1. Saskaņā ar Igaunijas Republikas Konstitūcijas 148. pantu Igaunijas tiesu sistēma sastāv no trim instancēm – apriņķu un administratīvajām tiesām, apgabaltiesām un Augstākās tiesas, kas pilda arī Konstitucionālās tiesas funkcijas. Šis pants arī nosaka, ka ir aizliegts veidot ārkārtas tiesas, taču var veidot specializētās tiesas. Ārkārtas tiesas, par laimi, bet specializētās tiesas par nožēlu, Igaunijā līdz šim nav izveidotas. Taču no 1993. līdz 2010. gadam Augstākajai tiesai un tās darbiniekiem, kā arī citiem Tartu iedzīvotājiem bija pazīstams nosaukums Ceturtā instance. Tas bija restorāns Augstākās tiesas ēkā. Šobrīd restorāns vairs nedarbojas, un tā telpas ēkas pagrabā stāv tukšas. Taču jautājums paliek: vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk ECT) ir Igaunijas ceturtā tiesu instance? Diplomātiska atbilde būtu – gan jā, gan nē. Atsevišķas jautājuma nianses tiks apskatītas turpmākajā ziņojumā.
1.1. Pastāv nedaudz atšķirīgas pieejas – no vienas puses, tiesnešiem (un arī dažiem citiem juristiem), no otras puses – tiem, kuri vēršas ECT (tas ir, tiem, kuri zaudējuši Igaunijas tiesās): starp juristiem dzirdamas arī kritiskas (un acīmredzot pamatotas) piezīmes par ECT nolēmumiem;
1.2. Vienlaikus var teikt, ka juristu sabiedrības, tostarp vecākās paaudzes juristu, attieksme pret ECT nolēmumiem gadu gaitā ir mainījusies. Nevar noliegt, ka pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas zināma skepse pret ECT bija pamatota, no vienas puses, ar zināšanu trūkumu, no otras puses – ar nevēlēšanos pakļauties svešai tiesai. Taču šobrīd, pirmkārt, ir kļuvuši pieejami pietiekami labi un regulāri ECT prakses apskati. Otrkārt, būsim godīgi: Strasbūras (kur atrodas ECT) iejaukšanās Igaunijas suverenitātē nav salīdzināma ar Briseles un Luksemburgas (tas ir, Eiropas Savienības institūciju) iejaukšanos;
1.3. Ja runā par Augstākās tiesas un ECT savstarpējām attiecībām, atzīmējams ir fakts, ka abi bijušie Igaunijas Augstākās tiesas priekšsēdētāji – Raits Maruste un Uno Lihmuss - bija ECT tiesneši, un arī tagadējā Igaunijas pārstāve ECT Jūlija Laffranka ir bijusī Igaunijas Augstākās tiesas tiesnese;
1.4. Analizējot Augstākās tiesas un ECT savstarpējās attiecības, var pieminēt, ka kopš 2006. gada Augstākās tiesas analītiķi ir veikuši 66 tiesu prakses apkopojumus. No tiem nepastarpināti ar ECT praksi ir saistīti tikai trīs (tātad mazāk kā pieci procenti): Ievietošana slēgtajā iestādē Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē (2007), Pieeja tiesai Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē (2010) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse Igaunijas Augstākās tiesas nolēmumos (2012). Ņemot vērā, ka tiesu prakses apkopojumi tiek veikti par Igaunijas tiesu prakses aktuālākajiem jautājumiem, var teikt, ka ECT prakse neietilpst šo jautājumu lokā. Viens no Igaunijas vadošajiem ECT prakses pētniekiem, zvērināts advokāts Marts Susi 2009. gadā norādījis, ka atsauces uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk Konvencija) un ECT spriedumiem Augstākās tiesas nolēmumos ir pamanāmas, bet ne noteicošās.
2. Neraugoties uz dažām iekšpolitiskām diskusijām, var apgalvot, ka jau uzreiz pēc Konvencijas ratificēšanas ECT nolēmumiem Konvencijas piemērošanā bija tikpat liela loma kā Konvencijas tekstam. Daži mūsu juristi, baidoties no precedentu tiesībām, tos uztvēra vienīgi kā interpretācijas palīglīdzekli, taču tie arvien biežāk un drosmīgāk tiek uztverti kā precedenti. Iespējams, bailes no ECT precedentu tiesībām palīdzēja mazināt apstāklis, ka Igaunijas Kriminālprocesa kodeksa 2. panta ceturtajā daļā tieši ierakstīts, ka kriminālprocesa tiesību avoti ir arī Augstākās tiesas nolēmumi jautājumos, kas nav regulēti citos tiesību avotos, bet radušies, piemērojot likumu.
3. Līdz 2011. gada beigām kopumā tikai 173 Augstākās tiesas nolēmumos tika ietverta atsauce uz ECT un/vai Konvencijas piemērošanas praksi. No 2009. līdz 2011. gadam atsauces uz ECT praksi vairumā gadījumu tika ietvertas krimināllietu nolēmumos – kopumā 21 nolēmumā (krimināltiesvedība kā seismogrāfs cilvēktiesību un pamatbrīvību nodrošināšanā!). Konstitucionālās uzraudzības lietās šādas atsauces izdarītas 19 nolēmumos, administratīvajās lietās – 8 nolēmumos, civillietās – 2 nolēmumos.
4. Patiesībā Augstākā tiesa ir izmantojusi ECT praksi, veicot pavisam dažādas funkcijas: interpretējot Konstitūciju un likumus; atzīstot, ka normatīvo aktu noteikumi ir pretrunā ar Konstitūciju; minot ilustratīvus piemērus, kā arī papildinot tiesas nolēmumus obiter dictum kārtībā.
5. Augstākās tiesas praksē visbiežāk minētie ECT spriedumi:
5.1. Pélissier un Sassi pret Franciju (minēts astoņos nolēmumos);
5.2. Kudła pret Poliju (sešos nolēmumos);
5.3. Konashevskaya un citi pret Krieviju (piecos nolēmumos);
5.4. Reinhardt un Slimane––Kaïd pret Franciju (četros nolēmumos);
5.5. Kangasluoma pret Somiju (četros nolēmumos);
5.6. Sunday Times pret Lielbritāniju (No 1) (četros nolēmumos).
6. Augstākā tiesa visbiežāk ir piemērojusi ECT praksi, izskatot sūdzības par saprātīgiem lietu izskatīšanas termiņiem. Kopumā Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģijas lēmumā Nr.3- 1-1-43-10 ir minētas 20 atsauces uz ECT spriedumiem par šādām sūdzībām. Rezultātā prasības par saprātīgiem lietu izskatīšanas termiņiem iespējams skatīt, balstoties uz pamatīgu teorētisko un sistēmisko pamatojumu. Tāpat, pamatojoties uz ECT praksi, Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģija savā lēmumā Nr.3-1-1-110-10 izskaidroja arī jautājumus par saprātīgu termiņu ievērošanu attiecībā uz apsūdzētā turēšanu apcietinājumā. Ar Augstākās tiesas plēnuma lēmumu lietā Nr.3-3-1-85-09 par Konstitūcijai neatbilstošu atzīts tiesiskā regulējuma trūkums, kas liedz kompensēt nemateriālus zaudējumus, kas radušies nesamērīgi ilgā pirmstiesas izmeklēšanas kriminālprocesa dēļ. Acīmredzot tieši uz ECT praksi balstīto Augstākās tiesas lēmumu ietekmē 2011. gada 1. septembrī stājās spēkā Kriminālprocesa kodeksa grozījumi, kas nosaka virkni pasākumu, lai nodrošinātu saprātīgus lietu izskatīšanas termiņus. Diemžēl daži no šiem pasākumiem nav saprātīgi: piemēram, procesa dalībnieki var lūgt paātrināt tiesvedību un pārsūdzēt šāda lūguma atstāšanu bez izskatīšanas. Tādējādi Konvencijas 13. panta prasības formāli tiek izpildītas, tomēr šī pasākuma efektivitāte ir apšaubāma.
7. Igaunijā privātpersona nevar iesniegt konstitucionālo sūdzību, jo to neparedz likums un tiesību sistēma (de lege lata), līdz ar to nav arī Konstitucionālās tiesas. Tomēr lietā Nr.3-1-3-10-02 Augstākās tiesas plēnums akceptēja konstitucionālās sūdzības pieņemšanu no privātpersonas, motivējot šādu rīcību ar ECT praksi. Tiesa savu rīcību pamatoja ar apstākli, ka konstitucionālā sūdzība ir pieļaujama, kad personai nav citu efektīvu līdzekļu, lai aizsargātu savas tiesības. Ar šo lēmumu Augstākā tiesa ar atpakaļejošu datumu attiecināja sodu mīkstinošu likumu arī uz personām, kuras notiesātas pirms šā likuma stāšanās spēkā. Tomēr pēc šādas aktivitātes Augstākās tiesas plēnums, šķiet, pats nobijās no savas drosmes un vairs nav izskatījis nevienu citu privātpersonas konstitucionālo sūdzību. Tomēr līdz 2011. gada beigām Augstākajā tiesā kopumā tika saņemtas 22 šādas sūdzības. Aizsardzības mehānisma piemērs no Augstākās tiesas Konstitucionālo lietu kolēģijas sprieduma lietā Nr.3-4-1-15-10: “Saskaņā ar Konvenciju nav iespējams vērsties ECT ar actio popularis sūdzību, lai interpretētu Konvencijā paredzētās tiesības. Konvencija arī nepiešķir personām tiesības apstrīdēt jebkādus noteikumus, līdzekļus vai, konkrētajā gadījumā, piemērotos tiesību aktus tikai tāpēc, ka tām var šķist, ka šie noteikumi pārkāpj Konvenciju, bet no tiem izrietošās sekas nav tieši ar tām saistītas. Augstākās tiesas kolēģija uzskata, ka šie secinājumi var tikt piemēroti arī valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēmai.” Situācija ir savdabīga un mulsinoša. No vienas puses, Augstākā tiesa būtībā pretēji likumam (contra legem), bet, atsaucoties uz cilvēktiesībām, radīja konstitucionālās sūdzības tiesvedību un līdz ar to izraisīja arī procesa dalībnieku cerības, ka šāda tiesvedība pastāvēs. No otras puses, Augstākā tiesa turpmāk nav vēlējusies izmantot pašas radīto tiesvedību. Savukārt likumdevējs klusē.
8. Kopš 2004. gada 1. jūlija spēkā esošajā jaunajā Kriminālprocesa kodeksā cita starpā ir ietverts sacīkstes princips. Sākotnēji daudzi praktiķi cerēja, ka tas neradīs būtiskas izmaiņas pierādīšanas procesā. Augstākā tiesa šādai pozīcijai nepiekrita. Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģija virknē nolēmumu (3-1-1-48-11; 3-1-1-119-09; 3-1-1-84- 09; 3-1-1-37-09; 3-1-1-80-08) atsaucās uz ECT nolēmumos pausto Konvencijas 6. panta tulkojumu un pamatoja, ka sacīkstes princips ietver citastarp apsūdzētā un viņa aizstāvja tiesības nopratināt apsūdzības lieciniekus, kā arī to, ka pirmstiesas izmeklēšanā un tiesā iegūtajām ziņām à priori nav vienāds spēks. Pirmstiesas izmeklēšanā iegūtās ziņas izmantojamas kā pierādījums vienīgi, ja ir izpildīti vairāki nosacījumi. Šāda Augstākās tiesas pozīcija radīja patiesi revolucionāru situāciju izmeklēšanas iestāžu un prokuratūras praksē. Augstāko tiesu apvainoja, ka tā ir svētāka par Romas pāvestu, tas ir, prasa vairāk nekā ECT. Var piebilst, ka minētā revolucionārā situācija izraisīja vairākus likuma grozījumus, kas stājās spēkā 2011. gada 1. septembrī. Šie grozījumi gan zināmā mērā paplašināja pirmstiesas izmeklēšanā iegūto ziņu pieļaujamību, taču kopumā apstiprināja pieturēšanos pie sacīkstes tiesvedības.
9. Jāpiemin, ka pastāv viena joma, kurā, kā Augstākā tiesa burtiski ierakstīja nolēmumā lietā Nr.3-4- 1-5-10, Igaunijas Konstitūcija paredz plašākas garantijas kā Konvencija. Šī joma ir tiesības uz pārsūdzību. Kopumā Igaunijas juristiem nav šaubu, ka Konstitūcijas 24. panta piektā daļa attiecībā uz krimināllietām nodrošina plašākas pārsūdzības tiesības nekā Konvencijas 7. papildprotokols un tā 2. pants. Tomēr jāatzīmē, ka Augstākās tiesas iekšējos strīdos pārsvaru guva viedoklis, ka minētā Konstitūcijas norma atsaucas uz likumu, tādēļ tā nevar tikt uzskatīta par pamattiesību pati par sevi bez likuma atrunas.
10. Nevar teikt, ka Augstākā tiesa būtu norobežota no sabiedrībā, sevišķi ekonomikā, notiekošā un neizrādītu empātiju. Un konkrēti – Augstākā tiesa, atsaucoties tostarp uz ECT pozīciju jautājumā par pieeju tiesai, ar izbīli konstatēja, ka Igaunija ir pasaules rekordiste valsts nodevu apmēra ziņā. Augstākā tiesa deva likumdevējam skaidru signālu, ka tik augstām valsts nodevām nav leģitīma mērķa un tās ir pretrunā ar Konstitūciju.
11. Augstākās tiesas Administratīvo lietu kolēģija uz ECT praksi visvairāk ir atsaukusies lietās par ieslodzīto (un citu aizturēto) sūdzībām. Šī joma tiesiskā valstī prasa īpašu uzmanību. Tāpēc nav jābrīnās, ka pat vairāki kolēģi Augstākajā tiesā uzskata, ka Administratīvo lietu kolēģija ieslodzīto tiesībām ir veltījusi neproporcionāli lielu uzmanību un iztērējusi ievērojamus valsts resursus. Piemēram, var strīdēties, vai bija nepieciešams iesaistīt Augstākās tiesas Administratīvo lietu kolēģiju, lai, balstoties uz ECT praksi, atzītu, ka tualete bez durvīm nav ieslodzītā pazemošana, ja persona kamerā atrodas viena pati (lieta Nr.3-3-1-95-09).
12. Atsevišķa tēma ir attiecībā uz Igauniju pieņemto ECT nolēmumu loma turpmākajā Augstākās tiesas praksē: ir iemesls diskutēt, cik spējīga mācīties ir valsts un kādus secinājumus tā izdara no ECT nolēmumiem, kuros tiek izklāstīti konstatētie pārkāpumi. Līdz 2011. gada beigām ECT ir taisījusi 25 spriedumus pēc būtības attiecībā uz Igauniju. Kontekstā ar ECT tiesu praksi četri šādi spriedumi tiek uzskatīti par svarīgiem (Importance Level 1): 2001. gada 6. februāra spriedums lietā Tammer pret Igauniju; 2003. gada 21. janvāra spriedums lietā Veeber pret Igauniju (Nr. 2), 2006. gada 11. jūlija spriedums lietā Harkmann pret Igauniju un 2009. gada 25. jūnija spriedums lietā Liivik pret Igauniju. Nevar nepieminēt, ka ECT spriedumā Tammer lietā, kas ir saistīts ar cieņas un goda aizskārumu, nav konstatēta Igaunijas valsts vaina cilvēktiesību pārkāpumos, bet būtībā tiesa konstatē pārkāpumus žurnālista darbībā. Pirms pāris gadiem publicētajā rakstā bijušais Igaunijas tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā Raits Maruste konstatēja, ka Igaunijas lietās ECT nav notikusi neviena publiska tiesas sēde, tātad nav bijusi neviena tik nopietna lieta, lai būtu nepieciešams šādu sēdi rīkot. Tāpat nav bijusi neviena lieta, kas būtu izpelnījusies ECT Lielās palātas ievērību. Tāpat Igaunijas lietās nav konstatēts neviens nopietno Konvencijas pantu (2., 3. un 9.-11.pants) pārkāpums. Jo vairāk, attiecībā uz Igauniju nevar atrast nevienu nopietnu, sistēmisku vai hronisku problēmu, kas būtu saistīta ar tiesu darbu. Augstākā tiesa atsaukusies uz Igaunijas lietās taisītiem ECT nolēmumiem tikai deviņos savos nolēmumos. Ir svarīgi, ka ECT spriedumi attiecībā uz Igauniju nav noklusēti – tie tiek apskatīti turpmākajā tiesu praksē, un tiek darīts viss iespējamais, lai ņemtu vērā tajos paustos viedokļus. Vienlaikus nav jaunums, ka ne visi ECT nolēmumi valstī tiek uztverti ar sajūsmu, un atsevišķu ECT nolēmumu izpilde izraisa nopietnus pārpratumus. Piemēram, Igaunijā nav īsti saprotams, kā izpildīt no ECT 2011. gada 22. novembra sprieduma lietā Andrejevs pret Igauniju izrietošo priekšrakstu, ka valsts nedrīkst atstāt bez ievērības aizstāvja kasācijas sūdzību, kas ir iesniegta ievērojamu laiku pēc tās iesniegšanas termiņa beigām...
13. Nobeigumā dažas problēmas, kuras ir uzmanības vērtas kontekstā ar manu šodienas uzstāšanās tēmu – vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir ceturtā instance Igaunijā?
13.1. Kā zināms, ECT uzņēmusies tiesības praktizēt ar taisnīgu tiesu saistīto lietu izskatīšanu, pamatojoties uz tā saucamo visaptverošo novērtējumu. Piemēram, konstatējot pārkāpumu prasījumā par saprātīgiem lietu izskatīšanas termiņiem, vienlaikus tiek konstatēts arī lietas taisnīgas izskatīšanas principa pārkāpums, bet citi sūdzībā par 6. panta pārkāpumu ietvertie argumenti (piemēram, par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu) vispār netiek pārbaudīti. Varētu jautāt, vai šādi rīkojoties – neatbildot uz visiem sūdzības iesniedzēja argumentiem un vienlaicīgi nereaģējot uz iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem mūsu juridiskajā telpā – ECT pati nepārkāpj taisnīgas iztiesāšanas principu. Diemžēl izvirzīt tādu pārmetumu ECT nav iespējams. Kā jau bija gaidāms, ECT paziņojusi, ka attiecībā uz to taisnīgas tiesvedības princips nedarbojas. Taču neiespējamība apstrīdēt ECT nolēmumus valsts līmenī nav aktuālākā problēma. Vienlaikus ECT īstenotā visaptverošā novērtējuma pieeja Igaunijā ir radījusi grūtības attiecībā uz iespēju reaģēt uz ECT nolēmumiem. Vai valsts likumdevējam ir jāievieš valsts līmenī tā saucamie minimālie standarti, kas izriet no ECT prakses, vai arī katram gadījumam jāievieš augstāki cilvēktiesību aizsardzības standarti? Nevar nepieminēt, ka pēc vairāku Eiropas vadošo kriminālprocesa speciālistu domām, ja neņem vērā atsevišķus izņēmuma gadījumus, ECT iestājas par apsūdzētā tiesību aizstāvību pārāk uzmanīgi, kamēr dalībvalstu augstākās tiesas ir bijušas prasīgākas jautājumā par taisnīgas tiesas principa ievērošanu. Igaunijas Augstākā tiesa, tiecoties nodrošināt taisnīgu tiesu vismaz kriminālprocesa tiesvedībā, pamatoti rīkojās tāpat.
13.2. Nav nekā pārsteidzoša, ka saskaņā ar Igaunijas Kriminālprocesa kodeksa 366. panta 7. punktu kā jaunatklāts apstāklis, uz kura pamata atjauno tiesvedību, ir paredzēts ECT nolēmums par Konvencijas vai tās papildprotokolu pārkāpumu, ja šajā nolēmumā paustais būtu varējis ietekmēt tiesvedību Igaunijas tiesā, un ja šo pārkāpumu nav iespējams novērst vai kompensēt tā izraisīto kaitējumu citādi, kā tikai atjaunojot tiesvedību sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Augstākā tiesa pāris reizes ir atjaunojusi tiesvedību uz minētā noteikuma pamata. Taču Augstākā tiesa atteicās atjaunot tiesvedību, pamatojoties uz ECT nolēmumu, kurā bija teikts, ka tiesvedība Igaunijas lietā nav bijusi negodīga t.s. materiālajā nozīmē, taču ir tāda izskatījusies (lieta Nr.3-1-2-2-08). Šajā lietā Augstākā tiesa apstiprināja, ka senais aforisms – Justice must not only be done, it must be seen to be done – pats par sevi ir ļoti skaists. Tomēr taisnīga tiesa un tās šķietamība nav viens un tas pats, un nav pamata atjaunot tiesvedību tikai tāpēc, lai process labi izskatītos. Galvenā tiesiskā problēma, kas izriet no iepriekš minētā tiesvedības atjaunošanas pamata, ir tāda, ka saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 367. panta otro daļu lūgumu par tiesvedības atjaunošanu var iesniegt arī šīs personas aizstāvis, kas uzskata, ka ECT līdzīgā lietā un ar tādu pašu juridisko pamatojumu ir pasludinājusi pārkāpumu konstatējošu spriedumu. Acīmredzot šāda bezprecedenta izņēmuma mērķis ir samazināt lietu skaitu pārslogotajā ECT. Bet Augstākajai tiesai tas rada papildus problēmas kaut vai ar interpretāciju – nav skaidrs, kā faktiski piemērot minēto noteikumu valsts līmenī. Šobrīd tomēr var sliekties uz pozīciju, ka par „līdzīgu lietu un tādu pašu juridisko pamatojumu” var runāt vienīgi Igaunijas tiesību, nevis citu Konvencijas dalībvalstu tiesību kontekstā, proti, pārkāpumam ir jābūt konstatētam Igaunijas lietā.
13.3. Noslēgumā var teikt, ka speciālajā juridiskajā literatūrā Igaunijā (un, iespējams, arī citās valstīs) notiek diskusijas par to, kāda ir tā saucamo ECT pilotspriedumu (pilot-judgement) juridiskā nozīme un kas pilnvaro ECT pieņemt šādus spriedumus, kā arī par to, kā ECT tiesu praksē nošķirt strukturālu problēmu no sistēmas problēmas.
QR
