiesvedības laiku, atzina par iespējamu spriedumu atstāt negrozītu.

Secinājumi

1. Civillikuma 156. pants nav piemērojams tādiem gadījumiem, kad persona brīvprātīgi atzinusi paternitāti, apzinoties, ka nav bērna miesīgais tēvs.

2. Saskaņā ar Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, 4. pantu bērna bioloģiskajam tēvam ir atzīstamas tiesības apstrīdēt citas personas brīvprātīgi atzītu paternitāti. Šāda interpretācija aizpilda Civillikuma regulējuma trūkumu attiecībā uz brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanu gadījumos, kad persona atzinusi paternitāti, apzinoties, ka nav bērna miesīgais tēvs. Paredzot tiesības apstrīdēt citas personas brīvprātīgi atzītu paternitāti, tiek nodrošināta iespēja ne vien bērna bioloģiskajam tēvam aizsargāt savas tiesības uz ģimenes un privāto dzīvi, bet arī nodrošināt bērna interešu ievērošanu.

3. Apstāklis, ka bērna bioloģiskajam tēvam ir atzīstamas tiesības apstrīdēt citas personas brīvprātīgi atzītu paternitāti, nebūt nenozīmē, ka šāda prasība ir automātiski apmierināma, jo atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai katrā atsevišķā gadījumā primāri ir jāvērtē bērna intereses, kas var prevalēt pār bioloģiskā tēva tiesībām.