Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu ietekme uz Polijas likumdošanu un Augstākās tiesas nolēmumiem civillietās

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk ECT vai Strasbūras tiesas) lēmumu ietekme uz likumdošanu un Augstākās tiesas lēmumiem civillietās ir fundamentāls jautājums, un tā nozīmi mūsdienu pasaulē nav iespējams novērtēt par augstu. No starptautiskā viedokļa indivīda iespējas, piešķirot viņam spēcīgu ieroci – neatņemamas tiesības, kas katram piešķirtas vienādā mērā un uz kurām ikviens var atsaukties attiecībās ar valsti, – kopumā mainījušas personas statusu pakļautības attiecībās ar valsti un ainu uz Eiropas valstu tiesību sistēmām.

Atsaucoties uz viedokli, ko pārstāv viena no vadošajām Polijas tiesību zinātniecēm Eva Letovska (Eva Łętowska), vēlos atzīmēt, ka Polijas tiesību sistēma ir kļuvusi multicentriska. Pastāv vairāki tiesību aktu radīšanas un piemērošanas centri, kur normatīvajiem rīkojumiem, gan iekšējiem, gan uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk – Konvenciju) balstītajiem, ir raksturīgs „kopējas pārvaldības aspekts”. Tomēr ECT cilvēktiesību aizsardzības sistēma nenosaka skaidrus juridiskos risinājumus valsts līmenī. Tiesas sprieduma rezultātā piemērotie tiesiskās aizsardzības līdzekļi paliek valsts pārziņā un prasa pienācīgu sadarbību starp likumdevēja, izpildvaras un tiesu varas institūtu (E.  Łętowska „Multicentryczność współczesnego systemu prawa i jej konsekwencje”, „Państwo i Prawo” 2005/4, p. 6–7). Augstākā tiesa savos lēmumos jau ilgu laiku ir uzsvērusi tiesnešu pienākumu ievērot Konvenciju (Augstākās tiesas 2007. gada 24. oktobra lēmums I PZ 21/07, OSNP 2008/23–24, 351. punkts). Tādēļ tiesām primāri ir pienākums: 1) izmantot ECT veidoto pamattiesību aizsardzības standartu, uz kuru atsaucas iesaistītās puses; 2) ņemt vērā tiesas lēmumus, interpretējot un piemērojot tiesību normas ar mērķi īstenot tiesas spriedumus un 3) nodrošināt ECT spriedumu efektīvu īstenošanu piemērojamā regulējuma ietvaros.

Vispārīgi var runāt par Konvencijas savdabīgu konstitucionalizāciju. Tomēr, ņemot vērā Konvencijas 13. panta nosacījumu, ka Konvencijā noteiktajām tiesībām jābūt reālām un efektīvām, sasniegt vēlamo rezultātu joprojām ir sarežģīti.

1. Strasbūras tiesas lēmumu milzīgajai ietekmei uz tiesu varu un likumdevēja varu neapšaubāms piemērs ir valsts īstenotas efektīvas tiesiskās aizsardzības nodrošināšanas jautājums nacionālajā līmenī, pamatojoties uz Konvencijas 13. pantu attiecībā uz tiesībām lietas izskatīšanai tiesā, ko garantē Konvencijas 6. panta pirmās daļas pirmais teikums. Vēl pirms diviem gadiem minēto tiesību pārkāpumu skaita ziņā Polija bija starp necienīgākajiem līderiem no Konvencijas dalībvalstīm. 60  procenti no sūdzībām pret Poliju bija saistītas ar iespējamajiem 6. panta pirmās  daļas pārkāpumiem.

Strasbūras tiesas nolēmumos vairākkārt uzsvērts, ka tikai tiesisko aizsardzības līdzekļu pastāvēšana cilvēktiesību aizsardzībai, piemēram, iespēja vērsties ECT, vēl pietiekami negarantē Konvencijas nosacījumu ievērošanu. Šī atziņa vislabāk ir analizēta un pamatota 2000. gada 26. oktobra spriedumā lietā Nr.30210/96 Kudła v. Poland. Lieta bija saistīta ar pirmstiesas apcietinātā sūdzību par tiesvedības ilgumu. Pieņemot sūdzību, tiesa norādīja, ka Polijā nav iestādes, kas izvērtētu pārkāpumus, kas saistīti ar tiesībām uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā. Tika uzsvērts, ka Konvencijas dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt tādus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai cilvēki varētu saņemt palīdzību valsts līmenī, nevēršoties tiesā. Tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā būs mazāk efektīvas, ja sūdzības, kas saistītas ar Konvencijas ievērošanu, nebūs iespējams iesniegt nacionālajās iestādēs. 13. pantā ietvertā norma drīzāk jāuztver kā Konvencijas 6. pantā ietverto normu atbalstoša. Tiesa norādīja, ka tiesiskās aizsardzības līdzekļiem jābūt “efektīviem kā tiesību aktos, tā praksē”. Ieviešot šos līdzekļus, jāparedz kontroles mehānisms un jāizvairās no ilgas tiesvedības.

Šī argumentācija kļuva par paraugu līdzīgās ECT lietās, tostarp arī citās lietās pret Poliju (sk., piem., Tiesas spriedumu lietā 13557/02 D.  M. v. Poland, un 15479/02 Jarzyński v. Poland), kuru rezultātā tika pieņemts 2004. gada 17. jūnija likums attiecībā uz sūdzībām par pārkāptām tiesībām uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā (Journal of Laws, Nr.179, 1843. punkts ar grozījumiem). Ar to Polijā tika ieviests īpašs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, tā saucamā sūdzība par [tiesvedības] ilgumu. Šādas sūdzības izskata tās pašas tiesvedības ietvaros nākamā augstākas instances tiesa (likuma 4. panta pirmā daļa), savukārt par tiesvedības ilgumu apelācijas instances tiesā un Augstākajā tiesā ir atbildīga Augstākā tiesa. Lēmums par sūdzību ir jāpieņem divu mēnešu laikā no sūdzības iesniegšanas brīža (11. pants).

Atzīstot sūdzību par pamatotu, tiesa atzīst Konvencijas 6. panta pirmajā daļā un Polijas Republikas Konstitūcijas 45. panta pirmajā daļā personai garantēto tiesību pārkāpumu. Turklāt Valsts kase pēc prasītāja iesnieguma piešķir (likuma sākotnējā redakcijā: var piešķirt) ievērojamu naudas summu. Šobrīd summa ir ierobežota līdz PLN 20 000, t. i., mazāk nekā EUR  5000. Tas radīja bažas, vai attiecīgās naudas summas piešķiršana izslēdz prasījumu par mantisko zaudējumu un personiskā kaitējuma atlīdzināšanu. Neraugoties uz to, ka minētajai naudas summai ir atlīdzinājuma nozīme (Augstākās tiesas 2006. gada 6. janvāra rezolūcija, III SPP 154/05, OSNPUSiSP 2006 Nr.  21–22, 342. punkts), Augstākā tiesa savā lēmumā 2008. gada 27. jūnijā III CZP 25/08 (OSNC 2009 Nr.9, 127. punkts) noteica, ka puse, kurai radīti zaudējumi sakarā ar ilgu tiesvedību, var pieprasīt atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem un personisko kaitējumu civilprocesuālā kārtībā neatkarīgi no tā, kurai iestādei ir piekritīga minētā sūdzība. Piespriežot izmaksāt atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem, vispārējās jurisdikcijas tiesai jāpārliecinās, vai atbilstošo valsts tiesību normu, t. i., Polijas Civilkodeksa 445. un 448. panta, interpretācija atbilst ECT lēmumiem par taisnīgu atlīdzinājumu. Tas bija kā pamudinājums zināmā mērā atvieglot Polijas Civilkodeksā noteiktos ierobežojumus attiecībā uz prasību par zaudējumu atlīdzinājumu, lai mazinātu lietu skaitu, kurās iesaistītās personas ir spiestas vērsties ar sūdzību Cilvēktiesību tiesā tādēļ, ka trūkst iespējas saņemt mantisku kompensāciju par sekām, kas radušās ilgas tiesvedības rezultātā.

2.  Atlīdzinājums kā Konvencijā garantēto tiesību pārkāpuma obligātas sekas figurē arī pēdējā laika rezolūcijās attiecībā uz valsts atbildību par kaitējumu saistībā ar pārapdzīvotību soda izciešanas iestādēs. Tā pamatā ir Soda izpildes kodeksa noteikums, kas līdz tā izvērtēšanai Konstitucionālajā tiesā atsevišķos gadījumos ļāva samazināt platības normu uz vienu ieslodzīto. Augstākās tiesas septiņu tiesnešu sastāvā 2011. gada 18. oktobrī pieņemtā rezolūcija III CZP 25/11 (līdz šim nepublicēta) izšķīra tiesas spriedumos apskatīto strīdīgo jautājumu, norādot, ka personas, kurai atņemta brīvība, ievietošana kamerā, kur platība uz vienu ieslodzīto ir mazāka par 3 kvadrātmetriem, var būt pietiekams priekšnoteikums, lai atzītu par pamatotu personīgo interešu pārkāpumu, ievērojot to, ka Civilkodeksa 448. pantā paredzētā Valsts kases atbildība par kaitējumu, kas radies šāda pārkāpuma rezultātā, nav atkarīga no vainas. Augstākā tiesa pamatojumā cita starpā atsaucās uz Konvencijas 3. pantu un virkni [Strasbūras] tiesas lēmumu attiecībā uz priekšnoteikumiem, kas jāņem vērā, izvērtējot necilvēcīgu izturēšanos pret ieslodzītajiem. Būtiska nozīme tika piešķirta divām lietām pret Poliju, t. i., ECT 2009. gada 22. oktobra spriedumam lietā Nr.17885/04 Orchowski v. Poland un Nr.17599/05 Sikorski v. Poland. Atsaucoties uz [Strasbūras] tiesu, Augstākā tiesa norādīja, ka izvērtējot, vai izturēšanās ir pazemojoša saskaņā ar Konvencijas 3. pantu, jāņem vērā sekas, t.  i., vai uz ieslodzītā personību bijusi negatīva ietekme, kas ir pretrunā Konvencijas noteikumiem. Augstākās tiesas lēmums savā ziņā atvieglo atlīdzinājuma pieprasīšanu, kas neapšaubāmi ir svarīgi, lai apliecinātu efektīva tiesiskās aizsardzības līdzekļa pastāvēšanu. Tomēr tas nenodrošina sistēmisku risinājumu pārkāpumu cēloņiem, kuri izriet no atbilstošu standartu un cietumu trūkuma Polijā, un, iespējams, arī no Polijas Soda izpildes kodeksa un valsts sodu politikas pārlieku lielās represivitātes.

3. Vēl viens piemērs ECT lēmumu nopietnajai un vērā ņemamajai ietekmei uz Polijas civiltiesību sistēmu neapšaubāmi ir jautājums par tādu prasību apmierināšanu, kas saņemtas no Polijas pilsoņiem, kuri pameta īpašumus Padomju Savienības teritorijā pēc Polijas robežu maiņas. Noslēdzot virkni starptautisku līgumu ar padomju republikām (tā sauktie republiku līgumi) Otrā pasaules kara beigās, tā laika Polijas varas iestādes uzņēmās saistības kompensēt cilvēkiem šos īpašumus. Attiecīgie juridiskie risinājumi pēc 1989. gada izrādījās nepilnīgi. Nebija noteikumu, kas paredzētu zaudējumu atlīdzinājumu natūrā vai naudā, bet bija atļauts samazināt no Valsts kases iegūstamā nekustamā īpašuma pirkuma cenu, aprēķinot zaudētā īpašuma vērtību pret pirkuma cenu. Kompensācija bija ierobežota līdz noteiktai summai, jo nebija pieejams atbilstošs valsts īpašumā esošu nekustamo īpašumu daudzums, pretendentam nebija priekšrocību iepirkumos, un papildus arī administratīvo procedūru ilgums noveda pie tā, ka tikai neliels skaits cilvēku bija apmierināti. Pamatojoties uz minēto, Augstākā tiesa vairākkārt atzina, ka pastāv priekšnoteikumi Valsts kases atbildībai par kaitējumu (cita starpā, 2003. gada 21. novembra spriedums, I CK 323/02, OSNC 2004 Nr.6, 90. punkts, un 2004. gada 30. jūnija, IV CK 491/03, nav oficiāli publicēts).

Šī situācija mainījās ne tikai Polijas Konstitucionālās tiesas lēmumu rezultātā, bet arī ECT 2004. gada 22.j ūnija pilotsprieduma lietā Nr.31443/96 Broniowski v. Poland rezultātā, kurā īpašumu kompensācijas sistēma, apskatīta caur tiesību uz īpašumu prizmu, tika kritizēta. Interesants pavērsiens spriedumā ir Strasbūras tiesas ratione temporis kompetences noteikšana, kas balstīta uz pieņēmumu, ka esošais nefunkcionējošais kompensācijas mehānisms attiecībā uz Polijas bijušās austrumu teritorijas iedzīvotāju īpašuma zaudējumu, ir bijis pamats ilgstošai Konvencijas Pirmā protokola 1. pantā garantēto tiesību pārkāpšanai. Polijai bija pienākums nodrošināt pienācīgu tiesību uz īpašumu īstenošanu visām personām, kas bija tiesīgas saņemt aiz Bugas upes atstātajam īpašumam līdzvērtīgu īpašumu.

Polijas likumdevējs savu pienākumu izpildīja un 2005. gada 8. jūlijā pieņēma likumu par kompensācijas piešķiršanu attiecībā uz nekustamajiem īpašumiem, kas palika aiz tagadējām Polijas Republikas robežām (Journal of Laws Nr.169, 1418. punkts ar grozījumiem), kas aizstāja tiesību uz zaudētā īpašuma vērtības aprēķināšanu attiecībā pret īpašuma iegādes cenu ar jaunu tiesību institūtu – kompensāciju. Tas nozīmē iespēju kompensēt īpašuma zaudējumu dažādos veidos, tostarp izmaksājot naudu no speciāli izveidotā Kompensācijas fonda. Kompensāciju piešķir administratīvā procesa kārtībā, kas saskaņā ar Augstākās tiesas lēmumos pausto pašreizējo nostāju izslēdz iespēju pretendentiem aizsargāt savas tiesības civilprocesuālā kārtībā (jo īpaši sk. Augstākās tiesas 2008. gada 12. marta spriedumu, I CSK 430/07, OSNC 2009 Nr.5, 75. punkts). Šķiet, šādā veidā beidzot tika pieņemami atrisinātas problēmas, kas saistītas ar Polijas pilsoņu prasībām attiecībā uz Padomju Savienībā palikušo īpašumu.

4. Citā ECT pilotspriedumā (2005. gada 22. februāra spriedums lietā Nr.35014/97 Hutten–Czapska v. Poland) tiesa nosprieda, ka, ierobežojot tiesības saņemt nomas maksu no nomniekiem, ir pārkāptas Konvencijas Pirmā  protokola 1. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu. Tiesas ieskatā, pārkāpums bija radies tiesību aktu sistēmā – nacionālie tiesību akti neļāva zemes īpašniekiem saņemt nomas maksu, kas būtu saprātīgi proporcionāla nekustamā īpašuma uzturēšanas izmaksām. Polijai bija pienākums nodrošināt saprātīgu nomas maksu, kas maksājama prasītājam un citām iesaistītajām personām, kas atradās tādā pašā situācijā, vai nodrošināt mehānismu, kas mazinātu valsts kontroles sekas pār nomas maksas pieaugumu. Šo lēmumu apstiprināja ECT Lielā palāta 2006. gada 19. jūnija spriedumā. Tā kā jautājums beidzot tika atrisināts, 2008. gada 28. aprīlī ECT uzdeva izslēgt lietu no izskatāmo lietu saraksta, lai gan tā norādīja, ka situācija joprojām neatbilst Konvencijas noteikumiem. Jautājums ir, vai šī piezīme joprojām ir aktuāla, jo pēdējā piecgadē Polijā noteikumi par dzīvojamo platību nomas maksas noteikšanu nav būtiski mainīti. Doktrīnā pastāv dažādi viedokļi attiecībā uz šā sprieduma izpildes turpināšanu (sal.: J. Jaskiernia. Wpływ orzecznictwa Europejskiego Trybunału Praw Człowieka na ustawodawstwo w państwach członkowskich Rady Europy ze szczególnym uwzględnieniem Polski; A. Wróbel (red.), op. cit., 359. lpp; A.  Bodnar. Skuteczność Europejskiej Konwencji Praw Człowieka w Polsce, T. Giaro (red.); Skuteczność prawa. Materiały konferencyjne, Varšava, 2010., p. 207).

5. Ņemot vērā faktu, ka Polijā (izņemot soda procedūru, kas paredzēta Sodu izpildes kodeksa 540. panta trešajā daļā) nav vispārēja institūta tiesvedības atsākšanai, pamatojoties uz [Strasbūras] tiesas lēmumiem, kuros atzīti Konvencijas pārkāpumi, pieaug bažas par nepieciešamību likumdevējam pienācīgi rīkoties. Diskusijas par šo jautājumu aizsākās līdz ar septiņu tiesnešu sastāvā 2010. gada 30. novembrī pieņemto rezolūciju III CZP 16/10 (OSNC 2011 Nr.4, 38. punkts). Tajā Augstākā tiesa norādīja, ka pēdējais ECT spriedums, kurā atzīts, ka pārkāptas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu saskaņā ar Konvencijas 6. panta pirmo daļu, nenodrošina pamatu tiesvedības atsākšanai civillietā.

Tas izraisīja kritiku zinātniskajās publikācijās. Augstākajai tiesai pārmeta, ka tā noliedz Strasbūras tiesas lēmumu evolūciju un piešķir lielu nozīmi lietas civiltiesiskā un soda rakstura nošķiršanai, kaut gan Tiesai nav tādu pilnvaru. Šķiet, šī kritika nav pilnībā pamatota. Strasbūras tiesas lēmumos jēdziena tiesvedības atsākšana nozīme ir plaša, un ar to saprot zināmu vispārēju rezultātu, kas panākams, izmantojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Tomēr Augstākās tiesas lēmums attiecās uz konkrētu Polijas civilprocesā zināmu tiesiskās aizsardzības līdzekli – uz lūgumrakstu par tiesvedības uzsākšanu no jauna – un principā tikai uz vienu no uzskaitītajiem pamatiem. Tas, ka lūgumrakstā kā pamatu tiesvedības atsākšanai nevar norādīt tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu, nenozīmē, ka personai labvēlīga ECT sprieduma rezultātā process nevar tikt atsākts uz cita pamata, jo īpaši, ja prasītājam ir bijusi liegta iespēja aizstāvēt savas tiesības, ja šādu apstākli ir norādījusi [Strasbūras] tiesa. Ja piemērojamais regulējums, to pienācīgi interpretējot, ļauj nodrošināt ECT lēmumu efektivitāti, Augstākā tiesa dod priekšroku interpretācijai, kas mudina Polijas tiesas pildīt savus pienākumus kā valsts institūcijām, kurām ir saistoši Konvencijas noteikumi. Piemēram, Augstākās tiesas lēmumā 2007. gada 24. oktobra lietā I PZ 21/07 (OSNP 2008, Nr.23–24, 351. punkts), kas sekoja ECT 2006. gada 27. jūnija spriedumam lietā Tabor v. Poland, norādīts, ka “ECT lēmums, kurā atzīts, ka Polijas tiesa pārkāpusi tiesības uz taisnīgu tiesu, dod pamatu atjaunot termiņu kasācijas sūdzības iesniegšanai”.

Rezolūcijas kritiķi ignorē arī faktu, ka Augstākajai tiesai, tāpat kā pārējām tiesām, ir saistošas tiesību normas. Šā noteikuma interpretācija nepadara iespējamu Kodeksa satura papildināšanu ar, dažu autoru skatījumā, neesošiem tiesvedības atsākšanas pamatojumiem. Tas ir vienīgi likumdevēja kompetencē. Nesen Polijas Republikas Senāts ierosināja Civilprocesa kodeksu papildināt ar 401.2 pantu, kas ļautu atsākt tiesvedību, pat ja tā oficiāli ir izbeigta (ar lēmumu), ja tāda nepieciešamība izriet no tādas starptautiskas iestādes lēmuma, kas rīkojas saskaņā ar starptautisku līgumu, ko Polija ir ratificējusi (projekts Senāta parlamenta izdevumā parlamentārajā 8. sesijas 2012. gada 17. februāra izdevumā Nr.62).

6. Augstākā tiesa lēmumos konsekventi atzīst, ka, interpretējot tiesību normas, kuras likumdevējs pieņēmis, pildot Konvencijā paredzētos pienākumus, jāņem vērā ECT skaidrojums par attiecīgajiem Konvencijas noteikumiem. Šī pieeja ir skaidri formulēta iepriekš pieminētajās lietās par sūdzībām attiecībā uz tiesvedības ilgumu. Iepriekš minētajā Augstākās tiesas 2006. gada 6. janvāra lēmumā III SPP 154/05 (OSNP 2006, Nr.  21–22, 342. punkts) Augstākā tiesa ņēma vērā ECT tiesas lēmumu, skaidrojot priekšnoteikumus, lai konstatētu personas tiesību uz lietas izskatīšanu bez liekas kavēšanās pārkāpumus, strīda būtības nozīmības novērtēšanu attiecībā uz prasītāju un tiesvedības ilguma seku ietekmi uz citu tiesvedību, kurās prasītājs ir iesaistīts un kura attiecas uz lietas, par kuru ir iesniegta sūdzība, ilgumu.

Vēl viens piemērs šādai ECT lēmumu ietekmei uz Augstākās tiesas judikatūru ir 2008. gada 9. janvāra rezolūcija III SPZP 1/07 (OSNP 2008, Nr.13–14, 205. punkts). Tajā atzīts, ka sūdzība par tiesvedības ilgumu, kas iesniegta tiesvedības laikā pirmās instances tiesā, jāizskata pēc būtības arī pēc tiesvedības pabeigšanas šajā tiesā. Minētā rezolūcija atrisināja pretrunas Augstākās tiesas lēmumos attiecībā uz to, vai tiesvedības ilguma izvērtēšana ir pieļaujama pēc tam, kad jau ir pieņemts lēmums par lietas izskatīšanu pēc būtības. Pieņemot šo rezolūciju, Augstākā tiesa ņēma vērā ECT nostāju attiecībā uz prasībām, kādas jāievēro, lai sūdzību par tiesvedības ilgumu varētu uzskatīt par efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli Konvencijas 13. panta izpratnē. Analizējot ECT spriedumus šajā jautājumā, Augstākā tiesa secināja tālāk minēto. Polija ir ieviesusi tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kam piemīt ne vien preventīvs raksturs, bet kas pilda arī kompensējošu lomu. Tomēr Polijas tiesību aktos iekļautais risinājumu var kļūt neefektīvs, ja tiesa neizskatītu sūdzību par tiesvedības ilgumu tikai tāpēc, ka ir sasniegts viens no sūdzības iesniegšanas mērķiem – lietas virzība turpinās. Tiesai ir jāskata sūdzība, lai izlemtu jautājumu par kompensācijas piešķiršanu.

7. Augstākās tiesas izskatītajās sūdzībās dažkārt ir skaidri izteikts apgalvojums par Konvencijas tiesību normu pārkāpumiem. Tādā gadījumā lēmumā jābūt atsaucei uz ECT spriedumiem, lai noteiktu, vai konkrētās lietas faktiskajos apstākļos ir tikušas pārkāptas cilvēktiesības. Šādas ECT tiesas lēmumu piemērošanas piemērs ir Augstākās tiesas 2010. gada 14. janvāra spriedums III SK 15/09, LEX Nr.578152 lietā attiecībā uz televīzijas raidorganizācijas finansiālo atbildību par raidījumu, kurā bija iekļauta lūgšanas parodija katoļu radio žurnālista izpildījumā un paziņojumi, kas norādīja uz vērtību novirzēm un padarīja tās sabiedrisko darbību smieklīgu. Neatzīstot Konvencijas 10. panta pārkāpumu, Augstākā tiesa atsaucās uz ECT tiesas lēmumu, kurā norādīts, ka par paziņojumiem ārpus publiskām debatēm ar mērķi aizvainot cilvēkus var piemērot smagāku sodu nekā par tiem, kas saistīti ar informācijas sniegšanu (ECT spriedums 2000. gada 28. septembrī Lopez Gomes da Silva v. Portugal, 34. punkts), un mākslinieciskie paziņojumi nevar būt nepelnīti aizskaroši citiem (ECT 1994. gada 20. septembra spriedums lietā Otto–Preminger–Institut v. Austria, 49. punkts), un secināja, ka naudas soda piemērošana raidorganizācijai par paziņojumiem, kurus Augstākā tiesa izskata šajā lietā, nav pretrunā ar Konvencijas prasībām.

Vēl viens piemērs ECT tiesas lēmumu tiešai ietekmei uz Augstākās tiesas lēmumiem ir lietas, kurās ECT tiesas spriedums jau ir pasludināts citā prasītāja lietā tajā pašā jautājumā. Piemēram, Augstākās tiesas 2007. gada 14. februāra lēmumā III SK 20/06 (OSNP of 2008, Nr.3–4, 54. punkts) attiecībā uz atteikumu reģistrēt biedrību ar nosaukumu Union of People of Silesian Nationality – the Association of People Declaring Silesian Nationality tiesa atsaucās uz iepriekšēja reģistrācijas procesa juridisko izvērtējumu, kas tika veikts ECT Lielās palātas 2004. gada 17. februāra spriedumā. Augstākā tiesa uzsvēra, ka jau iepriekšējo ECT tiesvedību laikā veiktajā izvērtējumā par biedrības reģistrēšanas tiesiskumu netika konstatēts Konvencijas 11. panta pārkāpums attiecībā uz pieņēmumu, ka sakarā ar reģistrējamās nacionālās minoritātes biedrības īpašajām vēlēšanu tiesībām atteikums to reģistrēt norāda uz valsts iejaukšanos biedrošanās brīvībā saskaņā ar Konvencijas 11. pantu.

Apkopojot šo apskatu par jomām, kurās ECT lēmumi ietekmē Augstākās tiesas lēmumus, un veidiem, kādos tas notiek, jāsaka, ka to ietekme dažādā apjomā izpaužas atsevišķās civiltiesību kā plaša jēdziena apakšnozarēs.

Lietās, kuras reglamentē Polijas tiesību normas, kas ieviestas nacionālajā tiesību sistēmā ar mērķi pildīt Polijas Republikai uzliktās saistības, kas noteiktas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, Augstākā tiesa atsaucas tieši uz ECT lēmumiem, kuros noteikts konvencijas standarts, kam būtu jāatbilst Polijas tiesību normu interpretācijai un piemērošanas praksei. Labākais piemērs ir lietas, kas saistītas ar tiesvedības ilgumu. Līdzīga ietekme var parādīties, interpretējot civiltiesību vispārējās normas, tostarp lietā par kompensācijas prasību saistībā ar pārapdzīvotību soda izciešanas iestādēs.

Augstākā tiesa neapšaubāmi atsaucas uz ECT lēmumiem, izvērtējot tādu sūdzību pamatotību, kas saistītas ar apgalvojumiem par Konvencijas noteikumos aizsargāto cilvēka pamattiesību pārkāpumu. Tas atklājas lietā par nacionālās minoritātes biedrības reģistrāciju un soda piemērošanu televīzijas raidorganizācijai.

ECT lēmumu ietekme tikai uz valsts likumdošanu pirmšķietami ir mazāk manāma, lai arī tā nešaubīgi pastāv. Ir vērts atzīmēt, ka, pateicoties Augstākās tiesas lēmumiem, kuros tiesa cenšas ievērot un plaši citēt Strasbūras spriedumus, Polijas sabiedrībai ir iespēja novērtēt cilvēktiesību prestižu un nozīmi Polijas tiesību sistēmā.