Cienījamie klātesošie!
Cilvēka mūžā 95 gadi ir krietns vecums, ko parasti sasniedz tikai garīgi stiprie, gaišie un viedie. Neraugoties uz gadiem un reizēm pat ārkārtējām grūtībām, šie cilvēki, kuri savu dzīvi nodzīvojuši godam, vēl vecumā rod spēku labvēlīgai interesei par visu, kas notiek apkārt. Viņi izstaro gaismu.
Arī valsts vēsturē 95 gadi nav nieks, īpaši Latvijas nemierīgajā ģeopolitiskajā situācijā, kur krustojas lielu valstu intereses. Šo netaisnīgo interešu dēļ no neatkarības laika jāatskaita daudzi atkarības gadi, tāpēc brīvas valsts vēsture patiesībā ir daudz īsāka. Tas attiecas arī uz Latvijas Augstākās tiesas Senātu, kura jubileju svinam šodien. Un tas ir labi un pareizi, ka atceramies savu sākumu, godinām vakardienas un arī šodienas darītājus, jo, neatminoties bijušo un nenovērtējot esošo, nākotnes ēka var izrādīties ļoti nestabila.
Kā diena no nakts atšķiras divas ceturtdienas – 1918. gada 19.decembris un šodiena, arī ceturtdiena, 2013.gada 19.decembris. Toreiz Latvija nupat kā bija pasludināta, jaunās valsts teritorija Pirmā pasaules kara nopostīta, un te saimniekoja vairāku neatkarībai naidīgu spēku armijas. Mūsu bēgļu lielākā daļa, simtiem tūkstošu cilvēku, vēl atradās Krievijā, Ukrainā un Igaunijā. Galvaspilsētā Rīgā trūka kurināmā un pārtikas, cilvēki mira badā. Priekšā vēl gaidīja Brīvības cīņas...
Tomēr to cilvēku acīs, kuriem liktenis lēma mūrēt pamatakmeņus mūsu valsts tiesu sistēmai, mirdzēja pārliecība par sava uzdevuma nepieciešamību un izdošanos. Viņus spārnoja un viņu ideālus balstīja tautas uzticība. Viņi šo laiku saprata kā vienīgo iespēju īstenot uzstādīto mērķi un daudz neprātoja par to, vai laiks ir grūts, vai būtu jāgaida kas labāks – stabilāki un mierīgāki, materiāli nodrošinātāki gadi. Latvijas tiesu sistēmas dibinātāji juta lielu atbildību par valsti, tās nākotni un par savu pienākumu uzskatīja kalpot valstij un sabiedrībai.
Es jūs šodien uzrunāju kā senatora Pētera Stērstes dzimtas pārstāve, un tāpēc ir vietā kādi vārdi, atgādinot par šo dzimtu, kas pieder pirmajai LATVIEŠU inteliģences paaudzei. Pētera Stērstes tēvam Andrejam Stērstem (Stērstu Andrejam) šogad apritēja 160 gadu, viņš dzimis 1853.gadā Vecpiebalgā. Andrejs Stērste bija raksturīgs tautas atmodas laikmeta pārstāvis, Pēterburgas universitātē tieslietas studējis prokurors un vēlāk advokāts Jelgavā, arī valodnieks un aktīvs sabiedrisks darbinieks. 1889.gadā Stērstes tulkojumā iznāca cara Aleksandra II Tiesu ustavi (likumi), un pie tam viņš latviešu valodā radījis daudzus juridiskos terminus. Viņš arī čakli rakstīja latviešu avīzēm, starp citu, uzsvērdams latviešu zemnieku tiesības iegūt savā īpašumā muižām piederošo zemi, kā arī izglītodams sabiedrību. Izglītošanu par savu pienākumu toreiz uzskatīja visi inteliģentie latvieši.
Kā piemēru nolasīšu pāris citātu no Andreja Stērstes rakstītā, kas dienasgaismu ieraudzījuši pirms simts gadiem, bet viņa domām ir svars arī šodien.
„Laiks mums atmosties un atjēgties, ka pie kopu darbiem visiem kopā jāpieliek rokas; laiks sākt saprast interešu kopību, un laiks atzīt vajadzību nest kopu upurus kopu lietā. Citādi būs par vēlu: citi mums noraus kumosu no deguna priekšas. Mūsu politisko pretinieku izveicība un rutīna ir tik ievērojama un viņu ceļi tik āķoti, ka viens otrs no mūsējiem to nespēj ne iedomāties. Šādās lietās viņi gadu simteņiem vingrinājušies, un ar sekmēm savu aizstāvēšanos varam vislabāk izdarīt ar statistisko skaitļu palīdzību. Pierādījumi, kādus dod statistika, nav apgāžami” (no raksta „Sataisīsimies savas tiesības aizstāvēt”, Latvija, 1910).
„Mēs nostādām cits citu blakus nullei, vai pat zem nulles. Kādu cienību, kā nuļļu bars, lai iegūstam lielo kultūras tautu acīs, kuras atzīst ne nicinātas, bet godājamas, krietnas mazās tautiņas? /.../ Vai tiešām tāds trūkums mūsu pēlēju un nicinātāju, ka mūsu pašu spēkiem vēl tiem jāiet talkā?” (no raksta „Nelāga parādība”, Dzimtenes Vēstnesis, 1914).
Advokāta Stērstu Andreja mūžs visciešākā veidā bija saistīts ar latviešu tautas, latviešu taisnības un īpaši zemnieku aizstāvību. Viņa meita dzejniece Elza Stērste, Pētera Stērstes vecākā māsa, darbojās galvenokārt literatūras laukā un tuvināja Latvijai franču kultūru.
Senators Pēteris Stērste dzimis pirms 120 gadiem, 1893. gadā, un kopš jaunības saistījis savu karjeru ar tiesību jomu, jo cerēja iet tēva pēdās. Viņš iestājās Maskavas universitātes juridisko zinātņu fakultātē, bet, Pirmajam pasaules karam sākoties, pārgāja uz kara skolu, tad kā jauns virsnieks pievienojās 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkam un vēlāk piedalījās Brīvības cīņās. Par parādīto varonību Stērste apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, un arī viņa vārds tagad iegravēts Brāļu kapu depozitārijā. Kad beidzās cīņas, viņš pabeidza studijas jaundibinātajā Latvijas Universitātē un pēc darba Jelgavas apgabaltiesā un Tiesu palātā kļuva par senatoru (1937–1940). 1944.gadā Pētera Stērstes ģimene līdz ar daudziem citiem pameta Latviju, kurai draudēja jauna okupācija. 1946.gadā Hanavā viņu ievēlēja par Latvijas Centrālās Padomes priekšsēdētāju. Vēlāk ģimenes ceļš veda uz ASV, kur Pēteris Stērste arī apbedīts – viņš nomira 1976.gadā. Tajā pašā pavasarī okupētajā Latvijā nomira Elza Stērste, kuru 1951.gadā notiesāja un deportēja uz Sibīriju. Stērstu dzimta, kas sadalīta uz Rietumiem emigrējušajos, uz Austrumiem deportētajos un okupētajā Latvijā palikušajos, protams, nav izņēmums. Reta Latvijas dzimta izbēgusi šādam liktenim.
Domājot par vēsturi un salīdzinot ar mūsdienām, paliek iespaids, ka šodienas dažādu rangu tiesnešiem un vispār tiesu sistēmai piederošajiem nākas strādāt daudz duļķainākā vidē. Dīvainā kārtā šķiet, ka gan Andrejam Stērstem, kurš darbojās laikos, kad mūsu teritorija bija sadalīta trīs guberņās cariskās Krievijas sastāvā, gan arī Pēterim Stērstem, kura senatora laiks beidzās ar neatkarīgās Latvijas galu, tomēr bija vieglāk veikt likteņa izvirzīto misiju un sabiedrības uzlikto pienākumu. Uz jautājumu – kāpēc tā? – nav vienkāršas atbildes. Te nav runa par nepietiekamu izglītību, jo mūsu juristi ir tikpat izglītoti kā citur pasaulē. Izskatās, ka reizēm vainīgs motivācijas trūkums, jo alga nedrīkst būt vienīgā motivācija. Katrā ziņā tiesu sistēmai piederīgajiem Latvijā nākas strādāt ārkārtējas un demokrātijas valstīm neparastas neuzticības apstākļos.
Kas īsti ir noticis, un kāpēc tieši tagad, spriežot pēc SKDS datiem, vērojams tik krass uzticības kritums tiesu sistēmai? Viens no iemesliem, iespējams, ir tiesnešu nespēja nonākt pie rezultāta, kas arvien straujāk deldē uzticības kredītu. Atcerēsimies, ka atjaunotās neatkarības pirmajos gados tas bija ļoti augsts. Runa jau nav vienīgi par Ventspili un Jūrmalu, kur visas sabiedrības acu priekšā ietekmīgi politiķi un pašvaldības vadītāji gadiem ilgi ņirgājas par Latvijas tiesu sistēmu. Sērga izpletusies daudz plašāk, un mēs visi to apzināmies.
Itālija kā veca valsts spējusi izturēt Berluskoni ņirgāšanos un uzvarējusi, bet Latvijas tiesu sistēma vēl attīstās, un tiesiskas valsts pamatu graušana var izrādīties liktenīga. Morālais kaitējums, ko mūsu valstij un sabiedrībai nodarījušas ilgi stieptās un joprojām nepabeigtās lietas, ir milzīgi liels, sagrautās uzticības ēnā izaugusi jauna pilsoņu paaudze, kas veikli apguvusi, ka par naudu var panākt visu vēlamo. Ja nevar ar naudu, tad var par lielu naudu. Tā kā ātri izmainīt sabiedrību nav iespējams, jāmainās tiesu sistēmai. Atgūt uzticību būs grūti, tomēr tas jādara, ja negribam zaudēt savu valsti. Nedomāju, ka pilsoņi alkst pēc atriebības, bet, ja taisnīguma apziņa tiek aizskārta, apvainojums ir liels.
Atgādināšu, ka nacionālās domāšanas formās atklājas mūsu tautas juridiskais prāts. Latviešu, tāpat kā citu Eiropas rietumu tautu, pamatideja ir taisns ceļš. Ja neiet taisnu ceļu, persona aiziet neceļos. Ir gods, bet ir arī negods kā pārkāpuma sekas. Ir cienījami cilvēki un ir nicināmi. Ir godavīri un sievas un ir nelieši. Šie vārdi nav svešvārdi, tā ir mūsu valoda, kas pasaka priekšā, kā rīkoties.
Es labi apzinos, cik aizņemti ir tiesneši un cik sarežģītas lietas nākas izskatīt Augstākās tiesas tiesnešiem un senatoriem. Atbildība ir milzīga, jo Senāts kā galīgā instance reizē ir arī vadlīnijas devēja, tāpēc katrs nolēmums ir ļoti svarīgs. Uzklausot sabiedrības domas, var izdzirdēt, ka valstī pieaugusi prasība pēc tiesiskuma un pēc tiesnešiem, kuri ņem vērā ne tikai likuma burtu, bet, uzklausīdami savu sirdsapziņu, arī likuma garu. Lai to īstenotu, nepieciešama pieredze, zināšanas un viedums. Galu galā ir nepieciešams godaprāts un urdoša vēlme savu dzīvi nodzīvot tā, lai mūža un darba gadi nāktu par svētību pašiem un pēcnācējiem, visai sabiedrībai un valstij.
95 gadi, pa starpu grūti un sarežģīti, kas prasījuši daudzus upurus, ir aiz muguras, nākamie vēl priekšā. Savā ziņā mēs stāvam uz sliekšņa, un mums ir jāprot tam pārkāpt pāri tā, lai vēlāk nebūtu jāber pelni uz galvas. Es ticu, ka mums visiem gribētos, lai demokrātiskās kultūras valstis uz Latviju raudzītos ar cieņu un apbrīnu. Vēl ir mazliet laiks – līdz Latvijas un arī Augstākās Tiesas simtgadei palikuši pieci gadi.
QR
