Man ir patiess prieks uzrunāt jūs administratīvo tiesu desmitgadei veltītajā konferencē „Tiesas juridiskās kultūras telpā”.
Ierosmi rīkot konferenci tieši par juridisko kultūru iedvesmoja pagājušā gada konstitucionālās politikas seminārs Bīriņos. Tajā vairākkārt izskanēja doma, ka daudzu esošo juridisko problēmu sakne ir meklējama arī juridiskās kultūras vājumā, nevis šo problēmu ārējās izpausmēs.
Jebkuras institūcijas autoritāti sabiedrībā veido cilvēki, kuri tur strādā, viņu darba saturs un vērtības. Par tiesu autoritāti liecina sabiedrības uzticēšanās tiesām. Diemžēl dažādas aptaujas liecina, ka tā nav pietiekami augsta.
No vienas puses, nenoliedzami, viedokli par tiesu darbu veidojam mēs, tiesneši, – veids, kādā mēs spriež tiesu, cik taisnīgi un efektīvi mēs spējam atrisināt konkrētu tiesisko strīdu, kā argumentējam savu viedokli.
No otras puses, juridisko kultūru vai tās trūkumu varam novērot arī veidā, kādā cilvēki tiesājas, proti, vai tiesāšanās ir vērsta uz būtisku jautājumu risināšanu vai arī tā ir nepamatota un sīkumaina, ar mērķi tiesību normas apiet vai piemērot tās formāli, kādā veidā politiķi runā par tiesu problēmām, kādā veidā politiķi izsaka kritiku un visbeidzot, kas medijiem šķiet svarīgs, atspoguļojot tiesu darbu. Viss minētais vismaz daļēji ietekmē lietu daudzumu tiesās un līdz ar to arī paildzina tiesvedību ilgumu lietās, kurās tiesas kontrole patiešām ir nepieciešama. Taču juridiskā kultūra ietekmē ne tikai tiesvedības procesu. Juridiskā kultūra caurstrāvo visas attiecības mūsu tiesiskās sistēmas telpā. Tādēļ, lai labāk izvērtētu esošo juridisko kultūru un, cerams, rastu arī risinājumus, šodien piedāvājam palūkoties uz tiesu un tiesnešiem juridiskās kultūras telpā no trim skatpunktiem – tiesu un politiķu attiecību, tiesu un mediju attiecību, kā arī no tiesu un sabiedrības attiecību skatpunkta.
Tiesas nepastāv izolēti no pārējiem valsts varas atzariem un tos veidojošām institūcijām. Izdošanās vai, tieši pretēji, trūkumi vienā no atzariem ietekmē pārējos un līdz ar to visu sabiedrību kopumā. Tādējādi arī sabiedrības uzticēšanās tiesai veicina sabiedrības uzticēšanos valstij kopumā.
Saistībā ar juridisko kultūru problēma ir arī valsts varas institūciju savstarpējās tolerances trūkums. Cīnoties par politisko ietekmi, nereti netiek novērtēta valsts varas institūciju savstarpējās tolerances nozīme. Vienai varai nepārtraukti vispārīgi (nekonkrēti) kritizējot otro varu, sabiedrības jau tā zemā uzticēšanās vēl vairāk tiek iedragāta, turklāt tā skar sabiedrības attieksmi pret valsti kopumā.
Ja cilvēkam pastāvīgi tiek uzsvērts, ka ierēdņi ir slikti un neprofesionāli, tad cilvēks neuzticas pat pareizam ierēdņa lēmumam. Ja cilvēkam pastāvīgi tiek uzsvērts, ka tiesas ir sliktas, tad, lai arī cik kvalitatīvi argumenti būs tiesas spriedumā, cilvēks tam neuzticēsies. Lai arī nošķirti, visi varas atzari ir savstarpēji saistīti, un, populistiski kritizējot vienu, tiek grauta uzticība valstij kopumā. Minētais, protams, neattiecas uz konstruktīvu kritiku.
Labvēlīgas tiesiskās vides veidošana ir komplekss un ilglaicīgs pasākums, kura ietvaros ir nepieciešama visu iesaistīto pušu konstruktīva sadarbība. Tikai tad mēs varam cerēt uz pozitīvām izmaiņām.
QR
