Tiesības un tiesiskā realitāte: „neejoša mopēda” gadījums

Šā gada oktobra beigās plašsaziņas līdzekļi informēja par kādu gadījumu, kurā cilvēkam tika atteikta sociālā palīdzība, jo viņa īpašumā ir neejošs mopēds, tādējādi palīdzības prasītājs neatbilstot sociālās palīdzības saņēmēja statusam. Rakstā tika norādīts uz situācijas absurdumu, vienlaikus izsakot vāju cerību, ka sociālās palīdzības noteikumi varbūt būtu jāgroza. Tas vedināja mani apskatīt šo gadījumu detalizētāk.

Sociāli atbildīgas valsts princips pamato sociālās palīdzības pienākumu.Sociāli atbildīgas valsts pienākums ir palīdzēt smagās grūtībās nonākušiem, lai tie varētu nodrošināt vismaz cilvēciskas pamatvajadzības. Būtībā tā ir ētiska izpalīdzības vērtība, kura pazīstama cilvēcei jau kopš tās sākuma.

Sociālās palīdzības sniegšanas pamatā ir personas patiesa vajadzība pēc šādas palīdzības. Tādēļ Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 5.panta pirmā daļa noteic, ka sociālo palīdzību sniedz, pamatojoties uz viņa mantas novērtējumu.

Sociālo palīdzību sniedz, ievērojot subsidiaritātes principu.Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9. panta pirmā daļa noteic, ka sociālās palīdzības sniegšana ir pašvaldību uzdevums. Palīdzību sniedz tā pašvaldība, kuras teritorijā dzīvo cilvēks, kuram nepieciešams atbalsts, vadoties pēc pašas noteiktas mantiskā stāvokļa novērtējuma mērauklas.

Vērtējot mantisko stāvokli, ņem vērā ne tikai cilvēka ienākumus, bet arī īpašumus.

Rīgas domes 2013.gada 15.janvāra saistošo noteikumu Nr.202 „par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu vai maznodrošinātu un sociālajiem pabalstiem Rīgas pilsētas pašvaldībā” 12.punkts noteic:

„Izvērtējot klienta materiālo resursu atbilstību trūcīgas vai maznodrošinātas ģimenes (personas) statusam un tiesības saņemt pabalstus, papildus normatīvajā aktā par kārtību, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona atzīstama par trūcīgu, noteik tajam par īpašumu netiek uzskatīts:

12.1. ģimenes (personas) īpašumā esoša viena airu laiva, vieglā automobiļa piekabe un viens vieglais automobilis, kas nav jaunāks par 10 gadiem, nav iegādāts trīs mēnešu laikā pirms pabalstu pieprasīšanas vai sociālās palīdzības saņemšanas laikā, un viens velosipēds katram ģimenes loceklim;

12.2. viena garāža viena transportlīdzekļa novietošanai, ja ģimenei (personai) pieder automobilis, kurš atbilst šo saistošo noteikumu 12.1.apakšpunktā minētajiem kritērijiem, un ja garāžā netiek veikta saimnieciskā darbība, tā netiek izīrēta vai iznomāta;

12.3. ģimenes, kurā aug bērns invalīds, īpašumā esošs viens vieglais automobilis;

12.4. personas, kurai ir Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas izsniegts atzinums par medicīnisko indikāciju noteikšanu speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādei, īpašumā esošs speciāli pielāgots vieglais automobilis;

12.5. nekustamais īpašums vai tā daļa, kas pieder klientam vai kādam no viņa ģimenes locekļiem un kur dzīvo ģimenes locekļu pirmās pakāpes radinieki, kuriem nepieder cits nekustamais īpašums.''

Kā redzams no mantisko priekšmetu uzskaitījuma, tajā nav norādīts mopēds. Tādējādi formālloģiski var secināt, ka mopēds ietilpst sociālās palīdzības pieprasītāja īpašumā, no kura pārdošanas pieprasītājs pats vispirms varētu segt savas pamatvajadzības un tikai pēc tam būtu tiesīgs prasīt palīdzību. Tomēr formālā loģika, kas balstīta tikai jēdzienu sakritībā, nav derīga tiesību piemērošanā.

Ikvienam tiesību piemērotājam ir jāievēro, ka tas, ko viņš lasa kā likumu (plašākā nozīmē), patiesībā ir tikai tiesību teksts, bet tiesību norma ir paslēpta aiz šī teksta. Valoda, vēl jo vairāk – rakstu valoda, ir ierobežots domas nodošanas veids, kas neizbēgami rada vajadzību pārdomāt, kāda doma, ideja, vērtība ir paslēpta aiz šī teksta, vajadzību domāt, kāds ir tiesību normas saturs. Piemēram, tikai formālloģiski raugoties, par īpašumu 12.punkta izpratnē nebūtu uzskatāms dārgs un sens zīmola auto.

Vērtējot 12.punkta jēgumu un sistēmu, secināms, ka 12.punkts atspoguļo uzskatu, ka arī vistrūcīgākajam cilvēkam var būt kāda manta un viņš nav jāspiež šo mantu pārdot, lai tiešām pierādītu, ka pats cilvēks sev mantiski ienākumus vairs nevar nodrošināt. Piemēram, cilvēkam nav jāpārdod savs dzīvoklis, lai pretendētu uz dzīvokļa pabalstu.

Šajā mantas sarakstā minēts nekustamais īpašums un transporta līdzekļi. No uzskaitīto priekšmetu kopuma secināms, ka pašvaldība izvirza samērā zemas prasības palīdzības prasītājam: tam var piederēt paveca automašīna, garāža, airu laiva, pat velosipēds katram ģimenes loceklim. Tādējādi pieļauts, ka palīdzības saņēmējam var būt gan savs mājoklis, gan savs transports (arī samērā nesen iegādāts) un tas neietekmēs viņa izredzes uz sociālo palīdzību.

Transporta un nekustamā īpašuma norādes vedina domāt, ka šis noteikums visticamāk nav attiecināms uz pavisam trūcīgu cilvēku, kuram nepieder nekas, kā vienīgi apģērba kārta, kas tam mugurā, un kura mantiskās grūtības ir ilglaicīgas. Būtībā šādam gadījumam šis regulējums nav aktuāls.

Tādējādi norma attiecas uz citu gadījumu. Likumdevējs (pašvaldība) pieļāvusi, ka arī Rīgas vidusmēra iedzīvotājs var pēkšņi nonākt ekonomiskās grūtībās. Un tad cilvēkam ir aktuāli, ka viņam tikai tā dēļ netiek likts atvadīties no sava pārvietošanās līdzekļa (lai arī mēs teiktu – tā ir ērtība, nevis pamatvajadzība).

Ievērojot normas tapšanas priekšvēsturi – 2009.–2011. gada ekonomiskās grūtības – tas kļūst skaidrāk saprotams. Papildus jāievēro, ka kazuistiks mantas uzskaitījums ir maldinošs un noved pie neadekvātām sekām, ja to piemēro kazuistiski. Piemēram, likumdevējs pats atzinis, ka ilgstoši dažādas mantas piederība tika uzskatīta par tādu cilvēka mantu, no kuras viņš varētu pats nodrošināt savas vajadzības, piemēram, apķīlātas daļas vai akcijas, daļas vai akcijas maksātnespējīgā uzņēmumā, taču tas bijis nepareizi no sociālās palīdzības vajadzības viedokļa (skat. pašvaldības noteikumu anotāciju).

Normas sistēmas un jēgas meklējumi mums norāda, ka, saprātīgi raugoties, 12.punkta tvērumam ir jāattiecas arī uz citu transporta līdzekli, kuru cilvēks, kas nonācis smagās grūtībās, izmanto savā ikdienā un ko nevar pierēķināt luksusa mantām (jahta, jauns auto, motocikls u.tml.). Tādējādi šajā punktā būtu ietverams arī mopēds. Tas secināms, izmantojot argumentu par apjomu.

Tā kā norma attiecas uz samērā labā mantiskā situācijā esošiem cilvēkiem, kuri nonākuši īslaicīgās ekonomiskās grūtībās, vēl jo vairāk tai būtu jāattiecas arī uz ilglaicīgās mantiskās grūtībās esošiem cilvēkiem.

Papildus tam, jāievēro arī šeit iepriekš minētais sociālās palīdzības pamatprincips – sociālo palīdzību sniedz, pamatojoties uz mantas novērtējumu. Tas nozīmē, ka lēmuma pieņēmējam ir pienākums vērtēt mantisko stāvokli.

Princips ir orientieris, vērtējuma mēraukla, vērtība, kuras satura noteikšana un faktiskas iedarbības piešķiršana tai ir tiesību piemērotāja tiešs uzdevums. Tā tiesību piemērotājam jāievēro, ka sociālo palīdzību sniedz tikai tam, kam tā vajadzīga. Bet konkrētu priekšmetu uzskaitījums ir tikai orientieris, kā izvērtēt kāda īpašuma ietekmi uz vajadzības pastāvēšanu. Tas nav šķērslis novērtēt faktisko situāciju un piemērot normas tā, lai pēc iespējas efektīvāk tiktu sasniegta šī principa iedarbība, t.i., ka sociālā palīdzība nonāk pie tiem, kam tā vajadzīga.

Lai arī pašvaldības iestādes izdarītais formālloģiskais secinājums atbilst tiesību teksta burtam, tomēr tas neatbilst tiesību normai.

Kopsavilkumā jāsecina: lai tiesību piemērošana neatgādinātu „neejošu mopēdu”, jāievēro, ka tiesiskā realitāte ir atkarīga no tiesību piemērotāja – vai tas atpazīst tiesības jeb tikai tiesību ārējo čaulu (rakstīto vārdu). Tiesību princips kalpo par labu orientieri tiesību normas satura noskaidrošanā un pilnīgas efektivitātes piešķiršanā.