Ievads
Tiesas ir vienas no svarīgākajām institūcijām tiesiskās kultūras veidošanā sabiedrībā. Tiesas primārais uzdevums ir nolēmumā atbildēt uz procesa dalībniekam svarīgiem argumentiem par tiesisko strīdu. No tā, cik kvalitatīvi tiesa spēj risināt tiesisko strīdu un argumentēt savu viedokli, ir atkarīga uzticēšanās tiesām un valstij kopumā.
Gan tiesām, gan konstitucionālajai tiesai ir viens mērķis – atrast tiesību normām atbilstošu, taisnīgu tiesiskā strīda risinājumu, taču katrai no tām ir sava loma. Tiesas, tostarp administratīvās tiesas, veic konkrētu tiesību normu interpretāciju un piemērošanu, bet Satversmes tiesa – tiesību normu konstitucionalitātes kontroli. Līdz ar to kvalitatīvs strīda risinājums ir sasniedzams tikai tiesu un Satversmes tiesas savstarpējās sadarbības un dialoga rezultātā. Tādējādi viens no tuvākās nākotnes jautājumiem ir tieši šīs sadarbības un dialoga pilnveidošana.
Dialogs sākas ar tiesas pieteikumu Satversmes tiesai. Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas 4. punkts citstarp ietver prasību pieteikumā norādīt tā juridisko pamatojumu. Savukārt Satversmes tiesas likuma 19.1 panta otrās daļas pirmais teikums noteic, ka tiesas pieteikums formulējams motivēta lēmuma veidā. Satversmes tiesa, jau tālāk attīstot prasību par pieteikuma pamatojumu, ir norādījusi, ka „par pieteikuma juridisko pamatojumu ir uzskatāma: 1) apstrīdētās normas satura analīze; 2) paskaidrojumi, kādā veidā apstrīdētā norma ierobežo [personas] pamattiesības; 3) apstrīdētās normas pieņemšanas procedūras tiesiskuma izvērtējums; 4) apstrīdētās normas leģitīmā mērķa un pamattiesību ierobežojuma samērīguma izvērtējums”.
Nenoliedzami šādu pieteikuma pamatojuma kritēriju noteikšana ir labs palīgs tiesām pieteikuma sagatavošanā. Taču te būtu apsverams, vai šo kritēriju ievērošana (daļēja ievērošana) ir tā kvalitātes jautājums, kas būtu risināms, apmācot tiesnešus, vai pieteikuma pieļaujamības jautājums. Satversmes tiesa var ierosināt lietu vai atteikties to ierosināt.
Satversmes tiesa var arī izbeigt tiesvedību ierosinātā lietā, atzīstot, ka lieta attiecas uz apstrīdētās tiesību normas interpretāciju un piemērošanu. Izbeidzot tiesvedību lietā, Satversmes tiesa var sniegt tiesību normas interpretāciju, kas ir saistoša. Taču, lai arī kuru ceļu Satversmes tiesa ietu – izbeigtu tiesvedību lietā vai arī izskatītu lietu pēc būtības –, tiesām ir svarīgi saņemt atbildi uz tām savām šaubām, kas, tiesas ieskatā, bija pamats, lai vērstos ar pieteikumu Satversmes tiesā. Gadījumā, ja tiesvedība tiek izbeigta, sniedzot saistošu tiesību normas interpretāciju par tādu tiesību normu, kuru jau ir interpretējusi Augstākā tiesa, tikai tad tiesu savstarpējais dialogs būs pilnīgs, ja Satversmes tiesa aplūkos arī Augstākās tiesas argumentus un, tiem nepiekrītot, sniegs pretargumentus. Nesaņemot pretargumentus, administratīvās tiesas paliek neizpratnē par to, vai to argumenti ir pareizi un izmantojami turpmākā tiesas nolēmumu argumentācijā.
Administratīvā procesa likums paredz tiesas pienākumu vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā, ja tiesa uzskata, ka tiesību norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam).
No pievienotās tabulas ir redzams, ka administratīvās tiesas ir vērsušās Satversmes tiesā 2004. gadā ar pieciem pieteikumiem, 2005., 2007. un 2008. gadā katrā ar vienu pieteikumu, 2006. gadā ar trīs pieteikumiem, 2009. gadā ar četriem pieteikumiem, 2010. gadā ar desmit pieteikumiem, 2011. gadā ar sešiem pieteikumiem un 2012. gada astoņos mēnešos ar sešiem pieteikumiem.
Statistika liecina, ka salīdzinoši biežāk administratīvās tiesas ir vērsušās Satversmes tiesā savas darbības pirmajā gadā un pēdējos trīs gados.
Pārskats par administratīvo tiesu iesniegtajiem pieteikumiem Satversmes tiesā
Spriedumi par apstrīdētās normas neatbilstību Satversmei
|
Tiesa un lietas numurs Satversmes tiesā |
Nosaukums |
Satversmes tiesas (ST) secinājumi |
|
Administratīvā rajona tiesa 2005-19-01 |
Par Valsts sociālo pabalstu likuma 4.panta piektās daļas 2.punkta vārdu „un Latvijas Republikā nodzīvojis kopumā ne mazāk kā 60 mēnešus, no tiem pēdējos 12 mēnešus nepārtraukti” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110.pantam |
ST atzina par neatbilstošu Satversmei normā iepriekš ietverto ierobežojumu, ka bērns, kura bijušais apgādnieks nav nodzīvojis Latvijas Republikā kopumā vismaz 60 mēnešus, no tiem pēdējos 12 mēnešus nepārtraukti, valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu apgādnieka zaudējuma gadījumā saņemt nevar. ST uzskatīja, ka nav pamata bērnam paredzētā pabalsta piešķiršanas ierobežojumu saistīt ar zaudētā apgādnieka dzīvesvietu. Turklāt jebkurš lēmums, kas attiecas uz bērnu, jāpieņem tādā veidā, lai, cik vien tas iespējams, tiktu ievērotas bērna intereses un nodrošinātas viņa tiesības. ST neatrada pietiekamus iemeslus, kas attaisnotu bērna interešu neievērošanu šajā gadījumā. |
|
Administratīvā apgabaltiesa 2004-14-01 |
Par Imigrācijas likuma 61.panta sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam |
T apstrīdēts Imigrācijas likuma pants, kas noteic, ka Iekšlietu ministra rīkojums par personas iekļaušanu „melnajā sarakstā” nav pārsūdzams. Apgabaltiesa uzskatīja, ka, neļaujot personai pārsūdzēt tiesā attiecībā uz viņu pieņemtu lēmumu, kas nodibina konkrētas publiski tiesiskas attiecības, nedz arī nodrošinot alternatīvu efektīvu procedūru pieejamību, personai tiek liegtas Satversmes 92.pantā paredzētās tiesības uz taisnīgu tiesu. ST atzina, ka apstrīdētā norma nenodrošina līdzsvaru starp demokrātiskas sabiedrības tiesībām uz nacionālo drošību un indivīda cilvēktiesībām un ir pretrunā ar samērīguma principu. |
|
Administratīvā apgabaltiesa un Senāta Administratīvo lietu departaments 2006-43-01 |
Par likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta ceturtās daļas otrā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam |
Saskaņā ar likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” personām, kas patstāvīgi maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli, līdz kārtējā gada 1.aprīlim ir jāsniedz Valsts ieņēmumu dienestam gada ienākuma deklarācija un tai pievienotie dokumenti. Likuma 22.panta ceturtās daļas otrais teikums noteica, ka par nodokļa maksātāja pierādījumiem nodokļa summas apstrīdēšanai ir atzīstami tikai tie dokumenti, kas uzrādīti vai iesniegti reizē ar deklarāciju, deklarācijas precizējumu un papildu deklarāciju. ST secināja, ka apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums veicina iedzīvotāju ienākuma nodokļa savlaicīgu iekasēšanu un novērš izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tātad norma ir radīta sabiedrības interesēs. Tomēr indivīda tiesību ierobežojums – aizliegums administratīvā akta apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas brīdī iesniegt jaunus pierādījumus – pārmērīgi ierobežo personas tiesības, tādēļ tas nav samērīgs. Ir iespējams noteikt saudzējošākus līdzekļus, lai mazāk ierobežotu personas tiesības uz taisnīgu tiesu, vienlaikus nodrošinot efektīvu nodokļu administrēšanu. |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments 2011-02-01 |
Par likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos” 22.panta pirmās daļas otrā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.pantam |
Apstrīdētā norma noteica, ka zemes kadastrālo uzmērīšanu par valsts budžeta līdzekļiem, ja tā saistīta ar ārzemes īpašuma tiesību atjaunošanu vai zemes īpašuma kompensēšanu ar līdzvērtīgu zemi, veic tikai tajā administratīvajā teritorijā, kurā bijušie zemes īpašumi atrodas. ST secināja, ka lietā ir strīds nevis par īpašuma tiesību atjaunošanas ierobežojumu, bet gan par atjaunotā zemes īpašuma uzmērīšanas apmaksas kārtību. ST piekrita, ka iespēja saņemt valsts budžeta finansējumu īpašumā piešķirtās zemes uzmērīšanai uzskatāma par valsts īpaši piedāvātu finansiālu atbalstu, nevis par personas pamattiesībām. ST uzsvēra, ka likumdevējs viennozīmīgi ir tiesīgs pieņemt lēmumu par īpaša finansiāla atbalsta sniegšanu kādai personu grupai, taču šāda rīcība nevar būt pretrunā ar Satversmes 91.panta pirmajā teikumā nostiprināto vienlīdzības principu. Tika konstatēts, ka atšķirīgajai attieksmei pret personām, kuru īpašuma tiesības atjaunotas, piešķirot līdzvērtīgu zemi citā administratīvajā teritorijā no personas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ, nav objektīva un saprātīga pamata un tā ir pretrunā ar Satversmes 91.pantu. |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments 2011-21-01 |
Par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajam teikumam. |
Interpretējot Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietverto jēdzienu „atbilstīgs atlīdzinājums”, tiesa uzsvēra, ka ir būtiski ievērot, lai šīs pamattiesības tvērums netiktu nepamatoti sašaurināts un attiecināts vienīgi uz mantisko tiesību jomu vai zaudējumu atlīdzību. Jēdziens „atbilstīgs atlīdzinājums” visupirms ir interpretējams kā jebkuram tiesību aizskārumam atbilstošs gandarījums, kas aptver gan zaudējumu atlīdzināšanu, gan arī nemantiskā (morālā un personiskā) kaitējuma kompensēšanu. Tiesiskajās attiecībās līdztekus fiziskajām personām piedalās arī juridiskās personas un valsts vara juridisko personu tiesības var nepamatoti aizskart līdzīgi kā fizisko personu tiesības. Tādēļ vispārīgs pieņēmums, ka juridisko personu pamattiesību aizsardzība būtu īstenojama mazākā apjomā, var novest pie patvaļīgas likumdevēja rīcības un apdraudēt pamattiesību visaptverošo iedarbību. Apstrīdētā norma nedod tiesai iespēju nodrošināt personai taisnīgas tiesas garantijas un piešķirt atbilstīgu atlīdzinājumu par tās pamattiesību nepamatotu aizskārumu, līdz ar to likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nav pilnībā izpildījis no Satversmes 92.panta izrietošo pienākumu, un šis apstāklis ir novedis pie minētās Satversmes normas pārkāpuma. ST atzina Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.panta otrās daļas vārdu „tikai” par neatbilstošu Satversmes 92.pantam un spēkā neesošu no šīs normas pieņemšanas dienas. |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments 2011-19-01 |
Par likuma „Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos” 6.panta otrās daļas 4.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un 105.pantam |
Atlīdzība šī likuma izpratnē ir maksājums no valsts vai pašvaldības budžeta. Tā kompensē zaudēto mantisko labumu, kuru zemes īpašnieks neiegūst tāpēc, ka saskaņā ar normatīvajiem aktiem teritorijai ir noteikta īpaša aizsardzība un ar to saistīti saimnieciskās darbības ierobežojumi. Tā kā atlīdzībai ir ekonomiska vērtība, tiesības to prasīt par ierobežojuma noteikšanu ir mantiska rakstura tiesības. Tādējādi atlīdzība par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu ietilpst Satversmes 105.pantā minētā jēdziena „īpašums” saturā. Apstrīdētā norma ierobežo tiesības saņemt atlīdzību par nekustamā īpašuma vērtības samazinājumu personām, kuras nekustamo īpašumu ieguvušas uz tiesiska darījuma pamata, bet nav reģistrējušas īpašuma tiesības zemesgrāmatā pirms mežsaimnieciskās darbības ierobežojuma noteikšanas. ST atzina, ka apstrīdētā norma nenodrošina tiesību uz īpašumu aizsardzību tām personām, kuras nekustamo īpašumu likumīgi valda, lai gan savas īpašuma tiesības dažādu iemeslu dēļ nav nostiprinājušas zemesgrāmatā. |
Spriedumi par apstrīdētās normas neatbilstību Satversmei daļā
|
Tiesa un lietas numurs Satversmes tiesā |
Nosaukums |
Satversmes tiesas (ST) secinājumi |
|
Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa 2004-03-01 |
Par likuma „Par valsts pensijām” 30.panta piektās un sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 91.pantam. |
Viens no likuma grozījumiem paredzēja personai tiesības atteikties no vecuma pensijas ar iesniegumu. Tādējādi noteiktu laika periodu persona pensiju nesaņēma, bet vēlāk varēja prasīt tās piešķiršanu no jauna. Ņemot vērā vecuma pensijas aprēķina formulu, proti, “jo vēlāka pensionēšanās, jo lielāka pensija”, šādā veidā valsts deva iespēju palielināt izmaksājamās pensijas summu. Taču Saeima vēlāk pieņēma grozījumus Pensiju likumā, kas liedza tiesības uz vecuma pensijas piešķiršanu no jauna personām, kuras no tās bija atteikušās ar iesniegumu. Tādējādi personām, kuras bija atteikušās no pensijas un bija gaidījušas trīs gadus, pensiju no jauna nepiešķīra, bet gan atjaunoja iepriekšējā apmērā, papildinot pensijas kapitālu. ST secināja, ka tas ir pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu. Saeima bija mainījusi noteikumus spēles gaitā, neparedzot saudzējošu pāreju, un tas bija radījis negatīvas sekas daļai pensionāru. Līdz ar to Pensiju likuma 30.panta sesto daļu un pārejas noteikumu 24.punktu attiecībā uz tām personām, kuras bija atteikušās no valsts pensijas uz iesnieguma pamata saskaņā ar Pensiju likuma pārejas noteikumu 16.punkta 11.apakšpunktu, atzina par neatbilstošu Satversmes 1.pantam no šo normu pieņemšanas brīža. Savukārt attiecībā uz sievietēm, kas pieprasīja priekšlaicīgu vecuma pensiju, tiesa lēma citādi. Proti, likums nekad nebija paredzējis, ka priekšlaicīgas pensijas apturēšana uz likuma pamata ir iemesls tam, lai pēc trim gadiem šo pensiju piešķirtu no jauna. Tādēļ šīm personām nevarēja rasties tiesiskā paļāvība, ka viņas varēs pieprasīt piešķirt priekšlaicīgo vecuma pensiju no jauna, palielinot tās apmēru. |
Spriedumi par apstrīdētās normas atbilstību Satversmei
|
Tiesa un lietas numurs Satversmes tiesā |
Nosaukums |
Satversmes tiesas (ST) secinājumi |
|
Administratīvā rajona tiesa 2006-12-01 |
Par Prokuratūras likuma 1.panta pirmās daļas, 4.panta pirmās daļas, 6.panta trešās daļas, 22. un 50.panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 58., 82., 86. un 90.pantam. |
Attiecībā uz prokuratūras kā tiesu varai piederīgas institūcijas statusu S T norādīja: apstāklis, ka normatīvie akti piešķir prokuratūrai pilnvaras valsts pārvaldes jomā, nenozīmē, ka šā iemesla dēļ prokuratūra kļūst par izpildvarai piederīgu valsts pārvaldes iestādi. Prokuratūrai katrā valstī var būt atšķirīgas pilnvaras un statuss, un prokuratūras piederība pie izpildvaras vai tiesu varas ir lietderības un tradīciju jautājums. Attiecībā uz Administratīvās rajona tiesas šaubām par procesuālo kārtību, kādā pārsūdzami prokurora lēmumi, un atbildētāju šajās lietā, S T norādīja, ka gadījumos, kad Prokuratūras likums neparedz īpašu pārsūdzēšanas kārtību, sūdzība par prokurora rīcību iesniedzama procesuālajos likumos noteiktajā kārtībā. Ģenerālprokurora pavēle par prokurora atlaišanu no amata pārsūdzama administratīvā procesa kārtībā un šajā gadījumā atbildētājs lietā ir Latvijas Republika. |
|
Administratīvā rajona tiesa 2008-37-03 |
Par Ministru kabineta 2006.gada 31.oktobra noteikumu Nr.899 „Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība” 100. un 100.1punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.pantam. |
Apstrīdētās normas noteic, ka pacientam noteiktos gadījumos tiek kompensēti zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumi, bet ne vairāk kā 10 000 latu apmērā vienam pacientam 12 mēnešu periodā. Ja paredzamie izdevumi ir lielāki, tiek noteikts kompensācijas limits par vienu zāļu iepakojumu, starpību sedz pacients. ST norādīja, ka valsts nevar pilnībā uzņemties atbildību par indivīda iespējām sasniegt visaugstāko veselības līmeni. Sociālo tiesību jomā nedrīkst pieļaut situāciju, ka jebkura sabiedrības grupa, pieprasot, lai valsts tai nodrošina noteiktus medicīnas pakalpojumus bez maksas, iegūst priekšrocības salīdzinājumā ar citām sabiedrības grupām. Ja valsts finanšu resursi ir ierobežoti, uzmanība pievēršama visas sabiedrības labklājībai. ST uzskata, ka atšķirīgā attieksme pret personām, kas saņem kompensāciju par kompensējamo zāļu sarakstā iekļautām zālēm, un personām, kas kompensāciju saņem individuālā mehānisma ietvaros, ir objektīvi un saprātīgi pamatota. |
|
Administratīvā rajona tiesa 2010-49-03 |
Par Ministru kabineta 2008.gada 25.augusta noteikumu Nr.692 „ Noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu” 30.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105.pantam. |
Apstrīdētā norma noteic, ka kredīta devējam (kredītiestādei) nav tiesību prasīt kompensāciju no patērētāja par kredīta saistību pildīšanu pirms noteiktā termiņa. Norma noteic, ka šādā gadījumā kredīta devējs var prasīt no patērētāja tikai samērīgu maksu par administratīvajiem izdevumiem, ja tādi rodas. ST atzina, ka apstrīdētās normas mērķis ir patērētāju kā kredītlīguma vājākās puses tiesību aizsardzība. Likumā ietvertais pilnvarojums ir noteikt kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu patērētāja interesēs. Šāds pilnvarojums ir pietiekami skaidrs un Ministru kabinets to nav pārkāpis, tādējādi norma atbilst Satversmes 64.pantam. ST atzina, ka norma atbilst arī Satversmes 105.pantam, jo kredīta devēju īpašuma tiesību ierobežojums ir samērīgs. Gadījumos, kad patērētājs izpilda saistības pirms kredīta līgumā noteiktā termiņa, kredīta devējam atmaksāto summu ir iespējams ieguldīt peļņas gūšanai. Atkarībā no ieguldījuma nosacījumiem un tirgus situācijas kredīta devējs nākotnē var ciest zaudējumus vai arī gūt peļņu, proti, kredīta devējs uzņemas komercrisku. |
|
Administratīvā rajona tiesa 2011-14-03 |
Par Ministru kabineta 2001.gada 13.marta noteikumu Nr. 120 „ Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi” 3.1 5.apakšpunkta un 11.punkta un Ministru kabineta 2009. gada 25.augusta noteikumu Nr. 972 „ Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi” 11.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 106.pantam. |
Apstrīdētās normas veido vienotu regulējumu, kas noteic, ka ar rezidentūrā uzņemtu personu, kas izlēmusi studēt par valsts budžeta līdzekļiem, tiek noslēgts līgums, kurā paredzēts, ka pēc rezidentūras beigšanas persona trīs gadus strādās noteiktā ārstniecības iestādē. Taču, ja persona šo pienākumu nepilda, tai jāatmaksā apmācībai izlietotie valsts budžeta līdzekļi piecu gadu laikā. Ņemot vērā rezidentūras īpatnības, mērķi un nozīmi ārsta profesijā, ST atzina, ka rezidenti neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar citiem studējošiem, tāpēc attiecībā uz rezidentiem nav pārkāpts vienlīdzības princips. ST atzina, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir gan citu cilvēku tiesību (konstitucionālais pienākums aizsargāt cilvēku veselību un garantēt ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu), gan sabiedrības labklājības aizsardzība. |
|
Administratīvā apgabaltiesa 2004-16-01 |
Par Administratīvā procesa likuma 124. panta pirmās daļas un otrās daļas par valsts nodevas samaksu administratīvo pārkāpumu lietās atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam |
ST secināja, ka valsts nodevas nomaksa administratīvajās lietās ir pieļaujama un pat nepieciešama, jo tādējādi tiek nodrošināta tiesu sistēmas efektivitāte, kas izpaužas ne tikai tādējādi, ka tiek mazināta nepamatotu pieteikumu vai apelācijas sūdzību iesniegšana, bet arī lai daļēji segtu tiesu uzturēšanas izdevumus. Citāds secinājums izdarīts attiecībā uz prasību maksāt valsts nodevu administratīvo pārkāpumu lietās. Tas aizskarot personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Šajās lietās tiesas pieejamība ir īpaši svarīga, jo tiek pārbaudīts tāda administratīvā akta tiesiskums, kas saistīts ar krimināltiesiskai sankcijai pielīdzināma soda piemērošanu. ST uzskatīja, ka prasība par valsts nodevas samaksu šādos gadījumos var mazināt privātpersonas motivāciju vērsties tiesā. Savukārt tas neesot pieļaujams gadījumos, kad izpildvara īsteno sodīšanas funkciju. |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments 2009-94-01 |
Par Pilsonības likuma pārejas noteikumu 1.punkta pirmā teikuma vārdu „ja reģistrācija notiek līdz 1995.gada 1.jūlijam” un otrā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 2.pantam, kā arī Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4.maija deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” preambulai. |
Apstrīdētās normas noteic: „Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1990.gada 4.maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņa pienākumus, ja reģistrācija notiek līdz 1995.gada 1.jūlijam. Ja šīs personas reģistrējas pēc 1995.gada 1.jūlija, tām jāatsakās no citas valsts pilsonības (pavalstniecības).” ST atzina, ka Saeima, pieņemot Pilsonības likumu, nolēma ievērot vēsturisko dubultpilsonības aizlieguma principu. Apstrīdētās normas paredz īpašu tiesisko režīmu tām personām, kuras bija Latviju atstājušas piespiedu kārtā un okupācijas laikā ieguvušas citas valsts pilsonību. Apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. un 2.pantam, kā arī 1990. gada 4.maija deklarācijai. ST atzina, ka lietā izskatāmais jautājums daļēji skar nevis tiesā, bet gan Saeimā izšķiramu jautājumu. Proti, ilggadējā valstu prakse dubultpilsonību uzskatīja par nevēlamu un izskaužamu parādību. Gan no starptautiskajām tiesībām, gan no tiesību doktrīnas izriet, ka dubultpilsonības jautājums pamatā ir politisks, nevis tāds, kas būtu izšķirams, balstoties uz juridiskiem apsvērumiem. Tādējādi vispārīgi jautājums par dubultpilsonības pieļaujamību būtu jāizšķir likumdevējam vai pilsoņu kopumam. |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments 2010-40-03 |
Par Ministru kabineta 2007. gada 6.marta noteikumu Nr.173 „Transportlīdzekļu vadītāja kvalifikācijas iegūšanas, transportlīdzekļu vadīšanas tiesību iegūšanas un atjaunošanas kārtība un vadītāja apliecības izsniegšanas, apmaiņas un atjaunošanas kārtība” 40.punkta pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64.pantam. |
Senāta Administratīvo lietu departaments norādīja, ka apstrīdētā norma ir pieņemta, pārkāpjot Ceļu satiksmes likumā ietverto pilnvarojumu, proti, no likuma neizrietot likumdevēja pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt to, ka personai ir pienākums kārtot eksāmenu, lai atgūtu transportlīdzekļu vadīšanas tiesības. ST norādīja, ka ar likumdevēja pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai viena konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi. ST atzina, ka personu, kas izdarījusi būtisku pārkāpumu ceļu satiksmē, kura rezultātā tai atņemtas transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, nevar uzskatīt par kvalificētu transportlīdzekļa vadītāju. Tādējādi šādai personai ir atkārtoti jānokārto attiecīgi eksāmeni, lai tā apliecinātu savu kvalifikāciju. Likumdevējs pietiekami skaidri formulējis Ceļu satiksmes likuma mērķi, savukārt transportlīdzekļu vadītāja kvalifikācijas iegūšanas kārtību uzdevis izstrādāt Ministru kabinetam. Līdz ar to Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto normu, ir rīkojies tam piešķirtā pilnvarojuma ietvaros. |
Lēmumi par tiesvedības izbeigšanu
|
Tiesa un lietas numurs Satversmes tiesā |
Nosaukums |
Satversmes tiesas (ST) secinājumi |
|
Administratīvā rajona tiesa 2004-26-01 |
Par Imigrācijas likuma 42.panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam |
Administratīvā rajona tiesa uzskatīja, ka izbraukšanas rīkojums ir administratīvs akts Administratīvā procesa likuma izpratnē. Tādējādi Imigrācijas likuma 42.panta trešā daļa, nosakot, ka izbraukšanas rīkojums nav pārsūdzams tiesā, nonāk pretrunā ar Administratīvā procesa likumā un Satversmes 92.pantā nostiprināto principu par pieejamību tiesai. 2005.gada 1.jūlijā stājās spēkā Saeimas pieņemtie grozījumi Imigrācijas likumā. Ar tiem apstrīdētā norma no Imigrācijas likuma izslēgta un 42.pants izteikts jaunā redakcijā, kas paredz tiesības izbraukšanas rīkojumu pārsūdzēt. |
|
Administratīvā rajona tiesa 2009-13-0106 |
Par Reliģisko organizāciju likuma 10.panta trešās daļas trešā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 99.pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 9.pantam |
Pieteikuma iesniedzēja pauda viedokli, ka izvēles iespēja – iekļauties jau esošā baznīcā vai turpināt darboties kā nereģistrētai draudzei – esot pretrunā ar tiesībām uz reliģiskās pārliecības brīvību. Norma ierobežojot personas tiesības nodoties savai reliģijai, kā arī esot pretrunā ar valsts pienākumu saglabāt neitralitāti attiecībās ar reliģiskajām organizācijām. Tā kā likumdevējs 2009. gada 29. oktobrī pieņēma grozījumu Reliģisko organizāciju likumā, ar kuru apstrīdētā norma no minētā likuma tika izslēgta, tiesvedība lietā tika izbeigta. |
|
Administratīvā apgabaltiesa 2004-25-03 |
Par Ministru kabineta 2002. gada 15.janvāra noteikumu Nr.27 „Noteikumi par upēm (upju posmiem), uz kurām zivju resursu aizsardzības nolūkā aizliegts būvēt un atjaunot hidroelektrostaciju aizsprostus un veidot jebkādus mehāniskus šķēršļus” 2.2. un 2.3.apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.pantam |
Administratīvā apgabaltiesa secināja, ka apstrīdētās normas attiecībā uz uzņēmumu radīja atšķirīgas un nelabvēlīgākas sekas salīdzinājumā ar tiem projektu realizētājiem, kuri realizāciju uzsākuši vēlāk. Norādīts, ka atšķirīgā attieksme pret uzņēmumu nav objektīva un saprātīga, tas ir, tai nav leģitīma mērķa un tā nav nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā. Ierobežojums būtu pamatots, ja attiektos uz to personu loku, kas projektu realizāciju uzsākušas vēlāk. Līdz ar to ir konstatējama apstrīdēto normu neatbilstība Satversmes 91.pantam. ST, piemērojot gramatisko, sistēmisko un vēsturisko interpretācijas metodi, secināja, ka apstrīdētās normas paredz vienādu pieeju abām hidroelektrostaciju projektu grupām un nav pamata izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91.pantam. |
|
Administratīvā apgabaltiesa 2011-15-01 |
Par likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 19.punkta “c” apakšpunkta (2001. gada 22.novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.pantam |
ST secināja, ka likumdevēja mērķis apstrīdētās normas regulējuma kontekstā bija nošķirt tādu tiesisko situāciju, kad persona atsavina savu nekustamo īpašumu, no situācijas, kad persona iegādājas nekustamos īpašumus ar nolūku vēlāk tos atsavināt un gūt peļņu. Apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma rašanās apstākļi liecina par to, ka tajā paredzētais atbrīvojums no nodokļu maksāšanas pienākuma neattiecas uz gadījumiem, kad persona pārdod vairākus nekustamos īpašumus un ar to sistemātiski nodarbojas peļņas gūšanas nolūkā. Par ienākumiem no „sava īpašuma” pārdošanas, ņemot vērā likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.pantā 1.1daļā ietverto fiziskās personas saimnieciskās darbības definējumu, nav atzīstami ienākumi no darbības, kas vērsta uz tirdzniecību, proti, ienākumiem no tirdzniecības. Nav pamata vērtēt normas atbilstību Satversmes 91.panta pirmajam teikumam, jo būtībā šī lieta ir izšķirama, veicot normas interpretāciju un piemērošanu atbilstoši tās mērķim un likumdevēja paustajai gribai. |
|
Administratīvā apgabaltiesa un Senāta Administratīvo lietu departaments 2010-64-01 |
Par Personu apliecinošu dokumentu likuma 16.panta pirmās daļas 4.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 98.panta pirmajam un otrajam teikumam |
Administratīvā apgabaltiesa vērsās S T, izskatot lietu, kurā pieteicējam bija liegts izbraukt no valsts, jo viņa tiesiskais statuss līdz ar kļūšanu par Latvijas pilsoni bija mainījies un viņa nepilsoņa pase bija kļuvusi nederīga. ST secināja, ka apstrīdētā norma neskar personas tiesības brīvi izbraukt no Latvijas un atgriezties tajā. Proti, tā nenosaka brīdi, ar kuru personas tiesiskais statuss uzskatāms par mainītu. Tāpat apstrīdētajā normā nav regulēta kārtība un termiņi personas informēšanai par tās tiesiskā statusa maiņu un jauna personu apliecinoša dokumenta saņemšanai. Līdz ar to apstrīdētā norma neierobežo personām Satversmes 98. panta pirmajā un otrajā teikumā noteiktās pamattiesības. |
|
Administratīvā apgabaltiesa un Senāta Administratīvo lietu departaments 2010-68-01 |
Par Saeimas vēlēšanu likuma 6.panta pirmās daļas, ciktāl tā attiecas uz tiesnesi, kurš ir pieteikts par deputāta kandidātu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam |
Administratīvā apgabaltiesa uzskatīja, ka apstrīdētā norma neatbilsts samērīguma principam. Tiesa vērsās S T, izskatot administratīvo lietu par vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesneses svītrošanu no 10.Saeimas deputātu kandidātu saraksta. ST secināja, ka apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku 2011.gada 24.martā. Pieteikumā nav ietverts prasījums atzīt normu par spēkā neesošu no tās pieņemšanas vai spēkā stāšanās brīža. Turklāt S T atzina, ka lietās par vēlēšanu tiesībām būtiska ir tiesiskā stabilitāte, bet normas atzīšana par spēkā neesošu ar atpakaļvērstu spēku izraisītu tiesisko nenoteiktību. |
|
Administratīvā apgabaltiesa un Senāta Administratīvo lietu departaments 2010-11-01 |
Par Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam |
Pieteicēji uzskatīja, ka norma neatbilst Satversmes 92.pantam, jo paredz atlīdzību pārstāvim tikai tajās lietās, ko iestāde vai tiesa ir atzinusi par sarežģītu, un atlīdzība ir saistīta ar pārstāvamās personas materiālo stāvokli. ST norādīja, ka apstrīdētā norma un Atlīdzināšanas likuma normas (7.panta trešā daļa) neattiecas uz vienu un to pašu subjektu loku un regulē atšķirīgu tiesisko situāciju. Proti, apstrīdētā norma, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, paredz juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanu sarežģītās lietās tikai fiziskajai personai, turklāt jau procesa laikā un neatkarīgi no tā, kāds būs lietas iznākums. Savukārt Atlīdzināšanas likuma 7.panta trešā daļa attiecas uz jebkuru privātpersonu un pamatā paredz juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanu pēc tam, kad tiesvedības procesā ir konstatēts administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības prettiesiskums. Tādējādi apstrīdētās normas piemērošana neizslēdz Atlīdzības likuma 7.panta trešās daļas piemērošanu. Abas minētās tiesību normas ir spēkā un ļauj personai izvēlēties, kā tā īstenos savas tiesības. S T arī norādīja, ka, ņemot vērā objektīvās izmeklēšanas principu, administratīvajām tiesām ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz Atlīdzināšanas likuma 7.panta trešās daļas piemērošanu. |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments 2006-41-01 |
Par likuma „Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” 35.pantā ietverto vārdu „uzturēšanās atļaujas neizsniedz” un Imigrācijas likuma 34.pantā ietverto vārdu „uzturēšanās atļaujas izsniegšanu atsaka” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. un 110.pantam |
Pieteicējs norādīja, ka apstrīdēto normu piemērošanas gadījumā esot izslēgtas iestādes un tiesas iespējas analizēt personas ģimenes un privātās dzīves ierobežojumu samērīgumu. Samērīguma principa piemērošana neaprobežojas tikai ar lietderības apsvērumu izdarīšanu. Arī atsaucoties uz apstrīdēto normu imperatīvo raksturu, tiesa ir vērtējusi valsts pārvaldes rīcības samērīgumu. Līdz ar to tika secināts, ka apstrīdētajās normās nav ietverts aizliegums iestādēm ievērot samērīguma principu. ST secināja, ka apstrīdētās normas neliedz iestādei un tiesai ņemt vērā samērīguma principu, nav pamata izvērtēt šo normu atbilstību Satversmes normām. |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments 2009-14-01 |
Par Elektroenerģijas tirgus likuma 30.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam |
Apstrīdētā norma noteic: „ Ražotāji, kas elektroenerģijas ražošanai izmanto atjaunojamos energoresursus un darbību uzsākuši pirms šā likuma stāšanās spēkā, pārdod elektroenerģiju publiskajam tirgotājam atbilstoši tiem nosacījumiem par darbības režīmu, iepirkuma termiņiem un cenu, kādi uz tiem attiecās šā likuma spēkā stāšanās brīdī.” ST norādīja, ka, veicot normas iztulkošanu, ir jāsecina, ka Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija ir kompetenta noteikt elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu un šajā gadījumā jēdziens „cena” apzīmē nevis fiksētu un nemainīgu tarifa likmi, bet gan mehānismu, kādā cena ir aprēķināma. |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments 2010-47-01 |
Par 2007.gada 14.jūnija likuma „Grozījumi likumā „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos”” 9.panta daļas, ar kuru likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 10.panta pirmās daļas 1.punkts izteikts citā redakcijā, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.pantam |
Pieteicējs norādīja, ka līdz 2007.gada 1.augustam pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuriem tika pārdota zeme, kas tiem bija piešķirta pastāvīgā lietošanā līdz 1996.gada 1. novembrim, bija piemērojams likuma „Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 18.pants, kas noteica kārtību, kādā viņiem par īpašumā piešķirto zemi jāmaksā, kā arī iespēju samaksu samazināt. Atsauce uz 18.pantu bijusi ierakstīta likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 8.pantā. Pēc grozījumu izdarīšanas likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 10.panta pirmās daļas 1.punkts esot izteikts citā redakcijā, kas neietver norādi uz tā paša likuma 8.panta piemērošanu. Līdz ar to pastāvīgajiem iedzīvotājiem esot liegtas tiesības pretendēt uz samaksas samazinājumu, kādu paredz likuma „Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 18.pants. Senāts uzskatīja, ka pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās, pastāvot vienādiem apstākļiem – zeme piešķirta pastāvīgā lietošanā līdz 1996.gada 1.novembrim, normatīvais regulējums attiecībā uz samaksu par šīs zemes pirkšanu vai izpirkšanu ir atšķirīgs Latvijas Republikas pilsoņiem un Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem (nepilsoņiem). Pilsoņiem esot tiesības pretendēt uz samaksas samazinājumu, bet nepilsoņiem šādu tiesību neesot. Tas radot nevienlīdzīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Turklāt šādai atšķirīgai attieksmei neesot objektīva un saprātīga pamatojuma, tāpēc apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 91. pantā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam. ST norādīja, ka kāda tiesību jautājuma izlemšanā tā var iesaistīties tikai tad, ja nepastāv vai jau ir pilnībā izmantoti visi pieejamie konkrēta tiesiskā strīda risināšanas līdzekļi. Par minētajiem līdzekļiem ir uzskatāma arī tāda tiesību normu interpretācija un piemērošana, kas novērš esošu vai iespējamu tiesību normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments 2010-52-03 |
Par Ministru kabineta 2006. gada 30.maija noteikumu Nr.423 „Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi” 44.4.apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96.pantam |
Senāta Administratīvo lietu departaments vērsās S T, izskatot lietu, kurā notiesātais bija sodīts par atrašanos gultā dienas laikā. Pieteikuma iesniedzējs norādīja, ka apstrīdēto normu iespējams interpretēt vairākos veidos, arī tādējādi, ka tā aizliedz notiesātajiem dienas laikā gulēt gultā. ST secināja, ka apstrīdētā norma ietver vienīgi pienākumu notiesātajiem uzturēt savu guļamvietu noteiktā kārtībā. Tiesa norādīja, ka šī lieta attiecas uz apstrīdētās normas piemērošanu un interpretāciju atbilstoši soda mērķim. |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments 2010-09-01 |
Par likuma „Par nodokļiem un nodevām” (1997. gada 4. decembra redakcijā) 30.panta otrās daļas vārdu „ja šie darījumi nav deklarēti šā panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā, – 15 procentu apmērā no šo darījumu kopsummas, ja šajā pantā nav noteikts citādi” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam |
Pieteicējs uzskatīja, ka apstrīdētajā normā paredzētais sods par skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšanas kārtības neievērošanu esot smagāks nekā sods par šādu darījumu nedeklarēšanu vispār. ST norādīja, ka, apstrīdētā norma nav tulkojama tādā veidā, kā norāda pieteikuma iesniedzējs. Likuma mērķis bija ierobežot darījumu veikšanu skaidrā naudā, tādēļ likums paredzēja sodu par skaidras naudas darījumiem, kuru summa mēnesī pārsniedz 3000 latu. Savukārt, ja šādi darījumi netika deklarēti pienācīgā kārtībā, sods tika noteikts lielākā apmērā. Tādēļ ST secināja, ka šajā lietā strīds ir par normas interpretāciju, nevis tās atbilstību Satversmei. |
Lieta nav ierosināta
|
Tiesa un lietas numurs tiesā |
Nosaukums |
|
Administratīvā rajona tiesa A420794110 |
Par Saeimas vēlēšanu likuma 44.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 6., 7., 91. un 101.pantam |
|
Administratīvā rajona tiesa A42945009 |
Par likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 1.panta daļā par „komunistiskās ideoloģijas atzīšanu par noziedzīgu” un likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 10.panta otrajā daļā par „aizliegumu sludināt komunisma ideoloģiju” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 100. un 102.pantā nostiprinātajām tiesībām |
|
Administratīvā apgabaltiesa A420718810 |
Par Administratīvā procesa likuma 126.panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments SKA-200/2007 |
Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 35.panta otrās daļas vārdu „un tos izskata viena un tā pati institūcija (amatpersona)” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.pantam |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments SKA-340/2011 |
Par Aizsargjoslu likuma 35.panta devītās daļas pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1.pantam |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments SKA-184/2012 |
Par Valsts valodas likuma 19.panta un Ministru kabineta 2004.gada 2.marta noteikumu Nr.114 „Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. un 116.pantam |
Lietas ir sagatavošanas stadijā
|
Tiesa un lietas numurs Satversmes tiesā |
Nosaukums |
|
Administratīvā rajona tiesa 2012-02-01 |
Par likuma „Par akcīzes nodokli” 33.panta piektās un septītās daļas vārdu „un soda naudu saskaņā ar likumu „Par nodokļiem un nodevām”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta otrajam teikumam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Septītā protokola 4.pantam |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments 2012-01-01 |
Par Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu 12.punkta, ciktāl tas attiecas uz līgumiem, kas noslēgti, nepiemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu vai neatbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments 2012-09-01 |
Par likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 16.punkta 1.apakšpunkta, ciktāl tas attiecas uz invaliditātes pensijas pārrēķina formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā, ja invaliditātes pensijas saņēmējs līdz invaliditātes grupas maiņai ir bijis darba ņēmējs un veicis sociālās iemaksas, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109.pantam |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments 2012-10-01 |
Par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 17.panta vārdu „bet ne vēlāk kā piecu gadu laikā no iestādes prettiesiskā administratīvā akta spēkā stāšanās vai prettiesiskas faktiskās rīcības veikšanas dienas” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam |
|
Senāta Administratīvo lietu departaments 2012-01-01 |
Par Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu 12.punkta, ciktāl tas attiecas uz līgumiem, kas noslēgti, nepiemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu vai neatbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam |
Pārskatu sagatavoja Senāta Administratīvo lietu departamenta konsultants Aleksandrs Potaičuks.
QR
