I. Ievads
Ievadā būtu jāpiemin tie divi galvenie iemesli, kāpēc es izraudzījos šo tēmu šai konferencei. Pirmais iemesls ir tas, ka praksē līdzsvarot vārda brīvību un personas goda un cieņas aizsardzību jeb privātuma tiesību līdzsvarošana civiltiesiskajā tiesvedībā ir sarežģīts un bieži vien arī subjektīvs process. Tātad tās ir smagas lietas. Otrais iemesls – tāpēc, ka Latvijā tiesneši paši saskārušies ar Von Hannover lietu un mēģinājuši piemērot Von Hannover Nr.1spriedumu konkrētos gadījumos. Varētu arī pieminēt zināmā mērā atvasinātu iemeslu minētās tēmas izvēlē, kas ir saistīts ar to, ka Von Hannover lietā Nr.1, kā droši vien atceraties, Vācijas konstitucionālā tiesa samērā asi reaģēja uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumu pirmajā lietā 2004. gadā un izcēlās neliels, ja tā varētu teikt, konflikts starp abām tiesām. Līdz ar to arī viena no galvenajām tēmām kontekstā ar Von Hannover lietu Nr.1 un Nr.2 ir tieši jautājums par tiesu dialogu, kuru jau iepriekšējie runātāji ieskicēja.
Augstākās tiesas priekšsēdētājs pareizi atzīmēja, ka ir virkne sagadīšanos šīs konferences priekšvakarā. Viena no tām ir arī 2012.gada 7.februārī ECT pasludinātais spriedums lietā Von Hannover pret Vāciju Nr.2, kas, kā es par to arī runāšu, ir jālasa kontekstā ar šajā pašā dienā pasludināto vēl vienu Lielās palātas spriedumu – Axel Springer AG pret Vāciju.
II. Von Hannover pret Vāciju Nr. 2 - fakti
Vispirms ir nepieciešams iepazīstināt ar Von Hannover lietas Nr.2 apstākļiem. Tātad šajā lietā runājam par trīs fotogrāfijām, kurās ir redzama Monako princese Karolīna Von Hannover. Par katru no šīm fotogrāfijām Vācijā tika ierosināta civilā tiesvedība pret mediju, kas publicēja šīs trīs fotogrāfijas, kuras savukārt ilustrēja konkrētu rakstu, saistītu ar princesi vai Monako prinča ģimeni. Ir viens būtisks fakts, kas ir jāņem vērā, proti, likums, kas attiecās uz šo civilo tiesvedību, bija Vācijas autortiesību likums, kas nosaka, ka personas attēls var tikt izplatīts tikai ar šīs personas piekrišanu, ja vien tas neattēlo sabiedriskās dzīves situācijas un neiejaucas personas leģitīmajās interesēs. Tātad izņēmumi no piekrišanas normas ir iespējami, ja tas ir būtisks sabiedriskās dzīves pasākums, un no samērīguma viedokļa, ņemot vērā, cik daudz, teiksim, šī publikācija iejaucas personas leģitīmajās interesēs.
Kādas bija šīs fotogrāfijas? Pirmā fotogrāfija – princese ziemas brīvdienās slēpošanas atpūtas centrā vienkārši atpūšas. Bet raksts, kuram šī fotogrāfija tika pievienota, bija par tēva, tātad bijušā Monako valdnieka, veselības stāvokli un par to, kā viņa bērni viens pēc otra ir kopā ar tēvu šādā situācijā. Patiesībā ļoti sirsnīgs raksts, bet arī ar nopietnu informācijas devu. Otrā fotogrāfija ir vienkārši par to, kā princese pastaigājas brīvdienu laikā, par ko arī ir neliels raksts. Trešā fotogrāfija – princese ir nofotografēta slēpošanas trasē, pacēlājā, bet raksts ir par slaveno Monako rožu balli, kuru parasti ievada karaliskās ģimenes vecākā meita.
Kas notiek ar šīm trijām fotogrāfijām? Pirmās instances tiesa piekrita princeses prasībai aizliegt publicēt minētās fotogrāfijas. Pamatojot ar to, ka nebija saņemta personu piekrišana, un pat, ja likumā noteiktais izņēmums attiektos uz šīm publikācijām, ir neapšaubāmi notikusi iejaukšanās personas leģitīmajās interesēs jeb ir noticis privātuma aizskārums. Apelācijas instance daļēji piekrita pirmās instances tiesas spriedumam, norādot, ka nevar principā liegt presei publicēt fotogrāfijas, kas ir uzņemtas publiskā vietā, kur princese ir daudzu citu cilvēku vidū. Sabiedrībā atpazīstamu cilvēku fotogrāfiju publicēšana var arī nebūt saistīta ar tiem oficiālajiem pienākumiem, kas šiem cilvēkiem būtu jāpilda.
Vadoties no šādas argumentācijas, apelācijas instance nolēma fotogrāfijas nošķirt. Pirmās fotogrāfijas publicēšana tika pieļauta, bet divu pārējo fotogrāfiju publikācija netika pieļauta.
Kasācijas instance akceptēja, ka attiecībā uz pirmo fotogrāfiju, kas pavadīja būtisku rakstu par princeses tēva veselības stāvokli, tik tiešām publikācija ir pieļaujama un piekrita apelācijas instancei, ka attiecībā uz pārējām divām fotogrāfijām samērīguma princips privātuma aizsardzībā būtu pārkāpts, ja publikācija tiktu pieļauta, ievērojot kontekstu, kurā fotogrāfijas parādījās. Lūk, tādi bija aptuveni Von Hannover lietas Nr.2 apstākļi, kā tos skatīja un analizēja Vācijas tiesu instances.
III. Jauna pieeja?
Līdz ECT spriedumam Von Hannover lietā Nr.1 Vācijas tiesu praksē bija atšķirīga pieeja, ja salīdzina ar tiesu analīzi iepriekš aprakstītajās situācijās. Varētu teikt, ka būtībā šī pieeja bija par labu vārda brīvības principam tajā ziņā, ka vācu tiesas parasti pieļāva, ka tomēr prese var publicēt daudz un dažāda tipa fotogrāfijas ar sabiedriski pazīstamām personām. Von Hannover Nr.2 lietā kasācijas instance pateica, ka, ņemot vērā Von Hannover Nr.1 spriedumu, vajadzētu līdzsvarot vārda brīvību un privātuma tiesības.
Pirmkārt, kasācijas instance norāda, ka Vācijas tiesu prakse pēc Von Hannover Nr.1 lietas ir kļuvusi niansētāka attiecībā uz līdzsvara meklēšanu starp dažādām interesēm.
Otrām kārtām, un kas ir būtisks princips, sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem nepazūd viņu tiesības uz privātās dzīves aizsardzību jeb privātuma tiesības. Tādējādi ir aizliegta jebkāda automātiska fotogrāfiju publicēšana un darbojas piekrišanas iegūšanas norma, ja vien fotogrāfija neatspoguļo nozīmīgu sabiedrisku notikumu un ja vien šī fotogrāfija nesniedz informāciju. Bet interesanti ir aizdomāties, par kādu informāciju tad ir runa. Šeit tiesa atzīst, ka informācija var būt arī izklaidējoša rakstura publikācijā.
Tomēr tālāk kasācijas instance apstājas pie principa, kas ir izkristalizējies Vācijas tiesu praksē un ko gala rezultātā Von Hannover lietā Nr.2 Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina kā pareizu un no kura vajadzētu smelties arī zināmas atziņas. Kasācijas instance pasaka, ka vienmēr, arī tad, ja personas tiek uzskatītas par publiski atpazīstamām un publiskām personām, tomēr jāuzdod jautājums – vai informācijas sniegšana par šīm personām palīdz diskusijai sabiedrībā, tātad uzsvars ir uz tādu informāciju, kas sekmē diskusiju. Un vai šī informācija, kas var būt arī, kā teicu, izklaidējoša, tomēr sekmē kādu diskusiju. Var būt dažāda rakstura izklaidējoša informācija: var būt vienkārši izklaidējoša informācija, kura apmierina mūsu cilvēcisko ziņkārību par otru cilvēku, bet ir izklaidējoša rakstura informācija, kas rosina domāt. Tātad arī šajā izklaidējošajā informācijā tomēr ir dažādi līmeņi.
Līdz ar to dzeltenā prese Eiropā tomēr ir ielikta noteiktā tiesiskā ietvarā. Tai ir jāpievērš uzmanība, vai fotogrāfijas neaizskar personu privātuma tiesības. Kā to konstatēja kasācijas instance – arī sabiedrībā pazīstamām personām ir tiesības uz savas privātās dzīves aizsardzību. Interesanti ir pievērst uzmanību vēl vienai dimensijai šīs lietas kontekstā. Kasācijas instance bija nopietnas dilemmas priekšā, jo tai būtībā bija jāatzīst, ka tā tiesiskā situācija, kas dominēja Vācijā uz Von Hannover Nr.1 lietas laiku, bija nepareiza no cilvēktiesību viedokļa. Neskatoties uz delikāto situāciju, kasācijas instance to atzina un konstitucionālā tiesa to apstiprināja, pasakot, ka ir noteikti jauni principi, kas attiecas uz vārda brīvības un privātuma aizsardzības līdzsvara meklēšanu.
Interesanti, ka Vācijas tiesas nesaka, ka iepriekšējā pieeja ir novecojusi vai tiek noraidīta, bet vienkārši nosaka jaunos principus, kas ir nākuši klāt tiesu praksē.
IV. Nacionālo tiesu analīzes vērtība un tiesu dialogs
ECT spriedums piedāvā ļoti detalizētu Vācijas tiesas argumentācijas pārstāstu, kas ir atrodams sprieduma faktu sadaļā plašā izvērsumā. Kā pamatprincips, kuru tiesas skaidri pateica, ir jāatzīmē tas, ka brīvdienas ir populāru personu privātā lieta par excellence. Attiecībā uz otro un trešo bildi, kas vai nu vienkārši rādīja princesi pacēlājā, vai runāja par balli, bet fotogrāfija rādīja viņas jauno slēpošanas tērpu, ja tiešām ir nepieciešams publicēt tādu informāciju, tad ir nepieciešama šīs personas piekrišana, kā to nosaka Vācijas likums. Konstitucionālās tiesas viedoklis, kas ir atspoguļots sprieduma 43. - 45. punktos, patiesībā ir ļoti interesants gan pēc būtības, gan no ECT izvēlētās metodes, kā atspoguļot šo viedokli. Ņemot vērā Latvijas diskusiju par to, ka varbūt ir jāorientējas uz pilnu konstitucionālo sūdzību, šo piemēru vajadzētu analizēt un modelēt, kā tāda sistēma varētu izskatīties Latvijā un kā to varētu uzņemt ECT. Savukārt Von Hannover lietas Nr.2 kontekstā ir interesanti šajos punktos iedziļināties, kā Vācijas konstitucionālā tiesa reaģēja uz ļoti fundamentālu apelācijas un kasācijas instances darbu ārkārtīgi delikātā situācijā, kad, kā jau biju minējusi, Von Hannover Nr.1 lietas kontekstā tika apstrīdēti Vācijā izveidoti, patiesībā ļoti pamatoti kritēriji, kuriem ECT tomēr nepiekrita.
Konstitucionālā tiesa ievieš tādu jēdzienu kā atbilstība konstitūcijai (46. punkts), pasakot, ka kasācijas instances, pareizāk sakot, apelācijas instances radītie kritēriji interešu līdzsvara meklēšanai ir atbilstoši konstitūcijai. Šis jēdziens angļu valodā ir tulkots spriedumā kā constitutionally objectionable. Patiesībā tā jēga ir, ka tikpat labi varēja būt arī citi kritēriji, kuri arī varētu būt atbilstīgi konstitūcijai kopumā. Tā ir izdomas brīvība. Konstitucionālā tiesa neies, ja tā varētu teikt, skaldīt matus. Konstitucionālā tiesa apskatās – jā, tas var darboties, jo visas intereses tiek ņemtas vērā. Tas, kā Vācijas tiesas savu kompetenču ietvaros atrisināja virkni jautājumu, kurus Von HannoverNr.2 lieta pacēla, ir vērtīgs tiesu sadarbības un dialoga piemērs, kura rezultātā kopumā ir iegūts risinājums tiesību aizsardzības problēmai, kas patreizējai Eiropas vērtību skalai ir atbilstīgāks.
Protams, ir virkne citu nianšu. Piemēram, Konstitucionālā tiesa piebilst, ka fotogrāfijas ir uzņemtas apstākļos, kur konkrētā persona ir ļoti neizdevīgā situācijā. Piemēram, ja paparaci visu laiku seko personai un pēkšņi ir mirklis, kad tai personai vairs nav kur slēpties, vai arī, ja bilde ir uzņemta ar slēptām kamerām. Šie ir apstākļi, kas jāņem vērā, kādā veidā pie fotogrāfijas žurnāls ir nonācis. Jāpiezīmē, ka arī Vācijas valdība procesā Cilvēktiesību tiesā paskaidroja, ka patiesībā pierādījumu nasta nacionālajā tiesvedībā ir mainījusies, ka tas ir medijs, kuram ir jāpierāda, kāpēc tomēr ir nepieciešams publicēt fotogrāfiju, kas ir acīm redzami saistīta ar privātu pasākumu.
Vēl viens aspekts, kas ir saistīts ar Eiropas Padomes valstu valdību Braitonas konferenci un kas arī ir dialoga forma. Vācijas valdība procesā tomēr kārtējo reizi uzsvēra (un tas bija iemesls, kāpēc bija tāda nepatika Vācijā pret Von Hannover Nr.1 spriedumu) dažādo interešu līdzsvarošanu kā iekšējā izvērtējuma procesu, kas ir ļoti cieši saistīts ar katras sabiedrības morāli, kultūru un skatījumu uz privātuma vērtību. Te var uzdot jautājumu, kāda, piemēram, vērtība ir tiesībām uz privāto dzīvi Latvijā un kāda ir vērtība Vācijā un citās kultūrās. Vācijas valdība arī uzsver, ka ECT katru reizi jau šo nacionālā līmenī noteikto līdzsvaru nevar pārskatīt. Faktiski ECT pārvērstos par apelācijas instanci. ECT neapšaubāmi sniedz atbildi šim viedoklim.
V. ECT kopsavilkums
Kādi ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas kritēriji, kurus tā akceptēja, gan skatoties konkrēti šo lietu, gan ņemot vērā visu savu judikatūru jautājumos par vārda brīvību un privātumu?
Pirmais – privātuma tiesībām un vārda brīvībai ir vienāds svars. Nav hierarhisko attiecību.
Otrais – ir jāanalizē, kāds publikācijai ir ieguldījums publiskajā diskusijā.
Trešais – publiskā diskusija var būt arī par nepolitiskiem jautājumiem, lai arī tas izriet no tiesas judikatūras, piemēram, jautājums par valsts prezidenta laulības grūtībām nav priekšmets, kuru tiesa ir atzinusi par publiskas diskusijas vērtu. Te var likt tādu nelielu atsaucīti un salīdzināt, kā vārda brīvība darbojas, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs un Eiropā attiecībā uz valsts prezidentiem, viņu laulību problēmām. Tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas, kultūru atšķirības.
Ceturtais – ir jānovērtē personas atpazīstamību. Axel Springer lieta ir ļoti labs paraugs, kā vērtējams, kas ir sabiedrībā atpazīstama persona. Šajā lietā arī apstiprinās princips, jo atpazīstamāka persona, jo proporcionāli samazinās šīs personas privātuma tiesības, un ar to ir jārēķinās, ja esi aktieris vai cita publiska persona.
Neapšaubāmi, tiesa vēlreiz atkārto, ka politiķi un valsts darbinieki ir īpaša kategorija. Neskatoties uz to, ka tiesa to atzīst, protams, ir pilnīgi iespējams, ka sabiedrībā ir lielāka interese par citām personām, nevis par politiķiem un valsts amatpersonām. Bet, ņemot vērā demokrātijas procesu raksturu, politiķus var un vajag kritizēt un rādīt, ko viņi dara.
Ir jāņem vērā arī personas uzvedība, pirms viņa/viņas attēls ir iegūts, tātad pirms fotografēšanas. Piemēram, ja šī persona ir uzaicinājusi presi, ir vēlējusies sadarboties, vēlējusies kļūt publiska, tas, protams, ir jāņem vērā šī līdzsvara meklēšanā. Ir jāņem vērā, kā jau minēju, kādā kontekstā, kādiem paņēmieniem šis attēls ir iegūts, un arī to, kāda būs šī attēla izplatība – vai tālāk attēls tiks publicēts internetā, pārdots citiem medijiem utt.
Ir jāņem vērā, vai ir speciāls nacionālais likums, ko paredz tradīcijas, vai tā ir bijusi slēpta vai uzbāzīga fotografēšana. Neapšaubāmi, viss ECT spriedums, arī tā virsraksti, jau parāda nepieciešamos analīzes pieturas punktus.
Tādējādi lietā Von Hannover Nr.2, ņemot vērā dialogu starp Vācijas Konstitucionālo tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesu, ECT tiešām piestrādāja pie tā, lai skaidrāk izteiktu minētos kritērijus. Zinu, ka tiesneši, kam nācās piemērot Von Hannover Nr.1, saskārās ar zināmām grūtībām. Domāju, ka Von Hannover Nr.2 patiesībā nāk talkā potenciāli salīdzināmām lietām. Talkā var nākt sprieduma 120. punktā ietvertā analīze un definīcija par to, kas tad ir publiska persona. Tā varbūt nedaudz atšķiras no Vācijas kasācijas instances analīzes, bet kopumā ECT to pieņēma un uzsvēra šo ļoti pamatīgo, dziļo vērtējumu, ko veica nacionālās tiesas, ka visās instancēs tika piesaukta virkne Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu.
VI. Saistība ar Axel Springer lietu
Sākumā abi pieteikumi bija kopā vienā tiesvedībā, bet vēlāk tos izdalīja divās atsevišķās lietās. Taču, kā jau minēts, abi spriedumi tomēr jālasa kopā, jo kopā tie veido vienu kopīgu bildi. Axel Springer lieta skāra pazīstamu filmu aktieri Vācijā, kurš tika tiesāts par kokaīna lietošanu. Aktieris prasīja apturēt vairākus rakstus, kuros viņa vārds tika minēts un klāt bija pielikta viņa fotogrāfija, kā arī aizliegt jebkādu pārpublicēšanu. Interesanti, ka šajā lietā tiesas visās instancēs, ieskaitot Konstitucionālo tiesu, akceptēja aktiera prasību nepublicēt šo fotogrāfiju un vārdu un, lai arī nenoteica administratīvo sodu, pēdējā instancē konkrētajiem Axel Springer medijiem bija jāsamaksā tiesāšanās izdevumi.
Var salīdzināt argumentus. Tātad nacionālās tiesas sākotnēji teica, ka aktieris nav gluži publiska persona. Apelācijas instance gan šo pirmās instances argumentu noraidīja. Tad tiesa teica, ka patiesībā nelielas devas kokaīna lietošana nav nopietns noziedzīgs nodarījums un līdz ar to tas nav tādas sabiedriskās apspriešanas vērts jautājums, lai arī kā aktieris viņš bija tēlojis ļoti populāru policijas inspektoru Vācijas seriālā, kuru visi zina. Vēlākās stadijās tiesa mēģināja nošķirt tēlu, ko viņš spēlē filmā, no aktiera kā cilvēka un viņa privātās dzīves jautājumiem un teica, ka arī kā privātai personai viņam jārāda labais piemērs jaunai paaudzei un sabiedrībai kopumā.
Jāuzsver, ka Lielajā palātā Von Hannover lieta Nr.2 bija par 8. pantu, bet Axel Springer lieta bija par 10. pantu. Axel Springer ir medijs, kurš uzskatīja, ka ir notikusi iejaukšanās vārda brīvībā. Interesanti, ka kritēriji 10. panta piemērošanai šeit ir precīzi tie paši, kā tos uzskaitīju Von Hannover lietas kontekstā, bet Axel Springer lietā ECT konstatēja pārkāpumu. Lai arī faktu līmenī ir dažas nianses, piemēram, nebija skaidrs, no kurienes žurnālists vispār bija ieguvis informāciju, ka šis aktieris ir aizturēts. Neskaidrs bija arī laika jautājums: vai prokurora paziņojums jau bija, vai žurnālists bija nopublicējis rakstu pirms tam, un neapšaubāmi arī tas, ka medijs bija publiskojis vārdu. Bet tik un tā, skatoties uz pašu analīzi, tiesa izgājusi cauri tiem pašiem kritērijiem: cik atpazīstama ir persona, kādā kontekstā fotogrāfija ir iegūta utt.. Tiesa konstatēja, ka nacionālo tiesu analīze bijusi neatbilstoša jautājumā par to, vai ir runa par sabiedrībai būtisku jautājumu, secinot, ka sabiedrībai bija interese zināt par radušos situāciju ar kopumā atpazīstamu sabiedrisku personu. Tādējādi ECT secināja, ka nacionālo tiesu izvēle nosliekties par labu aktiera privātumam bija nesamērīgs vārda brīvības ierobežojums konkrētās situācijas kontekstā.
Kopsavilkumā, kā jau minēju, abi spriedumi ir vērtīgi, jo tiešām šoreiz dod samērā precīzas norādes, kā risināt vārda brīvības un goda un cieņas aizskāruma konfliktus. Es aicinātu visas klātesošās Augstākās tiesas šos spriedumus pārtulkot vai iniciēt, lai valdības to izdara. Šie divi spriedumi veido tādu nelielu rokasgrāmatu lietu kategorijā, kas ir diezgan sarežģīta.
VII. Tiesu dialogs un modernās tiesas kultūra
Ir interesanti pavērot, kā ECT rīkojas situācijā, kuru jau ieskicēju, proti, ka Von Hannover Nr.1 spriedums radīja zināmu konfliktu starp Vācijas tiesām un ECT. Pēc minētā sprieduma notika nepārtrauktas tiesu tikšanās, lai varētu saprast viens otra argumentus. Šī dialoga rezultātā ir attīstījies privātuma nozīmes vērtējums Vācijā. Vācijas tiesu argumentācija kļuvusi niansētāka, un ECT varēja to novērtēt un atzīmēt kā pozitīvu praksi. Tas nebūt nenozīmē, ka ECT ir pateikusi, ka interešu līdzsvarošanas gadījumos ECT vispār lietas neskatīs. Axel Springer lieta parāda, ka ir un būs ko darīt. Līdz ar to šie divi spriedumi jālasa kopā. Von Hannover Nr.1 lietas izraisītās debates ir normāla parādība – nevienam nepatīk, ka kādam viedoklim, kas izteikts nolēmuma formā, nākamā instance atļaujas nepiekrist. Tas attiecas gan uz Augstāko tiesu, gan Konstitucionālo tiesu, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Tā tomēr ir pilnīgi normāla situācija un nevajadzētu šādos gadījumos ierauties sevī, bet ir jāļaujas diskusijai.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa, manuprāt, aicina uz dialogu – gan divpusēju, gan daudzpusēju. Atsevišķi nacionālo tiesu kolēģi ir bijuši uz ECT gada atklāšanas ceremoniju. Tiesu dialogs ir ārkārtīgi svarīgs, un šāda tiesu kultūra ir jāveido un jāaudzina. Manuprāt, Latvijā tas ir ļoti svarīgi, jo mazākās jurisdikcijās ir ļoti svarīgi attīstīt tiesu dialoga kultūru un pret padarīto attiekties ar cieņu, bet viedokļu atšķirību diskutēt. Katrā ziņā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesai tas nav nācis viegli. Var nepiekrist, bet vismaz mēģināt saprast to domu gājienu, kas ir aiz katra nolēmuma. Šis saprašanās mēģinājums ir jāveido ar domu, ka iepriekšējā instance arī ir vēlējusies izdarīt visu pareizi un labi.
Tiesu dialogs ir ārkārtīgi svarīgs, jo Eiropas modernajā sabiedrībā mēs esam izteikti uz tiesām orientētas sabiedrības. Mums ir izteikta tendence strīdus pārnest uz tiesām, un līdz ar to sadarbība un savstarpējā cieņa dažādu tiesu instanču starpā ir ārkārtīgi svarīga. Tas nenozīmē, kad nedrīkst novērst kļūdas augstākās instancēs, bet ir svarīgi, kā to dara. Kādā formā to dara, kādiem vārdiem to dara, - pie tā ir jāstrādā. Līdz ar to es liktu priekšā tādu tēmu kā Eiropas moderno tiesu kultūras jautājumu. Tas ir tiesas kā ļoti svarīgas demokrātiskās sabiedrības institūcijas kultūras jautājums. Tas ir Augstākās tiesas kultūras jautājums, Satversmes tiesas, Eiropas Cilvēktiesību tiesas jautājums. Mēs tikai tagad, faktiski pēdējos gados, esam sākuši par to domāt.
QR
